Draudzīgais aicinājums palicis svarīgs balsts skolām ārzemēs

Godīgi sakot, man kā bērnam Draudzīgais aicinājums bija vienaldzīgs. Zināju, ka tā bija diena saistīta ar Kārli Ulmani, kad jādomā par savu skolu un jāziedo tai. Zināju, ka man droši vien būs jāmācās dzejolis vai dziesma Draudzīgā aicinājuma aktam. Bet pati ziedošanas jēga mani neaizrāva.

Tagad saprotu, ka ārzemju latviešu skolas – un sabiedrības vispār – pārtiek gandrīz tikai no ziedotiem līdzekļiem. Ja neturpināsim ziedot savām latviešu skolām un sabiedrībām, tās izputēs. Un tādēļ vien Draudzīgajam aicinājumam ir jēga.

Kā zināms, 1935. gadā savā vārda dienā, 28. janvārī, Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis aicināja latviešus atbalstīt savu pirmo skolu, ziedojot grāmatas, mākslas darbus, sporta inventāru, mūzikas instrumentus un daudz ko citu mācību procesam derīgu – arī naudu. Viņš uzrunāja tautu: “Simts, divi un trīs simti, tagad dzīvē savās vietās nostājušies, droši vien būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ savai vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mērī ceļu uz šīm skolām”. Šādi Ulmanis mudināja tautu palīdzēt pilnveidot savas skolas un līdz ar to pilnveidot savu valsti. Aicinājums atskanēja latviešos, un tie – kā jau izglītības cienoša tauta – “uzķērās”.

Mazāk zināms ir tas, ka līdztekus savai pozitīvajai ziedošanas misijai, Draudzīgais aicinājums sākotnēji darbojās arī kā aizsegs Ulmaņa diktatūrai izrevidēt skolu bibliotēkas no “nevēlamām” grāmatām, kas “nicina” valsti, aizstājot tās ar “vēlamām” un režīmam labvēlīgām grāmatām.

Ulmaņa divkosīgā akcija gan nepagāja nepamanīta, un esot bijuši klusi protesti no tautas. Tomēr, katrai monētai ir divas puses: kaut arī Ulmanis veica cenzūru bibliotēkās, gala rezultātā Latvijas skolas guva līdzekļus un labumu no Draudzīgā aicinājuma kampaņas. Lai cik interesanti ir okšķerēties pa pagātni, un lai kādi būtu Draudzīgā aicinājuma sākumi, tas izvērsās par pozitīvu, un pat ļoti cienījamu, tradīciju.

1944. gadā bēgļi to paņēma sev līdzi trimdā, kur skolas un sabiedrības nekad nebūtu izveidojušās bez ārkārtīgi lieliem ziedojumiem no “parastiem” latviešiem. Ziedoja gan naudu (kuras nevienam nebija daudz), gan laiku un zināšanas. Kā nepārtrauktu saiti no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, ārzemju latviešu skolas turpina Draudzīgo aicinājumu atzīmēt vēl šodien. Tas pilda gan ideālistisku funkciju, gan praktisku. Pie tam vēl, tas iekrīt ļoti izdevīgā laikā, kad nav nekādu citu sarīkojumu: laiks ir pelēks un drūms, Ziemassvētki jau pagājuši, Lieldienas un Ģimenes diena vēl tālu.

Tā, piemēram, šī gada 17. janvārī lasām Čikāgas latviešu mājas lapā: “K[rišjāņa] B[arona] L[atviešu] S[skolas] vecāku padomes vārdā sirsnīgi pateicamies labvēļiem, bijušajiem skolniekiem un vecākiem par devīgiem ziedojumiem Draudzīgajā aicinājumā, kuŗā pagājušajā gadā saņēmām $8,661. Pēc tik daudziem gadiem tālu prom no Latvijas vēl godinām šo skaisto tradīciju. Mūsu šī gada mērķis ir pārsniegt pagājušā gada ziedojumu kopsummu. Lūdzam ar ziedojumiem atbalstīt mūsu darbu un centienus mācīt jaunajai paaudzei pazīt savas tautas bagāto vēsturi un gara vērtības, un godā turēt savu senču valodu.”

USD 8,661 nav nieka summa. Un to saņēma tikai viena skola, vienā pilsētā, vienā gadā! Bostonas latvieši pagājušo gadu Draudzīgajā aicinājumā saziedoja vēl vairāk: USD 13,000 vietējam Stipendiju fondam. Šis fonds piešķir Bostonas jauniešiem stipendijas, lai apmeklētu Gaŗezera vasaras vidusskolu, Sveika Latvija ceļojumus, un citas latviskās izglītības iespējas.

Čikāgas latviešu skola šogad atzīmē Draudzīgo aicinājumu ar svinīgu aktu, kurā runu saka skolas absolvents Māris Lucāns. Programmu kuplina skolēnu priekšnesumi, un pēc tiem visus aicina uz pusdienām, ko katru gadu gatavo studenšu korporācijas Dzintra locekles. Šī ir labi pazīstama Draudzīgā aicinājuma un citu sarīkojumu programmas norise. Bet Draudzīgo aicinājumu var atzīmēt dažādi, un ļoti radoši. Citur Draudzīgā aicinājuma laikā ir notikušas Kultūras dienas ar koncertiem, dzejas lasījumiem, mākslas izstādēm un tā tālāk. Tā kā daudzām mūsu skolām ārzemēs vajag skolotājus, šajā laikā varētu sarīkot skolotāju apmācību kursus un aicināt absolventus atgriezties savās skolās un ziedot savu laiku un zināšanas, strādājot par skolotājiem.

Protams, mūsu pašu skolēnu vecāki parasti ir tie, kas visvairāk ziedo – gan laiku, gan līdzekļus. Draudzīgais aicinājums nenoliedz vecāku ziedojumus. Drīzāk, Draudzīgais aicinājums ir veids kā skolas dzīvē iesaistīt tos sabiedrības locekļus, kam nav skolas vecuma bērnu. Jo katrs taču reiz ir gājis skolā, un saka, ka latviešu tauta augsti vērtē izglītību, ne tikai sevī, bet arī jaunajā paaudzē.

Bez līdzekļiem mūsu skolas izputēs, un tāpēc Draudzīgais aicinājums ir aktuāls vēl šodien. Lai arī nav patīkami lūgt no citiem, Draudzīgā aicinājuma tradīcija piedāvā ciešamu izdevību un jau gatavu pamatu, lai to darītu. Mudinu visas skolas, kas šo tradīciju nepiekopj, atzīmēt Draudzīgo aicinājumu nākošo gadu ap šo laiku. Un mudinu visus atcerēties savu skolu un griezties pie skolas vadības, lai uzzinātu, kāds ziedojums tai būtu visnoderīgākais.

Kultūras dienas papildina latvietības pūru

Esmu dzimusi Austrālijā, skolā gājusi, nobeigusi universitāti, strādājusi, apprecējusies, bērnus vedusi skolā Austrālijā. Varētu teikt, esmu austrāliete. To noteikti apgalvo mana meita, kas dzimusi Austrālijā. Bet ir viena sīka lieta – uzskatu sevi arī kā latvieti. Manās dzīslās plūst latviešu asinis, esmu divu latviešu bērns. Vai fakts, ka dzimu Austrālijā pataisa mani par austrālieti, jeb vai fakts, ka abi mani vecāki ir latvieši, pataisa mani par latvieti? Labs jautājums, bez skaidras atbildes.

Šī iemesla dēļ mēs, austrāliešu latviešu ģimene, visi dzimuši un auguši Austrālijā bet latviski runājoši, kā moderni sprīdīši devāmies pirms divarpus gadiem padzīvot Latvijā. Bet šis stāsts nav par to.

Šis raksts ir par latviešu Kultūras dienām. Austrālijā. Pašas par sevi tās neko daudz varētu arī nenozīmēt. Paris simti bijušo imigrantu pēcteči sanāk ik pa diviem gadiem kopā, lai atzīmētu un svinētu to, ka viņiem senči ir bijuši senas tautas sastāvdaļa un par savu dzīves vietu pirms 60 gadiem izvēlējās Austrāliju. Tā būtu tāda jauka patīksmināšanās par to, ka šai tautai ir bagāts tautas garīgais mantojums un, ka ir patīkami ausij klausīties senās dziesmas un pavērot un papriecāties tautas dejas, ko dejo šo imigrantu mazbērni un mazmazbērni, uzvilkuši mugurā krāšņos senču izgudrotos tautas tērpus.

Šogad, braucot atpakal uz savu “dzimteni” Austrāliju no savas senču “dzimtenes” (vai savas “tēvzemes”) Latvijas, domāju, ka būs interesanti noskatīties visu šo “būšanu” no malas, kā saka. Kā nekā, biju jau togad piedzīvojusi Dziesmu svētku burvību Rīgā – aizraujošo tautas deju uzvedumu Daugavas stadionā, stundām ilgo, krāšņo Dziesmu svētku gājienu, aizkustinošo Noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Kas gan varētu pārspēt šīs izjūtas? Nav taču nekas “labāks par šo”, kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, lai gan viņš parasti izteicienu attiecina uz ēdienu.

Bet, nonākusi savā dzimtenē, es piedzīvoju dīvainu atklāsmi. Nebija jau nekas elpu aizraujošs, vai brīdis, kas spēj izmainīt dzīves virzienu. Man acis atvērās uz to, ko pati biju augot piedzīvojusi savā ģimenē un vēlāk arī turpinājusi, sev nemanot, aiz aklas pārliecības savā ģimenē. Šeit latvietība izpaužas pašaizliedzīgā darbā, neprasot neko pretī. Tā ir pārliecība, ka tas, kur tu ieguldi savu laiku, ir to vērts. Visi, kas bija piestrādājuši pie šo Kultūras dienu tapšanas, bija veltījuši daudz stundu no sava brīvā laika, lai radītu šo brīnumu, kā to bija darījuši iepriekšējo Kultūras dienu rīkotāji un to Kultūras dienu vēl pirms tam.

Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa rīkotāju tagad ir paši, tāpat, kā es, dzimuši Austrālijā, imigrantu bērni. Austrālieši. Bet vai tikai? Kāpēc šie rīkotāji iesaistīja vairākus simtus tautiešu, kas izkaisīti pa visu šo tuksnešaino kontinentu, lai paveiktu šo šķietami nenovērtēto darbu? Kāpēc vēl arvien brauc no malu malām gan dziedātāji, gan dejotāji, gan muzicētāji, bet galvenais, skatītāji un klausītāji? Vai tas viss notiek aiz inerces? Aiz pienākuma? Aiz gara laika? Dēļ dziedātprieka? Dēļ dancotprieka? Dēļ draudzībām? Dēļ Latvijas? Dēļ latvietības, kā nu kurš to izprot? Laikam jau atbilde katram būtu cita. Bet kopējais fenomēns tomēr ir acīmredzams. Pašaizliedzīgs, neatmaksāts darbs latvietības idejas labad. Vai Latvijai kāds labums no tā? It kā tiešā veidā – nē. Varētu teikt, ka latvieši tālajā Austrālijā ir ka latvietības vēstneši tālajā pasaules malā, tālu aiz Azijas, gandrīz pie Antarktīdas. Braucot uz Austrāliju no Latvijas, lidmašīnā sēžot un gaidot nolaišanās brīdi, varētu domāt, ka Austrālija tālāk no Latvijas nevarētu atrasties. Kāpēc austrāliešiem mums kaut ko būtu jāpierāda? Mēs taču visi esam austrālieši, kāpēc tik traki aizrauties ar savu pagātni?

Kultūras dienas Austrālijā, tāpat, kā Dziesmu svētki ASV un Kanādā (un agrāk arī Eiropā) nav tikai iespēja izrādīt – “showcase” – vietējiem latviešu kultūras bagātību. Tās ir svarīgas latviešu saliedēšanas procesā. Arī ja tagad, 60 gadus pēc iebraukšanas, latvieši, kas ierodas uz KD sarīkojumiem nerunā viens ar otru vienmēr latviski, vai nevar dalīties viens ar otru kopīgā “sāpē”, vai nerunā par Latviju, viņi visi tomēr katrs savā veidā identificē sevi par latviešiem. Vienam tās ir varbūt ne tik patīkamas atmiņas par latviešu sestdienas skolu, otram tās ir vecmāmiņas ceptie pīrāgi un kliņģeris ģimenes svētkos, trešam tas varbūt ir viens aizkustinošs apciemojums “tēvzemē” pirms daudziem gadiem, ceturtam latvietība varbūt ir ikdiena – viņš katru trešo dienu strādā latviešu namā, pārdodot latviešu smalkmaizītes. Piektais varbūt ir savu doktora disertāciju rakstījis, iepīdams tajā savu vecvecāku likteni. Sestais varbūt glezno savas latvietības izjūtas, izlejot tās uz audekla. Kopā sanāk tāds kosmopolīts maisījums, bet ar kopīgu interesi – latvietību.

Kultūras dienas nav tikai iespēja sēdēt savā sēdvietā tautas deju uzvedumā un aiziet atkal mājās. Tā ir vieta, kur var satikt senus paziņas, varbūt agrāk ne tik tuvus, varbūt gadu desmitiem neredzētus, bet tomēr ar kopīgu pagātni – ja ne dīpīšu nometnē, vai Latvijā, tad latviešu skolā, basketbolā, vai tautas deju grupā. Vai Kultūras dienas tad ir tikai vairāku paaudžu “salidojums” – atkalredzēšanās? Nē, ne tikai, jo katrās Kultūras dienās notiek arī kas radošs, tiek piedzīvots atkal kas jauns un nepiedzīvots, tiek katra latvietības pūram pielikts klāt viens dzīpars. Katrs pavediens mūsu individuālajam un kopīgam atmiņu pūram pieliek klāt ko nozīmīgu.

Piemērs ir pašreizējie Austrālijas jaunieši, kas patreiz ir ļoti radoši ar savu muzikālo latvietības izpausmi. Viņi paši aranžējuši savas tautas dziesmu interpretācijas. Cits piemērs ir tautas dejās. Daudzas dejas, ko šinīs Kultūras dienās varējām ar prieku noskatīties, bija pašu Austrālijas tautiešu (daudzas jaunākās vai vidējas paaudzes) horeogrāfijas. Tauta šeit nav tikai uz atdarināšanu un reproducēšanu, bet gan pati liek klāt tautas pūram. Tas pats ar nupat iznākušo Austrālijas latviešu mākslinieku grāmatu, Australian Latvian Artists (2008). Sie mākslinieki nav tikai austrālieši, kam ir latviskas izcelsmes. Māksla, ko grāmatā var aplūkot, bieži vien vizuāli attēlo šo mākslinieku vēlmi izprast savu latvietību.

Tiesa, kā katru reizi, Kultūras dienas sarūk, skatītāju mazāk, galvas arvien sirmākas. Bet tas neatņem no Kultūras dienu sirsnības un mājības izjūtām – tieši otrādi. Jo mazākas šīs dienas kļūst skaitliski, jo mīļākas un draudzīgakas tās paliek. Jo justies kaut kādā veidā daļa no visa ir svarīgi – ne tikai kā izrādes skatītājam, bet gan līdzpiedzīvotājam. Tāpat, kā lielajos Dziesmu svētkos Rīgā Mežaparka lielajā estrādē visi, gan dziedātāji, gan klausītāji, skanot dziesmai “Gaismas pils”, jūtās visi kā viens, tā arī Kultūras dienās vienai no primārām sajūtām tomēr jābūt – esmu latvietis, man patīk būt kopā šeit ar citiem latviešiem. Šī vide man ļauj izjust manu latvietību.

Atgriežoties Latvijā, ir grūti ikdienā izjust savu latvietību. Vēl jo skaudrāk viss izjūtams šodien, kad Latvija slīd ekonomiskā bezdibenī, politiskā bezcerībā. Vai varam tomēr visa starpā justies, ka atrodamies “savā” zemē, savā tēvzemē? Šeit skan latviešu valoda, šeit var lasīt uz ielas uzrakstus latviešu valodā. Bet vai kāds šeit ir ar mieru kaut ko darīt par baltu velti “latvietības” un Latvijas labad? Necerot no tā iegūt ne santīma? Noteikti jau ir, bet šeit šāda rīcība nav uzskatīta par īstu vērtību, varbūt idejiski jā, bet praktiski? 18. novembrī dzirdējām Latvijā daudz cēlu un aizkustinošu runu par uzupurēšanos Latvijas labā. Austrālijā šī uzupurēšanās notiek daudzos latviešu centros katru nedēļu, katru mēnesi, bet īpaši Kultūras dienās. Latvietības labad. Paldies Austrālijas latviešiem par to.

Description of image

Austrālijas Latviešu Kultūras Dienu ietvaros tautieši uzstājās gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar teātri, gan ar runām. (Foto: Arnis Vējiņš)

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Comedy about Midsummer fails to impress

Midsummer Madness

Orlando Wells (left) as Curt and Gundars Āboliņš as taxi driver Oskars are among the various actors in the comedy Midsummer Madness. (Photo courtesy EastWest Filmdistribution)

Much like every other culture and ethnic group, Latvians have their particular quirks. Celebrating the ancient pagan festival Midsummer (Jāņi) is just one of many. Besides singing songs, drinking a lot of beer, eating a lot of cheese and jumping over the bonfire, there is also the quest for the allegorical “blooming fern.” One might think that a reasonably funny and interesting film could be made about experiencing this in Latvia, which is what the comedy Midsummer Madness attempts.

The film was released in 2007 and the DVD (for Regions 2 and 5) became available in 2008. The movie was directed by filmmaker Alexander Hahn, who was born in Latvia in 1967 and immigrated to Germany in 1977, according to the Internet Movie Database. Perhaps it was the childhood in Latvia that compelled him to not just direct but also co-write the screenplay.

Though based mostly in Latvia, the film isn’t really directly about Latvians. It is more a collection of various stories of foreigners and their experiences in Latvia during the Līgo celebration (June 23) as well as Jāņi the following day (June 24). Several for the most part unrelated stories are contained in this film—perhaps too many. We have the story of the French woman Livia (Maria de Medeiros, Fabienne from Pulp Fiction), who has recently lost her husband, whose wish was that his ashes be dispersed in the Hill of Crosses in Lithuania. Joining her on this mission is Toni (Dominique Pinon, Joseph from Amélie), as well as their driver, Pēteris (played by Austrian Tobias Moretti, perhaps best known to Latvian audiences as inspector Richard Moser in the television series “Kommissar Rex”).

There is also the story of sex-crazed Aida (Chulpan Khamatova, Lara from Good Bye Lenin!), who is bringing home yet another new boyfriend, Yuki (Benito Sambo) from Japan, to meet her parents.

British firefighters from Liverpool, Lewis (James-William Watts) and Mike (Victor McGuire), meet Latvian fire chief Purviņš (Dainis Porgants) and, while celebrating with the Latvian firemen, go off looking for the mythical fern with, perhaps, unexpected results. Russian businessman Leonid (Yevgeni Sitokhin) tries to close some sort of deal with the Austrians Karl (Roland Düringer) and Axel (Detlev Buck). And Foma (Daniil Spivakovsky) and Jānis (Janis Blums) try to make their fortune by tapping into an oil pipeline.

Finally, there is the story of and American named Curt (Orlando Wells, from the British television show “As If”), whose father is dying. Curt is searching for his half-sister Maija (Birgit Minichmayr, Gerda Christian in Downfall) with the help of friendly taxi driver Oskars (Gundars Āboliņš, who is the only Latvian with a major role in the film), who provides Curt with some helpful notes about Latvia and Latvians (like how most every male name ends in “s,” and how you always bring a gift when visiting someone, even if you are meeting them for the first time).

If that sounds like there is a lot going on, well, there is a bit too much going on. Due to the number of stories, none of them get developed well enough to inspire more than a passing interest in any of them. The story that would have benefited the most from further development is Curt’s search,. However, at the start, Curt is made out to be an extremely unsympathetic and hostile character (given that his father is dying, this might be understandable though), so much so that the viewer may lose sympathy and not really care if he finds Maija or not.

Though meant as a comedy, some of the jokes are of the more obvious type. “Latvia? Lithuania? There’s a difference?” Check. Bribing corrupt policemen? Check. The Latvian city of Ogre pronounced a la Shrek? Check. Crazy old lady with a shotgun (always good for a chuckle)? Check.

The movie has other elements that perhaps only Latvians or those living in Latvia might find annoying, such as the taxi trip from Rīga to Ogre starting in broad daylight and ending in the dead of night (which, during Jāņi, is maybe about 3 a.m.). This implies that the taxi ride took about six hours, if not longer, when it should take no less than one!

I do think that there is potentially a very funny movie to be made about Latvia and Latvians and all the things that happen in the country, particularly during Jāņi, but Midsummer Madness is not quite there. Not quite straight comedy, and not quite the hyperactive ethnic comedy of, let’s say, one of Emir Kusturica’s films, it doesn’t flush out any of its stories. There are a few chuckles along the way (particularly the random kangaroo appearances), but not enough to sustain interest in the film. Mildly amusing at times, the film, bogged down with too many storylines and limited development, does not leave much of a lasting impression.

Details

Midsummer Madness

Alexander Hahn, director

Fischer Film, Steve Walsh Productions and Kaupo Filma,  2007

Notes: In English. Comedy, color, 90 minutes. Principal cast: Dominique Pinon, Maria de Medeiros, Tobias Moretti, Chulpan Khamatova, Orlando Wells, Birgit Minichmayr, Detlev Buck, Roland Düringer, Gundars Āboliņš, James-William Watts, Victor McGuire, Dainis Porgants, Yevgeni Sitokhin, Daniil Spivakovsky and Janis Blums; screenplay: Alexander Hahn, Alexander Mahler and Norman Hudis; director of photography: Jerzy Palacz; production designer: Ieva Romanova; costume designer: Thomas Oláh; editor: Justin Krish.

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.