Veic pētījumu par ārpus Latvijas dzīvojošo jauniešu izglītības izvēlēm

LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs turpina pētījumu par to, kā emigrācijā dzīvojošie cilvēki pieņem lēmumu par savām un savu bērnu nākotnes mācībām vai studijām. Kā viņi izvēlas, kur mācīties vai studēt, un vai saskata Latviju kā potenciālo studiju vietu? Pētījums tiecas apzināt ārpus Latvijas dzīvojošo, esošo un potenciālo studentu izglītības pieredzi un saprast, kā uzlabot Latvijas profesionālo skolu, koledžu un augstskolu studiju piedāvājumu.

  • LU pētnieki aicina piedalīties šajā pētījumā, aizpildot anketu:
  • Latvijas izcelsmes jauniešus, kas dzīvo ārpus Latvijas un jau mācās vai par to domā, kā arī ārvalstīs dzīvojošos vecākus, kam ir bērni vecumā no 10 līdz 25 gadiem.

Anketa pieejama vietnē aptauja.migracija.lv.

  • Anketu iespējams aizpildīt līdz š.g. 20. novembrim.

Šajā aptaujā sniegtās atbildes palīdzēs apzināt ārpus Latvijas dzīvojošo esošo un potenciālo studentu izglītības pieredzi un saprast, kā uzlabot Latvijas profesionālo skolu, koledžu un augstskolu studiju piedāvājumu. Lai uzzinātu, kāds ir pašreizējais piedāvājums ārzemēs dzīvojošiem un izglītību ieguvušiem Latvijas valstspiederīgajiem, šī pētījuma ietvaros tiek veikta arī izglītības iestāžu aptauja. Abās aptaujās iegūtā informācija parādīs iespējamos risinājumus, kas ļautu uzlabot Latvijas profesionālās un augstākās izglītības piedāvājuma pievilcību.

Pētījuma nepieciešamību nosaka izglītības attīstībai nelabvēlīga demogrāfiskā situācija Latvijā un pasaulē nepārtraukti pieaugošā konkurence par studentiem. Kā liecina iepriekšējie LU Diasporas un migrācijas centra pētījumi, tikai nedaudzas no Latvijas profesionālās un augstākās izglītības iestādēm identificē diasporu kā potenciālo studentu mērķa grupu un domā par to, kā efektīvi to piesaistīt. Daļēji iemesls tam ir pamatotas informācijas un datu trūkums par diasporas jauniešu potenciālo interesi par studijām Latvijā, viņus interesējošajām studiju jomām, kā arī grūtībām, kas kavē šo jauniešu piesaisti Latvijas izglītības sistēmai.

Pētījuma rezultāti par diasporas jauniešu piesaistes iespējām profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā būs publicēti brīvpieejā tīmekļvietnē diaspora.lu.lv.

Inta Mieriņa ir projekta "Labklājība un integrācija migrācijas kontekstā" zinātniskā vadītāja, ieguvusi socioloģijas doktora grādu Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē.

Book, CD a tribute to exile musical trio Trīs no Pārdaugavas

One of the most serendipitous events in exile Latvian history is the coming together of the musical trio Trīs no Pārdaugavas. Initially planned as a one-off performance, the group performed together for more than twenty years, entertaining both Latvians in exile and later performing in Latvia as well. The uniquely talented members – Fēlikss Ērmanis and his resonant vocals, Vilnis Baumanis and his impeccable songwriting and arrangement abilities, and multi-instrumentalist Mārtiņš Ērmanis – came together to form a singular musical group. Not content to just sing Latvian standards, their original songs ranged from the humorous to the deeply serious, often reflecting exiled Latvian life – being Latvian in the United States. Baumanis’ thoughtful, nuanced lyrics, along with their intricate three-part harmonies (all three were talented singers) resulted in Trīs no Pārdaugavas becoming one of the most beloved exile ensembles, whose songs still are fondly remembered today.

Though it has been decades since the group last performed, and, sadly, only one member – Baumanis – is still alive, interest in their music and their accomplishment remains. Baumanis, along with distinguished Latvian author Nora Ikstena, collaborated to write down the definitive story of Trīs no Pārdaugavas. Published in 2020 by the Micrec recording company, the book, simply entitled Trīs no Pārdaugavas, provides a history of the group and their accomplishments both in the United States and in Latvia.

Always a popular draw at Latvian events, the group’s sly humor helped Latvians forget the difficulties of life in their adopted home. As part of their concerts, they often poked fun at recent events at a particular Latvian center, often including verses about events having taken place that same day.

The book is also a biography of Vilnis Baumanis. Baumanis’ life story also offers some fascinating anecdotes, including a chapter about his work at Voice of America. Baumanis worked there for many years, and one can follow along the growth, and then decline, of the radio service. The book also details his childhood years in Latvia, then memories from Displaced Persons camps in Germany and then on to exile in the United States. The book’s introduction, by Ilze Jurkāne, also provides a glimpse of the bohemian atmosphere of the Baumanis’ house in New Jersey, where multiple Latvian families lived and Latvians regularly congregated.

The group collectively decided to disband in the early 1990s, with the explanation given that, along with the restoration of Latvian independence, the group had achieved all that they had set out to do, and there was less of a need for them now that Latvia was again free. Certainly, their concert at the Mežaparks Stage, which gathered tens of thousands of listeners, was the culmination of their efforts to keep alive the Latvian spirit in their songs.

At just over one hundred pages, it is a slim book. Some readers may be left wanting more, since the group was such a vital thread in Latvian life for decades. One does wish there was more about the songs themselves – there are just a few pages detailing the inspiration for some of the songs, but not much else. The group’s albums often had notes and commentaries on the songs, which were often fascinating and entertaining, and one wishes there was more of that in the book. As the songs were written in the 1970s and 80s, some references may be lost on readers, particularly those outside the United States. If one had little knowledge of the group or of exile Latvian life in general, this book only provides a brief glimpse, and one may finish the book not fully understanding how truly essential Trīs no Pārdaugavas was to the American Latvian community.

The book comes along with a CD of the group’s original songs recorded by the group Ducele. Ducele, who call themselves a Latvian ‘ecological’ ensemble, perform the songs with aplomb, giving them a fresh sound and perspective. Humorous and lighthearted songs like ‘Monika’ and ‘Strīķēšana’ are as lively and good natured as the originals, but, perhaps surprisingly, it is the more serious songs like ‘Tauta tālumā’ and ‘Dziesma tālāk iet’ that are most effective and moving. Ducele also offer their own interpretive approaches to some of the songs, such as the slight Celtic atmosphere given to ‘Dzintarjūra’.

Music and songs were an integral part of Latvian exile life, an audible link to the Latvia many had fled after World War II. Trīs no Pārdaugavas strengthened and amplified that link, leaving a particularly impressive collection of recordings that remain beloved and relevant decades later. Though their songs spoke to an exile Latvian audience, the songs still speak to all Latvians worldwide, even today. The new recordings by Ducele also confirm Baumanis’ songwriting talents, as the songs are as fresh and topical today as they were forty or more years ago. Nora Ikstena’s and Vilnis Baumanis’ book Trīs no Pārdaugavas is a valuable, enlightening document of the role of the group in exiled Latvian life and is a reminder of not just how talented, but vital and essential the group was.

For further information visit the Micrec website as well as the Ducele Facebook page.

Trīs no Pārdaugavas

Nora Ikstena and Vilnis Baumanis

Micrec 2020

CD track listing:

  1. Monika
  2. Latvieši kopš seniem laikiem
  3. Dziesma tālāk iet
  4. Lienīte
  5. Oliņ, boliņ
  6. Tauta tālumā
  7. Simtiņš
  8. LLA
  9. Dzintarjūra
  10. Strīķēšana
  11. Kaimiņš
  12. Ratiņš

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Remigrējušo ģimeņu nometne – pleca sajūta tiem, kuri nesen atgriezušies Latvijā


Jau otro gadu pēc kārtas Latviešu valodas aģentūra (LVA) Latvijas rudens skolas brīvlaikā rīko nometni remigrējušām ģimenēm, kurās viens vai abi vecāki ir Latvijas valsts piederīgie un viņu bērni ir vai nu dzimuši Latvijā vai ārpus Latvijas.  Nometnes rīkotāja, Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas metodiķe Ērika Pičukāne skaidro: “Nometnes galvenais mērķis bija palīdzēt remigrantu ģimenēm iekļauties Latvijas izglītības sistēmā, kā arī sniegt atbildes uz jautājumiem, kas ir radušies, mācoties Latvijas skolās. Manuprāt, vislabāk izdevās tas, ka cilvēki zina, kur meklēt atbildes uz jautājumiem, ir atraduši domu biedrus un bērni draugus.”.

Padomāts bija gan par informatīvām uzrunām un pārrunām, kas noder vecākiem. Tās bija praktiskas dabas – saruna par dzīves iekārtošanu Latvijā ar VARAM reģionālo remigrācijas koordinatoru palīdzību (Daina Šulca), IZM pārstāvja, IKVD departamenta direktora vietnieka Ivana Jāņa Mihailova situācijas apraksts par remigrantu atbalsta pasākumiem Latvijas skolās, privātskolas “Patnis” skolotājas Andas Štokas-Šņepstes dalīšanās pieredzē mācot remigrējušos bērnus, LU FSI pētnieces Dainas Grosas novērojumi un secinājumi pētot remigrējušo ģimeņu integrāciju Latvijā. Pa to laiku bērniem atsevišķi notika latviešu valodas nodarbības izmantojot spēļu elementus, ko vadīja latviešu valodas skolotājas Dace Anstrate un Iveta Miloslavska.

Gan pirmā, gan otrā LVA rīkotajā nometnē piedalījās bērni ar ļoti dažādām valodas prasmēm. Kaut bērniem bija atšķirīgi valodas prasmes līmeņi gan runātprasmē, saprašanā un lasīt- un rakstītprasmē, nometnē šis nebija šķērlsis visiem iekļauties un justies labi. Skolotājas, kuras ar bērniem nometnē nodarbojās bija gatavas grupā iekļaut jebkuru bērnu, kurš ir atsaucīgs un gatavs darboties pulciņā.

Bija arī iekļautas nodarbības, kurās paredzēts ģimenēm darboties kopā – kur jautrā aktivitātē latviešu valodas mācīšanās process notiek nemanāmi. Piemēram, kaligrāfijas nodarbība, kopādziedāšāna, rotaļas, bungošanas aktivitāte. Līdzdarbošanās ar bērniem patiešām tiek izbaudīta, jo nav jau bieži, kad bērni var saņemt vecāku nedalītu uzmanību, piedaloties atraktīvā nodarbībā.

Ģimenes, kuras piedalījušās aģentūras rīkotajā nometnē atgriezušās (vai pārcēlušās – ir arī piedalījušās ģimenes, kas ir trimdas laikos izbraukušo latviešu pēcteči) no Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas, Austrālijas, ASV, un pat Venecuēlas! Dzīves pieredze bijusi tik ļoti atšķirīga, un vienojošais ir piederība Latvijas valstij un vēlme šeit iejusties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Bērnu vecuma diapazons arī bija ļoti plašs – jaunākie ķipari bija trīsgadnieki bet vecākais jaunietis 15 gadus vecs. Neskatoties uz vecuma un iepriekšējā mītnes valsts dažādību – bērni jutās ērti nometnes vidē un ātri vien jau spēlēja kopīgu pašizdomātu spēli un ēdienreizēs jau sēdēja vienkopus, ne vienmēr ar saviem vecākiem.

Interesanti bija novērot bērnus kopā spēlējoties. Kāda tad bija kopīgā saziņu valoda? Gan angļu, gan latviešu – angļu valodu varēja saklausīt, jo vairums bija atgriezušies no valstīm, kur angļu valoda bija dominējošā sarunvaloda, bet latviešu valoda arī kļuva par kopīgo saziņu valodu tiem, kuriem latviešu valoda labā līmenī un angļu valoda vāja. Priecēja, ka visi bērni ātri sadraudzējās, lai gan vecuma dažādība bija liela.

Ģimenes pēc iepriekšējā gada nometnes arī pēc nometnes turpināja draudzēties (gan pieaugušie, gan bērni), jo pāris nometnes dienās piedzīvotais un pleca sajūta bija saliedējusi tā, ka vēlme atkal satikties bija spēcīga. Remigrējušiem vecākiem ir laba sajūta, ka ir citi, ar kuriem var pārspriest atpakaļiedzīvošanās jautājumus un gūt padomus, kā risināt lietas, kas varbūt vietējam, kurš visu laiku dzīvojis uz vietas, liekas pašsaprotamas.

Nometnes pluss ir arī tas, ka piedalīties un līdzdarboties aicināti arī remigrantu ģimeņu tēvi un mātes, kuri latviski nerunā (vai tikai mācās). Tulkošanu gan nodrošināja latviski runājošie partneri, vai arī ja gadījās kāds no dalībniekiem, kurš prata attiecīgās valodas, un izpalīdzēja, tā lai šie vecāki netiek izslēgti no informācijas aprites. Tādā veidā nometne kļuva par sava veida “saliedēšanas katlu” (melting pot), kur valoda nav šķērslis un galvenais mērķis ir mazināt stresu, kas varētu rasties, iekļaujoties dzīvē Latvijā.

Viena no nometnes dalībniecēm, kura nesen atgriezusies no Lielbritānijas ar saviem diviem pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, par nometni izteicās sekojoši:

“Šī nometne noteikti bija noderīga ar to, ka redzi citas ģimenes, kas arī ir šādā situācijā, un redzi priecīgas un veiksmīgas ģimenes, kas liek justies, ka šeit viss ir labi, un viss sanāk. Un ja redzi tādas negatīvākas  pieredzes, tas arī liek justies, ka man personīgi nemaz nav tik slikti. Tas tā no psiholoģiskās puses. Arī daudz informācija noderīga bija tiem, kuri vēl nebija tā būrušies cauri paši. Un protams iepazīti jauni cilvēki, draugi, kuri paši iet šim cauri un spēj saprast…[bija iespējams] atslēgties no ikdienas problēmām, izrunāt savu sāpi un relaksēties.”.

Latviešu valodas aģentūras pedagoģes vadīja bērniem nodarbības, kamēr vecāki uzzināja par praktisko dzīves pusi, iekārtojot dzīvi Latvijā. Foto: Andrejs Kristovskis.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD candidate, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, an author and translator into English of various books on industrial history in Latvia.