Dagamba meld classical Tchaikovsky with modern musical styles

Instrumental ensemble Dagamba have made a name for themselves both in Latvia and internationally not just for their technical skill and proficiency, but also their musical arrangements, which seamlessly combine both modern and classic elements. They have combined popular music with classical music on multiple albums, including Recycled, Ludwig Van Rammstein, and Seasons (a modern interpretation of Antonio Vivaldi’s ‘Four Seasons’). In 2019, they returned with Feat. Tchaikovsky which features arrangements of works by famous 19th century Russian composer Pyotr Ilyich Tchaikovsky that include contemporary elements.

Dagamba, featuring cellist Valters Pūce, pianist Dainis Tenis, percussionist and occasional vocalist Hamidreza Rahbaralam, bass cellist Antons Trocjuks, and drummer Artūrs Jermaks, were formed in 2011 and this is now their fifth album. The group has performed throughout Europe, including an appearance at the Glastonbury Festival in the UK.

The opening track, ‘Football’, begins with a traditional string introduction, based on Tchaikovsky’s ‘1812 Overture’, which then evolves into a thunderous, distorted take on the French anthem ‘La Marseillaise’. One assumes the title is meant to evoke the arena spectacle of a football game, with moments of quiet intensity followed by euphoric bursts of energy.

Tchaikovsky’s delicate ‘Dance of the Sugar Plum Fairy’ forms the foundation for Dagamba’s ‘Nutcracker Rock’, where the composer’s dreamy melody becomes almost sinister and grotesque. A similar effect is achieved in ‘Cosmos’, which also features a work from Tchaikovsky’s ‘The Nutcracker’ – ‘Waltz of the Flowers’. This track also begins with Dagamba’s interpretation of Richard Strauss’ famous introduction to ‘Also Sprach Zarathustra’, though this does sound somewhat out of place with the music that follows.

Rahbaralam provides vocals and rap on the track ‘Proto-Slavic Rap’, which incorporates Tchaikovsky’s ‘Marche Slave’. Rahbaralam’s vocals provide an additional musical layer to this performance. With no lyrics or translation provided, the listener is left to guess what Rahbaralam is singing, but perhaps this adds to the mysterious nature of the performance.

Dagamba also develop their own original compositions, such as the somber and melancholy ‘West Goes East’, composed by Pūce, as well as the driving, fateful ‘The Five’, composed by Tenis.

Dagamba have again successfully shown that music from hundreds of years ago can still sound modern and contemporary today. Their melding of classical melodies with more recent sounds and musical styles creates for enjoyable and unique pastiches, and reaffirms Tchaikovsky as one of the greatest composers in history – the composer’s melodies and works are still powerful and moving today.

For further information, please visit the Dagamba website.

Feat. Tchaikovsky



Track listing

  1. Football
  2. Nutcracker Rock
  3. West Goes East
  4. Cosmos
  5. Proto-Slavic Rap
  6. The Five
  7. Black Swan
  8. Little Black Swan Dance
  9. Romeo and Juliet
  10. Variation No. 6

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Latvian pioneers in Manitoba


Hardy Latvian pioneers at the Fairville School north of Dauphin in the early 20th century where they held social functions and religious services. Photo credit: Ojārs Kļaviņš (deceased).

What started out as an article on the history of Latvians in Canada’s Manitoba province is now morphing into a book as more and more material gets uncovered. Why Manitoba? Before World War I, Manitoba had the largest concentration of Latvians, or the Lettish as they were called back then, in Canada. It was home of perhaps up to 1,000 Latvians living in three areas of the province.

The first Latvian in Manitoba was Jānis Ālers (John Aller) who settled near Sifton north of Dauphin. He arrived there in 1895 via the United States after spending five years in South Dakota. He invited friends and relatives from the Bauska area to join him. Land was cheap and the climate was similar to Latvia’s. And $10 bought you 160 acres, as long as you cleared a quarter of it and put up a dwelling within three years. Nineteen families followed over the next 10-15 years. They settled around Sifton, Fork River, Fishing River and Oak Brae. For the most part, the arrivals were peasants who were pursuing the dream shared by many Latvians of that time, namely to own a piece of land that they could farm.

Other Latvians homesteaded northeast of Winnipeg in Libau, Lac Du Bonnet, further east in Lettonia, Lee River and still further east in Bird River where the Prairie gives way to the boreal forest of the Canadian Shield near the Ontario border. Among the Bird River settlers were a number of families who had arrived via Brazil which they abandoned because of the heat and tropical diseases.

The area east of Lac Du Bonnet was also home to Latvians who fled Czarist retributions following the 1905 Revolution when workers and peasants inspired by Marxist teachings rose up against the hated Russian factory owners and Baltic German landowners who ruled most of the countryside. They made their way to Manitoba through the United States. Some were committed Marxists or Socialists, others were caught up in the events of the time, while still others fled to avoid conscription.

There is documented evidence that the “politicals” continued to meet in Manitoba well into the 20th century holding lectures and discussion evenings in some cases with visiting speakers. Some gravitated to the nascent Canadian Communist party while others joined the socialist and labour movement on the Canadian Prairies. Many became disenchanted by what they saw in Stalinist Soviet Union. Still others abandoned their youthful zeal and farmed or became entrepreneurs.

Then there were those who preferred cities and settled in Winnipeg. In 1912 Jānis Šmits founded the Lettish Friendly Association of Winnipeg and in 1913-14 published Kanadeetis, the first Latvian newspaper in Canada. It was written in old Latvian orthography using Gothic script. When Latvia gained independence, Šmits and his family moved back to Latvia only to be deported by the Soviets in 1941 and then perish.

The Latvian pioneers maintained their traditions. There were community events. Christmas and Easter were celebrated the Latvian way. So was Midsummer Night’s Eve or Jāņi. There were dances to phonograph records sent from Latvia. Local musicians played. They read Latvian books and newspapers. Some even visited Latvia or had relatives come over for visits. Once or twice a year visiting Latvian, Estonian or German Lutheran pastors held services and christenings. The first generation born in Canada typically spoke Latvian at home with their parents and in some cases grandparents who had also come along.

There were rural schools where 75% of the students were Latvian. Teachers ordered the children who only knew Latvian to speak English. Community halls were built in Lettonia and Lee River. The one in Lee River is still standing today. Businesses were formed and some still exist – Lindenberg Seeds in Brandon and Osis Lumber in Lac Du Bonnet.

Over time assimilation took its toll. Many of those born in Canada or in turn their children married locals. Many moved away to cities looking for jobs. However the early pioneers were still there to “greet” the Post World War II refugees who had fled the Soviet occupation of Latvia. They came from European Displaced Persons camps to Manitoba as contract farm workers, lumberjacks, construction and hospital workers or domestics. They were free to go after two years and many then headed for cities like Winnipeg. The Post War Winnipeg Latvian community was born.

For the most part, the earlier pioneers and their descendants, got along well with the new arrivals. There were intermarriages and some bought properties or farms in the original colonies. Throughout the 1950s, Latvian pastors from the newly founded community headed out to the countryside to hold services. Local Latvian theatre troupes from Winnipeg also entertained those in the pioneer communities. The two groups often celebrated Jāņi together. But as the original settlers grew old, the pioneer communities petered out by the late 1950s.

Meanwhile throughout the 50s, 60s and 70s, there was a thriving Post War Winnipeg Latvian community. Perhaps numbering up to 500 at its peak, there were two Lutheran congregations, the Winnipeg Latvian Society, the Daugavas Vanagi veteran’s organization, a university student alumni organization, a youth group, a Sunday School and many functions ranging from formal commemorations on November 18 when Latvia celebrated its independence to dances and outings. For decades, the Society published Informators, a monthly news bulletin. Among its subscribers were the pioneers and their children or at least those who could still read Latvian.

The Post War Winnipeg community went into decline in the 1980s. The earlier refugees were ageing. Their Baby Boomer children had gone to university, started careers, intermarried, were raising families or moved away from Manitoba looking for better jobs. Manitoba was also isolated and far from the larger and still thriving Latvian communities in Canada and the United States. The community stalwarts who had run things since day one held the fort but by 2007 everything in Winnipeg had been shut down.

This September it was time for me to head out west to Manitoba and to supplement my research by seeing the pioneer colonies with my own eyes and meeting contacts that I had established by phone or email. Over the course of 6 days, I covered 1,400 km or 870 miles.  I met with several dozen people, most of them descendants of the early pioneers but some post-war arrivals and their children. Several joined me as we visited buildings on pioneer homesteads still standing although in disrepair, as well as cemeteries where Latvians lie. We stopped in Libau and Lettonia, two of the Latvian place names in Manitoba. On the trip east of Lac Du Bonnet, I was joined by local historians.

In Swan River about 6 hours northwest of Winnipeg I met Aina (Gulbis) Turton. Originally from the other side of Manitoba, her family was one of those who arrived from Brazil around 1910. Aina was born in 1926 and grew up in Bird River. Several years ago she authored a delightful book of personal memories called The House Beside the Rock Hill – A story of pioneer life in a Latvian settlement.

Although few descendants of the early pioneers could still speak Latvian (but none had problems pronouncing Latvian names), I was pleasantly surprised that most were cognizant and proud of their Latvian roots. I was shown recently-printed books on Latvia and its history. There are readers of Latvians Online in rural Manitoba. Some have visited Latvia. Some have been down East to attend Latvian Song Festivals. Others have shopped for Latvian goods online or stopped by the Latvian Centre in Toronto. There were Latvian hockey jerseys and t-shirts. Some had immersed themselves in family histories, digging through archives and tracing their roots back to Latvia.

One of the projects that a couple of us decided to see if we could make happen is getting the province to set up several official historical markers attesting to the Latvian footprint in Manitoba. This year, the Lac Du Bonnet Historical Society is planning a Latvian-themed annual wine & cheese reception.

While their numbers are not huge, the descendants of the Latvian pioneers in Manitoba represent a constituency to which the Latvian community in Canada has given little thought. Manitoba is perhaps unique in that there are few places where the pioneers or veclatvieši as they are called in Latvian, settled in numbers. Alberta is the only other place in Canada and the numbers were smaller and the communities dissipated sooner. There is Wisconsin in the United States and the Boston, New York and Philadelphia Latvian communities trace their roots back to the late 19th century.

The story of Latvian pioneers is a fascinating one and my project continues as I try to digest and work new information, stories, photographs and artefacts into my manuscript. It is also an important story for the Latvian community abroad to ponder as the ranks of the veclatvieši are swelled by descendants of the post-war Displaced Persons as they get assimilated into the fabric of Canada and the United States. The dates their parents or grandparents arrived may be different, the stories of their predecessors may be different, but they represent a similar constituency with connections to Latvia and the Latvian heritage that cannot be ignored.



93 year old Arnold shows his family’s homestead near Lettonia. His parents arrived from Latvia in 1910. Photo: Viesturs Zariņš.

Simts gadus latviešu valoda skanējusi Urālu piekājē, bet kā nākotnē?

Baškīrijas ģimene

19. gadsimta beigās uz Baškīriju pārcēlās daudzas latviešu ģimenes vairākās paaudzēs

Daudzu latviešu senči un dzimtas stāsti saistīti ar Baškīriju – vietu ar auglīgo melnzemi un skaistajām ainavām Urālu kalnu piekājē, tagadējā Krievijas Federācijā, Baškortostānas Republikā.

Sākot ar 19. gadsimta otro pusi, simtiem latviešu ģimeņu brīvprātīgi izceļoja uz citām Krievijas guberņām, lai īpašumā iegūtu “savu stūrīti” zemes, kas Latvijā tolaik bija nopērkams vai izrentējams par nesamērīgi augstu un lielai daļai lauku iedzīvotāju nepieejamu cenu.

Daudzsološās cerības

Viens no izceļotāju galamērķiem bija teju 2500 km tālā Ufas guberņa, kur tolaik bija daudz brīvu zemes platību. Pieņemt šādu, galvenokārt ekonomiskos apsvērumos balstītu lēmumu rosināja aģitācijas tā laika presē, apraksti par izceļotājiem un viņu likteņiem. Pirmās ziņas par latviešiem Baškīrijā lasāmas 1877. gada laikrakstā Mājas Viesis, kur kāds J. Veinbergs no Dzērbenes apraksta savus zemes meklējumus un saimniekošanas pieredzi, sākumā nodarbojieties ar biškopību, vēlāk iepērkot zemes no vietējiem un pārdodot tās saviem tautiešiem. Publicētās ziņas par Baškīrijas vērtīgajiem lapu koku mežiem un auglīgo zemi, kas esot tik melna kā krāsns sodrēji un tai nav nepieciešama mēslošana, izceļotāju vēstules un stāsti par veiksmīgo iedzīvošanos mudināja daudzus latviešus likt ratu vezumos savu iedzīvi un doties ceļā uz jaunu dzīves vietu ar cerību – beidzot izveidot savu, plaukstošu saimniecību.

Kā liecina vēstures avoti, 19. gadsimta beigās Ufas guberņā vairāk nekā 20 lielākās un mazākās kolonijās un viensētu grupās dzīvoja ap 3800 latviešu. Pirmie latviešu zemnieku ciemi—Austrumciems (1883.gadā), Baltijciems (1885), Puķu ciems (1889), Ozolciems (1897)—veidojās rietumos no Ufas, tagadējā Igļino rajonā. Vēlāk vairāk latviešu apmetās uz dzīvi dienvidrietumos no guberņas centra – Arhlatviešos, Beisovā, Livānijā u.c. Viena no lielākajām latviešu zemnieku kolonijām izveidojās 1901. gadā Basas upes krastā, kad, atdaloties no Arhlatviešu zemnieku kopienas, tika nodibināts Bakaldīnas ciems ar 204 saimniecībām.

No līdumniekiem par prasmīgiem saimniekiem

Jaunas dzīves sākums Baškīrijā daudziem latviešiem bija sūrs, dzīves un darba apstākļi – skaudri. Vispirms nācās būt par līdumniekiem, tikai pēc tam par lietpratīgiem un priekšzīmīgiem zemkopjiem. Joprojām vairākās ģimenēs ir saglabājušas atmiņas par saimniekošanas pirmsākumiem – par to, kā senči Baškīrijas “mūža mežos” izcirtuši līdumus un ierīkojuši te ienesīgas druvas, auglīgus tīrumus un ganības.

Nellija Ermansone (1932), kuras vecvecāki Kristīne un Ādams Lapsiņi 19. gadsimta beigās no Burtnieku puses ieradās Baškīrijā, atceras: “Kad vecāmamma ar vecopapu aizbrauca, viņus tur piemānīja. Teica, ka tur viss kaut kas būs, ka zeme būs par brīvu. Par brīvu jau viņiem iedeva to zemi, bet tā nebija zeme, tie bija meži! Viņi no Vidzemes brauca ar zirgiem, aizbrauca,  un viņus ieveda mūža mežos. Mūža mežos! Vieni meži. Lauki nav bijuši. Tad viņi cirtuši, rāvuši tās saknes ārā, taisījuši par laukiem. Cik strādīgi cilvēki aizbraukuši! Iztaisījuši laukus un sabūvējuši mājas. Vecaimammai viens puisītis bija, viņa bija ļoti jauniņa, viņai tur piedzima 11 bērni. Visu mūžu viņa raudāja pēc Latvijas.”

Arī Ēvalds Inspēters, dzimis 1926. gadā Baškīrijā, zina stāstīt, ka sākumā viņa dzimtas priekšteči dzīvojuši mežā, žagaru būdā. Ziemā apkārt gaudojuši vilki. Vispirms uzcēluši māju, vēlākos gados arī bērni blakus līduši līdumus un ierīkojuši saimniecības: “No Latvijas brauca prom tāpēc, ka Latvijā nebija zemes, vācieši visu pārvaldīja. Cars izdeva pavēli, ka Ufas gubernators dod zemi par brīvu. Tur varēja līst līdumus. Slēdza līgumu, paņēma 10 ha uz desmit gadiem – katru gadu bija jānolien 1 ha. Maksāja iesākuma naudu, lai var iesākt. Ja katru gadu 1 ha meža nolīda, tad dzēsa parādu. No Latvijas viņi brauca ar zirgu. Vairāki kopā, līdzi bija govis, aitas. Pusvasara pagāja, kamēr tika galā. Pirmie, kas aizbrauca, dabūja lielākas zemes, pa 25, 30 ha, viņiem bija lieli govju ganāmpulki, zirgi, bija jau iedzīvojušies.”

Turklāt ieceļotājiem bija jāpielāgojas atšķirīgajam klimatam un dabas apstākļiem – te vasara bija īsāka un ne tik silta kā Baltijas jūras piekrastē, pavasaros sniegs nokusa vēlāk un nereti iesētie rudzu lauki noslīka palu ūdeņos, bet miežus tīrumi nepaspēja nogatavoties, jo cieta pirmajās salnās. Starp izceļotājiem bija arī tādi, kam nevedās saimniekošana un nācās atgriezties dzimtenē vai doties laimi meklēt pāri Urālu kalniem – uz Sibīriju, Kaukāzu, Tālajiem Austrumiem.

Tomēr lielākā daļa latviešu palika Baškīrijā. Gūstot pieredzi jaunajā dzīves vietā, racionāli saimniekojot un organizējot darbus, latvieši drīz vien ieguva turību un pārticību. Galvenās saimniekošanas nozares bija zemkopība un lopkobība. 20. gadsimta sākumā latvieši veidoja labi pelnošus piena pārstrādes kooperatīvus, ieveda un izmantoja modernu, rūpnieciski ražotu lauksaimniecības tehniku, nodarbojās ar šķirnes āboliņa sēklu audzēšanu.. Ienesīgas nodarbes bija arī biškopība un liepu lūku plēšana, kam bija labs noiets tirgos Ufā, Beloreckā un citur. Ufas pilsētā dzīvojošie latvieši galvenokārt strādāja apkalpošanas jomā, uz dzelzceļa un rūpnīcās. Latviešu skaitam pieaugot, 1914. gadā tika nodibināta Ufas latviešu pašpalīdzības biedrība (1914), bet 1921. gadā  – latviešu apavu ražošanas kooperatīvs “Enerģija”, kas kļuva par paraugdarbnīcu citiem un saņēma atbalstu un pasūtījumus no valsts.

Izceļotāju ciemos attīstījās sabiedriskā dzīve – bija latviešu skolas un lūgšanu nami, bibliotēkas un biedrības, kori un orķestri, balles un gadatirgi. Puķu ieskautās viensētās Urālu kalnu piekājē runāja un dziedāja latviski, abonēja latviešu avīzes un ik sestdienu cepa rupju maizi un gāja pirtī.

Sekmīgo attīstību latviešu iekoptajās saimniecībās pārtrauca Pirmais pasaules karš. Saistībā gan ar 1905. gada un 1917. gada revolūcijām, gan ar kara bēgļu plūsmu, latviešu skaits Baškīrijā palielinājās līdz 18 000. Situācijai stabilizējoties un Latvijai iegūstot neatkarību, vairāki Baškīrijas latvieši vēlējās atgriezties dzimtenē un “dzīvot zem brīvā karoga”, lūgumi Latvijas valdībai izsniegt pases kolonistiem un piešķirt zemi saimniecību veidošanai neguva atbalstu. Vairāki kolonisti kopā ar kara bēgļiem atgriezās Latvijā, tomēr lielākā daļa latviešu zemnieku dzīvesvietu nemainīja, un 20. gadsimta 20.gados Baškīrijā dzīvoja ap 10 000 latviešu. Šajā laikā latviešu saimniecību turība pakāpeniski atjaunojās un nostiprinājās, līdz 1929. gadā Krievijā uzsākās piespiedu kolektivizācijas kampaņa – turīgāko saimnieku atbudžošana jeb izkulakošana, pirmo kolhozu dibināšana un padomju tradīciju ieviešana.

Desmitgade pirms Otrā pasaules kara ienesa dramatiskas izmaiņas latviešu zemnieku ciemos. Līdzšinējā tradicionālā saimniekošana viensētās tika izskausta un pašu rokām uzceltās mājas nojauktas un atkal no jauna uzceltas mākslīgi izveidotās sādžās.

“Bakaldīnā bija viensētas kā Latvijā, pēc tam sāka dzīt sādžā, lika iet kolhozā”, atceras Inspēters. “Pa priekšu uzlika nodokli, samaksāji to, uzlika lielāku nodokli, nevari samaksāt – ņem nost zemi. I lopus ņēma nost, gandrīz vai beidzamo segu ņēma nost. Pa priekšu bija kulakošana, tā skāra bagātniekus – tos, kam bija daudzas govis, zirgi, lielākas platības – tos uzreiz uz Sibīriju prom. No tiem bija ko ņemt un varēja veidot kolhozus. (..) 1939. gada vasarā atbrauca traktors. Mēs tādi, kas kolhozā negribējām iet, kā saka, bijām nepadevīgi. Atbrauca traktors un visai mājai norāva jumtu nost. Divdesmit četru stundu laikā pazūdi, kur gribi!”

Atpakaļ uz senču zemi

Traģiskākā lapaspuse Baškīrijas latviešu vēsturē saistīta ar 1937. – 1938. gada Staļina represijām. Uz melīgu apsūdzību pamata aptuveni 900 latviešu, galvenokārt vīriešu, tika arestēti un noslepkavoti. 1937. gadā tika slēgta latviešu izdevniecība “Prometejs” un teātris “Skatuve” Maskavā, bet visā Krievijā latviešu skolās tika aizliegta latviešu valoda un mācības sāka notikt krievu valodā.

Kolhoza darbu smagums gulās uz sievietēm, jo tos vīriešus, kuri netika nenošauti represiju gados, iesauca Sarkanajā armijā. Otrais pasaules karš latviešu ciemos atnesa trūkumu, daudziem latviešiem, lai izdzīvotu, nācās vārīt balandu zupu, bet pavasarī pa laukiem lasīt sapuvušos kartupeļus.

Kā stāsta Ermansone, “Staigājām pa lauku, lasījām, tad mēs viņus mazgājām, žāvējām, tad bļinas (plāceņus) cepām. No tiem sapuvušiem kartupeļiem, tāda staipīga stērķele bija, šausmīgi daudz tos ūdeņus mainīja, lai tā smaka iet laukā. Tad mēs tā ēdām…”

Pēc tam, kad krasi samazinājās latviešu skaits Baškīrijā (represijas, mobilizācija armijā), tika likvidētas latviešu skolas, sadedzinātas grāmatas, pēckara gados daudzi Baškīrijas latvieši izmantoja iespēju atgriezties Latvijā, kur bija gan elektrība, gan izglītības un darba iespējas. Lai varētu doties uz senču zemi, daudzi Bašķīrijas latvieši saņēma pases – pirmās savā mūžā.

Pēc Otrā pasaules kara, gan Latvijai, gan Baškīrijai kļūstot par padomju republikām, no Bakaldīnas, Livānijas, Beisovas, Arhlatviešiem un citiem ciemiem Latvijā (Siguldā, Lielvārdē, Aucē, Cēsīs u.c.) atbrauca vairākas Baškīrijas latviešu ģimenes, lai līdzīgi kā viņu senči no jauna sāktu savu dzīvi.

Latvieši Baškīrijā šodien

Daļa latviešu ģimeņu dzīvesvietu nemainīja un palika Baškīrijā, uzturot ciešas saites ar aizbraukušajiem radiniekiem. Pēc tautas skaitīšanas datiem 2002. gadā Baškīrijā dzīvoja 1508 latvieši. Mūsdienās visvairāk latviešu dzīvo Maskima Gorkija (bij. Arlatvieši) ciemā, kur Arkas kalna nogāzē sasēdušas zaļas, zilas, dzeltenas mājas, ar kokgriezumiem ap logiem. Te tāpat kā citās sādžās (Pobedā jeb bij.Livānijā, Bakaldīnā, Baltijciemā un Austrumciemā), kur joprojām starp baškīriem, tatāriem, čuvašiem, baltkrievi un krieviem dzīvo latvieši, dzīves ritms ir nesteidzīgs un cieši saistīts ar naturālo saimniekošanu.

Latviešus citu starpā uzreiz var atpazīt – gara auguma, gaišām acīm pelēkā vai zilā krāsā. Paši viņi smejas, ka latvietību nododot arī šeit tik neierasti lielais kājas izmērs! Agrāk par latviešiem liecinājušas mājas, krāšņu puķu ieskautas. Mūsdienās latviskās skaistuma tradīcijas pielipušas arī cittautu kaimiņiem – kad 2009. gada vasarā Baškīrijas latviešu ciemos notiek ekspedīcija, nav manāmas tādas mājas, ap kurām neaugtu vai nu kāršrozes, asteres vai ģeorģīnes jeb dālijas.

Laikam ritot, latviskais ir cieši savijies ar kaimiņu tradīcijām. Agrāk Māras dienas rītā latviešu meitas skrējušas pirms saules muti mazgāt, tagad daudzi zina, ka pēc 2. augusta, Iļjas dienas, peldēties vairs nevar – rudenim vārti ir vaļā. Sētās slejas vindu akas, mājas silda krievu krāsnis, svētku galdam tiek gatavoti gan pelmeņi un kurņiki, gan mazie speķa rauši. Latviešu mājas ir tīras un kārtīgas, daudzās goda istabās stāv krāšņi sariktēta gulta – virs palagiem ar tamborētām vai izšūtām mežģīnēm uzklāta koša sega, tai virsū salikti spilveni greznās ķisenkulēs, kam pāri pārklāts tillaudums. Izrādās, šādi gultas kā kūkas klājušas mammas un vecās mammas, un savulaik tas norādījis gan uz ģimenes labklājību, gan uz meitu čaklumu. Gandrīz ikkatrā mājā joprojām dūc vērpjamais ratiņš, saimnieces grīdas slauka ar vērmeļu slotiņām – lai nav blusu.

Latviešus no citiem atšķir valoda. Baškīrijā latviešu valoda saglabājusi 19. gadsimtā lietoto vārdu krājumu un izteiksmes formas. Tā kā Arhlatviešos un Bakaldīnā savas saimniecības veidoja daudzi latvieši no Kurzemes un Ziemeļvidzemes, mūsdienās joprojām sievietes tiek sauktas vīriešu dzimtē – mamms, Lids, Vilms. Sviests tiek saukts par sviekstu, ķirbis par putrābolu, ģimene par saimi, kaimiņš par nāburgu. Vārdu krājumā palikuši daudzi aizguvumi no vācu valodas – famīlija, bode, gapele, telēķis, ķisens, širmis. Dzīvojot krievu valodas vidē, savu vietu ieguvuši arī slāvu vārdi – hutars (viensēta), kaņikulas (brīvdienas), holoģiļņiks (ledusskapis), boļņica (slimnīca), dojarka (slaucēja). Savukārt no baškīru valodas noteikti raksturīgākais aizguvums ir vārds – aidā! To sakot, cilvēks tiek rosināts veikt kādu darbību. “Aidā, iesim iekšā, dzersim tēju!” – šis aicinājums izskan latviešu sētās ne vienu vien reizi dienā.

Latvieši paši smejas, ka tējas dzeršana tā pārņemta no vietējiem iedzīvotājiem, ka tagad to dzerot vairāk kā paši baškīri. Pie tējas, ko parasti dzer kopā ar pienu, labi garšo maigais Baškīrijas bišu medus un dažādi mājās gatavoti ievārījumi no avenēm, lielajām meža zemenēm jeb spradzenēm. Baškīrijas latvieši uzturā lieto pašu mājās ražotus produktus – biezpienu, krējumu, sviestu, olas un sālītu speķi. Vairākas saimnieces galdā ceļ pašgatavotu Jāņu sieru. To te sien ne tikai uz vasaras saulgriežiem, bet tad – kad sagribas. Sieru gatavo no biezpiena, olām un nedaudz krējuma vai sviesta, klāt liekot turpat pļavās salasītas ķimenes. Jāņu siers Baškīrijas latvietēm sanāk blīvs un stingrs, līdzīgs Latvijas veikalos nopērkamajam.

Starp latviešu saimniekiem daži joprojām pieprot arī aldara prasmes. Tā uz Jāņiem, kad 2009.gada vasarā Maksimā Gorkijā notika Krievijas latviešu dziesmu svētki,  varēja noprovēt pat sešus dažādus mājās gatavotus miestiņus. Arī agrāk latviešu vidū iecienītāks bijis alus, nevis šņabis. Samogonku gan zinājuši, taču uz viesībām vairāk gatavota kisluška – dažas dienas pastāvējis medus vai zaptsūdens, kam pievienots cukurs un raugs.

Pie citiem Baškīrijas latviešu raksturīgākajiem ēdieniem jāpieskaita arī kartupeļi ar zostiņu un ķīselis. Par zostiņu latvieši Baškīrijā sauc mērci – gan ar sīpoliem, gan no miltiem, gan no šmora pagatavotu, tādu negatavo ne baškīru, ne tatāru, ne krievu saimnieces. Savukārt ķīseli, pagatavotu no žāvētiem āboliem, rozīnēm un plūmēm, latvieši vāra gan ikdienā, gan svētku reizēs, to noteikti pasniedz godu galdā kāzās un bērēs.

Ikvienā mājā joprojām tiek ceptas plātsmaizes un speķa pīrāgi. Tieši rauša lielums atklāj saimnieces tautību – latvietes cepot mazus pīrāgus, turpretim krievu galdā iecienīti lielas formas pīrāgi. Uz plātsmaizēm tiek likti gan kāposti, gan kartupeļi, gan burkāni. Visgardākās maizes sanākot no ievogām un irbenājiem. Jā, ievogas te ēd un neviens nav nomiris! Ne visām ievām ir labas ogas, ciemos jau zina, kurām ievām šajā gadā ir laba raža – ievākšanai derīgas ir tādas palielākas, koši melnas ogas. Dažās sētās aug pat ievķirši vai ķiršievas – ievu un ķiršu sakrustoti krūmi, kuru ogas ir sarkanvioletas un ne tik sūras. Ievogas savāc, izkaltē un tad, kad pienāk laiks cept plātsmaizes, tās izmērcē un vairākas reizes samaļ ar gaļasmašīnu, klāt liekot krējumu un cukuru. Plātsmaize sanākot tik garda, pat esot jāpiedomā, lai mēli nenorij.

Īsto latviešu maizi gan vairs cep tikai dažās mājās, galvenais iemels esot rudzu miltu trūkums. Stāsta, ka senāk baškīri nav ēduši latviešu cepto maizi – vienam tā smirdējusi, bet citam garšojusi pēc mēsliem. Baškīrus, kas klejotāju – lopkopju tauta, izbrīnījusi gan zemes mēslošana, gan daudzi citi latviešu veiktie lauksaimniecības darbi un no zemes darba gūtie labumi. Zeme Baškīrijā joprojām ir melna un ļoti auglīga, saka, ka pat nejauši iesprausts miets sāks dzīt atvases bez jelkādas kopšanas. Mālainās zemes dēļ padodas labas ražas, govis dod treknu, jo treknu pienu, no kura maltais krējums, biezs un dzeltens, drīzāk lietojams kā sviests. Auglīgā melnzeme raizes rada lietus laikā, tad taciņas, ceļi pārvēršas neizbrienamos dubļos, kas kā magnēts pievelk un negrib atlaist ne tikai apavus, bet pat basas kājas. Vienīgais glābiņš ir gumijas zābaki, kurus, māliem aplipušus, nākas smagi cilāt, lai lēnā solī tiktu uz priekšu. Ja gadījumā ceļš tiek mērots ar velosipēdu un uznāk lietus, tad riteni pēc kāda laika nākas nest pār plecu!

Latviskais nākotnē

Vietējā sabiedrība latviešus iedala čistajos jeb īstajos latviešos un puslatviešos. Līdz Otrajam pasaules karam kāzas ar nelatvieti bija salīdzinoši reta parādība, latvieši precējās ar latviešiem – tā bija pieņemts. Pēc kara, samazinoties vīriešu skaitam, sāka dominēt jauktās laulības, kas jauši vai nejauši ietekmē latvisko – gan tradīcijas, gan valodu. Jauktajās ģimenēs lielākoties sarunājas krievu valodā, bērniem tiek doti slāviski vārdi, starp vidējās paaudzes sievietēm vairs nav Irmu, Alvīņu, Nelliju, Hermīņu, Elzu.

Savukārt vecākās paaudzes Jāņus mūsdienās ierasts saukt par Ivaniem un Vaņķām. Šodien latviešu valodu labi zina cilvēki, kas dzimuši līdz 20. gadsimta 50. – 60. gadiem. Maksima Gorkija skolā ikkatru mācību gadu strādā skolotāja no Latvijas, kas Baškīrijas latviešu bērniem māca latviešu valodu, dziesmas, dejas, rokdarbus. Bakaldīnas un Maksima Gorkija ciemu skolās ir izveidoti muzeji, kas stāsta par zemnieku koloniju vēsturi un latviešu tradīcijām. Baškīrijas latviešiem ir nodibināta sava biedrība, Baškortastānas valdība atbalsta arī latviešu kultūras centra darbību.

Pēdējos simts gadus latviešu valoda ir skanējusi Urālu kalnu piekājē, tomēr tai visdrīzāk neizdosies piedzīvot vēl simts gadus. Latviešu valodas prasme aiziet kopā ar tās lietotājiem. Baškīrijā kādreiz lielie latviešu ciemi lēnām pārtop par baškīru un cittautiešu mājvietu. Latviešu kapsētas papildinās un vienlaikus aizaug, jo kopēju spēks izsīkst un skaits sarūk.

Tomēr latviešu rokām mežiem atkarotie tīrumi, dibinātie ciemi, baltiskie vietu nosaukumi ir un būs mūsu tautas mantojums, kas veidojies ārpus Latvijas. Baškīrijas iedzīvotājiem latvieši un latviskais paliks atslēgas vārds strādīgumam, puķēm ap mājām, pirmajām skolām novadā, Jāņu kroņiem jeb vainagiem, dziesmai “Kur tu teci, gailīti manu”, kā arī nosvērtam raksturam, kam svarīgi pildīt doto vārdu.

Baškīrijas gulta

Gulta kā kūka Baškīrijas latviešu mājā.