Latvia’s concentric circles of foreign policy interests

Ojārs Kalniņš | 

A cursory look at Latvia’s National Development Plan 2014-2020 would suggest that foreign policy seems to play a very small role in Latvia’s future. The Foreign Ministry is solely responsible for only one section and that primarily deals with strengthening Latvia’s political and economic interests abroad.

However, each ministry is assigned a “Territory of Responsibility”. Here the Foreign Ministry takes on enormous importance, because its sphere of operation is designated as “The Whole World”.

Clearly, Latvia’s foreign service cannot embrace the entire world, so it is natural to divide that world into regions of priority. For the purposes of the Latvian Parliament’s annual Foreign Policy Debates, I’ve chosen to isolate those priorities by segmenting Latvia’s foreign policy world into concentric circles of interest. I have identified six such circles.

The first and closest circle includes our immediate neighbours: Lithuania, Estonia, Belarus and Russia. While relations with all these countries are important economically, they are much more complex and diverse politically. They will remain a top priority in 2013. 

The second circle is slightly larger, and includes the Baltic Sea region and the Nordic countries. Here we continue to develop good ties in such multi-lateral formats as NB8, the Nordic-Baltic Council and the Council of Baltic Sea States. This year Latvia hosts the Baltic Development Forum and in 2015 during our Presidency of the European Union, we plan to organize a special forum on the EU’s Baltic Sea Strategy.

But in 2013 most of our attention will be focused on the third circle, where I have placed the European Union and NATO.  Both organizations expand our areas of direct foreign engagement, although at the moment the greatest challenges lie in the EU itself, and our place in it. As always, our strategic partnership with the United States anchors our commitment to the transatlantic relationship.

This third circle also reveals the geographic direction of our interest in the fourth circle:  the EU’s Eastern Partnership. Cooperating with and supporting such eastern neighbours as Georgia, Ukraine, and Moldova has always been a priority for Latvia. Direct person-to-person ties in these countries dating back to pre-independence periods has enabled Latvia to make robust use of Cooperative Development programs, which need to be expanded. Latvia also plans to host an Eastern Partnership Summit during our EU Presidency in 2015.

History, economic interests, and Latvia’s foreign policy priorities also determine the geographic direction of our sphere of interest in the next, fifth circle – Central Asia and Afghanistan. Latvia’s embassies in Uzbekistan and Kazahkstan have been extremely successful as contact embassies for NATO, and have developed a special expertise and respect in the entire region. This needs to be expanded.

Latvia’s role in the NATO ISAF mission in Afghanistan has produced a unique opportunity for long-term economic development as well. Working together with the US, Russia, NATO and regional countries, Latvia plays a key role in the Northern Distribution Network – the transport corridor for shipping NATO ISAF supplies from Latvia to Afghanistan. This has enormous future potential, for the moment that this network becomes a commercial transhipment corridor and connects to the planned New Silk Road, the door will open for Latvia’s road to the sixth and last circle, the Far East.

If until now such countries as China, Japan, Korea and India didn’t seem within reach of Latvia’s foreign policy grasp, then today they are very palpable. China and Japan have very active embassies in Riga and soon will be joined by South Korea. These countries are part of one of the most dynamic and rapidly growing regions in the world, and are looking with growing interest at Latvia’s strategic location in Northern Europe. The time has come to focus much more attention to this region, and determine how economic and political developments there can be aligned with Latvia’s long-term national interests. While some commentators have made much of the United States’ ‘pivot’ to Asia, it’s only natural that Europe does the same. Thanks to Latvia’s eastward tangent through the six circles of foreign engagement, this once distant region of the world is the logical next step in the long-term expansion of our international diplomacy.

Last year, the Latvian Foreign Ministry took a bold (and necessary) step in providing the framework for Latvia’s ‘pivot to the Far East’.  It established an ‘External economic policy coordinating council’, which brings together the Foreign, Economic, Transportation and Agricultural ministries, as well as other state institutions.  This institutional model of cooperation is ideally suited to review and analyse just how Latvia’s economic interests, geostrategic location and existing logistical and transportation links to the east can be further developed to promote our national interests. Suddenly, the Far East no longer seems so far.

Latvia cannot embrace the world, but thinking strategically about our potential long-term interests in specific geographic directions and regions, Latvia’s foreign policy can play an essential role in promoting our national interests. We are moving in the right direction. But we must move faster, further and with a greater understanding of Latvia’s unique place in a globalized world. 

(This article is based on remarks made on January 24, 2013 during the Latvian Parliament’s annual debates on foreign policy.)

Vai dzīve ārpus Latvijas nozīmē aizbraukšanu?

Šarlote Jakse | 

Visi latvieši kā viens ir laimes meklētāji, un katrs latvietis kādreiz savā dzīvē kļūst par “Sprīdīti”. Protams, kā kurš: daži paceļo pa Latviju, daži pa Baltiju, citi pa Eiropu un daži sadūšojas, un aizceļo pat vēl tālāk. Bet ne visi atgriežas no šiem laimes meklējumiem. Šeit arī rodas problēmas; dažādais skatījums par to, vai patiešām ir vajadzīgs aizbraukt un vai tad dzimtene nespēj dot tās cilvēkiem nepieciešamo. Šis veicina konfliktus ģimenēs, starp draugiem, politiķu vidū un valsts lokā, radot plaisas tautā.

Neviens jau neapgalvo, ka doties meklēt laimi, braukt un ceļot ir slikti, bet daudzi no šiem Sprīdīšiem neatgriežas un cilvēki šo uzskata par laika tērēšanu un dzīves atlikšanu un pat par Tēvzemes apvainošanu kādos ekstrēmākos gadījumos, jo Sprīdīša moto bija, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tomēr iespējams, ka ne katrs ir Sprīdītis un moto” nekur nav tik labi kā mājās” ne vienmēr attiecas uz visiem. Ja tu izbrauc no Latvijas, vai tas tik tiešām nozīmē, ka tu arī aizbrauc un tu esi sarāvis visas saites ar Latviju?

Mans personīgais viedoklis par to, vai dzīve ārpus Latvijas nozīmē aizbraukšanu ir – nē tas to nenozīmē. Pati esmu aizbraucēja, tādēļ vēlos sacīt, ka neesmu pametusi savu Tēvzemi uz visiem laikiem, un gribētos domāt, ticēt, ka kādreiz dzīvē arī atgriezīšos Latvijā. Pārsvarā visi letiņi, ko pazīstu, kuri ir aizbraukuši vai arī plāno aizbraukt, ir vienādās domās ar mani – kādreiz būs jāatgriežas Latvijā. Kaut arī vairums no šiem aizbraucējiem vēlas atgriezties Latvijā, tas ne vienmēr nozīmē uz palikšanu, bet uz kādu laiciņu. Pati es nezinu, vai es vēlētos pārvākties pavisam uz Latviju. Vēlreiz sākt visu no sākuma būtu atkal grūti un maniem vecākiem neiespējami dažādu apstākļu dēļ. Pat, ja patstāvīga dzīve Latvijā manai ģimenei kopā nav iespējama, tas nenozīmē, ka mēs esam aizbraukuši pavisam. Četrus gadus dzīvojot ārpus “mājām”, tu patiešām saproti, kāpēc tu mīli šo zemi un kāpēc tev tā trūkst katru dienu. Galu galā tur ir mani radi, draugi, atmiņas, tā teikt, vecā dzīve. Šī tēma ir ļoti smaga visiem, kur ir kaut kādā veidā saistīti ar aizbraukšanu un dzīvi ārpus Latvijas, jo dzīve par pagriezties pa 180 ° jebkurå dienā un tu to vari apjēgt tikai pēc kāda laiciņa. Piemēram, vienā dienā tavi vecāki var paprasīt, vai tu nevēlies pārvākties uz kādu ļoti attālu vietu un neapjēdzot, ko tas īsti nozīmē, tu pasaki jā. Tad, kad tu saskaries ar kultūras šoku, tikai tad tu sāc apjēgt, ko tas īsti nozīmē – dzīves ārpus savas dzimtenes.

Kā jau minēju, daudziem cilvēkiem, kuri ir saistīti ar dzīvi ārpus Latvijas, kā arī aizbraucējiem, šis jautājums par dzīvi ārpus Latvijas ir ļoti smags un tuvu pie sirds. Neiesaistītie cilvēki, kuri nevēlas aizbraukt un redz aizbraukšanu kā Tēvijas nodošanu, ne vienmēr saprot iemeslus, kāpēc cilvēki aizbrauc, un bieži šie aizbraucēji nav uzklausīti. Diezgan ironiski, ka demokrātiskā valstī cilvēku viedokļi ir apspiesti un neuzklausīti. No citu atbraucēju stāstiem var skaidri noprast to, ka tu vari censties paskaidrot savus iemeslus aizbraukšanai, bet nebūs kāds, kurš uzklausīs tavus iemeslus un spēs saprast tavu rīcību. Pēc aizbraucēju un medijos ziņotām sūdzībām var noprast, ka šie iemesli tiks tikai nosviesti zemē. Lieliem Latvijas patriotiem ir grūti saprast, ka ne vienmēr cilvēki ir apstākļu spiesti. Ir daudzi faktori, kas ietekmē šos aizbraucējus. Kā piemēram: mācību līmenis citās valstīs ir augstāks, darba trūkums, aukstā ziema, daudzo cilvēku augstprātība un spēcīgie viedokļi, izmaksas u.t.t. Ne visi cilvēki spēj dzīvot šādos apstākļos , kur nu vēl izsisties. Šiem neiesaistītiem cilvēkiem liekas, ja viņi var sadzīvot ar šiem ne tik nozīmīgajiem faktoriem, tad jebkurš cits var. Bet ļoti iespējams, ka šie aizbraucēji vēlas labāku nākotni sev un savai ģimenei.

Valss dažreiz nodara pāri tās iedzīvotājiem un daudzi cilvēki to ārzemēs neapzinās. Savstarpējās sarunās var saprast, ka ārzemēs dzīvojušajiem latviešiem, kuri vairs nav dzimuši Latvijā, ir ļoti noslēgts un pozitīvs, un dažreiz pat maldinošs skats uz Latviju. Ja kāds no Latvijas pārvācās prom no dzimtenes, šiem ārzemju latviešiem šķiet dīvaini, un viņi nevar saprast, kāpēc ir jābrauc prom no tik skaistas vietas, jo taču nekas nav labāks par mājām, pie tam ja tās vēl ir tik skaistas. Ārzemēs tās sliktās lietas, kas norisinās ir mazāk vai vairāk apslēptas, lai nākošās paaudzes vēlētos turpināt uzturēt savu latvietību un aizbraukt uz Latviju un redzēt, no kurienes nāk viņu senči, un varbūt pat pārvākties uz dzīvi Latvijā bez aizspriedumiem, kur var rasties, dzirdot negatīvas un pesimistiskas lietas. Dzīvojot aktīvā latviešu sabiedrībā, kurā šķiet, ka visi tevi pieņem, bet tomēr neīsti līdz galam saprot, ir interesanti dzirdēt dažādus viedokļus par zemi, kurā esi dzimis un uzaudzis. Iepriekš minēto iemeslu dēļ atbraucējs, nevar un nedrīkst teikt neko sliktu par savu tēvzemi, kur nu vēl, ka tā ir nodarījusi kādam pāri. Un, protams, ka ideāla Latvija, kas ir radīta latviešu kopienā spēj piesaistīt iebraucēju ar saviem ideāliem un latviskuma kvalitāti.

Uz to brīdi, kad šie cilvēki aizbrauc, viņi ir uzskatāmi par aizbraucēiem, jo viņiem nav atgriešanās biļetes. Katram cilvēkam bērnības mājas ir tuvas un svarīgas, lai arī kādas tās būtu, tāpec visus atvelk atpakaļ. Ja ne uz visu dzīvi un uzreiz, tad vismaz uz kādu laiku noteikti. Tu esi aizbraucējs un tu nevēlēsies atgriezties atpakaļ uzreiz pēc tam, kad esi pametis vai izbraucis no tās zemes, jo aizbraukšanaā ir ieguldīts liels darbs un pūles. Ir ļoti daudzi cilvēki aizbraukšanas procesā, kas saka, ka tev tas, ko esi iecerējis neizdosies un tev nāksies atgriezties atpakaļ, jo būs par grūtu. Kā jau katrs stūrgalvīgs latvietis, centīsies visiem cilvēkiem pierādīt pretēji. Tad, kad viela, tā teikt, nosēžas un ir radies stabils pamats palikšanai ārzemēs, tad cilvēki sāk apsvērt idejas par to, kā būtu, ja es šobrīd būtu mājās. Pēc tam, kad ir nostiprinātas šīs saknes cilvēks atkal ir gatavs pārmaiņām, jo ir iespēja, ja gadījumā kas aiziet ne tā, kā vēlējies, atgriezties pie vecā. Letiņi, kuri izbrauc no Latvijas bez atpakaļ biļetes, vienmēr kaut kur savā prātā domā par to, kā varētu šo atgriešanās biļeti iegūt.

Lai arī kāda ir dzimtene un lai arī kādi ir bijuši iemesli aizbraukšanai, kādreiz dzīvē jebkurš latvietis atgriezīsies savā Tēvzemē. Nav iespējams neinteresēties par to, no kurienes tavi raduraksti ir nākuši, pat varētu teikt, kur tava nākotne ir sākusies. Pat aizbraucēji, kuri ikdienas dzīvē ir ļoti aizņemti un noslogoti ar savu patreizējo dzīvi, katru dienu ir kopā ar Latviju, pat ja tas nav fiziski. Vienalga, kādi iemesli ir bijuši aizbraukšanai – valsts nespēja kaut ko nodrošināt vai vienkārši laimes meklējumi – latvietis būs latvietis, un latvietis mūžam arī paliks tāds.

Šo domrakstu laikā no 2013. gada 2. līdz 19. janvārim radīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolas 5. klases audzēkne Šarlote Jakse skolotāja Kārļa Rokpeļņa vadībā.

Vai izglītības sistēma ārpus Latvijas strādā kā latviskuma nodrošinātājs?

Andrejs Jaudzems | 

Latviešu izglītība ārzemēs gādā ne tikai par latviskuma nodrošināšanu, bet arī iepazīstina ar latviskumu dažādas tautības un etniskās kopienas visā pasaulē. Daudzi atzīst ideju par globālu Latviju. Ideja ir tāda, ka latviskums nav ierobežots savā dzimtajā valstī, bet ir izkaisīts pa visu pasauli caur tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs.

Latviešu kultūras vislielākā izvešana plašajā pasaulē notika Otrā pasaules kara laikā, kad daudzi aizbēga uz citām zemēm, kā piemēram Ameriku (ASV), Kanādu, Īriju (sic) un Austrāliju. Kopš tā laika latviešu kopienas ir bijušas nodibinātas un arvien turpina augt. Šodien šīs četras jau iepriekš minētās valstis ir mājas vietas vislielākajām latviešu kopienām ārpus Latvijas. Dzimtās valodas un kultūras uzturēšana šiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus dzimtās valsts, vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga vietējā izglītības sistēma, lai uzturētu latviskumu starp viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem.

Ideja par cilvēku izglītošanu ar kultūru, kas nav dzimtā tajā valstī, kur viņi dzīvo vai kur viņi ir bijuši uzauguši vai piedzimuši, ierosina konstruktīvisma pieeju etniskai identitātei. Konstruktīvisma pieeja skaidro, ka etniskā identitāte tiek veidota no cilvēka izvēlēm, kas ietekmē viņa dzīvi. Šis ir pretstatā primordiālajai pieejai tautības izpratnei, kas uzskata, ka ģenētisks un emocionāls saistījums ar kādu noteikto sociālo grupu katram cilvēkam ir jau no dzimšanas. Tāpēc var piekrist, ka latviskums tiek izveidots un nodrošināts no brīvprātīgas cilvēku izvēles meklēt latviešu izglītību. Tā ir pilnīgi personīga izvēle.

Mēs tagad saprotam, ka latviskums tiek izveidots un ka latviešu izglītība ir atbildīga par tā veidošanu. Tāpēc, ka izglītības sistēmai ir neatņemama loma latviskuma nodrošināšanā, ir svarīgi, ka tā ir pareizi izstrādāta, finansiāli pieejama, un pietiekami vienkārša, lai skolēni nepazaudētu interesi viņu izglītības veidošanā.

Lai uzsāktu izprast to, cik svarīga ir latviešu izglītības sistēma attiecībā uz latviskuma nodrošināšanu, mēs varam izpētīt situāciju, kur latviešu izglītības sistēma neeksistē. Lai iegūtu asu skatījumu uz šo situāciju, mēs sagatavojām interviju caur tīmekli ar Anci Švajnzgeri – latvieti, kura pašlaik dzīvo Marakešā, Marokā. Viņa ir laimīgi apprecējusies ar slovēni, un abi kopā audzina savu meitu. Ance dzīvo vietā, kur apstākļi ir tādi, ka nav ārējas latviešu ietekmes. Cik viņa zina, Marokā nav latviešu sabiedrības, un tāpēc arī nekādas latviešu izglītības sistēmas. Ance jūt, ka ir svarīgi dot viņas meitai latviešu identitāti. Latviskuma uzturēšana ne tikai Ancei, bet arī viņas meitai šajā gadījumā ir pilnīgi viņas atbildība, un tas nemaz nav viegls uzdevums. Ances vīrs nemāk runāt latviski, tikai angliski un slovēniski. Tāpēc, ka Ance prot runāt latviski un angliski, sanāk tā, ka starp visiem ģimenē vienīgā kopīgā valoda ir angļu. Ir noprotams, ka šajos apstākļos, kur nav ārējas latviešu ietekmes un tikai viens no vecākiem ir latvietis, ir ļoti grūti uzturēt, pat arī izveidot tādu identitāti, kas spētu atspoguļot šo cilvēku latviskumu.

Vietās ārpus Latvijas, kur atrodas vairāk latviešu, kā piemēram Sibīrijā, tomēr eksistē vienkārša latviešu izglītība. Kā jau daudzi zinātu, Sibīrija ir vieta, kur notika ļoti nozīmīgi notikumi Latvijas vēsturē. Sibīrijā ir diezgan ievērojama latviešu klātbūtne, kaut gan smagi ietekmēta no vietējās krievu kultūras. Tāpēc, ka Sibīrija ir vieta, kur ir samērā daudz latviešu, ir pieprasījums pēc latviešu izglītības. Mums bija iespēja intervēt vienu latvieti, Lieni Salmiņu, kurai ir pieredze, strādājot ar latviešu sabiedrībām ārpus Latvijas, īpaši izglītības nozarē. Viņa ir mācījusi latviešu valodu mazā skolā Omskā, kas piedāvā pamata valodas un kultūras mācības nesistemātiskā veidā tik, cik to pieprasa vietējie latvieši. Tradicionālas klases nav un ir ļoti maz skolotāju. Šī vienkāršā, ierobežotā izglītības sistēma negādā par dažādiem spēju līmeņiem, un tāpēc valoda tik labi netiek attīstīta. Neskatoties uz to, ka sniegums ir vājš, šīs skolas ir vitālas latviskuma uzturēšanai tādā vietā, kā Sibīrija. Daudzi latvieši, kuri dzīvo Sibīrijā nevar atļauties aizbraukt uz Latviju, un tāpēc viņi paļaujas uz pat visvienkāršākiem izglītības piedāvājumiem, lai uzturētu latvietību lokāli. Bez minimālas latviešu izglītības kultūra pavisam pazudīs.

Austrālijai, īpaši Melburnai, ir daudz plašāka un pilnīgāka izglītības sistēma, un man ir paveicies tajā piedalīties. Sākot jau no pašiem pamatiem ir spēļgrupas, kur latviešu vecākiem ir iespēja satikt vienam otru un viņu mazuļus mierīgā sociālā vidē. Saskare ar latviešu kultūru un valodu sākumposmos bija pamatelements manai latviešu etniskās identitātes attīstīšanai. Šī visaptverošā pamatskola gādā par dažādiem vecumiem un spējām, no bērnudārza un sagatavošanas klases līdz astotajai klasei. Vispirms jāmācās valoda un literatūra, un pēc tam seko arī folkloras, ģeogrāfijas, vēstures, sabiedriskās un ticības mācības, kā arī dziedāšana un dejošana. Iespēja uzņemties papildinājumu tīrām valodas mācībām, kā piemēram ģeogrāfija un vēsture, palīdzēja man radīt saiti ar īsto Latviju. Pēc pamatskolas pilnā kursa beigšanas es pats izvēlējos turpināt mācības Melburnas latviešu vidusskolā. Vidusskolā jauniešiem nodrošina tālākizglītību sabiedriskā un jautrā veidā ar grupu uzdevumiem un klašu diskusijām. Šie atsevišķie izglītības posmi parāda to, ka Austrālijai ir pakāpeniska un progresīva izglītības sistēma, kurā valodas līmenis nepārtraukti tiek paaugstināts. Papildus mācībām ir arī latviešu vasaras aktivitātes, kā piemēram Tērvetes bērnu nometne Viktorijas laukos un Annas Ziedares Vasaras vidusskola pulcina daudz jauniešus no visām valsts malām, kā arī bieži ierodas viesi no ārzemēm un Latvijas. Vasaras vidusskola piedāvā jauniešiem iespēju divas nedēļas sevi pilnībā iegremdēt latviešu vidē “Dzintaros”. Mana pieredze Vasaras vidusskolā, bez šaubām, ir bijusi ļoti patīkama un vērtīga, un ir palīdzējusi man realizēt un saprast sava latviskuma patieso vērtību caur saišu izveidošanu starp sevi un Latviju.

Latviešu izglītības sistēma šeit Austrālijā ir ne tikai pamatīgi izglītojusi mani, bet arī devusi man iespēju izmantot šo valodu, ko tik cītīgi visu savu dzīvi esmu mācījies, lai izveidotu etnisko identitāti. Esmu spējis izveidot attiecības ar latviešiem no visas Austrālijas, kā arī no citām vietām pasaulē. Attiecību attīstīšana ar latviešiem līdzīgās situācijās ir ļoti svarīga tāpēc, ka tas apvieno līdzīgus cilvēkus, kuri dzīvo ārpus Latvijas, un rezultātā latviskums tiek nodrošināts globāli.

Latviešu izglītība ārpus Latvijas arī pastāv starptautiskajā “Eiropas skolā”. Liene Salmiņa, kuru jau iepriekš minēju, ir strādājusi Eiropas skolā Itālijā. Galvenais mērķīs šīm skolām atšķiras no iepriekš minētajām izglītības sistēmām tādā ziņā, ka viņu mērķis ir saglabāt latviešu valodas līmeni, kas ir pietiekams, lai ļautu latviešiem ārzemēs atgriezties Latvijā, lai turpinātu dzīvot savas dzimtās valodas vidē un lai spētu mācīties vienlīdzīgā līmenī. Šī Eiropas skola dod latviešu skolēniem iespēju dzīvot globāli latviešu valodā. Tāpēc, ka valoda ir augstākā prioritāte, uz tradicionālām kultūras mācībām ir ļoti mazs fokuss. Līdz ar to latviskums nav tik augsti uzturēts.

No šiem piemēriem, kur katrā gadījumā ir latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, mēs varam saprast, ka katra izglītības sistēma uztur latviskumu dažādos veidos. Marokā latviskuma uzturēšanas atbildība ir atstāta uz indivīda pleciem, jo nav vietējās latviešu sabiedrības.  Mazas latviešu skolas līdzīgi tām Sibīrijā uztur valodu ar nelielu fokusu uz kultūru. Austrālijas plašajai un visaptverošajai izglītības sistēmai ir tikpat liels fokuss uz tradicionālo kultūru kā pašu valodu. Salīdzinot ar Eiropas skolām, kur ir būtisks fokuss uz valodu un tāpēc latviskumus nav saglabāts, var droši teikt, ka tie cilvēki, kuri ir brīvprātīgi piedalījušies Austrālijas izglītības sistēmā, ir piepildījuši savu latviskumu visaugstākajā pakāpē, kāda iespējama ārpus Latvijas. Tādēļ varam secināt, ka latviešu izglītības sistēmas ārpus Latvijas patiešām darbojas, lai nodrošinātu latviskumu, taču galvenie mērķi un nodomi ir dažādi.

Šo domrakstu laikā no 2013. gada 2. līdz 19. janvārim radīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolas 5. klases audzēknis Andrejs Jaudzems skolotāja Kārļa Rokpeļņa vadībā.

Andrejs Jaudzems ir praktikants Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariatā.