Visi latvieši kā viens ir laimes meklētāji, un katrs latvietis kādreiz savā dzīvē kļūst par “Sprīdīti”. Protams, kā kurš: daži paceļo pa Latviju, daži pa Baltiju, citi pa Eiropu un daži sadūšojas, un aizceļo pat vēl tālāk. Bet ne visi atgriežas no šiem laimes meklējumiem. Šeit arī rodas problēmas; dažādais skatījums par to, vai patiešām ir vajadzīgs aizbraukt un vai tad dzimtene nespēj dot tās cilvēkiem nepieciešamo. Šis veicina konfliktus ģimenēs, starp draugiem, politiķu vidū un valsts lokā, radot plaisas tautā.

Neviens jau neapgalvo, ka doties meklēt laimi, braukt un ceļot ir slikti, bet daudzi no šiem Sprīdīšiem neatgriežas un cilvēki šo uzskata par laika tērēšanu un dzīves atlikšanu un pat par Tēvzemes apvainošanu kādos ekstrēmākos gadījumos, jo Sprīdīša moto bija, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tomēr iespējams, ka ne katrs ir Sprīdītis un moto” nekur nav tik labi kā mājās” ne vienmēr attiecas uz visiem. Ja tu izbrauc no Latvijas, vai tas tik tiešām nozīmē, ka tu arī aizbrauc un tu esi sarāvis visas saites ar Latviju?

Mans personīgais viedoklis par to, vai dzīve ārpus Latvijas nozīmē aizbraukšanu ir – nē tas to nenozīmē. Pati esmu aizbraucēja, tādēļ vēlos sacīt, ka neesmu pametusi savu Tēvzemi uz visiem laikiem, un gribētos domāt, ticēt, ka kādreiz dzīvē arī atgriezīšos Latvijā. Pārsvarā visi letiņi, ko pazīstu, kuri ir aizbraukuši vai arī plāno aizbraukt, ir vienādās domās ar mani – kādreiz būs jāatgriežas Latvijā. Kaut arī vairums no šiem aizbraucējiem vēlas atgriezties Latvijā, tas ne vienmēr nozīmē uz palikšanu, bet uz kādu laiciņu. Pati es nezinu, vai es vēlētos pārvākties pavisam uz Latviju. Vēlreiz sākt visu no sākuma būtu atkal grūti un maniem vecākiem neiespējami dažādu apstākļu dēļ. Pat, ja patstāvīga dzīve Latvijā manai ģimenei kopā nav iespējama, tas nenozīmē, ka mēs esam aizbraukuši pavisam. Četrus gadus dzīvojot ārpus “mājām”, tu patiešām saproti, kāpēc tu mīli šo zemi un kāpēc tev tā trūkst katru dienu. Galu galā tur ir mani radi, draugi, atmiņas, tā teikt, vecā dzīve. Šī tēma ir ļoti smaga visiem, kur ir kaut kādā veidā saistīti ar aizbraukšanu un dzīvi ārpus Latvijas, jo dzīve par pagriezties pa 180 ° jebkurå dienā un tu to vari apjēgt tikai pēc kāda laiciņa. Piemēram, vienā dienā tavi vecāki var paprasīt, vai tu nevēlies pārvākties uz kādu ļoti attālu vietu un neapjēdzot, ko tas īsti nozīmē, tu pasaki jā. Tad, kad tu saskaries ar kultūras šoku, tikai tad tu sāc apjēgt, ko tas īsti nozīmē – dzīves ārpus savas dzimtenes.

Kā jau minēju, daudziem cilvēkiem, kuri ir saistīti ar dzīvi ārpus Latvijas, kā arī aizbraucējiem, šis jautājums par dzīvi ārpus Latvijas ir ļoti smags un tuvu pie sirds. Neiesaistītie cilvēki, kuri nevēlas aizbraukt un redz aizbraukšanu kā Tēvijas nodošanu, ne vienmēr saprot iemeslus, kāpēc cilvēki aizbrauc, un bieži šie aizbraucēji nav uzklausīti. Diezgan ironiski, ka demokrātiskā valstī cilvēku viedokļi ir apspiesti un neuzklausīti. No citu atbraucēju stāstiem var skaidri noprast to, ka tu vari censties paskaidrot savus iemeslus aizbraukšanai, bet nebūs kāds, kurš uzklausīs tavus iemeslus un spēs saprast tavu rīcību. Pēc aizbraucēju un medijos ziņotām sūdzībām var noprast, ka šie iemesli tiks tikai nosviesti zemē. Lieliem Latvijas patriotiem ir grūti saprast, ka ne vienmēr cilvēki ir apstākļu spiesti. Ir daudzi faktori, kas ietekmē šos aizbraucējus. Kā piemēram: mācību līmenis citās valstīs ir augstāks, darba trūkums, aukstā ziema, daudzo cilvēku augstprātība un spēcīgie viedokļi, izmaksas u.t.t. Ne visi cilvēki spēj dzīvot šādos apstākļos , kur nu vēl izsisties. Šiem neiesaistītiem cilvēkiem liekas, ja viņi var sadzīvot ar šiem ne tik nozīmīgajiem faktoriem, tad jebkurš cits var. Bet ļoti iespējams, ka šie aizbraucēji vēlas labāku nākotni sev un savai ģimenei.

Valss dažreiz nodara pāri tās iedzīvotājiem un daudzi cilvēki to ārzemēs neapzinās. Savstarpējās sarunās var saprast, ka ārzemēs dzīvojušajiem latviešiem, kuri vairs nav dzimuši Latvijā, ir ļoti noslēgts un pozitīvs, un dažreiz pat maldinošs skats uz Latviju. Ja kāds no Latvijas pārvācās prom no dzimtenes, šiem ārzemju latviešiem šķiet dīvaini, un viņi nevar saprast, kāpēc ir jābrauc prom no tik skaistas vietas, jo taču nekas nav labāks par mājām, pie tam ja tās vēl ir tik skaistas. Ārzemēs tās sliktās lietas, kas norisinās ir mazāk vai vairāk apslēptas, lai nākošās paaudzes vēlētos turpināt uzturēt savu latvietību un aizbraukt uz Latviju un redzēt, no kurienes nāk viņu senči, un varbūt pat pārvākties uz dzīvi Latvijā bez aizspriedumiem, kur var rasties, dzirdot negatīvas un pesimistiskas lietas. Dzīvojot aktīvā latviešu sabiedrībā, kurā šķiet, ka visi tevi pieņem, bet tomēr neīsti līdz galam saprot, ir interesanti dzirdēt dažādus viedokļus par zemi, kurā esi dzimis un uzaudzis. Iepriekš minēto iemeslu dēļ atbraucējs, nevar un nedrīkst teikt neko sliktu par savu tēvzemi, kur nu vēl, ka tā ir nodarījusi kādam pāri. Un, protams, ka ideāla Latvija, kas ir radīta latviešu kopienā spēj piesaistīt iebraucēju ar saviem ideāliem un latviskuma kvalitāti.

Uz to brīdi, kad šie cilvēki aizbrauc, viņi ir uzskatāmi par aizbraucēiem, jo viņiem nav atgriešanās biļetes. Katram cilvēkam bērnības mājas ir tuvas un svarīgas, lai arī kādas tās būtu, tāpec visus atvelk atpakaļ. Ja ne uz visu dzīvi un uzreiz, tad vismaz uz kādu laiku noteikti. Tu esi aizbraucējs un tu nevēlēsies atgriezties atpakaļ uzreiz pēc tam, kad esi pametis vai izbraucis no tās zemes, jo aizbraukšanaā ir ieguldīts liels darbs un pūles. Ir ļoti daudzi cilvēki aizbraukšanas procesā, kas saka, ka tev tas, ko esi iecerējis neizdosies un tev nāksies atgriezties atpakaļ, jo būs par grūtu. Kā jau katrs stūrgalvīgs latvietis, centīsies visiem cilvēkiem pierādīt pretēji. Tad, kad viela, tā teikt, nosēžas un ir radies stabils pamats palikšanai ārzemēs, tad cilvēki sāk apsvērt idejas par to, kā būtu, ja es šobrīd būtu mājās. Pēc tam, kad ir nostiprinātas šīs saknes cilvēks atkal ir gatavs pārmaiņām, jo ir iespēja, ja gadījumā kas aiziet ne tā, kā vēlējies, atgriezties pie vecā. Letiņi, kuri izbrauc no Latvijas bez atpakaļ biļetes, vienmēr kaut kur savā prātā domā par to, kā varētu šo atgriešanās biļeti iegūt.

Lai arī kāda ir dzimtene un lai arī kādi ir bijuši iemesli aizbraukšanai, kādreiz dzīvē jebkurš latvietis atgriezīsies savā Tēvzemē. Nav iespējams neinteresēties par to, no kurienes tavi raduraksti ir nākuši, pat varētu teikt, kur tava nākotne ir sākusies. Pat aizbraucēji, kuri ikdienas dzīvē ir ļoti aizņemti un noslogoti ar savu patreizējo dzīvi, katru dienu ir kopā ar Latviju, pat ja tas nav fiziski. Vienalga, kādi iemesli ir bijuši aizbraukšanai – valsts nespēja kaut ko nodrošināt vai vienkārši laimes meklējumi – latvietis būs latvietis, un latvietis mūžam arī paliks tāds.

Šo domrakstu laikā no 2013. gada 2. līdz 19. janvārim radīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolas 5. klases audzēkne Šarlote Jakse skolotāja Kārļa Rokpeļņa vadībā.