Ārpus Latvijas dažādās valstīs un pilsētās regulāri tiekas aptuveni 100 latviešu nedēļas nogales skolu visās pasaules malās. Lielākai daļai nodarbības notiek sestdienās vai svētdienās, vai nu katru nedēļu, reizi divās nedēļās vai reizi mēnesī. Šajās skolās bērni apgūst latviešu valodu, folkloru, dziedāšanu, tautas dejas, dažkārt arī Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, ticības mācību un tēvzemes mācību.

Visvairāk skolu pašlaik ir Eiropā, kur atrodas 50 latviešu nedēļas nogales skolas. ASV un Kanādā darbojas pavisam 25 skolas, bet Austrālijā ir astoņas skolas. Septiņās vietās Krievijā – gan lielpilsētās, gan dažās vietās Sibīrijā arī notiek latviešu valodas apmācības un folkloras apguve.

Pēdējos sešus gadus vairākās vietās Latvijā nedēļas nogaļu skolotājiem ir bijusi iespēja satikties un iepazīties PBLA un Latviešu valodas aģentūras pamīšus rīkotajos skolotāju kursos un konferencēs. Informācijas apmaiņa ir bijusi ļoti vērtīga. Ir vērts šo kopības sajūtu mēģināt iedzīvināt arī bērnos, un tāpēc tiek organizēts videokonkurss.

Pasaules brīvo latviešu apvienības Izglītības padome (PBLA IP) izsludina videokonkursu latviešu skolām ārpus Latvijas. Diasporas skolas tiek aicinātas sagatavot kopīgu skolas videoprojektu, izveidojot filmu par savu latviešu skolu. Video jāiekļauj īsa informācija par skolu – cik ilgi tā pastāv, kur tā atrodas, cik bērnu to apmeklē, ar ko skola lepojas, kas tai ir īpašs. Pārējais videoieraksta saturs ir pašu skolēnu rīcībā – tas varētu būt emocionāls, smieklīgs, patriotisks, dokumentāls, māksliniecisks vai dažādu stilu sajaukums. Konkursa mērķis ir uzzināt, cik liela ir diasporas bērnu saime, un celt diasporas skolu lepnumu par savu skolu, vienlaikus iepazīstoties ar citām skolām.

Katra video garums nepārsniegs trīs minūtes. Videoieraksti jāievieto YouTube līdz 31. oktobrim un jāpaziņo PBLA IP. Saites uz videomateriāliem tiks apkopotas vienuviet, lai sniegtu iespēju žūrijai, dalībniekiem un citiem sabiedrības interesentiem iepazīties ar šiem materiāliem. Žūrijas nominēto balvu ieguvējus paziņos 18. novembrī.

Tuvāku informāciju sniedz Daina Grosa: daina@gross.id.lv

Šā gada vasarā, 11. augustā, uz pirmajiem skolotāju kursiem Īrijā, skolotājus pulcēja Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdētāja Inguna Grietiņa, sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru un Eiropas latviešu apvienību.

Kursi notika sešas dienas, 3X3 nometnes Īrijā ietvaros. Skolotājiem tika piedāvāta plaša kursu programma, sešu dienu garumā. Plašu ieskatu latviešu valodas mācīšanas diasporā, teorijā, sniedza LVA metodiķe un programmas vadītāja Vineta Vaivade, savukārt, daudz prakstiskus piemērus skolotājiem demonstrēja un lūdza darboties līdzi, LVA metodiķe Liene Valdmane. Savus prakstiskos padomus, ieteikumus, labās prakses piemērus skolotājiem sniedz LVA priekšsēdētāja vietniece Dace Dalbiņa un diasporas speciāliste Aija Otomere, savukārt ar diasporas skolu vadības dokumentāciju, tālāko mērķu sasniegšanai skolotajus informēja Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdētāja Inguna Grietiņa un Latviešu nacionālās padomes Londonā, izglītības nodaļas vadītājs Māris Pūlis.

Tas bija ļoti radošs, idejām bagāts un piesātināts laiks, jo ārpus kursu nodarbībām, skolotājiem bija iespēja apmeklēt pārējās 3X3 nometnes Īrijā ievirzes un kultūras programmu. Uz skolotāju kursiem Īrijā bija ieradušies 22 kursu dalībnieki, gan no dažādām Īrijas pilsētām, gan Lielbritānijas un Norvēģijas, kursos tika plasi izrunāta turpmākā sadarbība ar LVA un izstrādāts diasporas skolu programmas projekts, kas drīzumā tiks publicēts LVA mājas lapā, kā arī, ieteikuma formā, apstiprināts diasporas skolu dokumentācijas modelis. Skolotāju kursu noslēgumā, katram skolotājam tika izsniegta LVA apliecība, par 18 stundu pedagogu profesionālās pilnveides programmas “Latviešu valodas mācīšana diasporā” apguvi. Mēs ļoti pateicamies par šo iepēju LVA, ELAi un LNPL, jo tikai darbojoties kopā , mēs spējam sasniegt tik brīnišķīgus rezultātus, gūt garīgu pacēlumu turpmākajam darbam un būt vienotiem!

Katrs mācību gads Baškīrijā man atnes jaunus pārbaudījumus, piespēlē izaicinājumus un iemet rokās nebijušas iespējas. 2013. gads nav izņēmums, proti, latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” dalībniecēm bija lieliska iespēja pabūt Latvijā, piedalīties Dziesmu svētkos, izbaudīt to burvību un sajust savu piederību dziesminieku tautai.

Čūskas gads meta izaicinājumu. Ansamblim bija jāparāda un jāpierāda sevi Latvijā, kā arī Baškīrijā. Simts kilometru rādiusā no Maksima Gorkija ciema ansamblis „Atbalss” daudziem pazīstams, taču nieka (ņemot vērā Krievijas teritorijas plašumu, tas tiešām ir nedaudz) 200 kilometru aiz Ufas – Baškīrijas galvaspilsētas – bijām svešas, nevienam nezināmas, jaunums bija pat tas, ka Baškīrijā kaut kur vēl eksistē tāda tauta kā latvieši, kur nu vēl viņu pēcteči ar latviešu tautas dziesmu uz lūpām.

Šī dziesmotā ceļa sākums saistāms ar janvāri, kad ar tautas dziesmu „Neba maize pate nāca” guvām iespēju piedalīties konkursa pusfinālā un pēc tam jau finālā. Pirmo reizi četru gadu laikā bijām tikušas tik tālu. Uzvara deva stimulu gatavoties, un parādīt sevi no vislabākās puses, tas „uzsita” azartu parādīt, kas mēs esam, ko varam un ko protam. Augusts likās vēl tālu, taču galvā dega doma par dziesmas izvēli. Kas latviešu tautas dziesmu klāstā būtu tik īpašs, ar ko varētu pārsteigt Baškīrijas žūriju, kas pieradusi pie jautriem, skaļiem, spilgtiem un degošiem priekšnesumiem, jo nereti bija nācies dzirdēt, ka latvieši tik stāvēt un dziedāt prot.  Nu nesanāk mums dziedāt „Bēdu, manu lielu bēdu” un vienlaikus polku lekt. Nereti no mums gribējuši „izspiest”  kaut ko krievu, baškīru vai tatāru garam līdzīgu, nereti mūsu tērpus par blāviem un trūcīgiem saukuši. Nenogurusi esmu skaidrojusi, ka latvieši nav tas pats, kas krievi, tatāri, baškīri, baltkrievi vai ukraiņi. Mēs esam citādi, ļaujiet mums savu citādību saglabāt, ja gribat īstus latviešus redzēt!

Radās doma! Gribat šovu, dosim jums šovu! Meklēju dziesmu, kurā aizrauj ar jautru melodiju, pie kuras var polku un ne tikai to lekt! Man ienāca prāta latviešu danču dziesma „Skroders”, kas ansambļa meitenēm bija labi zināma. Daļa meiteņu dziedāja, daļa dejoja, redz, varam savienot dziesmu ar deju, tikai pa savam, ne tā kā prasa. Priekšnesuma tapšanā lielu ieguldījumu sniedz Arhangeles rajona mūzikas skolas direktore Irina Peņagina, kura mācīja mūs dziedāt divbalsīgi, kura norīkoja vijolnieci un bajānisti (latvieti Ļubovu Zālīti) mūsu priekšnesumu padarīt melodisku, turklāt abas muzikantes ansamblim palīdz atkārtoti. No tiesas priecē tas, ka Arhangeles rajona mūzikas skolas kolektīvs ne reizes nav atteicis man palīdzību, kad esmu gatavojusies kādam koncertam, turklāt vienmēr tas darīts bez maksas.

Mēģinājumi notika veselu nedēļu. Meitenēm tas bija jauns uzdevums, jauna pieredze un izaugsmes iespēja. Konkurss norisinājās divas dienas. Pirmajā dienā tik izvēlēti vislabākie priekšnesumi, lieki piebilst, ka bijām starp labākajiem, lai gan pēc uzstāšanās tā nelikās, uztraukums bija darījis savu un nesanāca tik labi, kā pirms tam tika mēģināts. Bet mums tika dota otra iespēja, kuru izmantojām, parādot sevi no vislabākās puses. Gandarījumu meitenēm sniedza ne vien atkārtota uzstāšanās, bet arī pasniegtais diploms, uz kura bija rakstīts „Par uzticību nacionālajām tradīcijām”.  Tiešām uzticīgas, cenšamies darīt tā, lai līdzinātos saviem senčiem, kas atbraucot uz Baškīriju spēja saglabāt latvietību ar darbu, dziesmu, valodu. Arī mēs cenšamies, lai citi spriež, cik labi tas sanāk.