Vai Latvijā izdotā mācību literatūra ir piemērota modernam bērnam?
Pie ļoti slīpās apvāršņa malas saulei no rokām izslīdēja lielais ķipis ar rūpīgi izmaisīto zelta krāsu, kas bija domāta saulrieta atšķaidīšanai, un visa debesmala iemirdzējās tik spilgti, ka smagie, tumšie sniega mākoņi zaudēja valodu un izbrīnā sastinga kā pielīmēti debesīm, pavisam aizmirsdami, ka tiem jānogādā Rūpilsētai abonētais sniegs. (Fragments no Ērika Kūla stasta, Zīle. Latviešu valoda 3. klasei, Grāmata lasīšanai un domāšanai, 93. lpp.)
Šis ir pirmais teikums pasakai, kuru manai meitai nesen bija uzdots mājās izlasīt un nākamā dienā klasē atstāstīt. Viņa mācās 3. klasē kādā valsts skolā Rīgā.
Man pašai nebija viegli lasīt šo pārmērīgi dzejisko tekstu, kur nu vēl meitai. Lai arī viņai skolā ir labas sekmes un skaitās, ka viņa lasa savam vecumam atbilstošā līmenī, viņa šo tekstu vispār nevarēja izlasīt, kā rezultātā man tas bija viņai jālasa priekšā. Es neesmu no tiem vecākiem, kas savu bērnu lutina un visu izdara viņa vietā, bet es nedomāju, ka es biju vienīgais vecāks, kas vakar vakarā lasīja savam bērnam priekšā, un tas noteikti nebija skolotājas mērķis. Kāds tad labums meitai no šāda uzdevuma? Nu, nākamā dienā viņa vismaz dabūja klasē pavingrināties atstāstīšanā (bet tas ir vērtīgi tikai ja skolotāja pie reizes māca stāsta savilkuma principus, nevis lieto atstāstīšanu tikai lai pārbaudītu vai skolēni ir izdarījuši mājas darbus). Bet tas ir viss.
Galvenais, ko viņa iemācījās, ir ka latviešu literatūra ir grūti lasāma un neinteresanta, jo 3. klases skolēnam vairs neinteresē stāstiņi par rūķīšiem. Tā viņa man pati teica.
Problēma nav tikai ar vecmodīgiem tekstiem un mācību metodēm; problēma ir dziļāka. Proti, Latvijā pastāv uzskats, ka gudrs, izglītots cilvēks raksta garos teikumos. Tikai aprobežots, neizglītots cilvēks raksta īsiem, vienkāršiem teikumiem. No vienas puses tad var priecāties, ka Latvijas skolas sagatavo bērnu īstai dzīvei, jau sākumskolā pieradinot viņu pie sarežģītiem, neinteresantiem tekstiem. Bet es tomēr esmu savas dzimtenes, ASV, produkts un uzskatu, ka ir svarīgāk bērnā vispirms ieaudzināt interesi un mīlestību pret lasīšanu; pēc tam pietiks laiks viņu iepazīstināt ar sarežģītiem tekstiem.
Sarežģītas valodas lietošanu var pieņemt un attaisnot akadēmiskajā un specializētajā literatūrā, arī pieaugušo daiļliteratūrā. Bet diemžēl Latvijā to lieto arī tādās vietās, kur tā nemaz nav piemērota, piemēram, valsts iestāžu anketās, braukšanas tiesību pārbaudījumos, tramvaja pieturās un pat uzrakstos par higiēnisko pakešu nemešanu publiskās tualetēs. Manuprāt šādās vietās, kur informāciju pasniedz publikai, tai jābūt rakstītai cik vien vienkāršā valodā iespējams, lai to var izlasīt un saprast cilvēks ar lasīšanas traucējumiem un, ja vajadzīgs, 3. klases skolnieks.
Šajā laikmetā galvenais ir informācija, nevis kā tā tiek pasniegta. Man skolā pat sevišķi mācīja, ka galvenais rakstot ir skaidras domas formulēšana un pasniegšana; pēdējā vietā ir puķaina valoda. Skolēns, kas savā sacerējumā izmantoja tikai nepaplašinātus teikumus ar vienzilbīgiem vārdiem bet ar tiem izvirzīja labi formulētu un skaidri pateiktu domu, saņēma augstāku atzīmi par to skolnieku, kas prata piecas lapaspuses piepildīt ar visdaiļāko muldēšanu.
Sabiedrību vienā dienā nemainīsi. Tomēr, kaut kur jāsāk, un tādēļ atgriežos pie skolēniem visjaunākajās klasītēs. Paldies Dievam, latviešu valodai ir fonētiska rakstība. To mācoties nav jāmokās ar nekonsekventiem burtošanas likumiem. Kad bērns ir reiz sapratis burtu simbolu jēgu un sistēmu, lasītprasme viņam jau vairāk vai mazāk ir rokā. Latviešu ābeces man patīk – tās ir mīļas un liekas veiksmīgi izdevušās. Diemžēl nākamais līmenis jaunajam lasītājam pēc ābeces nereti ir jau Margarita Stāraste.
Stārastei arī nav ne vainas – gan viņas ilustrācijas, gan stāsti ir skaisti. Man tie ļoti patīk. Bet Stārastes valoda nav vienkārša, un tāpēc viņas grāmatas ir vispiemērotākas pirmsskolniekiem, kuriem vecāki vai vecvecāki vai audzināja lasa priekšā. Pat pieaugušajiem reizēm ir grūti lasīt Stārastes stāstus! Ar vārdu sakot, tā nav literatūra iesācējiem un nav piemērota 2. klases skolniekiem. Tomēr maniem bērniem 2. klases mācību programmā bija paredzēts pašiem lasīt vairākas Stārastes grāmatas.
Angļu valodas literatūrā ir brīnišķīgs žanrs, ko sauc Easy Readers (Viegli lasāmi). Tā parasti nav smalka, daiļliteratūras godalgu vērta literatūra; tās ir mazas un lētas grāmatas ar vienkāršiem stāstiem un daudzām ilustrācijām, rakstītas izmantojot tikai īsus vārdus lielā drukā. Easy Readers mērķis ir palīdzēt pirmsskolas un sākumskolas bērniem iemācīties un iemīlēt lasīt. Pie daiļliteratūras un klasiķiem tie nonāk vēlāk, kad viņi ir stabili apguvuši lasītprasmi un var lepoties, ka ir jau savā īsajā mūžā izlasījuši desmitiem vai pat simtiem grāmatu. Tas vienalga, ka izlasītās grāmatas ir vienkāršas. Galvenais, ka lasa!
Tiktāl par valodas līmeni. Gribu pievērsties arī vielai.
Tāpat kā par raksta sākumā minēto rūķu stāstu, maniem bērniem un viņu draugiem 2. klasē vairs neinteresēja lasīt par Stārastes runājošām zīlītēm un sēnītēm un spārītēm. Un kas manam dēlam 4. klasē bija par traumu lasot Astrīdi Lindgrēnu! Traucēja ne tikai garās grāmatas nevienkāršā valodā, bet tematika nebija nemaz vairs piemērota 4. klases skolniekiem, jo īpaši zēniem. Pēc Karlsona un Pepijas dumībām viņam bija tā pieriebusies Lindgrēna, ka viņš nemaz neļāvās vecākiem bērniem piemērotāko Brāļu Lauvassiržu un Ronjas burvībai. Kad vajadzēja ņemt Lindgrēnas grāmatas rokā un lasīt, viņš tās burtiski meta pret sienu un dūra caurumus to vākos. Tas nav kā iemāca bērnam mīlēt lasīšanu. (Es gan priecājos, ka šogad 1. septembrī vismaz vēl kāds Latvijā ir ievērojis to, ka Latvijas skolēniem ir slikta attieksme pret lasīšanu. Skatīt TVNET ziņu, Latvijas skolēni grāmatas lasa maz.)
Tagad, pirms viņš uzsāka 7. klasi šoruden, manam dēlam bija uzdots pa vasaru izlasīt Raiņa “Zelta zirgu”, Aspazijas dzejoļu krājumu un Vizmas Belševicas romānu “Bille”, kas nekādā ziņā nav bērnu literatūra vai pat jauniešu literatūra. “Bille” ir pieaugušo literatūra par bērnības atmiņām, un beigu beigās vecmāmiņa izlasīja lielu daļu no grāmatas manam dēlam priekšā. Liekas, ka skolas mācību programmas sastādītāji nesaprot atšķirību starp “bērnu literatūru” un “literatūru par bērniem”.
Lieki teikt, ka mani bērni nav izauguši par lieliem lasītājiem. Dēls angļu valodā tomēr ir ļoti lēnā garā izlasījis Hardy Boys (Hardija puikas) mistērijas un vienkāršotus klasiķus. Meita tāpat lēnā garā sākusi lasīt Little House on the Prairie (Mājiņa prērijā) grāmatas. Lasīt latviešu valodā viņiem neinteresē. Tiesa, populārās jauniešu grāmatas tulko latviešu valodā, bet to nav ļoti daudz un dažreiz tulkojumi ir sarežģīti un skan samocīti. Tas pats slavenais Harijs Poters ir dabūjams labā latviešu tulkojumā, bet tas nav viegli lasāms.
Daļēji varam vainot latviešu valodas īpatnības. Tajā, salīdzinot ar angļu valodu, ir maz vienzilbīgu vārdu bet daudz divdabju. Tomēr, vajag varēt uzrakstīt stāstu lietojot vienkāršākas vārdu formas, piemēram, izvairoties no atstāstījuma izteiksmes un saskaldot tekstu īsākos teikumos: “Lapsa brīnījās. Kas tādu pili ceļ?”, nevis “Lapsa brīnījusies, kas tādu pili licis celt”.
Beigu beigās Latvija un latviešu tauta ir vienkārši pārāk mazas. Nieka divos miljonos nav pietiekami rakstnieku un tulkotāju, ne pietiekami liels tirgus grāmatām. Tāpēc jo svarīgāk saprast vajadzību un koncentrēt savus spēkus uz to. Ir ļoti svarīgi bērnam iemācīties un patikt lasīt, bet ir ārkārtīgi viegli apslāpēt viņa interesi tajā.
