Latviešu izglītība ārzemēs gādā ne tikai par latviskuma nodrošināšanu, bet arī iepazīstina ar latviskumu dažādas tautības un etniskās kopienas visā pasaulē. Daudzi atzīst ideju par globālu Latviju. Ideja ir tāda, ka latviskums nav ierobežots savā dzimtajā valstī, bet ir izkaisīts pa visu pasauli caur tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs.
Latviešu kultūras vislielākā izvešana plašajā pasaulē notika Otrā pasaules kara laikā, kad daudzi aizbēga uz citām zemēm, kā piemēram Ameriku (ASV), Kanādu, Īriju (sic) un Austrāliju. Kopš tā laika latviešu kopienas ir bijušas nodibinātas un arvien turpina augt. Šodien šīs četras jau iepriekš minētās valstis ir mājas vietas vislielākajām latviešu kopienām ārpus Latvijas. Dzimtās valodas un kultūras uzturēšana šiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus dzimtās valsts, vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga vietējā izglītības sistēma, lai uzturētu latviskumu starp viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem.
Ideja par cilvēku izglītošanu ar kultūru, kas nav dzimtā tajā valstī, kur viņi dzīvo vai kur viņi ir bijuši uzauguši vai piedzimuši, ierosina konstruktīvisma pieeju etniskai identitātei. Konstruktīvisma pieeja skaidro, ka etniskā identitāte tiek veidota no cilvēka izvēlēm, kas ietekmē viņa dzīvi. Šis ir pretstatā primordiālajai pieejai tautības izpratnei, kas uzskata, ka ģenētisks un emocionāls saistījums ar kādu noteikto sociālo grupu katram cilvēkam ir jau no dzimšanas. Tāpēc var piekrist, ka latviskums tiek izveidots un nodrošināts no brīvprātīgas cilvēku izvēles meklēt latviešu izglītību. Tā ir pilnīgi personīga izvēle.
Mēs tagad saprotam, ka latviskums tiek izveidots un ka latviešu izglītība ir atbildīga par tā veidošanu. Tāpēc, ka izglītības sistēmai ir neatņemama loma latviskuma nodrošināšanā, ir svarīgi, ka tā ir pareizi izstrādāta, finansiāli pieejama, un pietiekami vienkārša, lai skolēni nepazaudētu interesi viņu izglītības veidošanā.
Lai uzsāktu izprast to, cik svarīga ir latviešu izglītības sistēma attiecībā uz latviskuma nodrošināšanu, mēs varam izpētīt situāciju, kur latviešu izglītības sistēma neeksistē. Lai iegūtu asu skatījumu uz šo situāciju, mēs sagatavojām interviju caur tīmekli ar Anci Švajnzgeri – latvieti, kura pašlaik dzīvo Marakešā, Marokā. Viņa ir laimīgi apprecējusies ar slovēni, un abi kopā audzina savu meitu. Ance dzīvo vietā, kur apstākļi ir tādi, ka nav ārējas latviešu ietekmes. Cik viņa zina, Marokā nav latviešu sabiedrības, un tāpēc arī nekādas latviešu izglītības sistēmas. Ance jūt, ka ir svarīgi dot viņas meitai latviešu identitāti. Latviskuma uzturēšana ne tikai Ancei, bet arī viņas meitai šajā gadījumā ir pilnīgi viņas atbildība, un tas nemaz nav viegls uzdevums. Ances vīrs nemāk runāt latviski, tikai angliski un slovēniski. Tāpēc, ka Ance prot runāt latviski un angliski, sanāk tā, ka starp visiem ģimenē vienīgā kopīgā valoda ir angļu. Ir noprotams, ka šajos apstākļos, kur nav ārējas latviešu ietekmes un tikai viens no vecākiem ir latvietis, ir ļoti grūti uzturēt, pat arī izveidot tādu identitāti, kas spētu atspoguļot šo cilvēku latviskumu.
Vietās ārpus Latvijas, kur atrodas vairāk latviešu, kā piemēram Sibīrijā, tomēr eksistē vienkārša latviešu izglītība. Kā jau daudzi zinātu, Sibīrija ir vieta, kur notika ļoti nozīmīgi notikumi Latvijas vēsturē. Sibīrijā ir diezgan ievērojama latviešu klātbūtne, kaut gan smagi ietekmēta no vietējās krievu kultūras. Tāpēc, ka Sibīrija ir vieta, kur ir samērā daudz latviešu, ir pieprasījums pēc latviešu izglītības. Mums bija iespēja intervēt vienu latvieti, Lieni Salmiņu, kurai ir pieredze, strādājot ar latviešu sabiedrībām ārpus Latvijas, īpaši izglītības nozarē. Viņa ir mācījusi latviešu valodu mazā skolā Omskā, kas piedāvā pamata valodas un kultūras mācības nesistemātiskā veidā tik, cik to pieprasa vietējie latvieši. Tradicionālas klases nav un ir ļoti maz skolotāju. Šī vienkāršā, ierobežotā izglītības sistēma negādā par dažādiem spēju līmeņiem, un tāpēc valoda tik labi netiek attīstīta. Neskatoties uz to, ka sniegums ir vājš, šīs skolas ir vitālas latviskuma uzturēšanai tādā vietā, kā Sibīrija. Daudzi latvieši, kuri dzīvo Sibīrijā nevar atļauties aizbraukt uz Latviju, un tāpēc viņi paļaujas uz pat visvienkāršākiem izglītības piedāvājumiem, lai uzturētu latvietību lokāli. Bez minimālas latviešu izglītības kultūra pavisam pazudīs.
Austrālijai, īpaši Melburnai, ir daudz plašāka un pilnīgāka izglītības sistēma, un man ir paveicies tajā piedalīties. Sākot jau no pašiem pamatiem ir spēļgrupas, kur latviešu vecākiem ir iespēja satikt vienam otru un viņu mazuļus mierīgā sociālā vidē. Saskare ar latviešu kultūru un valodu sākumposmos bija pamatelements manai latviešu etniskās identitātes attīstīšanai. Šī visaptverošā pamatskola gādā par dažādiem vecumiem un spējām, no bērnudārza un sagatavošanas klases līdz astotajai klasei. Vispirms jāmācās valoda un literatūra, un pēc tam seko arī folkloras, ģeogrāfijas, vēstures, sabiedriskās un ticības mācības, kā arī dziedāšana un dejošana. Iespēja uzņemties papildinājumu tīrām valodas mācībām, kā piemēram ģeogrāfija un vēsture, palīdzēja man radīt saiti ar īsto Latviju. Pēc pamatskolas pilnā kursa beigšanas es pats izvēlējos turpināt mācības Melburnas latviešu vidusskolā. Vidusskolā jauniešiem nodrošina tālākizglītību sabiedriskā un jautrā veidā ar grupu uzdevumiem un klašu diskusijām. Šie atsevišķie izglītības posmi parāda to, ka Austrālijai ir pakāpeniska un progresīva izglītības sistēma, kurā valodas līmenis nepārtraukti tiek paaugstināts. Papildus mācībām ir arī latviešu vasaras aktivitātes, kā piemēram Tērvetes bērnu nometne Viktorijas laukos un Annas Ziedares Vasaras vidusskola pulcina daudz jauniešus no visām valsts malām, kā arī bieži ierodas viesi no ārzemēm un Latvijas. Vasaras vidusskola piedāvā jauniešiem iespēju divas nedēļas sevi pilnībā iegremdēt latviešu vidē “Dzintaros”. Mana pieredze Vasaras vidusskolā, bez šaubām, ir bijusi ļoti patīkama un vērtīga, un ir palīdzējusi man realizēt un saprast sava latviskuma patieso vērtību caur saišu izveidošanu starp sevi un Latviju.
Latviešu izglītības sistēma šeit Austrālijā ir ne tikai pamatīgi izglītojusi mani, bet arī devusi man iespēju izmantot šo valodu, ko tik cītīgi visu savu dzīvi esmu mācījies, lai izveidotu etnisko identitāti. Esmu spējis izveidot attiecības ar latviešiem no visas Austrālijas, kā arī no citām vietām pasaulē. Attiecību attīstīšana ar latviešiem līdzīgās situācijās ir ļoti svarīga tāpēc, ka tas apvieno līdzīgus cilvēkus, kuri dzīvo ārpus Latvijas, un rezultātā latviskums tiek nodrošināts globāli.
Latviešu izglītība ārpus Latvijas arī pastāv starptautiskajā “Eiropas skolā”. Liene Salmiņa, kuru jau iepriekš minēju, ir strādājusi Eiropas skolā Itālijā. Galvenais mērķīs šīm skolām atšķiras no iepriekš minētajām izglītības sistēmām tādā ziņā, ka viņu mērķis ir saglabāt latviešu valodas līmeni, kas ir pietiekams, lai ļautu latviešiem ārzemēs atgriezties Latvijā, lai turpinātu dzīvot savas dzimtās valodas vidē un lai spētu mācīties vienlīdzīgā līmenī. Šī Eiropas skola dod latviešu skolēniem iespēju dzīvot globāli latviešu valodā. Tāpēc, ka valoda ir augstākā prioritāte, uz tradicionālām kultūras mācībām ir ļoti mazs fokuss. Līdz ar to latviskums nav tik augsti uzturēts.
No šiem piemēriem, kur katrā gadījumā ir latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, mēs varam saprast, ka katra izglītības sistēma uztur latviskumu dažādos veidos. Marokā latviskuma uzturēšanas atbildība ir atstāta uz indivīda pleciem, jo nav vietējās latviešu sabiedrības. Mazas latviešu skolas līdzīgi tām Sibīrijā uztur valodu ar nelielu fokusu uz kultūru. Austrālijas plašajai un visaptverošajai izglītības sistēmai ir tikpat liels fokuss uz tradicionālo kultūru kā pašu valodu. Salīdzinot ar Eiropas skolām, kur ir būtisks fokuss uz valodu un tāpēc latviskumus nav saglabāts, var droši teikt, ka tie cilvēki, kuri ir brīvprātīgi piedalījušies Austrālijas izglītības sistēmā, ir piepildījuši savu latviskumu visaugstākajā pakāpē, kāda iespējama ārpus Latvijas. Tādēļ varam secināt, ka latviešu izglītības sistēmas ārpus Latvijas patiešām darbojas, lai nodrošinātu latviskumu, taču galvenie mērķi un nodomi ir dažādi.
Šo domrakstu laikā no 2013. gada 2. līdz 19. janvārim radīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolas 5. klases audzēknis Andrejs Jaudzems skolotāja Kārļa Rokpeļņa vadībā.
