Yin and yang unite in Zigrīdas kalpi

The recent fusion of two groups with youthful Australian Latvian musical talent has resulted in a new sound: Zigrīdas kalpi.

First there was Zigrīda ansamblis, a female kokle ensemble from Brisbane with a fresh approach to the ancient Latvian zither. A few years later in 2006 a group of Aussie-Latvian guys started creating their own original sound in Adelaide and the result was Kalna kalpi.

Says group member Tija Lodiņa of the synergy of the new configuration: “Zigrīda and Kalna kalpi play quite different music. KK have a very traditional, almost a pagan-meets-karavīru-dziesmas, whereas Zigrīda is more post-folk with world music influences. I think that what we bring to the table as individuals is amplified exponentially when we are together—we bounce ideas off each other, take small ideas and run with them until they become something big. And what keeps us going is a shared passion for creating music that we enjoy listening to.”

Zigrīdas kalpi’s first public performance came during the 52nd Latvian Arts Festival (Austrālijas latviešu Kultūras dienas) in Sydney at the end of December, a concert that was well received by the audience. Plans for the group include a performance at the National Folk Festival in Canberra from April 9-13. The festival is also scheduled to be the venue for the release of the combined group’s first compact disc.

Regarding other plans, Lodiņa continues: “We are all excited about the future, but are also realistic about what we can achieve with the restrictions we have, like day jobs, tertiary study and the fact that we live in different states. All of us feel that Zigrīdas kalpi is something really special to be a part of right now. If other opportunities present themselves we will definitely look at them as a group. If nothing else comes up, the ride—already—has been more than worth it.”

More information about Zigrīda ansamblis is available on the band’s Web site, while some details about Kalni kalpi may be found on the group’s MySpace page.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Kultūras dienas papildina latvietības pūru

Esmu dzimusi Austrālijā, skolā gājusi, nobeigusi universitāti, strādājusi, apprecējusies, bērnus vedusi skolā Austrālijā. Varētu teikt, esmu austrāliete. To noteikti apgalvo mana meita, kas dzimusi Austrālijā. Bet ir viena sīka lieta – uzskatu sevi arī kā latvieti. Manās dzīslās plūst latviešu asinis, esmu divu latviešu bērns. Vai fakts, ka dzimu Austrālijā pataisa mani par austrālieti, jeb vai fakts, ka abi mani vecāki ir latvieši, pataisa mani par latvieti? Labs jautājums, bez skaidras atbildes.

Šī iemesla dēļ mēs, austrāliešu latviešu ģimene, visi dzimuši un auguši Austrālijā bet latviski runājoši, kā moderni sprīdīši devāmies pirms divarpus gadiem padzīvot Latvijā. Bet šis stāsts nav par to.

Šis raksts ir par latviešu Kultūras dienām. Austrālijā. Pašas par sevi tās neko daudz varētu arī nenozīmēt. Paris simti bijušo imigrantu pēcteči sanāk ik pa diviem gadiem kopā, lai atzīmētu un svinētu to, ka viņiem senči ir bijuši senas tautas sastāvdaļa un par savu dzīves vietu pirms 60 gadiem izvēlējās Austrāliju. Tā būtu tāda jauka patīksmināšanās par to, ka šai tautai ir bagāts tautas garīgais mantojums un, ka ir patīkami ausij klausīties senās dziesmas un pavērot un papriecāties tautas dejas, ko dejo šo imigrantu mazbērni un mazmazbērni, uzvilkuši mugurā krāšņos senču izgudrotos tautas tērpus.

Šogad, braucot atpakal uz savu “dzimteni” Austrāliju no savas senču “dzimtenes” (vai savas “tēvzemes”) Latvijas, domāju, ka būs interesanti noskatīties visu šo “būšanu” no malas, kā saka. Kā nekā, biju jau togad piedzīvojusi Dziesmu svētku burvību Rīgā – aizraujošo tautas deju uzvedumu Daugavas stadionā, stundām ilgo, krāšņo Dziesmu svētku gājienu, aizkustinošo Noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Kas gan varētu pārspēt šīs izjūtas? Nav taču nekas “labāks par šo”, kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, lai gan viņš parasti izteicienu attiecina uz ēdienu.

Bet, nonākusi savā dzimtenē, es piedzīvoju dīvainu atklāsmi. Nebija jau nekas elpu aizraujošs, vai brīdis, kas spēj izmainīt dzīves virzienu. Man acis atvērās uz to, ko pati biju augot piedzīvojusi savā ģimenē un vēlāk arī turpinājusi, sev nemanot, aiz aklas pārliecības savā ģimenē. Šeit latvietība izpaužas pašaizliedzīgā darbā, neprasot neko pretī. Tā ir pārliecība, ka tas, kur tu ieguldi savu laiku, ir to vērts. Visi, kas bija piestrādājuši pie šo Kultūras dienu tapšanas, bija veltījuši daudz stundu no sava brīvā laika, lai radītu šo brīnumu, kā to bija darījuši iepriekšējo Kultūras dienu rīkotāji un to Kultūras dienu vēl pirms tam.

Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa rīkotāju tagad ir paši, tāpat, kā es, dzimuši Austrālijā, imigrantu bērni. Austrālieši. Bet vai tikai? Kāpēc šie rīkotāji iesaistīja vairākus simtus tautiešu, kas izkaisīti pa visu šo tuksnešaino kontinentu, lai paveiktu šo šķietami nenovērtēto darbu? Kāpēc vēl arvien brauc no malu malām gan dziedātāji, gan dejotāji, gan muzicētāji, bet galvenais, skatītāji un klausītāji? Vai tas viss notiek aiz inerces? Aiz pienākuma? Aiz gara laika? Dēļ dziedātprieka? Dēļ dancotprieka? Dēļ draudzībām? Dēļ Latvijas? Dēļ latvietības, kā nu kurš to izprot? Laikam jau atbilde katram būtu cita. Bet kopējais fenomēns tomēr ir acīmredzams. Pašaizliedzīgs, neatmaksāts darbs latvietības idejas labad. Vai Latvijai kāds labums no tā? It kā tiešā veidā – nē. Varētu teikt, ka latvieši tālajā Austrālijā ir ka latvietības vēstneši tālajā pasaules malā, tālu aiz Azijas, gandrīz pie Antarktīdas. Braucot uz Austrāliju no Latvijas, lidmašīnā sēžot un gaidot nolaišanās brīdi, varētu domāt, ka Austrālija tālāk no Latvijas nevarētu atrasties. Kāpēc austrāliešiem mums kaut ko būtu jāpierāda? Mēs taču visi esam austrālieši, kāpēc tik traki aizrauties ar savu pagātni?

Kultūras dienas Austrālijā, tāpat, kā Dziesmu svētki ASV un Kanādā (un agrāk arī Eiropā) nav tikai iespēja izrādīt – “showcase” – vietējiem latviešu kultūras bagātību. Tās ir svarīgas latviešu saliedēšanas procesā. Arī ja tagad, 60 gadus pēc iebraukšanas, latvieši, kas ierodas uz KD sarīkojumiem nerunā viens ar otru vienmēr latviski, vai nevar dalīties viens ar otru kopīgā “sāpē”, vai nerunā par Latviju, viņi visi tomēr katrs savā veidā identificē sevi par latviešiem. Vienam tās ir varbūt ne tik patīkamas atmiņas par latviešu sestdienas skolu, otram tās ir vecmāmiņas ceptie pīrāgi un kliņģeris ģimenes svētkos, trešam tas varbūt ir viens aizkustinošs apciemojums “tēvzemē” pirms daudziem gadiem, ceturtam latvietība varbūt ir ikdiena – viņš katru trešo dienu strādā latviešu namā, pārdodot latviešu smalkmaizītes. Piektais varbūt ir savu doktora disertāciju rakstījis, iepīdams tajā savu vecvecāku likteni. Sestais varbūt glezno savas latvietības izjūtas, izlejot tās uz audekla. Kopā sanāk tāds kosmopolīts maisījums, bet ar kopīgu interesi – latvietību.

Kultūras dienas nav tikai iespēja sēdēt savā sēdvietā tautas deju uzvedumā un aiziet atkal mājās. Tā ir vieta, kur var satikt senus paziņas, varbūt agrāk ne tik tuvus, varbūt gadu desmitiem neredzētus, bet tomēr ar kopīgu pagātni – ja ne dīpīšu nometnē, vai Latvijā, tad latviešu skolā, basketbolā, vai tautas deju grupā. Vai Kultūras dienas tad ir tikai vairāku paaudžu “salidojums” – atkalredzēšanās? Nē, ne tikai, jo katrās Kultūras dienās notiek arī kas radošs, tiek piedzīvots atkal kas jauns un nepiedzīvots, tiek katra latvietības pūram pielikts klāt viens dzīpars. Katrs pavediens mūsu individuālajam un kopīgam atmiņu pūram pieliek klāt ko nozīmīgu.

Piemērs ir pašreizējie Austrālijas jaunieši, kas patreiz ir ļoti radoši ar savu muzikālo latvietības izpausmi. Viņi paši aranžējuši savas tautas dziesmu interpretācijas. Cits piemērs ir tautas dejās. Daudzas dejas, ko šinīs Kultūras dienās varējām ar prieku noskatīties, bija pašu Austrālijas tautiešu (daudzas jaunākās vai vidējas paaudzes) horeogrāfijas. Tauta šeit nav tikai uz atdarināšanu un reproducēšanu, bet gan pati liek klāt tautas pūram. Tas pats ar nupat iznākušo Austrālijas latviešu mākslinieku grāmatu, Australian Latvian Artists (2008). Sie mākslinieki nav tikai austrālieši, kam ir latviskas izcelsmes. Māksla, ko grāmatā var aplūkot, bieži vien vizuāli attēlo šo mākslinieku vēlmi izprast savu latvietību.

Tiesa, kā katru reizi, Kultūras dienas sarūk, skatītāju mazāk, galvas arvien sirmākas. Bet tas neatņem no Kultūras dienu sirsnības un mājības izjūtām – tieši otrādi. Jo mazākas šīs dienas kļūst skaitliski, jo mīļākas un draudzīgakas tās paliek. Jo justies kaut kādā veidā daļa no visa ir svarīgi – ne tikai kā izrādes skatītājam, bet gan līdzpiedzīvotājam. Tāpat, kā lielajos Dziesmu svētkos Rīgā Mežaparka lielajā estrādē visi, gan dziedātāji, gan klausītāji, skanot dziesmai “Gaismas pils”, jūtās visi kā viens, tā arī Kultūras dienās vienai no primārām sajūtām tomēr jābūt – esmu latvietis, man patīk būt kopā šeit ar citiem latviešiem. Šī vide man ļauj izjust manu latvietību.

Atgriežoties Latvijā, ir grūti ikdienā izjust savu latvietību. Vēl jo skaudrāk viss izjūtams šodien, kad Latvija slīd ekonomiskā bezdibenī, politiskā bezcerībā. Vai varam tomēr visa starpā justies, ka atrodamies “savā” zemē, savā tēvzemē? Šeit skan latviešu valoda, šeit var lasīt uz ielas uzrakstus latviešu valodā. Bet vai kāds šeit ir ar mieru kaut ko darīt par baltu velti “latvietības” un Latvijas labad? Necerot no tā iegūt ne santīma? Noteikti jau ir, bet šeit šāda rīcība nav uzskatīta par īstu vērtību, varbūt idejiski jā, bet praktiski? 18. novembrī dzirdējām Latvijā daudz cēlu un aizkustinošu runu par uzupurēšanos Latvijas labā. Austrālijā šī uzupurēšanās notiek daudzos latviešu centros katru nedēļu, katru mēnesi, bet īpaši Kultūras dienās. Latvietības labad. Paldies Austrālijas latviešiem par to.

Description of image

Austrālijas Latviešu Kultūras Dienu ietvaros tautieši uzstājās gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar teātri, gan ar runām. (Foto: Arnis Vējiņš)

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Jaunas darba lapas latviešu valodas apguvei

Janvārī klajā nākušas Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) izstrādātas darba lapas, ko var izmantot mācību procesā ar 7-13 gadus veciem bērniem. Darba lapas, kas domātas latviešu diasporas un mazākumtautību izglītībai, sadalītas pa tēmatiem un vecuma kategorijam: jaunākajiem bērniem iespēja iepazīties ar latviešu alfabetu ar krāsainām bildēm, ko paši var arī iekrāsot; bērni, kas jau prot rakstīt var vingrināties jaunapgūtos burtus, norakstot un atkārtojot īsus alfabeta teikumus. Pārējās darba lapas sadalītas pa tēmatiem, kas ar katru līmeni kļūst sarežģītāki resp. domāti arvien vecākiem bērniem.

Tēmati ir sekojoši:

  • Es un citi: Es tāds pats, kā tu, Mana skolas ikdiena, Esmu vesels, Manas intereses un nākotnes nodomi
  • Ģimene: Mana ģimene, Ģimenes ikdienas darbi, Tradīcijas ģimenē
  • Mājas: Mēbeles, skolas piederumi, Istaba, Dažādas mājas, Dažādi priekšmeti
  • Latvija: Ko dara bērni Latvijā? Latvijas simboli, Latvijas reljefs un klimats, Latvija – zeme pie Baltijas jūras, Latviešu tautas pasakas
  • Pilsēta: Rīga – Latvijas galvaspilsēta, Iela, Brīvdienas pilsētā, Māja un mājas
  • Daba: Gadalaiki, Zemeslode, Augu pasaule, Dzīvnieki – mūsu draugi

Darba lapās arī saistošā veidā iepīti elementāri gramatikas vingrinājumi. Šīs lapas labi papildinātu mācību vielu, jo tajās skolēnam ir pašam jābūt radošam – jāzīmē, jādomā, jāiesaistas. Krāsainās bildes un mainīgā viela visos līmeņos palīdzēs bērniem vienmēr uzturēt interesi. Tēmati paši arī izvēlēti tādi, kas attiecas uz skolēnu, lai viņš pats justos uzrunāts un rezultātā ieinteresēts.

Darba lapu autori: Raimonds Arājs, Vita Drulle, Ingūna Helviga, Vita Karule, Agrita Miesniece, Antra Sirmā, Una Veinberga. Darba grupas vadītāja Inta Rakēviča. Māksliniece Anita Markeviča.

Darba lapas var iegādāties LVAVA birojā Lāčplēša ielā 35-2, Rīga, kā arī lielākajās grāmatnīcās.

LVAVA darba lapas

Latviešu valodas apguves valsts aģentūra janvārī sāka izdot jaunas darba lapas diasporas un mazākumtautību izglītībai.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.