Simtiem dziedātāju, gan no tēvzemes, gan no ārpus tās, piedalījās Kopkoru koncertā Hamiltonas dziesmu svētkos. (Foto: Andris Straumanis)

Saviļņojums, ko mēs piedzīvojam Dziesmu svētkos, Kultūras dienās, Baltica festivālā un citos lielos latviešu tautas vienojošos pasākumos, ir nepieciešams katram latvietim, vienalga, kur viņš pasaulē mīt.

Vienalga, vai tu esi dalībnieks vai skatītājs, emocionālais pārdzīvojums, ko mēs piedzīvojam, ir kā zāļu deva, kas dod spēku turpināt. Turpināt iesākto “tautas druvā”, kas nu kuram ir tuvs un padodas. Un ne tikai lielie Dziesmu svētki Latvijā var dot tik ļoti vajadzīgo kopības sajūtu. Šo “elektrību” var gūt tikpat daudz Sidnejas decembra vasaras svelmē vai Losandželosas kalnu piekājē, kā Mežaparka lielajā estrādē.

Pasaule tik strauji globalizējas un piedāvā tik daudz šīs saviļņojuma sajūtas aizstājēju – gan reālā dzīvē, gan virtuāli, ka pretoties šīs globalizācijas vilinājumam prasa lielu apņēmību un stingru mugurkaulu. Mūsu ikdienas dzīves kļūst arvien vairāk virtuālas – informāciju esam pieraduši smelties no interneta un bieži vien dators un televīzija aizstāj kontaktus ar cilvēkiem. Sabiedriskus pasākumus aizstāj televīzijas pārraides vai dzīvās interneta pārraides. It kā varam būt lietas kursā par visu, neizejot no savām četrām sienām. Kļūstam par virtuālās informācijas ieguvējiem-uzzinām visu, bet šī informācija mums nāk caur kādu mediju. Bet vai šie mediji var aizstāt mūsu dabiskās izjūtas, ko piedzīvojam, dziedot vai klausoties tūkstošbalsīgu, vai pat vairāku simtu balsu kori, pašam klātesot? Vai internets var aizstāt kopības sajūtu, ko izjūtam, plecu pie pleca kopā dziedot Latvijas valsts himnu vai “Tev mūžam dzīvot, Latvija”? Vai “Gaismas pils” izklausās tikpat iespaidīgi kora Kamēr izpildījumā tavā dzīvojamā istabā, kā tas izklausās Kopkoru koncertā Hamiltonas Dziesmu svētkos? Uz vietas var izjust sajūtu, ka latvieši nav izolēti, ka latviešu tauta vēl ir dzīva, ka kopīgā dziesmā un dejā ir spēks.

Jo vairāk ir vajadzīga šī sajūta šogad, 2009. – ekonomiskās krīzes – gadā, kad Latvijai vairāk par citām valstīm ir nopietni jāpārdomā savas vērtības un tās tautai jāmācās būt vienotiem, gan politiskā sfērā, gan garīgā. Latvietis Latvijā šogad atkal, kā pirms 20 gadiem, jūtas nedrošs, neaizsargāts, nākotne ir miglā tīta. Ne tikai ekonomiskie apstākļi ir Latvijā krasi izmainījušies, bet politiskais klimats strauji mainās. Ir visu laiku jūtama krieviska dvaša pakausī un tā pieaug intensitātē. Latviešu tautai ir jāsmeļas spēku sevī un jāspēj visiem šiem procesiem pretoties. Tautas apziņas celšanas svētkiem šeit ir liela loma.

No 1. līdz 5. jūlijam Hamiltonā notika 13. Latviešu dziesmu svētki Kanādā. Varētu teikt – vieni no daudziem, kas tur īpašs? Īpašs bija daudz kas. Īpašs bija tas, ka vēl 2009. gadā var veiksmīgi uzrīkot tik vērienīgu pasākumu latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas. Īpašs bija tas, ka paši pieteicās piedalīties un arī ieradās prāvs skaits koru un tautas deju grupu no Latvijas un ka sadarbība ar “trimdas” sabiedrību bija veiksmīga. Īpašs ir tas, ka katrs šāds kopīgs pasākums, kur sadarbojas gan Latvijas, gan “ārzemju” latvieši, mazina atšķirtības sajūtu un aizpilda plaisas, kas bija radušās, tik ilgus gadus latviešiem dzīvojot atšķirtiem divās dažādās ideoloģiskās telpās. Īpašs ir tas, ka pirmoreiz Kanādā Dziesmu svētki notika ārpus Toronto – un rezultāts visus pārsteidza pozitīvi. Un visvairāk īpašs ir tas, ka dzīvojot Latvijā, latvietis var aizbraukt uz ārzemju latviešu pasākumu un smelties spēku un enerģiju turpmākam darbam – šis spēks nav tikai iegūstams tēvzemē, tas atrodas visur, kur pulcējas latvieši, kur garīgā enerģija vērsta Latvijas un latviešu tautas lepnuma celšanā.

Lielu pateicību pelnījusi rīcības komiteja ne tikai par organizatorisko priekšzīmību, bet gan par spēju iesaistīt visas paaudzes, kā arī vēlēšanos veidot tik daudzveidīgus pasākumus, ka katrai vecuma grupai bija pietiekoši daudz izvēļu, kur iesaistīties, kur baudīt svētku priekus. Iesākums visam jau bija Saules svētki Sidrabenē, kur 1 000 latviešu pulcējās Kanadas latviešu Sv. Andreja draudzes īpašumā ārpus Toronto. Visu dienu vairākās āra estrādēs varēja pamīšus baudīt latviešu koru un deju grupu sniegumus. Un ne tikai – Sidrabenē visu dienu darbojās tirdziņš, notika arī bērniem tautas deju sacensības, mazie varēja visu dienu dzīvoties pa baseinu vai spēļu laukumu, vienā īpašuma nostūrī varēja klausīties Laimu Muktupāvelu, kamēr citā nostūrī varēja pirkt desas ar štovētiem kāpostiem. Satikās sen neredzēti draugi un paziņas, iepazinās tautieši no visas pasaules. Ar tik vērienīgu pasākumu svētku noskaņa jau tika nodibināta pirmajās stundās. Galvenais, Saules svētki bija domāti visiem – maz ticams, ka Sidrabenē bija kāds, kas gribēja doties mājās, jo viņš garlaikojās. Ja svētkus var iesākt ar tik dinamisku programmu, kas pati jau jutās kā veseli Dziesmu svētki vienā dienā, tad pozitīvs noskaņojums pārējām dienām garantēts.

Vērts minēt dažus iespaidus, kas paliek atmiņā no svētkiem – mirkļi, kas deva šiem svētkiem īpašu sajūtu. Kopkora koncertā jaunās meitenes pirmajā rindā, kas ar lielu aizrautību izdziedāja visu koncerta repertuāru no A līdz Z. Šī paša koncerta noslēgums, kur pēc Latvijas dziesmu svētku tradicijām koristi turpināja dziedāt un negribēja iet mājās. Tautas deju lieluzvedumā bērnu iesaistīšana vairākās dejās, un šo bērnu spēja iemācīties un labi nodejot lielu deju variāciju. Šinī pašā uzvedumā meitenīte ratiņkrēslā, deju koncerta dalībniece – cik labs piemērs tam, ka deju svētkos var piedalīties visi! Čikāgas piecīšu koncertā Īrijas latviešu bērnu uzstāšanās kopā ar Piecīšiem un Toronto latviešu sestdienas skolas audzēkņiem. Piecīši veiksmīgi spējuši būvēt tiltus starp jauno un veco “diasporu” – paldies viņiem par to!

Nobeigumā – Čikāgas piecīšu pirms daudziem gadiem sarakstītās dziesmas “Latvju bērniem” vārdi labi raksturo šo burvīgo Dziesmu svētku noskaņu un sapni, kas tagad arī piepildījies-

No Rietumaustrālijas līdz Ziemeļkanādai,
No Riodežaneiro līdz pat Rīgas jūrmalai.

Viena saule, tas pats mēness,
Visiem viena tēvu valodiņ’