A sizable collection of vinyl records donated by the Latvian Canadian Cultural Centre in Toronto—a total of around 200 LPs—went on display Dec. 16 in the Latvian National Library in Rīga.

The exhibit, “Trimdas ritmā,” is a Christmas present from the library to its readers, according to Zane Grosa, head of the audiovisual section of the library’s Music and Audiovisual Department.

“We only had a few records in the library from the émigré collections to date, so we are very thankful to have received this donation as it shows the diverse cultural life of the émigré Latvians,” Grosa said.

The collection contains music of different genres from the 1960s and 1970s. All the LPs were produced outside Latvia during the exile years. Among them are recordings by Ilmārs Dzenis, Trīs no Pārdaugavas and Čikāgas piecīši, as well as LPs with Latvian soldiers’ songs, theatrical productions, and choir and song festival performances.

The collection can be viewed in the exhibition hall of the Latvian National Library, Barona iela 14, Rīga, daily from 11 a.m. to 5 p.m. until Jan. 30.

Dizaina grupa “SIA Zafte” ir 2008. gada nogalē Rīgā nodibināts uzņēmums, kas izteicis sev trīs pamata darbības virzienus – dizaina priekšmetu un modes kolekciju veidošana, Latvijas autoru dizaina preču tirdzniecība un citi pakalpojumi ar dizainu saistītās jomās. Firmas “galvenās vārītājas” ir Ināra Gauja un Ingrīda Zābere, abām šis ir jauns pavērsiens dzīvē.

“Baltā nakts” mūsdienu kultūras festivālā, kas notika Rīgā naktī no 12. uz 13. septembri, “Zafte” guva plašu ievērību, foruma ietvaros rīkojot savu jauno tērpu kolekciju modes skati ar nosaukumu “Boutique Fashion Recycled jeb turies pie Raiņa!”. Kolekcijām bija unikāli pārtikas produktu nosaukumi – sāls, cukurs, milti, ingvers, piens. Pamatideja – apģērbu radīšana, pārstrādājot lietotus apģērbus, lai tiem būtu svaigs pielietojums.

Par savu uzņēmumu, kā arī par dizaina grupas projektu “RECYCLED.LV”, Gauja un Zābere pastāstija e-pasta intervijā ar Latvians Online.

Latvians Online: Pastāstiet mazliet par sevi, savu izglītību, darbu līdz šim un kā radās ideja veidot šo modes kolekciju?

Ināra Gauja: Esmu profesionāla scenogrāfe ar Latvijas Mākslas akadēmijas izglītību. Ar pārtraukumiem darbojos teātros kopš astoņdesmito gadu beigām – Nacionālajā teātrī sadarbībā ar režisoru O.Kroderu, Valmieras teātrī sadarbībā ar režisoru F.Deiču, neatkarīgajā teātrī “Kabata”, Jaunatnes teātrī, Krievu Drāmas teātrī, Liepājā, Daugavpilī. No teātra pasūtījumiem brīvajā laikā esmu darbojusies kā interjera dizainere, dizaina žurnāliste un stiliste. Veidot Recycled modes kolekciju mani pamudināja skolas biedrene Ingrīda Zābere (kopā mācījāmies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā astoņdesmito gadu sākumā) – man pašai bija ideja veidot recycled dizaina priekšmetu kolekciju, jo radošais process, kā viena lieta pārtop par citu, mainot savu vizuālo tēlu, mani vienmēr ir saistījis.

Ingrīda Zābere: Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļu. Jau aptuveni 20 gadus strādāju grafiskā dizaina jomā. Manas darbavietas bijušas reklāmas aģentūras, žurnālu un grāmatu izdevniecības. Tā kā maketēšana pārsvarā ir ilgstošas stundas pie datora, bīdot pa ekrānu tekstu klučus un bildes, laiku pa laikam paliek sagribas darīt kaut ko sievišķīgāku un radošāku. Nejaušā sarunā ar Ināru atklājās, ka abas esam gatavas uzsākt kaut ko jaunu. 

Latvians Online: Izstādes atklāšana notika “Baltā nakts” ietvaros. Jūsu darbi arī izstādīti vairākās citās vietās Latvijā. Kā esat iecerējuši tālāk virzit šo projektu – atvert veikalu, tirgot preces internetā?

Zābere: Nedēļās garumā izbaudījām prieku “pašām savs veikals” un būtu jauki to turpināt, lai mūsu izstrādājumiem rastos iespēja nodzīvot savu otro dzīvi, ko esam tiem devušas, nevis tikai karāties uz pakaramā. Jāatzīst, man pašai pats kleitu tapšanas process ir interesantāks par tā pārdošanas darbu, tomēr nevaru noliegt, ka ir patīkami, ja manis radītās lietas kādam patīk.

Gauja: Mēs būtu priecīgas atvērt savu dizaina veikalu, taču mums tam būtu vajadzīgs kāds investors. Vispirms pārbaudīsim savu kolekciju komerciālo veiksmi jau esošajos latviešu modes veikalos Rīgā. Paralēli arī turpmāk piedalīsimies dažādos dizaina konkursos un mākslas projektos, skatīsimies arī pāri robežai. Un darbs pie jaunu kolekciju radīšanas arī prasa daudz laika un enerģijas.

Latvians Online: Vai modes dizains ir ilgi bijis jums sirds lieta?

Gauja: Nekad neesmu domājusi būt par modes dizaineri. Esmu māksliniece, kam ir interesanti izpausties dažādās nozarēs, tai skaitā veidot un piedāvāt citiem savu īpatnēju skatījumu uz apģērbu.

Zābere: Kad biju maza, man bija jāstāv mammai blakus nebeidzami garās veikalu rindās, un atceros, kā ar interesi vēroju sieviešu kurpes un pētīju to dažādos fasonus. Vēlāk akadēmijā ģērbos vecmāmiņas jaunības laiku kleitās un sāku kolekcionēt seno laiku apģērbus. Doma par darbošanos modes virzienā vienmēr bija likusies kā neaizsniedzams augstais kalns, bet tam nedaudz pietuvojos, strādājot žurnālā Cosmopolitan. Mani ļoti aizrāva modes un stila fotosesiju veidošana, un redzu kā tas šobrīd ietekmē recycled bilžu rokrakstu.

Latvians Online: Kādas izjūtas bijušas, strādajot pie šīs kolekcijas – to veidojot, virzot ideju uz priekšu?

Gauja: Darbu pie apģērbu kolekcijas uztveru tikpat racionāli, kā citus savus mākslinieka darbus publikai – tas ir radošs, profesionāls izaicinājums pašai sev, kura rezultātam būtu jārosina īpašas, pozitīvas izjūtas citos. Ceru, ka tas man izdodas.

Zābere: Prieks, ka recycled ideja apvieno gan modi, gan manu milestibu uz vintage. Neuzņemoties pienākumu cieši sekot modes tendencēm, varu dauzīties un jokot uz nebēdu. Recycled lietas ir modernas ar savu ekoloģisko ideju.

Latvians Online: Vai sis ir pirmais privātais uzņēmums, ko dibinat? Kāda pieredze gūta, ejot cauri firmas dibināšanas procesam?

Zābere: Pirms 15 gadiem tiku rakstījusi biznesa plānu izmeklēti krāšņu second-hand jeb vintage lietu veikalam, bija pat iespēja dabūt kredītu, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Pirms tam ir bijusi arī sava izdevniecība, tāpēc ir pieredze darboties privātā uzņēmumā. 

Gauja: Šis ir mans pirmais privātais uzņēmums. Firmas dibināšanas process ir diezgan vienkārša formalitāšu ķēde. Tālākais – attīstība, izaugsme – ir pašu rokās. Mūsu starta laiks sakrita ar ekonomiskās krīzes izsludināšanu, un mums atteica cerēto un jau apsolīto projekta atbalsta finansējumu – tas radīja grūtības un palēnināja iecerēto uzrāviena tempu – ar visu bija jātiek galā pašām.

Latvians Online: Vai šī projekta katalizators ir bijusi ekonomiskā krīze, jeb vai iecere būtu realizēta arī bez krīzes?

Gauja: Projekta iecere radās pirms krīzes. Bez krīzes tā būtu realizēta raitāk, bet krīzes kontekstā mūsu projektam ir citāda publicitāte. Neviens nezina – kā būtu, ja būtu…

Latvians Online: Ko varat ieteikt citiem, kam ir vēl nerealizētas idejas?

Gauja: Ja ideja ne tikai pašam, bet vēl kādam šķiet realizēšanas vērta – vajag visu apsvērt un drusku paskaitļot, un – uz priekšu!

Zābere: Uzdot sev jautājumu “Ko es vēlos?”. Es draudzenei pagājšvasar neviltoti naivi reiz izteicu: Gribu šūt. Nākamajā dienā viņa zvana un jautā, vai man esot vajadzīgs manekens un šujmašīna, esot nolikti pie vinas mājas miskastēm. Ja zin, ko vēlas, noteikti radīsies ideja, kā to iegūt. Kurš meklē, tas atrod jeb klauvē un tev tiks atvērts.

Latviešu tautiskās lelles “Saulesmeitas” ir Ievas Dāboliņas uzņēmuma ražotas preces. Uzņēmums pastāv kopš 2009. gada marta. Leļļu sastāvdaļas atsevišķi izgatavo rokdarbnieces vairākos Latvijas nostūros un tad tās tiek saliktas kopā.

Par spīti ekonomiskajai krīzei Latvijā, Dāboliņas “Saulesmeitas” ir viens no vairākiem mazajiem uzņēmumiem, kas iesākti pēdējos mēnešos. Par savu uzņēmumu un par lellēm Dāboliņa pastāstija e-pasta intervijā ar Latvians Online.

Latvians Online: Kur radās ideja par “Saulesmeitas” lellēm? Ka tā realizējās?

Ieva Dāboliņa: No vienas puses – jau kopš bērnības sapņoju par savu tautas tērpu un jau divus gadus nopietni pētīju latviešu tautas tērpus, lai izdomātu, ko tieši gribu un ar ko sākt. Man ļoti interesē savas tautas vēsture, kultūra un māksla. Bērnībā tā man bija liegta. No otras puses – biju nonākusi pie secinājuma, ka vēlos savu uzņēmumu, “savu lietu”. Pēc profesijas esmu ekonomiste, taču tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, esmu ļoti daudz un dažādus darbus darījusi, lai izdzīvotu pārmaiņu laikos. Protu strādāt rokdarbus, šūt, zīmēt un konstruēt. Pat vienkāršas kurpes protu uztaisīt. Pirmā lellīte radās pašas prieka pēc. Tad nāca doma, ka tādas varētu pārdot, jo suvenīru veikalos neko tik mīļu un latvisku nebiju redzējusi. Vārds Saulesmeita ienāca prātā lasot tautasdziesmas. Man šķita, ka manas “meitiņas” ir saules un mīlestības bērni un vārds viņām piestāvēs. Latvijas suvenīru veikalos ir diezgan liela vienveidība, jo vecākajai paaudze, kam latviskais ir tuvs un mīļš, neprot atrast jaunus veidus, kā to pasniegt. Savukārt, jaunākā ekonomiski aktīvā paaudze Latvijā ir augusi bez stabilas nacionālās pašcieņas un vērtību izpratnes. Latvijas vēsture skolās joprojām tiek mācīta garāmejot. Taču mūsu kultūra varētu būt nozīmīga eksporta prece.

Latvians Online: Pastāstiet, lūdzu, mazliet par procesu, kā lelles top. Cik rokdarbnieču vai dailamatnieku iesaistīti katras lelles tapšanā? Kur viņas dzīvo? Vai sastāvdaļas tapušas viena Latvijas reģiona, vai daudzos?

Dāboliņa: Sākumā domāju, ka man pietiks ar audēju un vienu šuvēju palīgos un ka pārējo izdarīšu pati. Taču jau pirmo Saulesmeitu tapšanas procesā sapratu, ka gribu radīt kaut ko ļoti īstu un visu pati neprotu. Neprotu noadīt mazas rakstainas zeķītes un cimdiņus, neprotu uztaisīt īstas pastaliņas. Arī mazām sudraba saktiņām vajadzēja kalēja un zīļu vainadziņiem – vairāk laika un pacietības, nekā man bija. Tā nu palīgā ņēmu arvien jaunus meistarus un nu jau kopā strādā aptuveni ducis meistaru. Lielākā daļa meistaru dzīvo Rūjienas pusē. Pati nodarbojos ar “mīksto tēlniecību” – veidoju leļļu galviņas un sejas, lieku lellītes kopā un ģērbju.

Latvians Online: Kā lelles atsķirās no citām, kas Latvijā ražotas?

Dāboliņa: Tā kā visas latvietes nav blondas, starp Saulesmeitām var sastapt gan bruneti ar brūnām vai zaļām acīm, gan priecīgu rudmati ar vasaras raibumiem. Katrai lellītei ir sava personība. Taču pat vienā linu krekliņā Saulesmeita izskatās pēc īstas latvietes, ko nevar sajaukt ne ar ko citu. Lelles darinātas no Latvijā audzētiem materiāliem – lina un vilnas. Tās ir siltas un mīļas. Arī tik detalizētu un pamatīgi nenostrādātu tautas tērpu līdz šim neesmu redzējusi nevienai lellei nevienā valstī, kur esmu bijusi. Par to tiešām lepojos. Unikāli ir tas, ka Saulesmeita ir universāla – tā būs izturīga un attīstoša rotaļlieta bērnam, mīļa dāvana un arī vērtīgs valsts reprezentācijas suvenīrs. Man bija pasūtījums, kur mēs ietērpām tautastērpos Ķīnā ražotas plastikāta lelles, taču, salīdzinoši tās izskatījās lēti un neīsti. Tās neizskatījās pēc latvietēm. 

Latvians Online: Kad stāstat par lellēm, jūtams, ka tās tapušas ar mīlestību. Vai tas asociējas ar īpašām bērnības atmiņām?

Dāboliņa: Jā, katra Saulesmeita ir ar mīlestību radīta. Kad bijām mazi, mana mamma tamborēja lellītes latviešu tautas tērpos toreiz vienīgajam daiļamatniecības uzņēmumam “Daiļrade”. Kad bija gatavs lielāks pulciņš lellīšu, mēs taisījām Dziesmu svētkus. Tikai rokas mums iepriekš lika nomazgāt. Par katru lellīti viņai maksāja 50 kapeiku. Man pašai ir trīs nu jau lieli bērni, taču, kad mana meita Konstance bija maza, uzšuvu viņai lellīti, kas līdzīga manām Saulesmeitām. Tā divu gadu laikā tika nomīlēta līdz pēdējai vīlītei, jo meitiņa nešķīrās no tās ne brīdi. Veidojot lelles sejiņu, cenšos ielikt tajā tādu maigumu un mīļumu, lai bērnam gribētos to pieglaust pie vaiga. Radošas iedvesmas brīžos radušās arī trīs brašas dziedātājas un viena raudātāja. Ja kāds vaicā, kāpēc viņa raud, atbildu, ka tādēļ, ka pazaudējusi vainadziņu. Gribu pamazām veidot nepārdodamo leļļu kolekciju visu Latvijas novadu tautas tērpos un tās veidot katru ar savu īpašu “stāstu”. 

Latvians Online: Šis ir jauns uzņēmums – krīzes apstākļos uzsākts. Daudz tiek runāts par mazo uzņēmumu uzsākšanu, ka valstij jānāk pretī ar sakartotu sistēmu. Kā Jūs, pēc šīs ļoti nesenas pieredzes, jūtat šis “mazā uzņēmuma” dibināšanas process ir uzstādiīs?

Dāboliņa: Domāju, ka no krīzes būs arī daudz ieguvumu, ja pratīsim atbrīvoties no visa un visiem, kas valsti tajā ieveduši. Šai krīzei būtu jābūt par iemeslu, lai ļautu cilvēkiem pamēģināt uzsākt savu mazo biznesu bez kontroles un ierobežojumiem, uzticoties, ka sasniedzot zināmu apgrozījumu, kas pārsniedz vienas ģimenes iztikai nepieciešamo, cilvēks pats reģistrēsies kā nodokļu maksātājs. Ja cilvēki redzētu, ka nodokļi tiek izmantoti tautas labā, cilvēki tos maksātu. Šobrīd jēdziens “nodokļu maksātājs” ir kļuvis par sinonīmu muļķim. Krīze Latvijā nav tik daudz tautsaimniecībā kā morālē. Biznesu šobrīd ļoti grūti uzsākt arī tādēļ, ka bankas neaizdod naudu. Nekam. Pati varēju uzsākt tikai tādēļ, ka cilvēki mani pazina, uzticējās un aizdeva man savu darbu, taču no parādiem vēl ārā neesmu tikusi. Taču ticu, ka patiešām labu ideju nevar tik viegli noslāpēt un tā izdzīvo. Ja cilvēks dara to, ko patiesi mīl, tad eņģeļi sadodas rokās, lai viņam palīdzētu. Ļoti ceru uz to.