Latviešu tautiskās lelles “Saulesmeitas” ir Ievas Dāboliņas uzņēmuma ražotas preces. Uzņēmums pastāv kopš 2009. gada marta. Leļļu sastāvdaļas atsevišķi izgatavo rokdarbnieces vairākos Latvijas nostūros un tad tās tiek saliktas kopā.

Par spīti ekonomiskajai krīzei Latvijā, Dāboliņas “Saulesmeitas” ir viens no vairākiem mazajiem uzņēmumiem, kas iesākti pēdējos mēnešos. Par savu uzņēmumu un par lellēm Dāboliņa pastāstija e-pasta intervijā ar Latvians Online.

Latvians Online: Kur radās ideja par “Saulesmeitas” lellēm? Ka tā realizējās?

Ieva Dāboliņa: No vienas puses – jau kopš bērnības sapņoju par savu tautas tērpu un jau divus gadus nopietni pētīju latviešu tautas tērpus, lai izdomātu, ko tieši gribu un ar ko sākt. Man ļoti interesē savas tautas vēsture, kultūra un māksla. Bērnībā tā man bija liegta. No otras puses – biju nonākusi pie secinājuma, ka vēlos savu uzņēmumu, “savu lietu”. Pēc profesijas esmu ekonomiste, taču tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, esmu ļoti daudz un dažādus darbus darījusi, lai izdzīvotu pārmaiņu laikos. Protu strādāt rokdarbus, šūt, zīmēt un konstruēt. Pat vienkāršas kurpes protu uztaisīt. Pirmā lellīte radās pašas prieka pēc. Tad nāca doma, ka tādas varētu pārdot, jo suvenīru veikalos neko tik mīļu un latvisku nebiju redzējusi. Vārds Saulesmeita ienāca prātā lasot tautasdziesmas. Man šķita, ka manas “meitiņas” ir saules un mīlestības bērni un vārds viņām piestāvēs. Latvijas suvenīru veikalos ir diezgan liela vienveidība, jo vecākajai paaudze, kam latviskais ir tuvs un mīļš, neprot atrast jaunus veidus, kā to pasniegt. Savukārt, jaunākā ekonomiski aktīvā paaudze Latvijā ir augusi bez stabilas nacionālās pašcieņas un vērtību izpratnes. Latvijas vēsture skolās joprojām tiek mācīta garāmejot. Taču mūsu kultūra varētu būt nozīmīga eksporta prece.

Latvians Online: Pastāstiet, lūdzu, mazliet par procesu, kā lelles top. Cik rokdarbnieču vai dailamatnieku iesaistīti katras lelles tapšanā? Kur viņas dzīvo? Vai sastāvdaļas tapušas viena Latvijas reģiona, vai daudzos?

Dāboliņa: Sākumā domāju, ka man pietiks ar audēju un vienu šuvēju palīgos un ka pārējo izdarīšu pati. Taču jau pirmo Saulesmeitu tapšanas procesā sapratu, ka gribu radīt kaut ko ļoti īstu un visu pati neprotu. Neprotu noadīt mazas rakstainas zeķītes un cimdiņus, neprotu uztaisīt īstas pastaliņas. Arī mazām sudraba saktiņām vajadzēja kalēja un zīļu vainadziņiem – vairāk laika un pacietības, nekā man bija. Tā nu palīgā ņēmu arvien jaunus meistarus un nu jau kopā strādā aptuveni ducis meistaru. Lielākā daļa meistaru dzīvo Rūjienas pusē. Pati nodarbojos ar “mīksto tēlniecību” – veidoju leļļu galviņas un sejas, lieku lellītes kopā un ģērbju.

Latvians Online: Kā lelles atsķirās no citām, kas Latvijā ražotas?

Dāboliņa: Tā kā visas latvietes nav blondas, starp Saulesmeitām var sastapt gan bruneti ar brūnām vai zaļām acīm, gan priecīgu rudmati ar vasaras raibumiem. Katrai lellītei ir sava personība. Taču pat vienā linu krekliņā Saulesmeita izskatās pēc īstas latvietes, ko nevar sajaukt ne ar ko citu. Lelles darinātas no Latvijā audzētiem materiāliem – lina un vilnas. Tās ir siltas un mīļas. Arī tik detalizētu un pamatīgi nenostrādātu tautas tērpu līdz šim neesmu redzējusi nevienai lellei nevienā valstī, kur esmu bijusi. Par to tiešām lepojos. Unikāli ir tas, ka Saulesmeita ir universāla – tā būs izturīga un attīstoša rotaļlieta bērnam, mīļa dāvana un arī vērtīgs valsts reprezentācijas suvenīrs. Man bija pasūtījums, kur mēs ietērpām tautastērpos Ķīnā ražotas plastikāta lelles, taču, salīdzinoši tās izskatījās lēti un neīsti. Tās neizskatījās pēc latvietēm. 

Latvians Online: Kad stāstat par lellēm, jūtams, ka tās tapušas ar mīlestību. Vai tas asociējas ar īpašām bērnības atmiņām?

Dāboliņa: Jā, katra Saulesmeita ir ar mīlestību radīta. Kad bijām mazi, mana mamma tamborēja lellītes latviešu tautas tērpos toreiz vienīgajam daiļamatniecības uzņēmumam “Daiļrade”. Kad bija gatavs lielāks pulciņš lellīšu, mēs taisījām Dziesmu svētkus. Tikai rokas mums iepriekš lika nomazgāt. Par katru lellīti viņai maksāja 50 kapeiku. Man pašai ir trīs nu jau lieli bērni, taču, kad mana meita Konstance bija maza, uzšuvu viņai lellīti, kas līdzīga manām Saulesmeitām. Tā divu gadu laikā tika nomīlēta līdz pēdējai vīlītei, jo meitiņa nešķīrās no tās ne brīdi. Veidojot lelles sejiņu, cenšos ielikt tajā tādu maigumu un mīļumu, lai bērnam gribētos to pieglaust pie vaiga. Radošas iedvesmas brīžos radušās arī trīs brašas dziedātājas un viena raudātāja. Ja kāds vaicā, kāpēc viņa raud, atbildu, ka tādēļ, ka pazaudējusi vainadziņu. Gribu pamazām veidot nepārdodamo leļļu kolekciju visu Latvijas novadu tautas tērpos un tās veidot katru ar savu īpašu “stāstu”. 

Latvians Online: Šis ir jauns uzņēmums – krīzes apstākļos uzsākts. Daudz tiek runāts par mazo uzņēmumu uzsākšanu, ka valstij jānāk pretī ar sakartotu sistēmu. Kā Jūs, pēc šīs ļoti nesenas pieredzes, jūtat šis “mazā uzņēmuma” dibināšanas process ir uzstādiīs?

Dāboliņa: Domāju, ka no krīzes būs arī daudz ieguvumu, ja pratīsim atbrīvoties no visa un visiem, kas valsti tajā ieveduši. Šai krīzei būtu jābūt par iemeslu, lai ļautu cilvēkiem pamēģināt uzsākt savu mazo biznesu bez kontroles un ierobežojumiem, uzticoties, ka sasniedzot zināmu apgrozījumu, kas pārsniedz vienas ģimenes iztikai nepieciešamo, cilvēks pats reģistrēsies kā nodokļu maksātājs. Ja cilvēki redzētu, ka nodokļi tiek izmantoti tautas labā, cilvēki tos maksātu. Šobrīd jēdziens “nodokļu maksātājs” ir kļuvis par sinonīmu muļķim. Krīze Latvijā nav tik daudz tautsaimniecībā kā morālē. Biznesu šobrīd ļoti grūti uzsākt arī tādēļ, ka bankas neaizdod naudu. Nekam. Pati varēju uzsākt tikai tādēļ, ka cilvēki mani pazina, uzticējās un aizdeva man savu darbu, taču no parādiem vēl ārā neesmu tikusi. Taču ticu, ka patiešām labu ideju nevar tik viegli noslāpēt un tā izdzīvo. Ja cilvēks dara to, ko patiesi mīl, tad eņģeļi sadodas rokās, lai viņam palīdzētu. Ļoti ceru uz to.