Latvijas lielās un apaļās jubilejas sauklis bija “Iededzies par Latviju!”. Teikšu atklāti, bija grūti neiedegties, jo tajās četrās brīvajās dienās bija vai nu jāizbrauc no valsts, vai bezjēdzīgi jātup mājās, lai nesajustu svētku noskaņu, kas valdīja visapkārt.

Pēc būtības, viss šis gads bija Latvijas 90. jubilejai veltīts, sākot ar tagad jau tik ierastā logotipa atklāšanu aprīlī, tad, maijā, iesākās vēlējumu rakstīšana Vienotības jostā, sekoja rokoperas “Lāčplēsis” atgriešanās jūnijā, neaizmirstamie Dziesmu un deju svētki jūlijā, vispasaules akcija “Gaismas tilti” augustā, lielā Latvijas sakopšanas talka septembrī un visbeidzot “Skrien! par Latviju” un “Garākā deja” pasaules rekordi oktobrī.

Skaidra lieta, ka novembris bija kulminācija visiem iepriekšminētajiem Latvijas dzimšanas dienas veltījumiem, kad tā pa īstam cilvēki sāka aptvert, ka notiek kaut kas vienreizējs. Prezidents Valdis Zatlers jau 8. novembrī sāka savu Latvijas valsts svētku svinībām veltīto viesošanos katra novada lielākajās pilsētās, kur katrā atrada uzmundrinošus, precīzus un ļoti pacilājošus vārdus klausītājiem.

Vidzemē viņš apmeklēja Cēsis un atzīmēja: “Vidzemē ir Latvijas augstākais punkts ne tikai ģeogrāfiski, bet arī daudzās citās jomās. Šī gada augstākais punkts sportā Latvijai bija Olimpiskajās spēlēs, kurās valmierietis Māris Štrombergs ieguva zelta medaļu. Augstākais punkts latviešu teātrī vienmēr paliks Rūdolfa Blaumaņa komēdijas un traģēdijas, augstākais punkts latviešu dzīves gudrībai ieausts Lielvārdes jostā.”

Kurzemē Zatlers viesojās Liepājā un teica: “Jūs dzīvojat pie jūras, un tās spēks ir jūsos. Tas ir varens spēks, ar kādu jūra triecas molā un kāpās. Tas ir varens spēks, ar kādu kāpas un priedes turas pretī viļņiem. Jūsos, kurzemnieki, ir gan jūras vētrainums, gan priedes sīkstums. Rotaļīgās un asu mēli apveltītās suitu sievas, krāšņie Nīcas un Bārtas tautas tērpi, zvejnieku laivas, kas dodas selgā, liecina par jūsu dzīvesprieku un dzīvessparu.”

Nedēļu vēlāk kārta pienāca Zemgalei un Jelgavai: “Zemgalieši ir tie, kas vienmēr cēluši Latvijas pašapziņu. Te visagrāk veidojās lielsaimniecības, te joprojām ir dižas, senas zemnieku mājas. Ieskatoties Zemgales lauku saimniecībās, alus darītavās, dzirnavās, maizes ceptuvēs, ražotnēs, krodziņos, mēs ieraudzīsim zemgaliešu prasmi saimniekot. To redzam visā novadā – Bauskā, Dobelē, Tērvetē, Mežotnē, Sēlijā un citās zemgaļu zemēs.”

Un nobeigums bija Latgalē, Rēzeknē, kur viņš teica tā: “Latgale ir bagāta savā neatkārtojamajā etniskajā daudzveidībā, dievnamu krāšņumā, cilvēku atvērtībā. Latgalē var pārciest Latvijas bargākās ziemas tikai tāpēc, ka latgaliešiem ir siltākās sirdis Latvijā. Ja man ir vēsi, es dodos uz Latgali. Jo es zinu – Latgale ar savu sirsnību spēj sasildīt visu Latviju. Tikai Latgalē mājo tāds spīts, ticība un spēja pretoties grūtībām un izaicinājumiem!”

Rīgā, sauklis “Iededzies par Latviju!” pieņēma pavisam reālus apveidus, jo ne tikai emocionāli bija iespēja izjust svētku degsmi, bet arī izbaudīt gaismas pielietus mirkļus festivālā “Staro Rīga”. Tumšie novembra vakari vairs nebija tik tumši, pateicoties jauniesāktajai tradīcijai izgaismot lielākos, nozīmīgākos un skaistākos Rīgas objektus. Uz Vanšu tilta lāzera stari atdzīvināja vantis un greznā Melngalvju nama fasāde atklājās visā savā skaistumā pie gaismu uzveduma mūzikas pavadījumā. Latvijas Televīzijas ēka un Dailes teātris bija ieturēti Latvijas karoga krāsās, bet Vērmanes dārzs mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Pie Latvijas Mākslas akadēmijas atveidotā elektriskā spuldzīte deva iespēju ikvienam, kurš vēl nebija paspējis iedegties par Latviju, darīt to iekāpjot spuldzē.

Un kad tas bija izdarīts, tad taisnā ceļā bija jādodas uz Esplanādi, kur savu iedegšanos varēja izteikt vārdos, uzrakstot vēlējumu uz Latvijas vienotības jostas. Ja bija vajadzīgs ilgāks laiks iedvesmai, tad noderēja pastaiga pa jau uzrakstītās jostas labirintu, kas bija uzstādīts Latvijas ģeogrāfiskās kontūras formā, kur varēja smelties idejas savam personīgajam gara darbam.

Citu cilvēku radīti gara darbi gan uz skatuvēm, gan izstāžu zālēs nomainīja cits citu zibens ātrumā. Nepaspēju nemaz kārtīgi sagremot jaunās, īsmetrāžas spēlfilmas “Vienīgā fotogrāfija” detaļas, kur runa ir par divām dienām Latvijā – tas ir par proklamēšanas dienu, 18. novembri, un dienu pirms tam, 17. novembri, kad jauns informāciju vilnis nāca virsū Gustava Mālera un viņa astotās simfonijas veidolā. Tautā šo simfoniju pazīst arī ar pavārdu “Tūkstošu simfoniju”, un ne velti, jo uz skatuves vienlaicīgi ir jāatrodas ap 600 mūziķu. Bet kas Latvijai, kurai ir izcilas mūzikas tradīcijas, noenoorganizēt tādu priekšnesumu? Labi, mums nācās aizņemties pāris solistu no ārzemēm, kaut man liekas, tas vairāk bija tāds draudzīgs žests, bet pārējie bija mūsu pašu – divi simfoniskie orķestri, Latvijas nacionālais un Liepājas, deviņi kori, astoņi solisti un diriģents Imants Resnis. Pats Mālers raksturo savu lieldarbu kā “līksmu dāvanu tautai”, bet koncerta režisors to pasniedz kā Latvijas veltījumu pasaulei, mūsu pārliecības apliecinājumu. Šoreiz – nevis barikāžu ugunskuru zīmju valodā, bet gan mūzikas un poēzijas, Mālera un Gētes valodā.

Un tad nāca ilgi gaidītais “Čikāgas piecīšu” koncerts. Kā izrādās, nekas nebija mainījies. Tāpat kā agrāk, pie ieejas prasīja pārdot kādu lieku biļetīti, arēnas “Rīga” zāle pilna, cilvēki dzied līdzi un aplausu jūra. Vienīgā atšķirība, ka tagad brīvi var iegādāties Piecīšu kompaktdisku. Kad 13. novembrī atklāja Muitas muzeju, ekspozīcijā netrūka arī informācijas par kontrabandu un kontrabandistu stiķiem. Muzeja veidotāji parāda, kā laika gaitā mainījušās akcīzes preces un kontrabanda tām līdzi. No vaska, alvas un sāls viduslaikos līdz pat cigaretēm un alkoholam mūsdienās. Protams, sava specifika bija padomju posmam, kad kontrabanda skaitījās arī “Čikāgas piecīšu” plates.

Jautājums pēc koncerta, draugu lokā bija, kāpēc nekas nav mainījies? Kas ir tas, kas vēl joprojām padara šo grupu par klausītāju iemīļotu un cienītu? Laikam jau atbilde ir diezgan vienkārša, kaut arī skumja. Vēl joprojām latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli, īstenībā tagad vēl vairāk nekā agrāk. Te man ienāca prātā Ingrīdas Meierovicas teiktais kādā intervijā: “…daudzi latviskā garā audzināti jauni cilvēki – un tāds kodols bija – tomēr ir atpakaļ. Viņi ir atkal iesakņojušies šeit ar ģimenēm un dzīvo ļoti labi. Taču tādu un arī veco ļaužu būtu bijis vairāk, ja no Latvijas puses manītu mazliet lielāku mēģinājumu viņus tomēr pārliecināt spert šo soli. Oficiāli nekad neviens nav aicinājis trimdiniekus atgriezties mājās. Nekad!”. Domāju, ka gandrīz katrs otrais latvietis ir saskāries vai nu ar paša ilgāku prombūtni no Dzimtenes, kad nonāk pie apziņas, cik mīļa tomēr tā Latvija ir, vai arī kāda tuvinieka ilgstoša prombūtne, kad aktuāla kļūst attāluma un gaidīšanas tēma. Pat tepat uz vietas dzīvojot un redzot kā lietas notiek, dažkārt ir sajūta, ka mēs katrs dzīvojam savā pasaules malā.

Koncertā neskanēja tikai jau tautā pazīstamās dziesmas kā “Pazudušais dēls” un “Ir septiņi no rīta”, bet arī īpaši šai koncerttūrei sacerētas jaunas dziesmas. Atkārtoti tika pieprasīta bērnu dziedātās Alberta Legzdiņa dziesmas “Es taisīju karodziņu” pirmatskaņojums. Un taisnība vien Lorijai Vudai būs, daudzas “Čikāgas piecīšu” dziesmas ir tik sen pazīstamas un mīļas, ka mēs, latvieši, tās sākam dēvēt par tautas dziesmām. Kā viss labais ātri beidzas, tā arī nemanot un mums visiem par nožēlu bija pienākusi pēdējā koncerta dziesma “Hei lai lī”.

Manis pēc, ar šo koncertu varēja arī beigties Latvijas dzimšanas dienas svinības, bet svētku rīkotāji bija citās domās. Vēl bija paredzēta Valsts prezidenta uzruna pie Brīvības pieminekļa, kurā viņš secināja, ka: “Latvijas deviņdesmitās gadadienas svētkus esam radījuši mēs paši. Visi kopā! Mēs katrs ar savām izjūtām, ar savu prieku par Latviju!” un grandiozā svētku uguņošana krastmalā, kas beigās izrādījās tā vērta, lai sasaltu ragā un izcīnītu vietu zem saules (lasīt zvaigznēm) starp tiem tūkstošiem citu skatīties gribētāju. Ar šo es apzinos, ka ir pagājušas visilgākās, viskošākās, visintensīvākās un visemocionālākās Latvijas jubilejas svinības priekš manis.

Šī žurnālista komentāra tapšanā, par finansiālo atbalstu pateicamies LR Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam.