Kultūras dienas papildina latvietības pūru

Esmu dzimusi Austrālijā, skolā gājusi, nobeigusi universitāti, strādājusi, apprecējusies, bērnus vedusi skolā Austrālijā. Varētu teikt, esmu austrāliete. To noteikti apgalvo mana meita, kas dzimusi Austrālijā. Bet ir viena sīka lieta – uzskatu sevi arī kā latvieti. Manās dzīslās plūst latviešu asinis, esmu divu latviešu bērns. Vai fakts, ka dzimu Austrālijā pataisa mani par austrālieti, jeb vai fakts, ka abi mani vecāki ir latvieši, pataisa mani par latvieti? Labs jautājums, bez skaidras atbildes.

Šī iemesla dēļ mēs, austrāliešu latviešu ģimene, visi dzimuši un auguši Austrālijā bet latviski runājoši, kā moderni sprīdīši devāmies pirms divarpus gadiem padzīvot Latvijā. Bet šis stāsts nav par to.

Šis raksts ir par latviešu Kultūras dienām. Austrālijā. Pašas par sevi tās neko daudz varētu arī nenozīmēt. Paris simti bijušo imigrantu pēcteči sanāk ik pa diviem gadiem kopā, lai atzīmētu un svinētu to, ka viņiem senči ir bijuši senas tautas sastāvdaļa un par savu dzīves vietu pirms 60 gadiem izvēlējās Austrāliju. Tā būtu tāda jauka patīksmināšanās par to, ka šai tautai ir bagāts tautas garīgais mantojums un, ka ir patīkami ausij klausīties senās dziesmas un pavērot un papriecāties tautas dejas, ko dejo šo imigrantu mazbērni un mazmazbērni, uzvilkuši mugurā krāšņos senču izgudrotos tautas tērpus.

Šogad, braucot atpakal uz savu “dzimteni” Austrāliju no savas senču “dzimtenes” (vai savas “tēvzemes”) Latvijas, domāju, ka būs interesanti noskatīties visu šo “būšanu” no malas, kā saka. Kā nekā, biju jau togad piedzīvojusi Dziesmu svētku burvību Rīgā – aizraujošo tautas deju uzvedumu Daugavas stadionā, stundām ilgo, krāšņo Dziesmu svētku gājienu, aizkustinošo Noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Kas gan varētu pārspēt šīs izjūtas? Nav taču nekas “labāks par šo”, kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, lai gan viņš parasti izteicienu attiecina uz ēdienu.

Bet, nonākusi savā dzimtenē, es piedzīvoju dīvainu atklāsmi. Nebija jau nekas elpu aizraujošs, vai brīdis, kas spēj izmainīt dzīves virzienu. Man acis atvērās uz to, ko pati biju augot piedzīvojusi savā ģimenē un vēlāk arī turpinājusi, sev nemanot, aiz aklas pārliecības savā ģimenē. Šeit latvietība izpaužas pašaizliedzīgā darbā, neprasot neko pretī. Tā ir pārliecība, ka tas, kur tu ieguldi savu laiku, ir to vērts. Visi, kas bija piestrādājuši pie šo Kultūras dienu tapšanas, bija veltījuši daudz stundu no sava brīvā laika, lai radītu šo brīnumu, kā to bija darījuši iepriekšējo Kultūras dienu rīkotāji un to Kultūras dienu vēl pirms tam.

Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa rīkotāju tagad ir paši, tāpat, kā es, dzimuši Austrālijā, imigrantu bērni. Austrālieši. Bet vai tikai? Kāpēc šie rīkotāji iesaistīja vairākus simtus tautiešu, kas izkaisīti pa visu šo tuksnešaino kontinentu, lai paveiktu šo šķietami nenovērtēto darbu? Kāpēc vēl arvien brauc no malu malām gan dziedātāji, gan dejotāji, gan muzicētāji, bet galvenais, skatītāji un klausītāji? Vai tas viss notiek aiz inerces? Aiz pienākuma? Aiz gara laika? Dēļ dziedātprieka? Dēļ dancotprieka? Dēļ draudzībām? Dēļ Latvijas? Dēļ latvietības, kā nu kurš to izprot? Laikam jau atbilde katram būtu cita. Bet kopējais fenomēns tomēr ir acīmredzams. Pašaizliedzīgs, neatmaksāts darbs latvietības idejas labad. Vai Latvijai kāds labums no tā? It kā tiešā veidā – nē. Varētu teikt, ka latvieši tālajā Austrālijā ir ka latvietības vēstneši tālajā pasaules malā, tālu aiz Azijas, gandrīz pie Antarktīdas. Braucot uz Austrāliju no Latvijas, lidmašīnā sēžot un gaidot nolaišanās brīdi, varētu domāt, ka Austrālija tālāk no Latvijas nevarētu atrasties. Kāpēc austrāliešiem mums kaut ko būtu jāpierāda? Mēs taču visi esam austrālieši, kāpēc tik traki aizrauties ar savu pagātni?

Kultūras dienas Austrālijā, tāpat, kā Dziesmu svētki ASV un Kanādā (un agrāk arī Eiropā) nav tikai iespēja izrādīt – “showcase” – vietējiem latviešu kultūras bagātību. Tās ir svarīgas latviešu saliedēšanas procesā. Arī ja tagad, 60 gadus pēc iebraukšanas, latvieši, kas ierodas uz KD sarīkojumiem nerunā viens ar otru vienmēr latviski, vai nevar dalīties viens ar otru kopīgā “sāpē”, vai nerunā par Latviju, viņi visi tomēr katrs savā veidā identificē sevi par latviešiem. Vienam tās ir varbūt ne tik patīkamas atmiņas par latviešu sestdienas skolu, otram tās ir vecmāmiņas ceptie pīrāgi un kliņģeris ģimenes svētkos, trešam tas varbūt ir viens aizkustinošs apciemojums “tēvzemē” pirms daudziem gadiem, ceturtam latvietība varbūt ir ikdiena – viņš katru trešo dienu strādā latviešu namā, pārdodot latviešu smalkmaizītes. Piektais varbūt ir savu doktora disertāciju rakstījis, iepīdams tajā savu vecvecāku likteni. Sestais varbūt glezno savas latvietības izjūtas, izlejot tās uz audekla. Kopā sanāk tāds kosmopolīts maisījums, bet ar kopīgu interesi – latvietību.

Kultūras dienas nav tikai iespēja sēdēt savā sēdvietā tautas deju uzvedumā un aiziet atkal mājās. Tā ir vieta, kur var satikt senus paziņas, varbūt agrāk ne tik tuvus, varbūt gadu desmitiem neredzētus, bet tomēr ar kopīgu pagātni – ja ne dīpīšu nometnē, vai Latvijā, tad latviešu skolā, basketbolā, vai tautas deju grupā. Vai Kultūras dienas tad ir tikai vairāku paaudžu “salidojums” – atkalredzēšanās? Nē, ne tikai, jo katrās Kultūras dienās notiek arī kas radošs, tiek piedzīvots atkal kas jauns un nepiedzīvots, tiek katra latvietības pūram pielikts klāt viens dzīpars. Katrs pavediens mūsu individuālajam un kopīgam atmiņu pūram pieliek klāt ko nozīmīgu.

Piemērs ir pašreizējie Austrālijas jaunieši, kas patreiz ir ļoti radoši ar savu muzikālo latvietības izpausmi. Viņi paši aranžējuši savas tautas dziesmu interpretācijas. Cits piemērs ir tautas dejās. Daudzas dejas, ko šinīs Kultūras dienās varējām ar prieku noskatīties, bija pašu Austrālijas tautiešu (daudzas jaunākās vai vidējas paaudzes) horeogrāfijas. Tauta šeit nav tikai uz atdarināšanu un reproducēšanu, bet gan pati liek klāt tautas pūram. Tas pats ar nupat iznākušo Austrālijas latviešu mākslinieku grāmatu, Australian Latvian Artists (2008). Sie mākslinieki nav tikai austrālieši, kam ir latviskas izcelsmes. Māksla, ko grāmatā var aplūkot, bieži vien vizuāli attēlo šo mākslinieku vēlmi izprast savu latvietību.

Tiesa, kā katru reizi, Kultūras dienas sarūk, skatītāju mazāk, galvas arvien sirmākas. Bet tas neatņem no Kultūras dienu sirsnības un mājības izjūtām – tieši otrādi. Jo mazākas šīs dienas kļūst skaitliski, jo mīļākas un draudzīgakas tās paliek. Jo justies kaut kādā veidā daļa no visa ir svarīgi – ne tikai kā izrādes skatītājam, bet gan līdzpiedzīvotājam. Tāpat, kā lielajos Dziesmu svētkos Rīgā Mežaparka lielajā estrādē visi, gan dziedātāji, gan klausītāji, skanot dziesmai “Gaismas pils”, jūtās visi kā viens, tā arī Kultūras dienās vienai no primārām sajūtām tomēr jābūt – esmu latvietis, man patīk būt kopā šeit ar citiem latviešiem. Šī vide man ļauj izjust manu latvietību.

Atgriežoties Latvijā, ir grūti ikdienā izjust savu latvietību. Vēl jo skaudrāk viss izjūtams šodien, kad Latvija slīd ekonomiskā bezdibenī, politiskā bezcerībā. Vai varam tomēr visa starpā justies, ka atrodamies “savā” zemē, savā tēvzemē? Šeit skan latviešu valoda, šeit var lasīt uz ielas uzrakstus latviešu valodā. Bet vai kāds šeit ir ar mieru kaut ko darīt par baltu velti “latvietības” un Latvijas labad? Necerot no tā iegūt ne santīma? Noteikti jau ir, bet šeit šāda rīcība nav uzskatīta par īstu vērtību, varbūt idejiski jā, bet praktiski? 18. novembrī dzirdējām Latvijā daudz cēlu un aizkustinošu runu par uzupurēšanos Latvijas labā. Austrālijā šī uzupurēšanās notiek daudzos latviešu centros katru nedēļu, katru mēnesi, bet īpaši Kultūras dienās. Latvietības labad. Paldies Austrālijas latviešiem par to.

Description of image

Austrālijas Latviešu Kultūras Dienu ietvaros tautieši uzstājās gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar teātri, gan ar runām. (Foto: Arnis Vējiņš)

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Comedy about Midsummer fails to impress

Midsummer Madness

Orlando Wells (left) as Curt and Gundars Āboliņš as taxi driver Oskars are among the various actors in the comedy Midsummer Madness. (Photo courtesy EastWest Filmdistribution)

Much like every other culture and ethnic group, Latvians have their particular quirks. Celebrating the ancient pagan festival Midsummer (Jāņi) is just one of many. Besides singing songs, drinking a lot of beer, eating a lot of cheese and jumping over the bonfire, there is also the quest for the allegorical “blooming fern.” One might think that a reasonably funny and interesting film could be made about experiencing this in Latvia, which is what the comedy Midsummer Madness attempts.

The film was released in 2007 and the DVD (for Regions 2 and 5) became available in 2008. The movie was directed by filmmaker Alexander Hahn, who was born in Latvia in 1967 and immigrated to Germany in 1977, according to the Internet Movie Database. Perhaps it was the childhood in Latvia that compelled him to not just direct but also co-write the screenplay.

Though based mostly in Latvia, the film isn’t really directly about Latvians. It is more a collection of various stories of foreigners and their experiences in Latvia during the Līgo celebration (June 23) as well as Jāņi the following day (June 24). Several for the most part unrelated stories are contained in this film—perhaps too many. We have the story of the French woman Livia (Maria de Medeiros, Fabienne from Pulp Fiction), who has recently lost her husband, whose wish was that his ashes be dispersed in the Hill of Crosses in Lithuania. Joining her on this mission is Toni (Dominique Pinon, Joseph from Amélie), as well as their driver, Pēteris (played by Austrian Tobias Moretti, perhaps best known to Latvian audiences as inspector Richard Moser in the television series “Kommissar Rex”).

There is also the story of sex-crazed Aida (Chulpan Khamatova, Lara from Good Bye Lenin!), who is bringing home yet another new boyfriend, Yuki (Benito Sambo) from Japan, to meet her parents.

British firefighters from Liverpool, Lewis (James-William Watts) and Mike (Victor McGuire), meet Latvian fire chief Purviņš (Dainis Porgants) and, while celebrating with the Latvian firemen, go off looking for the mythical fern with, perhaps, unexpected results. Russian businessman Leonid (Yevgeni Sitokhin) tries to close some sort of deal with the Austrians Karl (Roland Düringer) and Axel (Detlev Buck). And Foma (Daniil Spivakovsky) and Jānis (Janis Blums) try to make their fortune by tapping into an oil pipeline.

Finally, there is the story of and American named Curt (Orlando Wells, from the British television show “As If”), whose father is dying. Curt is searching for his half-sister Maija (Birgit Minichmayr, Gerda Christian in Downfall) with the help of friendly taxi driver Oskars (Gundars Āboliņš, who is the only Latvian with a major role in the film), who provides Curt with some helpful notes about Latvia and Latvians (like how most every male name ends in “s,” and how you always bring a gift when visiting someone, even if you are meeting them for the first time).

If that sounds like there is a lot going on, well, there is a bit too much going on. Due to the number of stories, none of them get developed well enough to inspire more than a passing interest in any of them. The story that would have benefited the most from further development is Curt’s search,. However, at the start, Curt is made out to be an extremely unsympathetic and hostile character (given that his father is dying, this might be understandable though), so much so that the viewer may lose sympathy and not really care if he finds Maija or not.

Though meant as a comedy, some of the jokes are of the more obvious type. “Latvia? Lithuania? There’s a difference?” Check. Bribing corrupt policemen? Check. The Latvian city of Ogre pronounced a la Shrek? Check. Crazy old lady with a shotgun (always good for a chuckle)? Check.

The movie has other elements that perhaps only Latvians or those living in Latvia might find annoying, such as the taxi trip from Rīga to Ogre starting in broad daylight and ending in the dead of night (which, during Jāņi, is maybe about 3 a.m.). This implies that the taxi ride took about six hours, if not longer, when it should take no less than one!

I do think that there is potentially a very funny movie to be made about Latvia and Latvians and all the things that happen in the country, particularly during Jāņi, but Midsummer Madness is not quite there. Not quite straight comedy, and not quite the hyperactive ethnic comedy of, let’s say, one of Emir Kusturica’s films, it doesn’t flush out any of its stories. There are a few chuckles along the way (particularly the random kangaroo appearances), but not enough to sustain interest in the film. Mildly amusing at times, the film, bogged down with too many storylines and limited development, does not leave much of a lasting impression.

Details

Midsummer Madness

Alexander Hahn, director

Fischer Film, Steve Walsh Productions and Kaupo Filma,  2007

Notes: In English. Comedy, color, 90 minutes. Principal cast: Dominique Pinon, Maria de Medeiros, Tobias Moretti, Chulpan Khamatova, Orlando Wells, Birgit Minichmayr, Detlev Buck, Roland Düringer, Gundars Āboliņš, James-William Watts, Victor McGuire, Dainis Porgants, Yevgeni Sitokhin, Daniil Spivakovsky and Janis Blums; screenplay: Alexander Hahn, Alexander Mahler and Norman Hudis; director of photography: Jerzy Palacz; production designer: Ieva Romanova; costume designer: Thomas Oláh; editor: Justin Krish.

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Tēvzemes mīlestība ir jautājums par identitāti

Pērn, īsi pirms 18. novembra svinībām, laikraksts Diena publicēja rakstnieces Gundegas Repšes vēstuli, kurā viņa atvainojās savai valstij, ka viņa nepiedalījās nevienā Latvijai veltītā masu pasākumā. Tālāk viņa raksta: “Visbiežāk es Tevi [Latviju] pieminēju un pieminu personiski, tieši un bez skaistām dekorācijām fonā.” Varbūt Staro Rīga dekorācijas Repšei likušās prastas un nevajadzīgas.

Varbūt viņai traucē, ka lielai daļai no Rīgas iedzīvotājiem valsts svētki saistās tikai ar vareno uguņošanu virs Daugavas. Šādu skaļu un spīdošu valsts “dāvanu” vietā Repše vēlas pati kaut ko uzdāvināt Latvijai—savu solījumu. Savu solījumu valstij nemelot, savu solījumu pacietīgi valstij strādāt, savu solījumu analizēt vai pastāvošais režīms ir kaitīgs un nāvējošs Latvijas pastāvēšanai, savu solījumu cildināt un daudzināt goda darbus un ļaudis, savu solījumu drosmīgi sapņot, savu solījumu uzņemties personīgu atbildību par Latviju. Tātad, Repše raksta par patriotismu.

Vārdiem “patriotisms” un “dzimtenes mīlestība” nav sevišķi laba slava Eiropā, kur tos nereti saista ar neonacismu. Pie tam Latvijā “patriotiskā audzināšana” vēl ļoti daudziem saistās ar pionieru kaklautiem un padomju laika ierindas skatēm. Ja tiek tiem sliekšņiem pāri, tad nākamo šķērsli sagādā fakts, ka patriotismu nevar mācīt ar vientiesīgo ideju, ka “Latvijā viss ir labs”. Jo tā nav. Ikdienas dzīve Latvijā daudziem ir grūta, izaugsmes iespējas nav īpaši lielas, politikā valda savtīgums un kukuļošana, veselības aprūpe ir neapmierinoša, lauku rajoni aizmirsti un tā tālāk.

Kā iemācīt bērnam mīlēt neperfektu valsti? Amerikāņu vēsturnieks Howard Zinn ir teicis, ka patriotisms nozīmē būt patiesam un uzticīgam – ne valdībai, bet principiem, kas veido demokrātijas pamatus. Tas arī nozīmē būt gatavam teikt “nē” savai valdībai. Tieši par šo raksta Repše.

Tēvzemes mīlestībai nav jānozīmē, ka tu piekrīti visam, kas notiek tavā valstī. Par šo tēmu jau vairākus gadus runā amerikāņu skolotāji un domātāji, kas nepiekrita tagad jau eksprezidenta Džordža Buša politikai. Tēvzemes mīlestības ietvaros drīkst arī kritizēt, un caur kritiku mēģināt uzlabot situāciju, nevis tikai ieslīgt depresijā un domās, ka neko nevar mainīt. Bez kritikas nebūs iegansta uzlabot situāciju. Kas par labāku tēvzemes mīlestību kā vēlēšanās uzlabot savu valsti?

Dzīvojot ārzemēs, bērnam var iemācīt tēvzemes mīlestību pa vecai modei un no tālienes, kā man to mācīja “trimdas gados”. Mēs uz savas ādas nebijām piedzīvojuši, piemēram, Latvijas pelēkos, drēgnos rudeņus un ziemas, un tāpēc naivi ticējām mācību grāmatu bildītēm, kur Latvijā vienmēr spīd saule starp skaistām debesīs peldošām mākoņu kaudzēm, gleznainas bērzu birzes atrodas pie visām lauku mājām, un uz Rīgas ielām neredz ne atkritumus, ne dzērājus, ne grafīti. Varbūt tāpēc bija tik viegli mūsos ieaudzināt patriotismu, jo mūsu patriotisma objekts bija neaizsniedzams, tā kā stikla kalns pasakā. (“Man nepatīk par Tevi domāt un Tevi pielūgt kā elku, kā fetišu,” raksta Repše.)

Ir vērts padomāt par to, kā mēs mācām patriotismu un tēvzemes mīlestību, un vispār, kas tie ir. Tagad daudziem ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem Latvija ir reāla vieta, nevis pasaka. Viņi tur brauc ciemos, tur viņiem dzīvo tuvinieki. 2008. gada maijā Laila Birkhāne, Rīgas Teikas vidusskolas psiholoģe un psihoterapeite, intervijā ar Ilzi Zonni no laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze stāsta, ka patriotisms sākas ar piederības sajūtu savai ģimenei un dzimtai. Kā pašu pirmo bērns identificējas ar savu ģimeni. Pēc tam viņš jūtas (vai arī nē, atkarībā no pieredzes un audzināšanas) piederīgs savai skolai, draugu pulkam, tuvākajai videi un visbeidzot valstij. Audzēkņi Birkhānes skolā veido dažādus projektus, kuros viņi stāsta par savu ģimeni, skolu un tuvāko skolas apkārtni. Vecāki bērni iesaistās projektos par Rīgu un Latviju, brauc ekskursijās pa vēsturiski svarīgām vietām Latvijā, tā veidojot saikni ar valsts vēsturi. Birkhāne uzskata par svarīgām arī pašu skolas tradīcijas, piemēram gadskārtēji koncerti un pasākumi, jo piederības noskaņojums veidojas jau no kopējās gatavošanās šiem pasākumiem. Šis pēdējais tik pat labi attiecas uz ārzemju latviešu skolām, jo just piederību savai ārzemju latviešu kopienai arī ir svarīgi, gan bērnam, gan viņu vecākiem.

Tātad, tēvzemes mīlestība ir īstenībā jautājums par identitāti: kurai zemei un tautai cilvēks jūtas piederīgs? Pēc Birkhānes domām, “ja cilvēks neapzinās savas saknes, tas nespēj pilnvērtīgi attīstīties.” Kā ārzemju latvieši labi zina (un globālais laikmets ir apliecinājis), cilvēks var justies piederīgs ne tikai vienai valstij un tautai, bet arī divām un vairāk zemēm un tautām. Bet šoreiz ne par to.

Atgriežoties pie tēmas par ģimeni, Birkhāne atbild uz apgalvojumu par to, ka daudzi vecāki ir gan patriotiski, bet par to nestāsta saviem bērniem, vienalga vai kautrības vai kāda cita iemesla dēļ: “Domāju, ka tomēr vajadzētu stāstīt bērniem par savām jūtām, lai gan latvieši nav raduši par tām runāt. Lieliski, ja ģimenē ir vecvecāki vai vecvecvecāki, kas paši atceras dažādus vēstures periodus un to ietekmi uz dzimtu – par to noteikti vajadzētu stāstīt nākamajām paaudzēm, pat nepretendējot uz vēsturisku precizitāti.” Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa vai vienkāršas ģimenes ekskursijas pa Latvijas skaistākajām vietām (vai savas valodas un tradīciju piekopšana ārzemēs) parāda pašu vecāku attieksmi pret valsti un tautu, “un līdz ar to bērnu attieksme veidojas tāda pati, jo bieži vien viņi mācās no tā, ko redz, nevis no tā, ko viņiem stāsta… [Bet] ja vecākiem ir diezgan krasa nostāja, ka viņiem tas [Latvija] nav vajadzīgs, arī bērniem veidojas līdzīgi uzskati.”

Ir tādi, kas saka, ka ja mūs nemīl valsts, kurā dzīvojam, tad kāpēc to mīlēt mums? Taču ir arī pietiekami daudz dzimtenes mīlošu latviešu ārzemēs, kas, iespējams, mīl to vēl vairāk, jo svešumā beidzot savu dzimteni novērtē. Līdzīgi bija ar 2. pasaules kara bēgļiem – viņi bija spiesti atstāt savu dzimteni, un tādēļ to vēl vairāk novērtēja un iemīlēja. Lai arī laiki ir mainījušies un jebkurš trimdinieks var tagad atgriezties dzimtenē, tēvzemes mīlestība – un līdz ar to latviskā identitāte – joprojām ir svarīgs mērķis ārzemju latviešu skolās. Varētu teikt, ka pats svarīgākais mērķis.

Vai tad tēvzemes mīlestību vajadzētu mācīt kā atsevišķu priekšmetu? Domāju, ka nē. Ne mīlestību, ne patriotismu nevar uzspiest; tie jāuzsūc no vides un tuviniekiem, pēc tam tie pašam jāapzinās un jāveido tālāk. Būs labāk skolām patriotismu iepīt pa drusciņai visos priekšmetos: valodas stundā rādīt prieku un mīlestību pret latviešu valodu, dziedāšanā veicināt prieku un mīlestību pret latviešu mūziku, ģeogrāfijas stundā pret pašu zemi, vēstures stundā mēģināt saprast kāda ir bijusi mūsu pagātne. Ne tik daudz mācīt, bet drīzāk parādīt un demonstrēt un kopā izjust.

Kā stāsta Birkhāne, pirmais solis tēvzemes mīlestībā ir savas ģimenes un savu sakņu apzināšana. Lai to panāktu, bērnam ir jāzina “savas ģimenes stāsts”. Bērniem var izveidot nodarbību, kurā viņi intervē savus latviešu izcelsmes vecvecākus un vecvecvecākus, lai tie pastāsta par savām bērnības atmiņām, par savas ģimenes vēsturi, par bēgļu gaitām vai ikdienas dzīvi padomju laikos, par savām jūtām trešās atmodas laikā, utt. Stāsti noteikti jāieskaņo un jāsaglabā. Cik es biju laimīga, kad pagājušo vasaru uzgāju kaseti no gandrīz 20 gadiem atpakaļ, kurā mana tagad mirusī vecāmāte stāsta par savu jaunību un dzied tās dziesmas, ko viņa ar saviem draugiem dziedāja!

Vecākiem bērniem skolotāji varētu izveidot nodarbības sekojot līdzi Latvijas politikai, lai cik tā raiba būtu. Klasē skolēni tad pārrunā un – kā sola Repše – analizē vai pastāvošais režīms ir kaitīgs un nāvējošs Latvijas pastāvēšanai. Tāpat ka Repše, skolēni var arī cildināt un daudzināt goda darbus un ļaudis, kā arī drosmīgi sapņot par Latvijas nākotni.

Riharda Zariņa patriotiskais plakāts

Neiet runa par idealizētu tēvzemes milēstību, tādu, ko atspoguļo mākslinieka Riharda Zariņa 1934.gada plakāts, bet par tādu, kas palīdz veidot identitāti.