Godīgi sakot, man kā bērnam Draudzīgais aicinājums bija vienaldzīgs. Zināju, ka tā bija diena saistīta ar Kārli Ulmani, kad jādomā par savu skolu un jāziedo tai. Zināju, ka man droši vien būs jāmācās dzejolis vai dziesma Draudzīgā aicinājuma aktam. Bet pati ziedošanas jēga mani neaizrāva.
Tagad saprotu, ka ārzemju latviešu skolas – un sabiedrības vispār – pārtiek gandrīz tikai no ziedotiem līdzekļiem. Ja neturpināsim ziedot savām latviešu skolām un sabiedrībām, tās izputēs. Un tādēļ vien Draudzīgajam aicinājumam ir jēga.
Kā zināms, 1935. gadā savā vārda dienā, 28. janvārī, Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis aicināja latviešus atbalstīt savu pirmo skolu, ziedojot grāmatas, mākslas darbus, sporta inventāru, mūzikas instrumentus un daudz ko citu mācību procesam derīgu – arī naudu. Viņš uzrunāja tautu: “Simts, divi un trīs simti, tagad dzīvē savās vietās nostājušies, droši vien būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ savai vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mērī ceļu uz šīm skolām”. Šādi Ulmanis mudināja tautu palīdzēt pilnveidot savas skolas un līdz ar to pilnveidot savu valsti. Aicinājums atskanēja latviešos, un tie – kā jau izglītības cienoša tauta – “uzķērās”.
Mazāk zināms ir tas, ka līdztekus savai pozitīvajai ziedošanas misijai, Draudzīgais aicinājums sākotnēji darbojās arī kā aizsegs Ulmaņa diktatūrai izrevidēt skolu bibliotēkas no “nevēlamām” grāmatām, kas “nicina” valsti, aizstājot tās ar “vēlamām” un režīmam labvēlīgām grāmatām.
Ulmaņa divkosīgā akcija gan nepagāja nepamanīta, un esot bijuši klusi protesti no tautas. Tomēr, katrai monētai ir divas puses: kaut arī Ulmanis veica cenzūru bibliotēkās, gala rezultātā Latvijas skolas guva līdzekļus un labumu no Draudzīgā aicinājuma kampaņas. Lai cik interesanti ir okšķerēties pa pagātni, un lai kādi būtu Draudzīgā aicinājuma sākumi, tas izvērsās par pozitīvu, un pat ļoti cienījamu, tradīciju.
1944. gadā bēgļi to paņēma sev līdzi trimdā, kur skolas un sabiedrības nekad nebūtu izveidojušās bez ārkārtīgi lieliem ziedojumiem no “parastiem” latviešiem. Ziedoja gan naudu (kuras nevienam nebija daudz), gan laiku un zināšanas. Kā nepārtrauktu saiti no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, ārzemju latviešu skolas turpina Draudzīgo aicinājumu atzīmēt vēl šodien. Tas pilda gan ideālistisku funkciju, gan praktisku. Pie tam vēl, tas iekrīt ļoti izdevīgā laikā, kad nav nekādu citu sarīkojumu: laiks ir pelēks un drūms, Ziemassvētki jau pagājuši, Lieldienas un Ģimenes diena vēl tālu.
Tā, piemēram, šī gada 17. janvārī lasām Čikāgas latviešu mājas lapā: “K[rišjāņa] B[arona] L[atviešu] S[skolas] vecāku padomes vārdā sirsnīgi pateicamies labvēļiem, bijušajiem skolniekiem un vecākiem par devīgiem ziedojumiem Draudzīgajā aicinājumā, kuŗā pagājušajā gadā saņēmām $8,661. Pēc tik daudziem gadiem tālu prom no Latvijas vēl godinām šo skaisto tradīciju. Mūsu šī gada mērķis ir pārsniegt pagājušā gada ziedojumu kopsummu. Lūdzam ar ziedojumiem atbalstīt mūsu darbu un centienus mācīt jaunajai paaudzei pazīt savas tautas bagāto vēsturi un gara vērtības, un godā turēt savu senču valodu.”
USD 8,661 nav nieka summa. Un to saņēma tikai viena skola, vienā pilsētā, vienā gadā! Bostonas latvieši pagājušo gadu Draudzīgajā aicinājumā saziedoja vēl vairāk: USD 13,000 vietējam Stipendiju fondam. Šis fonds piešķir Bostonas jauniešiem stipendijas, lai apmeklētu Gaŗezera vasaras vidusskolu, Sveika Latvija ceļojumus, un citas latviskās izglītības iespējas.
Čikāgas latviešu skola šogad atzīmē Draudzīgo aicinājumu ar svinīgu aktu, kurā runu saka skolas absolvents Māris Lucāns. Programmu kuplina skolēnu priekšnesumi, un pēc tiem visus aicina uz pusdienām, ko katru gadu gatavo studenšu korporācijas Dzintra locekles. Šī ir labi pazīstama Draudzīgā aicinājuma un citu sarīkojumu programmas norise. Bet Draudzīgo aicinājumu var atzīmēt dažādi, un ļoti radoši. Citur Draudzīgā aicinājuma laikā ir notikušas Kultūras dienas ar koncertiem, dzejas lasījumiem, mākslas izstādēm un tā tālāk. Tā kā daudzām mūsu skolām ārzemēs vajag skolotājus, šajā laikā varētu sarīkot skolotāju apmācību kursus un aicināt absolventus atgriezties savās skolās un ziedot savu laiku un zināšanas, strādājot par skolotājiem.
Protams, mūsu pašu skolēnu vecāki parasti ir tie, kas visvairāk ziedo – gan laiku, gan līdzekļus. Draudzīgais aicinājums nenoliedz vecāku ziedojumus. Drīzāk, Draudzīgais aicinājums ir veids kā skolas dzīvē iesaistīt tos sabiedrības locekļus, kam nav skolas vecuma bērnu. Jo katrs taču reiz ir gājis skolā, un saka, ka latviešu tauta augsti vērtē izglītību, ne tikai sevī, bet arī jaunajā paaudzē.
Bez līdzekļiem mūsu skolas izputēs, un tāpēc Draudzīgais aicinājums ir aktuāls vēl šodien. Lai arī nav patīkami lūgt no citiem, Draudzīgā aicinājuma tradīcija piedāvā ciešamu izdevību un jau gatavu pamatu, lai to darītu. Mudinu visas skolas, kas šo tradīciju nepiekopj, atzīmēt Draudzīgo aicinājumu nākošo gadu ap šo laiku. Un mudinu visus atcerēties savu skolu un griezties pie skolas vadības, lai uzzinātu, kāds ziedojums tai būtu visnoderīgākais.
