In shadow of Toronto, Latvians in Hamilton hold their own

Viesturs Zariņš | 

Hamilton skyline

About 1,500 Canadians of Latvian descent live in Hamilton, viewed here from across Burlington Bay. (Photo by Viesturs Zariņš)

Although barely 65 kilometers of suburban sprawl separates Toronto from Hamilton, Ontario, the two cities have a rivalry that goes back to the 19th century. Torontonians look down at Hamilton, the gritty blue collar steel mill capital of Canada. Many Hamiltonians consider Torontonians big-city snobs and everyone loves to see the Toronto Argonauts lose when they face off against the Hamilton Tiger Cats of the Canadian Football League.

Likewise, Hamilton’s Latvian community has been overshadowed by Toronto’s. According to the 2006 Canadian census, Hamilton is home to 1,515 Canadians of Latvian descent. While Hamilton’s number pales against the 8,540 Latvians who call the Greater Toronto Area home, it ranks third behind Vancouver and is arguably the second most active Latvian community in Canada.

The origins of Hamilton’s Latvian community are similar to those of so many others. Post World War II refugees arriving in Canada had to sign on as farm labourers, household servants, lumberjacks and hospital workers. Once their contracts were up, they migrated to big cities in search of jobs. Hamilton was experiencing a post-war boom and Latvian labourers easily found jobs in the city’s steel mills, electric factories and other industries.

Soon afterwards the foundation of today’s Latvian community was laid. The Hamilton Latvian Society was formed in 1948 by 24 founding members led by Fricis Gulbis and Pēteris Ķikauka. A choir of 32 was up and running shortly and performed for the first time at that year’s Latvian Independence Day ceremonies. Its conductors have included componists Imants Sakss, Jānis Cīrulis and Viktors Rundāns as well as Janis Dindzāns, who established a kokle ensemble after moving to Hamilton in the early 1980s.

The Hamilton Latvian School was also established in 1948 by Elza Gulbe. Attendance peaked in the late 1960s and early 1970s with more than 136 students. High school classes were offered for a time. Today the school is down to 22 students and is led by Baiba Bredovskis.

The Hamilton branch of Daugavas Vanagi was founded in 1950. Over the years it has been the second largest and one of the most active chapters in Canada. The folk dance troupe Vainadziņš and the sport club Sparta have operated under the chapter’s umbrella since Day One. A key focus today is the support of former legionnaires, partisans, families with a large number of children, pensioners and orphans, the Lestene war memorial and Occupation Museum in Latvia. The current chairman is Edmunds Pulciņš.

The first Latvian church services were held in Hamilton in 1949 by the Rev. Dean Alfrēds Skrodelis. Today’s Christ Latvian Ev. Lutheran Church traces its roots back to the early 1950s when pastoral care was provided by the Rev. Arturs Voitkus and the Rev. Pavasars. The Rev. Dean Ivars Gaide is the current pastor. He has been in that position for 20 years. The congregation owns a church in downtown Hamilton on Victoria Street. The facilities are also used by the Hamilton Latvian School and for other community functions.

Other organizations include the Fisherman’s and Hunter’s Club, the Latvian Pensioners Society, the Venta 10th Guides and Aiviekste 39th Scout chapters, and the Hamilton Branch of the Toronto Latvian Credit Union. The youth organization Rota was active in the 1950s and 1960s.

The Hamilton community has been blessed with a number of prominent Latvian figures. They include linguist and professor Pēteris Ķikauka, artist Tālivadis Ķikauka, componists Imants Sakss and Jānis Cīrulis, stained glass artist Gundars Robežgruntnieks, writers Jānis Klaviņš and Juris Zommers as well as medical practitioners Drs. Pēteris Vasariņš, Pāvuls Cakuls and Ieva Neimanis. The Hamilton area was also home to the literary journal Jaunā Gaita, edited for many years by Laimons Zandbergs. During the 1970s and 1980s Alfrēds Grīnbergs led Runči Trimda, a popular dance and rock ensemble that was in demand at Latvian social functions throughout Ontario and neighbouring states. One of its performers, Dzintars Cers, moved on to become a radio newscaster for the Canadian Broadcasting Corporation. Hamilton is also home to LaTV, headed up by Jānis Valdmanis and Niks Ozoliņš. Almost singlehandedly they have documented Latvian functions in the Hamilton and Toronto areas for more than 20 years. A vast collection of videos is available.

Hamilton’s Latvian community joined in the drive for renewing Latvia’s independence. The community organized demonstrations on the anniversary of the Milotov-Ribbentrop Pact starting on Aug. 23, 1986, and running for five years until Latvia had rid itself of Soviet rule. Demonstrations and meetings with local politicians often were held with others from Hamilton’s strong Central and Eastern European communities.

The size of the Hamilton community has ebbed with the demographics of the post-war immigrants and their baby boomer children. The community has shrunk and many offspring have moved away. At one point in the 1950s the Christ Latvian Ev.-Lutheran Church had more than 860 members. Now it is down to 322.

In recent years the Hamilton Latvian Society has seen a revival under the leadership of its energetic chairman Arnolds Smiltnieks. The society boasts about 130 members and has been fueled by funds from volunteers working charity bingo games. The society has renovated its house on Queen Street, donated by Vilis Rudzītis in 1958, with new exterior siding and interior finish. Monthly Latvian video nights run by the society have proved popular. The society hosted the Latvian National Cycling team during the 2003 Road World Cycling Championships in Hamilton. It has also sponsored Liepājas Metalurgs youth hockey teams at tournaments in the Hamilton area. Uncommonly for Latvian organizations, the society has donated money to local charities including the free lunch program at the nearby Christ Church Cathedral and local food drives as well as charities in Latvia that include the Sveķu special needs school, the library and school in Nīca south of Liepāja and the Occupation Museum in Rīga.

Hamilton Latvians have always been frequent visitors to Sidrabene, a summer camp and cottage colony in nearby Burlington that hosts annual Midsummer festivities and runs children’s summer camps. It is owned by the St. Andrew’s Ev. Lutheran Latvian Congregation in Toronto but is actually closer to Hamilton than Toronto.

Latvian Song Festival

The synergy between the Hamilton and Toronto Latvian communities is evident in the 13th Latvian Song Festival in Canada to be held in Hamilton from July 1-5.

The Canadian festivals have been held in Toronto since inception in 1953. Spiralling costs in Toronto—and increasingly louder rumbling from centres like Hamilton, Ottawa and Montreal—finally resulted in a decision to move the festival out of Toronto. Nearby Hamilton was a good choice.

What’s interesting is that the organizing committee includes members not just from Hamilton but also a number who live in Toronto or suburban cities to the west such as Mississauga, Oakville and Burlington, usually considered part of the Greater Toronto Area. Andrejs Buņķis of Toronto is the chair of the committee. Baiba Bredovskis, who headed the charge to get the festival to Hamilton, is vice president and responsible for events while Juris Ķeninš is vice president and responsible for music. Teacher and conductor Vizma Maksiņa is also handling music while Uldis Roze is looking after folk dancing. Juris Simsons, Astrīde Sīlis, Rita Sīlis and Aija Zichmane round out the organizing committee.

The motto for the festival is “Dziedāsim, dancosim, Saules rakstus veidosim” (Let’s sing, let’s dance, let’s create sun signs). The festival is scheduled to kick off July 1 at Camp Sidrabene with a Sun Festival and celebration of July 1, Canada’s national holiday. Festival events will include the traditional choral concert and folk dancing extravaganza, an ecumenical service, a theatre performance, a choreographed folk dance competition, a concert featuring sacred music, Latvian folk music performances, festival balls, a meet-and-greet evening at the waterfront, art and crafts displays as well as a repertoire of Latvian films.

The festival will be held in various downtown Hamilton venues such as Hamilton Place, the Convention Centre, Copps Coliseum and the Art Gallery of Hamilton. All are within yards of each other and connected by sheltered passageways. The DOFASCO Centre for the Performing Arts and the Christ Church Cathedral are also close, only several blocks away from the Sheraton Hamilton Hotel, which will function as the hub of the festival. Only the Royal Hamilton Yacht Club and Sidrabene are farther afield. Mindful of the challenges getting to venues at other festivals, one of the marketing pitches has been “Zem viena jumta / Under one roof.”

Visitors are also reminded of nearby tourist sites: the Royal Botanical Gardens, Toronto and Niagara Falls (only 30 minutes away), as well as almost 20 world-class wineries in the Niagara-on-the-Lake area.

Long under the shadow of nearby Toronto, the Song Festival will allow Hamilton Latvians to step out and be front and centre as they welcome visitors from near and far.

Hamilton Latvian Centre

The Hamilton Latvian Society’s house on Queen Street has been recently renovated. (Photo by Viesturs Zariņš)

Priekpilna tikšanās ar Austrālijas latviešu mākslu

Māris Brancis | 

Australian Latvian Artists

Tas patiesi ir izcils notikums, ka pašā pagājušā gada nogalē, pēdējo Kultūras dienu laikā Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) varēja iepriecināt visus interesentus ar jaunu grāmatu – albumu Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki, ko sarūpējusi redakcijas komiteja ar Dagniju Gresti priekšgalā. Viņa šo sāpju bērnu palaida pasaulē, bet pati to atstāja, uzceldama sev varenu pieminekli.

Jāuzteic austrāliešu varēšana: ALMA paspējusi izdot jau otru šādu grāmatu, kaut arī kopš iepriekšējās, kas iznāca 1979.gadā, aizritējuši turpat 30 gadu. Amerikas latviešu mākslinieki tādu izdeva 2001.gadā, turpretim Kanādas “Latvis” jau nez cik gadus strādā pie biedrības kompaktdiska, bet joprojām tas nav ieraudzījis dienas gaismu (tad nu gan tas būs varens!).

Ja neņemam vērā tos latviešus, kuri līdz Otrajam pasaules karam pārcēlās uz dzīvi citās valstīs un kontinentos, tad mūsu tautiešu tūkstoši svešās zemēs mitinās jau vairāk kā 60 gadu. Tas ir ļoti ilgs laiks, pa kuru cilvēks gribot negribot dziļi jo dziļi ar visām saknēm ieaug tālajā malā, pārņem tās kultūru, ieražas, pat iegūst citu pasaules uztveri un daudz ko citu. Kā atzīmēts albuma ievadā, patlaban mākslā ienāk jau ceturtā paaudze, kurai latviskās asinis dzīslās nereti rit visai pamaz. Viņus dažkārt nevar pēc vārdiem un uzvārdiem pazīt kā latviešus (tā nesapratu, vai Paola Garofali ir “mūsējā”, vai ieprecējusies). Tādēļ šajā ziņā albuma veidotājiem bija īpaši sarežģīts uzdevums – ko uzskatīt par latviešiem un ko ne. Man liekas pieņemams izvēlētais vidusceļš – par primāro ņemt identitātes kritēriju (“vai indivīds sevi uzskata par Austrālijā dzīvojošu latvieti, vai par latviešu izcelsmes austrālieti”, VIII lpp.), neuzsverot nacionālo stilu (man šis jēdziens vienmēr licies visai apšaubāms; bet – cik vairs arī Latvijā atrodami “nacionālā stila” kopēji – kosmopolītisms arīdzan dzimtenē plaukst visā varenībā). Tādejādi mūsu priekšā ir lielisks dokumentējums par latviešu mākslu Austrālijā, neatkarīgi no “latvisko” asins daudzuma dzīslās un no stilistiskās piederības kādam virzienam, un stilistiski visai “raibs” izdevums.

Tādejādi albumā apkopoti visi mākslinieki, kuri par tādiem sevi uzskata, neņemot vērā mākslas izglītību, mākslas pamatu apguves formas – vai tie būtu profesionāļi, diletanti vai, labākā gadījumā, naivisti jeb primitīvisti. Tas kvalitātes ziņā albumu krietni atšķaida – “mākslas mīļotāji” te sastopas ar pasaulē atzītu personību, taču lasītājam ir jāpieņem grāmatas veidotāju spēles noteikumi: šis tomēr ir dokumentējums.

Izdevuma kvalitāti nosaka arī izdevēju principiālā nostāja – tekstus un reprodukciju izvēli atstāt autora ziņā. Daļēji tas ir pareizi – ja viņš vēlas iespiest vājāku darbu, tā jau ir bijusi viņa izvēle, un nevienu citu (redakciju) vainot nevar.

Šādā pieejā ir sava pievilcība. Ar lielu interesi izlasīju ikvienu biogrāfiju un katra mākslinieka paustos uzskatus par mākslu, sevi tajā un tamlīdzīgi (tā saucamo – kredo). Tā bija burvīga pastaiga pa cilvēku dzīvēm, viņu raksturiem, sevis izpausmēm, domām, gaumēm, mākslas uztveri un personīgajām dziņām. Te varēja sastapties ar ārkārtīgi pašapzinīgiem indivīdiem, kam pretim nostājas ļoti kautrīgi raksturi vai personības ar bijīgu attieksmi pret mākslu. Nereti iezīmējas latviešu likteņi pasaules vējos. Dziļi iekrita sirdī Imanta Rutkovska vārdi: “No sāpēm radās ceļš uz daili” (177.lpp.).

Tiesa gan, tā saucamos kredo vispareizāk lasīt abās valodās. Dažkārt angļu, citkārt latviešu variantā rodamas papildus ziņas vai arī latviski iztulkots aptuveni, pavirši. Piemēram, Leons Samulis raksta, ka viņam kā kristiešu gleznotājam palīdz gospeļu dziedāšanas mācīšana, tomēr šo, manuprāt, būtisko štrihu neatrast latviskajā tekstā.

Tas, ka biogrāfiskās ziņas ir tikai angļu valodā, ir labi saprotams. Tajās sastopami saīsinājumi, skolu vārdi, profesiju nosaukumi, kas latviešu lasītājam dzimtenē prasītu papildus paskaidrojumus. Tulkotājam nāktos iedziļināties daudzās Latvijas un Austrālijas mācību priekšmetu, fakultāšu vai iestāžu atšķirībās, lai to nezinātājam nevajadzētu meklēt papildus informāciju. Tāpat jau iznāk visādas dīvainības, piemēram, “portreta glezniecības” vietā tiek lietots anglicisms “portretūra” (37.lpp.). Jauks jaunvārds atrodams 98. lappusē, kur kāda reprodukcija iztulkota kā “Totoveganas studijā”, kas jāsaprot kā “tetovēšanas studija vai darbnīca”. Latvijā nekad nesaka “eļļa uz audekla”, kas ir burtisks pārcēlums no angļu valodas. Dīvaini skan arī “aktu daiļrade” (133.lpp.), ko jaunizgudrojis tulkotājs, jo angļu variantā tādu brīnumu neatrast.

Tulkotāji bieži domā angliskās teikumu konstrukcijās vai arī pārāk tieši pieturējušies pie angļu teksta, kas apgrūtina teksta uztveri. Tā kā lielākā daļa kredo autoru vislabāk izsakās angliski, tad angļu versija ir raitāka, vieglāk lasāma.

Jaunajā albumā ir iekļautas 103 gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, fotogrāfu, dizaina, instalāciju un stikla mākslinieku biogrāfijas un reprodukcijas (nesapratu, kāpēc izņēmums ir keramiķe Natālija Neiburga, kura uzskatāma par tādu pašu daiļamatnieci kā daudzi citi tautisko tradīciju turpinātāji, kuriem tāds gods nav parādīts), kamēr 1979.gada izdevumā – 117, pie tam tikai gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, jo tolaik fotogrāfiju vēl nepacēla daiļo mākslu līmenī. No šiem 117 autoriem tikai 37 ir atkārtoti sastopami pagājušā gada albumā. Kas ar pārējiem 80 noticis (starp tiem, protams, ir daudz diletantu), paliek noslēpums. Šādu pētījumu redakcijas komiteja sev nav uzkrāvusi, taču žēl, ka nezināmu apstākļu dēļ albumā nav tik ievērojami mākslinieki kā Ojārs Bisenieks, Leo Svīķers, Kārlis Mednis un Kārlis Trumpis.

Albums ir pāraudzis šaura mākslas izdevumu robežas. Redakcijas komiteja gribējusi visu Austrālijas sabiedrību iepazīstināt ar latviešu diasporas lomu un nozīmi kontinenta kultūrā, tādēļ grāmata ir papildināta ar rakstiem par latviešu sabiedrības vēsturi Austrālijā, ar kordziedāšanas, tautas deju, daiļamatniecības, teātra spēlēšanas un pat studentu korporāciju darbības tradīcijām, ar latviešu sportistu devumu. Apcerējumi būs svētīgi izlasīt arīdzan lasītājiem dzimtenē, kuri par tautiešu ieguldījumu Austrālijas kultūrā dzirdēs pirmo reizi (albuma sastādītāji min, ka grāmata domāta arī Latvijas lasītājiem).

Teksti ir daudz un dažādi. Diemžēl atsevišķi sīkumi atkārtojas no raksta rakstā, ko grāmatas redaktoram būtu vajadzējis likvidēt. Teiksim, ievada autori un Anita Apele norāda, ka pēc kara pirmie latviešu ieceļotāji Austrālijā iebraukuši 1947.gadā, kamēr Arnolds Jumiķis uzstāj, ka tas noticis no 1948. līdz 1952. gadam.

Dažam rakstītājam vai tulkotājam būtu precīzāk jāzina trimdas vēsture. Piemēram, 250. lappusē tiek apgalvots, ka “latvieši bēga no komunisma terora – galvenokārt uz bēgļu nometnēm Vācijā”. Cik man zināms, latvieši sāka doties prom no tēvzemes, kad vēl nometņu nebija, tās radās krietni vēlāk, kad karš bija beidzies un sabiedrotie ierādīja telpas, kur bēgļiem mitināties.

Un 243. lappusē teikts, ka Sergejs Beklešovs esot izdevis “mākslas grāmatiņas par daiļamatniekiem”. Angļu variantā gan norādīts, ka izdots žurnāls. Runa ir par Latviešu Lietisko Mākslu, kuru tā izdevēji nedēvē par žurnālu, bet gan par “rakstu un attēlu krājumu” un kura redaktore kopš tā iznākšanas 1966.gadā bija Lidija Beklešova (vismaz tā minēts visās krājuma pasītēs).

Kaut arī redakcijas komiteja respektējusi katra autora gribu uzvārdu rakstībā, tomēr būtu bijis gan vajadzīgs kaut kur minēt, ka Krumins ir Krūmiņš (vai Krūmiņa). Citādāk iznāk tādas dīvainības, ka Jāņa Šēnberga vārds un uzvārds grāmatā sastopams vismaz trīs variantos – IX. lappusē kā Jānis Šēnbergs, 13. kā Jānis Šenbergs, un 186. lappusē kā Jan Senbergs. Nezinātājs Latvijā var domāt, ka runa ir par trim atšķirīgām personībām.

Neraugoties uz it kā šķietami daudzajiem iebildumiem, albums Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki tā satura dēļ ir ļoti nozīmīgs izdevums ne tikai “trimdai”, bet arī Latvijai. Jāuzteic arī grāmatas iekārtojums, vienkāršais, bet visai izsmalcinātais vāka dizains par ko atbildīga bija Treisija Allena (Tracey Allen), tāpat labā poligrāfija.

Details

Australian Latvian Artists : Austrālijas latviešu mākslinieki

Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība

Strathfield, N.S.W.:  Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība,  2008

ISBN 9780908551019

On the Web

Australian Latvian Artists Association

Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienības mājas lapā atrodama informācija par jauno grāmatu. EN

Māris Brancis ir mākslas vēsturnieks un autors, vairākus gadus bija Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs.

Kontrastains februāris Austrālijā

Ilze Nāgela | 

Ja vēl pavisam nesen, janvārī domājām, sak’, ir nu gan vēsa vasara: vēsīgs Ziemassvētku vakars, gandrīz auksts Vecgada vakars, kad citreiz esam sviedrus vien slaucījuši (lielākoties gan Ziemassvētku, gan Vecgada vakarus atceros tādus ar tuvu pie +40°C), tad drīz pēc tam sekojošais bija krasas maiņas.

Un tad pēkšņi janvāra beigas sākām vienu pēc otra lauzt karstuma rekordus: te mums karstākā vasaras nedēļa pēdējos 100 gados, te karstākais jebkad piefiksētais 29. janvāris.

Īsākais gada mēnesis februāris nu pagājis, ienesot traģisku zīmi Austrālijas, īpaši, Viktorijas vēsturē. Domājot par to, kāds tas bijis Austrālijā kopumā, vienā vārdā – kontrastains. Un kontrasti nežēlīgi visdažādākās dzīves jomās.

Kvīnslandē lija, lija un lija, plūdi laukos, plūdi pilsētās. Pilsētiņu ielas pārvērtās par ar laivu braucamos kanālos, bet nav nekāda Venēcijas romantika: cilvēki zaudējuši mājas, ūdens postā pazaudēta gadiem krātā iedzīve; zaudējumi, pārdzīvojumi, bēdas. Manā rīcībā nav ziņu par plūdos cietušajiem latviešiem.

Tanī pat laikā februāris Viktorijā pieteica sevi kā Uguns mēnesi. Austrālijas vēsturē 7. februāris tagad ieies kā Melnā sestdiena (Black Saturday)… miera laikā vienā dienā uguns izdzēsusi 200-300 cilvēku dzīvības (oficiālais skaits patlaban ir 210, bet tas katru dienu pieaug, kad apseko nodegušās mājas, sadegušās mašīnas…), pāri par 2000 dzīvojamās mājas nodega šajos ugunsgrēkos. (Arī nezināmi miljoni dzīvnieku, to skaitā 2150 aitu un 1207 liellopu.) Ak, jā, 7. februāris bija karstākā diena kāda jebkad 150 gados bijusi Viktorijā (t.i., kopš sāka piereģistrēt temperatūru), oficiāli pilsētā bijis +48°C, bet ārpus centra +50°C vietām un piedevām spēcīgs, versmains ziemeļvējš. Viktorijas premjers gan radio, gan TV brīdināja par tuvojošos karstumu iedzīvotājus, aicinot neplānot izbraukumus un izklaides ārpus mājas.

Kaut arī dzīvoju Melburnas pilsētas gandrīz centrā, vairākus rītus februārī mostamies ar dūmu un deguma smaržu dzīvoklī. Vienu brīdi bijām īpaši satraukušies, letiņi apmainījās e-pastiem, zvaniem: ugunsnelaime sāka trakot Melburnas priekšpilsētā Belgrāvē (Belgrave), kur dzīvo vairākas latviešu ģimenes. Laimīgi izdevās uguni tur savaldīt. Kārlis Amatnieks izrādīja varonību, 7. februāra ugunsgrēkos ne tikai cīnoties ar uguni savā mājā, bet arī izglābjot citu ģimeni no drošas nāves, un ir ziņas par vairākām Viktorijā dzīvojošām latviešu ģimenēm, kuras cieta smagus zaudējumus ugunsgrēkos. Protams, varam būt laimīgi, kā teica mana radiniece, kurai uguns, kā saka, “nogāja gar mājas paksi” to neskarot, ka esam visi dzīvi, sveiki, veseli un pat māja palika, bet tas cik daudz laika, pūļu un līdzekļu būs nepieciešams, lai atgrieztos atpakaļ mierīgā ikdienā, tas ir liels cipars.

Ja par cipariem, tad nevaru nepieminēt ārkārtīgi lielo gan Viktorijā dzīvojošo, gan austrāliešu visā Austrālijā lielo atsaucību: Sarkanā krustā palīdzības akcijā saziedoti AUD 156 miljoni uguns nelaimēs cietušajiem, privāto uzņēmumu atbalsts mērojams vēl desmitiem miljoniem. Un šie ir brīvprātīgi ziedojumi, kuros katrs pēc savām iespējām piedalījies.

Ciešanas un bēdas no milzīgās uguns nelaimes ir ļoti lielas: zaudēti cilvēki, daudzi smagi apdeguši, izglābušos stāsti briesmīgi. Cīnoties ar uguni, cietuši un pat dzīvības zaudējuši arī ugunsdzēsēji.
Deg ne tikai samērā tuvu pilsētai – ziemeļaustrumos, bet pa visu Viktoriju vēl daudzās vietās. Izdeguši meži un lauki 4500 kvadrātkilometru platībā (ziņas uz 28. februāri)… Ja padomājam par šo platību Latvijas mērogā, tad jāatceras, ka Rīga, Rīgas rajons, un Jūrmala kopā sanāk tikai 3465 kvadrātkilometri.
Un cik daudz zvēriņi sadeguši Viktorijas mežos, to pat saskaitīt nevar. Hīlsviles (Healesville) pilsētiņa visu mēnesi bija uguns apdraudēta, tā plosījās visapkārt tai; apdraudēts bija arī tajā atrodošais Austrālijas zvēriņu rezervāts (Healesville Sanctuary). Kā ziņās skatam, zvēru hospitālis pilns ar ugunsgrēkos cietušajiem meža zvēriņiem.

Kultūras un citi notikumi latviešu sabiedrībā

Un šajā lielajā karstumā – caur Austrāliju kā karstais vējš lielā ātrumā traucās Gidons Krēmers un viņa pirms 12 gadiem dibinātais un vadītais kamerorķestris Kremerata Baltica, paspējot ne tikai piedalīties jaunās Melburnas koncertzāles Melbourne Recital Centre atklāšanas koncertos, bet arī koncertējot Adelaidē, Kanberā, Sidnejā, Pertā! Tas nu mums latviešiem bija ne tikai liels prieks, bet arī lepnums, jo ar Kremerata Baltica vārdu tika daudzināts arī Latvijas vārds, un Krēmers visās intervijās piemetināja, ka pats ir dzimis rīdzinieks un nāk no Latvijas. Nu, protams, esam lepni! Un kremeratieši paspēja arī tikties ar latviešiem, sniegt nelielu koncertu (kvartets Eifonija (Euphonia), kura dalībnieki visi ir arī kremeratieši), kā arī savu 12. dzimšanas dienas kliņģeri notiesāt Melburnas Latviešu namā, kurā brīnišķīgu vakaru bija noorganizējusi Anita Andersone ar saviem palīgiem. Andersone pie tam ir 53. Kultūras dienas Melburnā 2010. gadā vadītāja. (Plašāk par kultūras notikumiem skatīt Austrālijas latviešu laikraksta Latvietis mājas lapu www.laikraksts.com.)

Mazliet atvilkuši elpu pēc pagājušā gada nogalē vareni pavadītām Kultūras dienām Sidnejā, Austrālijas latvieši atkal atsākuši aktīvu darbošanos. Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunais prezidijs – tagad Sidnejā Jura Ruņģa vadībā – uzsācis darbu. Arī Austrālijas Latviešu teātris Melburnā uzsācis gadu jaunā vadībā, par priekšsēdi ievēlot Ivaru Mirovicu, un melburnieši sola saviem skatītājiem vismaz divus skatuves uzvedumus šogad. Adelaides Daugavas Vanagi nosvinēja savu 57. gadskārtu, Daugavas vanadzes, kā stāsta Gunta Rudzīte, uzrīkoja varen lustīgu Jautro pēcpusdienu Adelaidē, Sidnejas latvieši piedalījās valodas un literāra pulciņa rīkotājā dzejnieka Teodora Tomsona 100. dzimšanas dienas piemiņai veltītā pēcpusdienā, bet Sidnejas Latviešu teātris rīkoja literāro pēcpusdienu ar Anitas Grīnieces lugas Pagasta nabags skatuves lasījumu. Pertas DV basketbola komanda aktīvi spēlē. Melburnas Latviešu namā ļaudis pulcējās uz Melburnas Latviešu biedrības rīkoto Draudzīgā aicinājuma pēcpusdienu, kurā par latviešu valodu savās domās dalījās Rasma Celma. Gleznotājs Juris Ceriņš atkal iepriecināja savas mākslas cienītājus ar jauno darbu izstādi Čepmana un Beilija galerijā (Chapman&Bailey Gallery) un šie nav vienīgie sarīkojumi.

Jaunais skolas mācību gads sācies visā Austrālijā, un mācību gadu uzsākušas arī latviešu skoliņas Adelaidē (19 bērni), Melburnā (52 bērni) un Sidnejā (21 bērns).

Ekonomiskās krīzes situācijā palīdzīgu roku ne tikai Austrālijas latviešiem, bet arī viņu draugiem sniedz Latviešu kreditkkooperatīvs Austrālijā, piedāvājot 4 procentu aizdevumus.

Kā zibens spēriens 27. februārī Austrālijas latviešus aplidoja šausmu ziņa par slepkavību, kura notikusi Adelaides priekšpilsētā Kristīzdaunsā (Christies Downs). Noslepkavota 83 gadus veca pensionāre, un latviete – 34 g.v. Angelika Gavare ir apcietināta un apsūdzēta par šo.

Bet par kontrastiem turpinot, savu februāra stāstu nobeigšu ar vienu dabas brīnuma lietu. Mammas dārzā no lielā karstuma ievas krūms zaudējis pusi no lapām un atlikušās ir brūnas apsvilušas, bet pēkšņi viens ievas zars ir ne tikai jaunu, koši zaļu lapiņu pilns, bet ir uzziedējis baltiem, smaržīgiem ievas ziediem! Tagad, Melburnā – februārī! (Lasītājiem no citām zemēm varu piebilst, ka ievas Melburnā zied pavasarī – septembrī.)