Astoņpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas pasludināšanas var rasties situācija, kur Latviju Briselē lepni pārstāv komunists Alfreds Rubiks.

Bijušais Padomju Latvijas Rīgas pilsētas galva, kurš oponēja Latvijas neatkarībai, izcietis savu sešu gadu cietuma sodu par nodevību pret valsti un tagad grasās atgriezties kā “principiāls cīnītājs” par taisnību. Uz pārējo mūsdienu politiķa fona, ne tikai daļa no krievu vēlētājiem, bet arī viens otrs lētticīgs latvietis iekrīt, uzklausoties solījumus par “īsta sociālisma” ieviešanu. Lūk, Rubiks pat uzskata, ka “strādnieku šķirai” jānomet Eiropā valdošās Sociāldemokrātu partijas, jo, pēc viņa uzskatiem, arī tās ir tikai “kapitālistu pakalpiņi”.

Turklāt, bīstami ir arī tas, ka šobrīd Latvijā populārākā partija, Saskaņas centrs, ir salīgusi ņemt Rubiku savā koalīcijā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piešķirot viņam pat pirmo vietu sarakstā, kas krietni palielina viņa izredzes tikt ievēlētam.

Bet vai tas ir būtiski? Vai Eiropas Parlaments nav tikai vecu politiķu atpūtas vieta? Ne, pavisam nē! Eksperti lēš, ka šodien Eiropas Parlamentā pieņemtā likumdošana ir aptuveni 60% no visiem likumiem, ko vēlāk “adaptē” nacionālie parlamenti Latvijā un citur. Kā jaunai valstij, Latvijā šis skaits ir ap 40% pēc Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultanta vērtējuma.

Taču, arī tā ir ļoti nozīmīga daļa no visiem Latvijas likumiem! EP arī tur rokas uz Eiropas Savienības naudas maka. Neviens izdevums nenotiek bez EP akcepta. Eiropas Parlaments ir kļuvis par arvien spēcīgāku spēlētāju Eiropas Savienības institūciju skatuvē un daži atzīst, ka tam ir izšķiroša loma ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā. Patērētāju tiesību (tīrs ūdens, bīstamu ķimikāliju aizliegšana, mobilo telefonu cenu ierobežošana, u.c.) jomā EP ir izvirzījies priekšplānā. Arī cilvēktiesību jautājumos Parlaments kļūst arvien dzirdamāks. Nupat pērnvasar, Parlamenta Prezidents Hanss Gerts Poterings (Hans-Gert Pöttering) no Vācijas bija pirmais, kurš aicināja apsvērt boikotēt Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanu. Kamēr lielvalstis klanās, lai attīstītu tirdzniecību ar Ķīnu, Eiropas Parlaments pieņēmis deklarāciju, kas nosoda brīvu arodbiedrību apspiešanu Ķīnā, spaidu abortus, represijas pret kultūras autonomiju Tibetā un reliģijas apspiešanu (kristietību, budismu Tibetā, Falun gong), nekautrējoties divreiz aicināt Dalai Lamu uz Parlamenta telpām Strasbūrā un Briselē (EP ir divas sēdvietas).

Ja saliekam to kopā ar faktu, ka EP arvien spēcīgāk izsakās par ārpolitiku, kā arī uzrauga ES izpildvaru Eiropas Komisiju, tad redzam, ka Latvijai potenciāli kaitīgs “Eirodeputāts” ir jautājums kam jāpievērš stingra uzmanība. Ja nepietiek ar to, ka mūsu ekonomiskās problēmas rada negatīvu iespaidu ārzemju investoriem, tad noteikti, Latvijai ievēlot Komunistu dinozauru, kuram pirmā svešvaloda ir krievu, bet angļu valoda minimāla, būtu vēl viens negatīvs ķeksītis Latvijas reputācijai. Rubika ievēlēšanai noteikti sekotu jauna starptautisko sūdzību straume par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Vienīgi ASV un Zviedrijas latvietis Atis Lejiņš varētu dot pretsparu kā eiropeiski domājošs sociāldemokrāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 4. saraksta.

Mūsu jaunais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nupat nostrādājis četrus gadus Eiropas Parlamentā, kur ieguva atzinību kā “ziņotājs” (rapporteur) par Eiropas Savienības septiņu gadu budžeta plānu. Savukārt, Igaunija ievēlējusi EP Sociāldemokrātu deputātu, Amerikas igauni, Tomasu Ilvesu (Ilves) par savu prezidentu. Tas norāda, ka Eiropas Parlamenta politiķi tiek arvien biežāk novērtēti. Bet kā novērtētu Arturu Rubiku?

Par ko un kā vēlēt Eiropas Parlamentā?

Ņemot vērā iepriekš izteiktās bažas par iespējamo veco komunistu ievēlēšanu no Saskaņas Centra partijas, kādi ir alternatīvi Latvijas astoņu deputātu delegācijai uz 736 vietu Eiropas Parlamentu? Neaizmirsīsim, ka Eiropas Parlaments pieņem 40% no likumiem, ko Latvijai vēlāk jāapstiprina.

No Valda Dombrovska Jaunā laika partijas (9. saraksts), Parlamentā kandidē Krišjānis Kariņš (agrāk no ASV) un Mārcis Gobiņš (Vācija). Dombrovska vietā ienākusi bijusī Vācijas latviete un bijusī Eiropas latviešu jaunatnes apvienības aktīviste Liene Liepiņa no Cēsu rajona. Vēlēšanu sarakstā viņai pievienojās spēcīgs vēsturnieks, Saeimas deputāts Ainārs Latkovskis no Valmieras. Ja atzīstiet, ka nepieciešams decentralizēt varu ārā no Rīgas, tad šie divi kandidāti arī veicina šādu attīstību.

Skatoties no ārzemēs mītošo latviešu puses, pazīstami arī būs Atis Lejiņš un Vaira Paegle. Bijusī Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēde Paegle vadījusi Eiropas lietu komisiju Saeimā pēdējos četrus gadus, bet viņas pārstāvētā Tautas partija nonākusi līdz 1,9% atbalsta līmenim sabiedrisko domu aptaujās. Aptaujas rāda, ka sabiedrība saista Tautas partiju ar Latvijas nonākšanu krīzē, kā arī 52% uzskata TP par korumpētāko partiju. Paegle centusies strādāt par lielāku demokrātiju TP rindās.

ASV un Zviedrijas latvietis Atis Lejiņš, savukārt, atgriezies LSDSP, lai nepieļautu, ka Eiropas Parlamenta otrā lielākajā frakcijā Latviju pārstāvētu kāds no krievu tiesību orientētās Saskaņas Centra partijas. Lejiņš (Kalifornijas universitātes Berkelejā maģistrs), ar savu starptautisko autoritāti kā ilggadīgs Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un ar savu pieredzi Afganistānā, cīnoties pret Padomju armiju, būtu Latvijai nopietns balsts EP Sociāldemokrātu frakcijā pret bijušo komunistu Rubiku, vai kādu citu Krievijas apoloģētu.

Vai Latvijas intereses būs pārstāvētas šajā ļoti nozīmīgajā frakcijā? Tas, iespējams, ir būtiskākais jautājums šajās vēlēšanās. Ja sociāldemokrāti ar saviem 220 deputātiem (no 736) uzklausīs tikai krievu minoritātes viedokli, tad Latvija var gaidīt virkni jaunu starptautisku uzbrukumu mūsu latvieši valodas politikai, pilsonības politikai un attieksmei pret Latvijas okupācijas sekām. Rubiks kandidēs no Saskaņas Centra saraksta, kuras valdes loceklis Sergejs Dolgopolovs neatzīst, ka Latvijā bijusi okupācija!

No jaunizveidotās Pilsoniskās Savienības (6. saraksts, kas veidojas no Jaunā laika un Tēvzemei un brīvībai / LNNK neapmierinātiem biedriem) uz Eiropas Parlamentu kandidē divas spēcīgas sievietes, bijusī Ārlietu ministre Sandra Kalniete un EP deputāte Inese Vaidere. Kalniete bijusi spējīga vēstniece Francijā, bet Vaidere strādājusi EP Ārlietu komitejā, aizstāvot Latviju un skaidrojot Latvijas vēstures jautājumus. Viņa veicinājusi filmas Soviet Story tapšanu un izplatīšanu.

No nacionālkonservatīvā spārna vēl kandidē TB/LNNK priekšsēdis, EP deputāts Roberts Zīle. Zīles ekonomista zināšanas ir stabilas, taču pēc partijas sašķelšanās TB/LNNK (17. saraksts) ietekme šķietami mazinājusies.

No krievu minoritātes aizstāvju puses vēl kandidē EP deputāte Tatjana Ždanoka. Ja viņas partija paspēs iekļūt parlamentā, tad kopa ar Saskaņas Centru vismaz 40% no Latvijas deputātiem Eiropā varētu būt Latvijas krievu kopienas interešu pārstāvji. Tas jau arī nebūtu tik traki, ja tik vien Maskavas intereses nebūtu prioritizētas!

Kā vēlēt no ārzemēm?

Vēlētāji ārvalstīs var piedalīties EP vēlēšanās, balsojot pa pastu. Šoreiz nav jānosūta sava LR pase, bet tikai jāpieprasa vēlēšanu lapu, atzīmējot savu vārdu, uzvārdu un personas kodu, kā arī ārzemju adresi, kur vēlaties saņemt balsošanas materiālus.

To ir jāizdara līdz 25. aprīlim! Pasta balsošanas pieteikumus pieņems Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Vašingtonā, Londonā, Stokholmā un Otavā. kā arī iespējams LR goda konsulātos, par ko vel jāziņo Ārlietu ministrijai. Pēc tam, līdz 7. maijam vēl var nosūtīt savu pieteikumu uz LR Ārlietu ministriju, Elizabetes 57, Rīga LV 1050, bet rēķinaties ar lēno LR pastu.