Latvians Online

Jebkuru spēli var piemērot leksikoloģijas apguvē, arī krustvārdu mīklas.

Vārds ir valodas pamatvienība. Uz vārdu pamata notiek sazināšanās, domu izteikšana. Visi vārdi kopā veido vārdu krājumu jeb leksiku. Katram cilvēkam ir būtiski aktivizēt un bagātināt savu vārdu krājumu.

Spēle latviešu valodas stundās leksikoloģijas apguvē ir svarīga, jo tā māca skolēnam dzīvot un strādāt kolektīvā, attīstīt valodu, domāšanu, fantāziju, palīdz gūt jaunas iemaņas, zināšanas. Spēle ir ar īpašiem paņēmieniem un noteikumiem saistīta, daudzveidīga, radoša nodarbe, kurai ir attīstošs, stimulējošs un izklaidējošs raksturs.

Kā raksta D. Laiveniece grāmatā Valodas metodikas didaktiskie jautājumi, dzimtās valodas mācības nav tikai viens no mācību priekšmetiem, ko apgūst skolās, tā ir arī katra bērna nacionālās mentalitātes un tautības apzināšanās tiešākais līdzeklis. Dzimtā valoda cilvēka dzīvē ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām.

Aizvien vairāk ir vērojams skolēnu motivācijas zudums stundās, kas ir saistāms gan ar viņuprāt garlaicīgām tēmām, gan ar mācību vielas neizpratni, gan arī nepariezām skolotāju pasniegšanas metodēm. Tādējādi spēles metode ir labs veids, kā atvieglot šo neizpratni un veicināt uzmanību un interesi, jo ar spēles palīdzību, atraktīvi sadarbojoties citam ar citu, ir iespējams zināšanas gan iegūt, gan arī tās nostiprināt. Skolotājs būs panācis, ka skolēni domā, jo domāšana rodas cilvēka darbības rezultātā. Tātad skolēni mācību stundās sāks domāt tikai tad, kad viņi pētīs un analīzēs mācību vielu paši.

Izmantojot jebkuru spēles veidu kā mācību metodi latviešu valodas stundās, kā I.M. Rubana rakstija grāmatā Mācīties darot: interaktīvas mācības (2004), jāievēro daži pamatnoteikumi:

spēlei jāatbilst mācību mērķim,
spēlei jāatbilst gan skolēna intelektuālās attīstības līmenim, gan psiholoģiskajam, gan anatomiski fizioloģiskajam līmenim, kā arī viņu interesēm, lai nezustu motivācija,
spēlē izziņas darbību nepieciešams īstenot sadarbībā ar citiem tās dalībniekiem,
spēlei izvirzītajām funkcijām jāatbilst materiālajam nodrošinājumam,
spēlei jānodrošina brīvība, savstarpēja sadarbība kopdarbībā un līdztiesība.

Ļoti būtiski ir skolēnos radīt interesi par spēli kā mācību metodi. Tāpat arī svarīga ir spēles struktūra, kas sastāv no trim posmiem, proti, spēles sagatavošanās posms (skolotājs izvirza mērķi, veido motivāciju, iepazīstina ar noteikumiem, sadala lomas, ja tādas ir), spēles norises posms (tiek pildīti izvirzītie mērķi), spēles noslēguma posms (skolotājs kopā ar skolēniem izvērtē darbību un novērtē rezultātus). Svarīgi, lai skolēni, izvērtējot spēles gaitu, atklātu, kādas jaunas prasmes un atziņas viņi ir guvuši. Tāpat arī skolotājam vienlaikus jāizvirza jauni uzdevumi: kas vēl jāmācās, ko jaunu vēl mācīsimies tuvākajā laikā.

Balstoties uz apskatītajām teorijām par spēles vadīšanu un iekļaušanu mācību procesā, kā arī uz personīgajiem novērojumiem latviešu valodas stundās, secināju šādas spēles funkcijas:

tā veicina audzēkņu izziņas spēju attīstību,
tā stimulē audzēkņa darbības radošo procesu,
spēle palīdz skolēniem atbrīvoties no stresa, tādējādi mazinās spriedze stundās,
spēle atdzīvina mācību darbu, rada mācību darbībai labvēlīgu un patīkamu atmosfēru, rada atbrīvotību ne tikai skolēnos, bet arī skolotājā,
spēle veicina mācību intereses attīstību,
ar spēles palīdzību skolēnos veidojas orientācija uz panākumiem,
skolēnos aktīvi veidojas pašcieņa un pašapziņa,
spēle veicina skolēnus uz vērtēšanu un pašvērtējumu (apgūto, sasniegto zināšanu vērtēšana, problēmu vērtēšana. Vērtē ne tikai cits citu, bet arī sevi).

Jebkuru spēli var piemērot leksikoloģijas apguvē. Tomēr vislabākās un efektīvākās ir intelektuāli radošās spēles, piemēram, krustvārdu mīklas, didaktiskās spēles. Šo spēļu mērķis ir sniegt skolēniem zināšanas un iemaņas.

Spēles ir efektīvas tikai tad, ja tās notiek īstā laikā, piemēram, agrajās rīta stundās, vēlajās pēcpusdienas stundās, pēc sporta nodarbībām, stundās pirms brīvlaika vai arī tad, kad mācību vielu ir pārāk grūti uztvert, kļūst garlaicīgi. Skolotājam šāds brīdis ir jāredz un stundas gaitā ir jāievieš kāds aktīvāks elements, piemēram, spēle. Līdz ar to spēle nevar būt kā obligāta stundas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka spēles materiāliem vienmēr jābūt gataviem un skolotājam jāredz klases noskaņojums.

Spēlēm jābūt daudzveidīgām, kuras mudinātu skolēnus aktīvi iesaistīties domāšanas un izzināšanas procesā, lai viņi ne tikai saņemtu informāciju, bet arī pārdomātu, interpretētu un saistītu zināšanas ar savām izpratnes spējām. Tāpēc spēlēm jābūt gan tādām, kur katrs skolēns individuāli strādā, piemēram, krustvārdu mīklas, gan arī tādām spēlēm, kur skolēni sadarbojas cits ar citu. Tādējādi skolēni iemācās skaidri izteikt savu viedokli, uzklausīt cits citu, cienīt viens otru, kopīgi risināt izvirzītos uzdevumus un problēmas.

Jāatzīst, ka spēles laikā klasē valda lielāks troksnis, jo bērni ir aktīvi, tiek apgūta mācību viela. Skolotājam nepieciešams regulēt skolēnu uzvedību un runu.

Jebkura spēle bagātina vārdu krājumu. Tālāk piedāvāju 11 spēles, kuras papildina gan katra indivīda vārdu krājumu, gan zināšanas no citiem mācību priekšmetiem, piemēram, ģeogrāfija, bioloģija, vēsture u.c.

1. spēle

Spēles norise: katrs skolēns savā burtnīcā uzzīmē tabulu, kas sastāv no 8 ailēm. Katrā ailē ieraksta vārdus: valsts, pilsēta, ūdenskrātuve, personvārds, apģērbs (aksesuāri), ēdiens, augs, dzīvnieks. Spēles vadītājs (skolotājs) izvēlas kādu alfabēta burtu. Nosauc to skaļi. Ar nosaukto burtu skolēniem katrā ailītē jāsaraksta attiecīgie nosaukumi. Kurš pirmais visus vārdus sarakstījis, tas paceļ roku, bet kopumā rakstīšanai laiks ne ilgāk par 1 minūti. Tie, kuri kādu vārdu nav uzrakstījuši, ievelk ailē svītriņu. Spēles vadītājs izvēlas nākamo burtu un turpina tāpat. Spēles sākumā jau vienojas, cik burtus izvēlēsies (piemēram, 10 burtus). Spēles beigās katrs saskaita vārdus. Par katru uzrakstītu vārdu 1 punkts. Uzvar tas, kuram visvairāk punktu. Kopā skaļi pārrunā rezultātus, vai visiem pareizi uzrakstīts.

Piemērs:

Tabula

Ieguvumi no spēles: palīdz atcerēties citās stundās apgūto, tādējādi aktivizē esošo vārdu krājumu un zināšanas.

2. spēle

Spēles norise: skolēni sēž aplī. Pirmais spēles dalībnieks nosauc lietvārdu, otrais dalībnieks sauc nākamo lietvārdu, bet tā nosaukums sākas ar iepriekšējā vārda pēdējo burtu. Skolēnu uzdevums ir ieklausīties, ko saka iepriekšējais dalībnieks, lai varētu turpināt. Spēles ilgums 10–15 minūtes. Tas, kurš nevar nosaukt vārdu, izstājas no spēles.

Piemērs: Valoda – Abava – aka – akmens – saule – elle – enkurs – soma – Agnese – egle utt.

Ieguvumi no spēles: aktivizē vārdu krājumu, kā arī trenē uzmanību un koncentrēšanās spējas.

Šai spēlei var izmantot arī variantu, kas ir nedaudz sarežģītāks.

Spēles norise: skolēni sēž aplī. Skolēni sauc īpašības vārdus, darbības vārdus vai kādas citas vārdšķiras vārdus. Spēles dalībnieki nākamos vārdus sāk ar iepriekš nosauktā vārda pēdējo zilbi. Tas, kurš nevar nosaukt vārdu, izstājas no spēles.

Piemērs: Valoda – daba – bagātība – basa – sami – mini – niķi – ķibele – lete – telegramma – masa utt.

Ieguvumi no spēles: ne tikai aktivizē vārdu krājumu, bet arī palīdz atcerēties vārdu dalīšanu zilbēs.

3. spēle

Spēles norise: spēlē divās grupās. Skolotāja sagatavo vairākas kartītes, uz kurām ir uzrakstīti vārdi. Vispirms no grupas pie tāfeles atnāk viens dalībnieki. No tās pašas grupas kāds izvelk vienu kartīti. Izlasīto vārdu parāda grupai, bet skaļi nelasa (tā, lai tas, kurš stāv pie tāfeles, to vārdu nezina). Viens no grupas iet pie tāfeles un nostājas ar muguru pret tāfeli. Viņa uzdevums ir pēc iespējas precīzāk skaidrot un raksturot minēto vārdu, un otrs dalībnieks pēc pirmā raksturojuma zīmē konkrēto lietu uz tāfeles. Pārējie grupas dalībnieki seko līdzi. Laiks 5 minūtes. Pēc tam apspriež un secina, cik precīzi skolēns ir raksturojis konkrēto lietu un cik precīzi otrs skolēns to ir sapratis un uzzīmējis. Tieši tāpat nāk divi no otras grupas. Spēlē tik ilgi, kamēr visi grupas dalībnieki ir gan bijuši pie tāfeles, gan raksturojuši vārdu. Uzvar tā grupa, kura visprecīzāk un vairāk spējusi uzzīmēt nosauktās reālijas.

Piemērs: vārdi mašīna, māja, kuģis, velosipēds, cilvēks, suns, kaķis u.c.

Ieguvumi no spēles: attīsta komunikācijas spējas, pilnveido prasmi precīzi izteikties un saprasties, kā arī sadarboties.

4. spēle

Spēles norise: spēlē divās vai trijās grupās. Vienā grupā apmēram 4 cilvēki. Skolotāja aicina skolēnus nosaukt vārdu, kas sastāv no 10 – 20 (pēc iespējas dažādiem) burtiem. Izvēlas vienu no vārdiem un to uzraksta uz lapām. Dalībnieku uzdevums ir no dotā vārda piecu minūšu laikā izveidot pēc iespējas vairāk vārdu pamatformā. Pēc piecām minūtēm skolotāja pārtrauc spēli. Dalībnieki sauc uzrakstītos vārdus. Ja otrai grupai ir tāds vārds, pirmā grupa saņem 1 punktu, ja nav, iegūst 2 punktus. Uzvar tā grupa, kurai ir vairāk punktu.

Piemērs: kartupelis (vārdi: karte, sile, art, kaste, lats utt.)

Ieguvumi no spēles: spēle attīsta uzmanību un koncentrēšanās spējas, aktivizē vārdu krājumu.

5. spēle

Spēles norise: skolotāja sauc daudznozīmīgus vārdus. Skolēniem pēc iespējas ātrāk jāpasaka, minot vārdu savienojumu, pamatnozīmi. Pirms spēles vienojas, cik vārdus skolotāja sauks. Skolēns, kurš atbildējis pareizi, saņem vienu kartīti. Uzvar tas skolēns, kurš precīzāk un ātrāk nosauks vārda pamatnozīmi, tādējādi saņemot visvairāk kartītes. Pēc uzdevuma klasē kopā jāpārrunā visu vārdu pamatnozīmes un atvasinātās nozīmes. Ieteicams izmantot “Latviešu valodas vārdnīcu”.

Piemērs: vārdi darināt, gliemezis, krēms, pliks, kažoks, apaļš, pele u.c.

Ieguvumi no spēles: skolēni izprot jēdzienu vārda pamatnozīme.

6. spēle

Spēles norise: skolotāja sauc daudznozīmīgus vārdus, skolēniem jāpasaka visas vārda atvasinātās nozīmes (jānosauc nozīmes skaidrojums un nozīme lietojumā). Skolēns, kurš nosaucis visprecīzāk nozīmes skaidrojumus un nozīmi lietojumā, saņem kartīti. Uzvar tas, kuram ir visvairāk kartīšu. Spēles sākumā vienojas, cik vārdus sauks.

Piemērs: vārdi zvaigzne, gulēt, pele, liecība, māsa, svārki, stiept u.c.

Ieguvumi no spēles: skolēni izprot jēdzienu vārda atvasinātās nozīmes, pilnveido saskarsmes prasmes.

7. spēle

Spēles norise: skolēni sadalās divās grupās. Katra grupa domā 10 vienkāršus paplašinātus teikumus, kuros kāds vārds ir tiešā nozīmē. Laiks 5 minūtes. Pēc tam viena grupa nolasa savu teikumu otrai grupai, kurai vārds vai vārdi minūtes laikā jāpārveido pārnestā nozīmē. Ja grupa paspējusi pareizi pārveidot, tā iegūst 1 punktu, ja nepareizi vai nepaspēj, tad punktu nav. Šādi cenšas pārveidot visus teikumus. Pēc tam grupas mainās. Uzvar tā grupa, kurai vairāk punktu.

Piemērs: teikumi ūdens viļņojas (tiešā nozīme) – šodien manas domas viļņojas jautrībā (pārnestā nozīme), pajumtē cielavas vij ligzdu (tiešā nozīme) – koku pajumtē paslēpāmies no lietus (pārnestā nozīme), tavs pagalms šodien ir tīrs (tiešā nozīme) – pēc izdarītā man ir tīra sirdsapziņa (pārnestā nozīme) u.tml.

Ieguvumi no spēles: šī spēle attīsta skolēnos uzmanību, veicina sadarbību, attīsta prasmi tēlaini izteikties (izmantot metaforas) un bagātināt valodu.

8. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās pa pāriem. Katram pārim nepieciešams metamais kauliņš. Viens no pāra dalībniekiem nosauc kādu vārdu, otrs met kauliņu. Cik punktu tas rāda, tik sinonīmu nosauktajam vārdam jāpasaka. Tad abi mainās. Spēles ilgums 5 minūtes. Ieteicams izmantot sinonīmu vārdnīcu. Katram pārim jāizdomā savi secinājumi par sinonīmiem un spēles norisi.

Piemērs: vārds plūst. Jānosauc 4 sinonīmi – tecēt, brāzties, skriet, joņot.

Ieguvumi no spēles: attīsta koncentrēšanās spējas un uzmanību. Veicina sadarbību. Attīsta spēju izteikt savu viedokli un argumentēt to. Šajā spēlē ļoti svarīgi ir tas, ka skolēni paši noskaidro, ka ne visiem vārdiem ir sinonīmu vai nav tik daudz sinonīmu (metamajam kauliņam maksimālais punktu skaits ir 6, tātad maksimāli vienam vārdam bija jānosauc 6 sinonīmi).

9. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās grupās. Katra grupa saņem sinonīmu krustvārdu mīklu, kurā atminējumi ir pamatnozīmes vārdi, bet dotie skaidrojumi – vārds no sinonīmu rindas. Krustvārdu mīkla jāatrisina 10 minūtēs. Grupas apmainās ar mīklām un pārbauda. Uzvar tā grupa, kura atminējusi visvairāk vārdu. Ieteicams izmantot sinonīmu vārdnīcas.

Piemērs:

Krustvārdu mīkla

Horizontāli. 1. Spics. 2. Raudzīties. 3. Aprīt. 4. Saistīt. 5. Nolīdzināt. 6. Svaidīties. 7. Milzīgs. 8. Šņukstēt. 9. Ikviens. 10. Laisks.

Vertikāli. 1. Sarkanīgs. 2. Ritināt. 3. Zuzēt. 4. Ļipainis. 5. Celtnieks. 6. Bārt. 7. Līksmoties. 8. Spodrs. 9. Salts. 10. Lipināt.

Ieguvumi no spēles: attīsta skolēnos sadarbību un uzmanību. Māca skolēniem vērtēt pašiem sevi un citus. Attīsta spēju darboties un domāt ātri. Bagātina valodu.

10. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās divās vai trīs grupās. Katra grupa saņem 20–25 vārdus (abām grupām vienādi vārdi). Grupai ir 2 minūtes laika apdomāties un uzrakstīt visiem vārdiem antonīmus. Grupa, kura beidz ātrāk, paceļ roku un spēli beidz abas grupas. Pārrunā atbildes. Par katru pareizi uzrakstītu vārdu grupa saņem 1 punktu. Uzvar tā grupa, kurai visvairāk punktu.

Piemērs: vārdi—strādāt – slinkot, slapjš – sauss, aizvest – atvest, palaidnīgs – paklausīgs, devīgs – skops, saulē – ēnā, greizs – taisns, skaļš – kluss, augsts – zems, izdot – saņemt, debesis – elle, liels – mazs, stiprs – vājš, saulains – apmācies, tuvu – tālu, auksts – silts, draugs – ienaidnieks, meli – patiesība, atklāts – noslēpumains, tumšs – gaišs.

Ieguvumi no spēles: attīsta skolēnos spēju ātri domāt, kā arī sadarboties grupā.

11. spēle

Spēles norise: Klase sadalās grupās. Katras grupas uzdevums ir veidot mīklas, kurās jāiesaista antonīmu pāri. Iepriekš vienojas, cik mīklu jāizveido un cik ilgā laikā. Pēc tam grupas uzdod viena otrai mīklas, pārrunā, vai mīklā ir antonīmu pāri un mēģina atminēt mīklu. Uzvar tā grupa, kura uzminējusi vairāk mīklu.

Piemērs: No rīta aust, vakarā riet. (Saule) Ziemā ļauna, vasarā mīļa. (Skolotāja) Vasarā īsa, ziemā gara. (Nakts) Ne auksts, ne silts. (Rudens)

Ieguvumi no spēles: šī spēle attīsta radošo domāšanu un iztēli, kā arī veicina sadarbību un nostiprina zināšanas par antonīmiem.

Twenty years ago a Latvian prime minister and foreign minister met with an American president in the Oval Office of the White House. It was July 30, 1990, and Latvia was still an occupied country. Why did President George H.W. Bush meet with Ivars Godmanis and Jānis Jurkāns a year before Latvia restored its independence, and why does it matter today?

The story begins on May 4, 1990, when the Latvian Supreme Council voted to restore Latvia’s independence, and chose Ivars Godmanis to head the government that hoped to make that goal a reality.

As the Washington, D.C., lobbyist for the American Latvian Association (ALA), I had worked with Godmanis since his days at the Popular Front, and met with him in Rīga again in June to discuss how the ALA could support the new government. The Latvian independence movement had taken a bold step forward, now had a government to work with, and needed international support to realize its goals. As we strolled through the Esplanade out of earshot of microphones in the Cabinet of Ministers building, Godmanis and I agreed that he and his Foreign Minister Jānis Jurkāns needed to come to Washington. We planned it for the last week in July.

As far as Moscow was concerned, Latvia was still a Soviet Socialist Republic at the time. The powers that be in Washington, D.C., disagreed. The U.S. had never recognized the legality of Soviet rule in Latvia, and thus had never recognized any of the Soviet government officials that claimed to represent Latvia. Technically, Godmanis and Jurkāns were also Soviet Latvian government officials because they had acquired their positions by the rules of the Soviet system they were imprisoned in.

But Godmanis and Jurkāns represented a government that was pulling away from the Soviet yoke and was moving toward the restoration of the Republic of Latvia that had first been established in 1918. Latvia had established diplomatic ties with the U.S. in 1922 and its legation in Washington, D.C., was still recognized by the U.S. as Latvia’s only legal representative. In 1990 the legation was headed by Charges d’affaires Anatols Dinbergs, a career Latvian diplomat who first came to the U.S. in 1939 and continued to serve his country as a diplomat in exile for more than 50 years.

While Dinbergs was sympathetic to the goals of the Godmanis’ government, he could not officially represent it because it was still under Soviet control. Since the legation couldn’t organize the visit, that responsibility fell to the ALA. I booked a hotel room, rented a car, set up an itinerary and did my best to drum up inside-the-beltway interest for the visit of two Latvian statesmen from behind the Iron Curtain.

During a whirlwind week in Washington we met with congressmen, senators, foreign policy experts and think tank pundits. Godmanis appeared on CNN and even the State Department rolled out a diplomatically nuanced carpet for a meeting with the prime and foreign ministers of a government that was defying the Union of Soviet Socialist Republics.

It had never occurred to us to hope for a meeting at the White House with Bush until we met with Sen. Robert Byrd, a Democrat and one of the most distinguished elder statesmen in the U.S. Senate. I note with sadness the recent passing of Sen. Byrd, because it was his feistiness that put Latvia in the White House that week. During our meeting, the silver-haired senator from West Virginia asked us when we were going to meet with President Bush. We said no such meeting was scheduled. Byrd said: “Nonsense, I’ll make a call.”

And so he did. Later that evening I got a call from one of Sen. Byrd’s aides telling me that a White House meeting with the president was set for next week.

I was not only the chauffeur for Godmanis and Jurkāns, but also their advisor and escort, and on July 30, 1990, the three of us entered the gates of the White House and were ushered into the Oval Office for a 15-minute “courtesy visit: with President Bush. The meeting lasted 40 minutes and when we faced the press outside the West Wing doors, it was clear that Latvia had moved another step closer to full independence.

Many criticize President Bush for taking so long to restore full diplomatic relations with Latvia in 1991 (the U.S. was the 27th country to do so). But many forget that a year earlier, in 1990, President Bush extended a hand of support to all three Baltic countries in their quest for independence. That same summer he met with Lithuanian Prime Minister Prunskienė and Estonian Prime Minister Savisaar. These highly visible meetings brought media attention and sent unmistakable political signals to capitals around the world. Not only Moscow, but the rest of the international foreign policy community got the message: the U.S. was prepared to stand behind the people and governments that sought to restore their independence in Latvia, Lithuania and Estonia.

While this may seem like ancient history to some, it does undermine the old cliché that in international relations “there are no friends, just interests.” I guess we can speculate on the interests that prompted the late Byrd, a senator from the Democratic Party, to convince a president from the Republican Party, to meet with two upstarts from Latvia who were defying the Communist Party. But I saw it as an act of friendship.

And so, when I read tributes to Byrd, the longest-serving member of the Congress in the history of the United States, I think about how once, a good friend helped Latvia make a little history, too.

Spēles palīdz apgūt leksikoloģiju