Ārzemju vecāku pieredze ar Latvijas skolām

Kad sāk par Latvijas skolām runāt, ārzemēs auguši un tagad Latvijā dzīvojoši vecāki smagi nopūšas un emocijas viņiem veļas ārā. Diemžēl tās mēdz būt negatīvas emocijas, un diemžēl tās bieži ir pamatotas. Kautiņi, kliedzoši un pazemojoši skolotāji, novecojušas mācību metodes… Tas viss ir zināms.

Viena pozitīva lieta gan ir tā, ka par akadēmisko līmeni Latvijas skolās viņi maz sūdzas, it sevišķi par mākslas, mūzikas un matemātikas līmeni. Patīk arī fakts, ka jaunākās klasēs bērniem daudz liek mācīties dzejoļus un dziesmas no galvas. Bet Latvijas skolām vēl ļoti klibo ar analītiskās un kritiskās domāšanas mācīšanu, kā arī ar domu sakopošanu un sakārtošanu, lai rakstītu projektus un domrakstus (piemēram, “five-paragraph essay”). Skolas arī liek lielu uzsvaru uz glītrakstīšanu, kas datora laikmetā vairs nav tik svarīgi.

Ir, protams, atšķirības skolu sistēmās, pie kurām ārzemēs auguši vecāki vienkārši nav pieraduši: “svinīgā līnija” un citas pirmās un pēdējās skolas dienas tradīcijas, ziedu došana skolotājiem, “orientācijas” dienas trūkums, vairāk spontānuma un neparedzamības skolas un skolotāju darbībā, utt. Ārzemēs skolas izsniedz daudz informāciju vecākiem un veicina vecāku iepazīšanos ar skolotājiem, bet ja Latvijā vecāks grib saņemt informāciju par savu bērnu vai skolu vai mācībām, tam pašam jāiet to meklēt. Strādājošiem vecākiem ir grūtāk, jo skolas diena ir īsāka nekā dažās citās valstīs, stundas beidzas citos laikos katru dienu un kādreiz izkrīt pavisam. Vecāki nevar paļauties uz vecvecāku vai citu radinieku palīdzību, jo tie dzīvo ārzemēs. Ir grūti pieņemt to, ka ir maz aizvietotāju (“substitute teachers”) un dažās skolās tādu vispār nav.

Daudzās Latvijas skolās nav open-door policy– vecāki nevar jebkurā dienā, jebkurā brīdī aiziet un paklausīties ko un kā viņu bērni tiek mācīti. Pašiem bērniem skolas durvis arī nereti ir ciet; viņus nelaiž ārā svaigā gaisā pa starpbrīžiem, bet klašu telpas slēdz starp stundām. Un tad skolotāji sūdzas, ka bērni trako pa gaiteņiem! Iemesls esot jo Latvijas klimats nepieļauj to, ka bērnus laiž ārā ziemas mēnešos, lai gan citi stāsta, ka patiesais iemesls ir lai turētu skolas telpas tīras no smiltīm un dubļiem. Nemaz nepieminēsim to, kāda nelaime varētu notikt ja izceltos ugunsgrēks, jo visiem jādrūzmējas iekšā un ārā pa vienām pus durvīm – pārējās skolas durvis ir pastāvīgi slēgtas.

Latvijas skolas maz veicina vecāku līdzdalību un interesi skolā; visbiežāk to lūdz tikai kad ekskursijām vajadzīgi pavadoņi un klases vakaram uzkodas. Kā Daina Gross stāsta: “Vecāki netiek iesaistīti skolas ikdienas nodarbībās, kā tas jaunākajās klasītēs notiek Austrālijā – tur lūdz vecākus nākt talkā ar lasītmācīšanos, rēķināšanas vingrinājumiem, datornodarbībām, pat sportu.”

Daži vecāki brīnās par “fonda naudām”, ko klases regulāri pieprasa no vecākiem. Pāris lati mēnesī no katras ģimenes sedz tādus izdevumus, kam skolas budžetā naudiņa “iztrūkusi”, tātad, tualetes papīram, kopējamam papīram, dzeramam ūdenim un citiem skolas sadzīves priekšmetiem.

Ārzemēs augušiem vecākiem Latvijas skolās nereti nākas pierast pie tradicionālākām mācību metodēm. Lai arī situācija lēnām mainās un Latvijā ir arī ļoti progresīvi skolotāji, klasēs joprojām bieži tiek sagaidīts, ka skolēni klusi sēž solos kamēr skolotājs runā klases priekšā, tad tie tiek izsaukti klases priekšā lai atbildētu to, ko izmācījušies iepriekšējā vakarā vai dienā.

Jāpierod pie tā, ka daudz kas ir uz paša atbildību: “Ja neesi bijis skolā, ir tavs pienākums no citiem skolēniem uzzināt, kas tika uzdots uz nākamo stundu.” “Ja neesi bijis skolā kad klase apguvusi vielu, kas tiek pārbaudīta kontroldarbā, tā ir tava problēma.” Tas ir reizēm frustrējoši, bet laba sagatavošanās dzīvei. (Līdzīgi novērota “Nav mana dežūra!” attieksme no skolotājas, kas klaji ignorē bērnu nedarbus gaitenī starp stundām.)

Latvijas skola un skolotāji pieņem, ka visi zina, kas un kā jādara. Viņi neiedomājas, ka citur pasaulē dara citādāk un ka kādreiz ģimenēm no ārzemēm jāpaskaidro šķietami visiem zināmas lietas (skat. iepriekšējo rindkopu). Tādā ziņā ārzemēs augušiem vecākiem un bērniem, kuri ir jau gājuši skolā ārzemēs un spēj salīdzināt dažādas mācību vides, ir grūtāk pierast pie Latvijas skolām nekā jauniem bērniem. Pirmklasniekam, kurš nav piedzīvojis citas valsts skolu, ir salīdzinoši viegli iejusties Latvijas skolā, jo tam nav ar ko to salīdzināt.

Bet galvenās sūdzības par Latvijas skolām – ne tikai no ārzemēs augušiem vecākiem, bet arī no pašiem Latvijā augušiem vecākiem – ir attieksme un disciplīna.

Vai nu skola vai ģimene vai sabiedrība vainīga, bet liekas, ka Latvijā bērniem nav iemācīta cieņa pret mazākiem un jaunākiem. Līga Kriķe (oriģināli no ASV) priecājas, ka viņas bērniem laimējusies “laba” skola: Rīgas 64. vidusskola. Bet tajā visas 12 klases ir kopā vienā ēkā, un Līgas bērni stāsta, ka kafejnīcas rindā lielie bērni regulāri grūž mazos prom. “Teikšu atklāti: Latvijas skolās bērni ir mežoņi. Viņi ir kauslīgi un plēšas. Amerikas skolās tā nedara un arī nedrīkst darīt.”

Bet skolotāji kādreiz nav labāki. Tie piekopj dubulto standartu, klasē kliedzot uz bērnu un to pazemojot, bet kad vecāki atnākuši uz pārrunām, skolotāja rožaini stāsta, ka nekādu problēmu nav un viss ir labi. Regulāri dzird par skolotājiem, kas kliedz uz bērniem. Par skolotājiem, kas pazemo bērnus. Par stīviem skolotājiem bez humora. Par skolotājiem, kas lieto ironiju, runājot pat ar visjaunākajiem bērniņiem. Par skābām, nejaukām un nepieejamām skolu direktorēm, kas ir pārāk nopietnas un sevi uzskata par pārāk svarīgām. Par skolotājām, kas arī sevi uzskata par pārākām un visugudrām. Šādas attieksmes ir nepieņemamas cilvēkiem, kas ir uzauguši ar domu, ka bērns ir tās pašas cieņas vērts kā pieaugušais.

Kā varbūt vislielāko mīnusu Latvijas skolās es uzskatu pozitīvās disciplīnas trūkumu. Tas bija arī galvenais novērojums, ko man stāstīja Sarma Pone, kas Amerikā studē pedagoģiju un ir novērojusi klases Latvijā: “Latvijas skolās vienmēr soda to, kas ir izdarījis ko nepareizu, kad efektīvāk būtu uzslavēt to, kas ir izdarījis ko labu.” Latvijas skolās ir ierasts kliegt uz bērniem, pat – goda vārds, pašas acīm redzēts – raut aiz matiem, jo skolotāja nespēj bērnu citādi savaldīt. Starplaikā, Latvijas bērnu pašdisciplīna ir noslīdējusi tik zemu (Gross: “Skolā bērni jūtās diezgan brīvi; skolotājiem grūti viņus kontrolēt. Lai dabūtu uzmanību, jāpaceļ balsi – diezgan augstu!”), ka iespējams ar pozitīvām disciplīnas pieejām vien nepietiek. Bet tad jājautā kādēļ bērnu pašdisciplīna ir tik zema – vai tādēļ, ka pieaugušie uz viņiem nepārtraukti bļauj? Tas ir apburts loks, ko viens cilvēks neapturēs.

Bērni bieži apsaukā viens otru un puiši kaujas (“Tādi jau tie zēni ir!”). Gross stāsta: “…Latvijā tā liekas kā norma, ka tā ir daļa no bērnības un bez tās neiztiksi. Liekas neticami, ka Austrālijā šī problēma tiešām tik bieži nepacēlās – tolerance pret savu līdzgaitnieku skolā tiek ieaudzināta no agras bērnības.” Interesanti, ka Līgas Kriķes puikām, pārceļoties no Latvijas atpakaļ uz Ameriku, no sākuma bija garlaicīgi, jo tur skolā nenotika kautiņi!

Gross turpina: “[Mūsu] bērniem negāja viegli iedzīvoties. Bērni nav pieraduši iekļaut savā vidē mazliet citādākus bērnus – Latvijā tomēr maz iebraucēju, un latvieši vienmēr bijuši rezervēti. Žēl teikt, bet šinī jomā Latvijai ir vēl daudz, ko mācīties. Kā pieņemt citādi domājošus, citur augušus, kā prast komunicēt ar visādiem cilvēkiem. Te liela loma audzinātājām – viņām jāspēj radīt mājīgu vidi visiem. Bet Latvijā, diemžēl, skolotāji ir tik pārslogoti ar visādiem birokrātiskiem darbiem, stresainu vidi, kur viņiem jāatskaitās par katru skolā pavadīto minūti, ka laika neatliek domāt par katra bērna individuālo labsajūtu. Ir, protams, skolotāji, kas to paspēj, un viņi ir zelta vērts.”

Pēc “eksperimenta” Latvijas skolās dažas ārzemju ģimenes sarūgtināti atgriežas savās agrākajās mājās, kamēr citas pragmātiski samierinās un pat saredz kaut ko pozitīvu: vismaz mūsu bērns norūdīsies, iemācīsies aizstāvēties un izlauzt sev vietu dzīvē. Raksturīga ir Annas Reynoldas un Karīnas Muzikantes atziņa, ka ne jau skola veido bērnu, bet ģimene, un tādēļ viņas cenšas ģimenē uzturēt pozitīvu, atvērtu un bagātinošu gaisotni. Cik daudzi izcili cilvēki taču nav mācījušies necilās skolās?

Šo pavasari biju uz sapulci projektam, kas veltīts sveštautiešu bērnu integrācijai Latvijas skolās. Projekts kā projekts – vai tas tiešām ir vajadzīgs vai nē, tas ir cits temats. Bet viens vīpsnājošs komentārs no sapulces man palicis prātā: “Latvijas mācību metodes jau netiks mainītas.” Tātad, suck it up, bērni un vecāki! Maiņas būs lēnas, jo neliekas, ka ir liela vēlme uz tām no iekšpuses.

Gadās, ka šo pavasari arī pieteicām mūsu dēlu uz citu skolu. Pirmā saskarsme ar jauno skolu ir bijusi pozitīva; ceru, ka šo nākošo mācību gadu varēšu dot arī pozitīvāku reportāžu par kādu Latvijas skolu.

LNAK izsludina Abrenes vēstures konkursu jauniešiem

Ar mērķi padziļināt latviešu jauniešu zināšanas par Abrenes novadu, Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā (LNAK) ir izsludinājusi globālu vēstures konkursu “Piemini Abreni”.

Kā ziņots LNAK mājas lapā, konkursa dalībniekiem līdz 2011. gada 1. jūlijam jāsagatavo un jāiesniedz raksts par Abreni, “pētot tā vēsturi senatnē un apzinot tā pazaudēšanas apstākļus; veidot personīgo domu un viedokli par notikumiem Latvijas vēsturē, saistībā ar Abreni.”

Ar 1920. gada miera līgumu starp Latviju un Krieviju, Abrenes novads tika piešķirts Latvijai. Bet 1944. gadā, pēc tam, kad Padomju Savienība otrreiz okupēja Latviju, PSRS novadu piešķira Krievijai. Ar 2007. gadā noslēgto robežlīgumu starp Latviju un Krieviju, Latvija atteicās no Abrenes.

LNAK konkursā ir divas dalībnieku grupas: I. grupa jauniešiem no 14 līdz 17 gadiem un II. grupa jauniešiem no 18 līdz 24 gadiem. Katrā grupā par labākiem rakstiem tiks piešķirtas trīs godalgas: 1. vietai LVL 1000, 2. vietai – LVL 500, bet 3. vietai – LVL 250.

Darbus vērtēs publiciste Ilga Breikša, vēsturnieks Jānis Mežaks un literāte Inta Purva. Konkursa rezultātus paziņos 2011. gada 18. novembrī.

Ar konkursa noteikumiem iespējams iepazīties LNAK mājas lapā, lnak.org.

Number of green cards declines, while U.S. sees more Latvian visitors

States with the most Latvian green card holders

U.S. Department of Homeland Security statistics reveal which 10 states have the most new legal permanent residents from Latvia. (Illustration by Latvians Online)

The number of persons from Latvia who have become legal permanent residents of the United States dropped last year to its lowest point in the past decade, according to recently released government statistics.

However, the latest edition of The Yearbook of Immigration Statistics, prepared by the U.S. Department of Homeland Security (DHS), reveals that tourist and other non-immigrant admissions from Latvia continue to rise.

The 444 persons born in Latvia who in 2009 became legal permanent residents—also known as holders of “green cards”—continued a declining trend that began after peaking in fiscal year 2006. That year, 892 persons from Latvia became legal permanent residents.

Of those who became legal permanent residents last year, nearly 69 percent were immediate relatives of U.S. citizens. Nearly 68 percent were female, according to DHS statistics. The majority, 67 percent, were 34 years old or younger.

The state with the most new green card holders from Latvia was New York, with 72 persons. California was second with 70, followed by Florida (37), Washington (34), Illinois (33), New Jersey (29), Georgia (19), Texas (17), Massachusetts (14) and Maryland (13).

Meanwhile, the number of persons from Latvia admitted to the U.S. as non-immigrants, including tourists, students and business travelers, rose to 15,892 in fiscal 2009, according to the statistics yearbook. That is more than a 9 percent increase over 2008.

Latvia joined the U.S. Visa Waiver Program in November 2008, meaning Latvian citizens no longer need to apply for a visa to visit America.

Of the non-immigrant admissions, 641 were students or individuals involved in other exchange programs.

According to other statistics reported in the yearbook:

  • In 2009, a total of 27 children from Latvia were adopted by U.S. citizens. Of those, 11 are boys and 16 are girls. Four-fifths of the children were age 5 or older.
  • A total of 404 persons born in Latvia became naturalized U.S. citizens in 2009, a decline from the 455 reported in 2008.
  • Three persons from Latvia last year were granted asylum in the U.S.
  • A total of 27 persons from Latvia were removed from the U.S. in 2009, three of them for criminal convictions.

DHS reports immigration statistics throughout the year, but prepares the yearbook for release in August, according to the department’s website, www.dhs.gov.

Andris Straumanis is a special correspondent for and a co-founder of Latvians Online. From 2000–2012 he was editor of the website.