Nacionāla valsts ir teritoriālā saskaņotība nācijas un politiskās sistēmas starpā vai arī nācijas pasaulīgā varas organizēšana, kā to skaidroja sociologs, jurists un nacionālekonoms Maks Vēbers (Max Weber).

Nācionālas valsts struktūrālā koncepcija apvieno ideju par vēsturiski, etniski, kulturāli vai politiski definētu solidāru kopienu, nāciju, ar principu īstenot teritoriālo varu, atzīt valsts varas monopolu un iedarbīgu sabiedrības kopuma konfliktu risināšanas modeli.

Izrietot no 18. un 19. gadsimta Rietumeiropas tradīcijas, nacionāla valsts kļūst par vadošo valsts formu attīstītās un modernās sabiedrībās, kamēr Latvija iziet klaušu un verdzības laikus un 18. un 19. gadsimtā ir bijusi zem Polijas, Zviedrijas, Vācijas un Krievijas diktāta.

Vēsturiski atšķir vismaz trīs attīstības modeļus:

• Iekšēja revolūcija valstī, piemēram, Anglijā un Francijā, kā pilsoņu kopienas pašnoteikta gribas izpausme.
• Valsts jaundibināšana no dalītām teritoriālām un sadalītajām iedzīvotāju daļām, kuri, kopīgas valodas, vēstures un kultūras dēļ, pirms valsts dibināšanas jutās kā nācija, piemēram, Vācijā un Itālijā.
• Impēriju sabrukums, kā tas redzams Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara un no 1990. gada Latvijas gadījumā valsts rīcībspējas atgūšana, neatkarības atjaunošana, valstiskā kontinuitāte, valsts nepārtrauktība.

Nostiprinot tautu pašnoteikšanās tiesības 1919. gada Tautu savienības jeb Nāciju līgas hartā, nacionālās valsts princips kļuva par galveno strukturālo iezīmi jaunizveidotās Viduseiropas valstīs, neatrisinot saspriegušos aktuālos nacionālos un valstiskās piederības jautājumus. Šie jautājumi pēc Padomju Savienības un Dienvidslāvijas sabrukuma noteica politisko procesu, kas raksturojās ar karadarbību teritorijas sagrābšanai un brutālām etniskām tīrīšanām.

Rietumu demokrātijās pēc 1945. gada risinājās nacionālas valsts maiņas un attīstība, kombinācijā ar parlamentāru demokrātiju, tiesību un sociālas valsts taisnīgumu un augošām ekonomiskām un ekoloģiskām noregulēšanas prasībām. Ne jau nacionālistiska norobežošanās vai agresijas uz ārpusi, pret citām valstīm, bet identificēšanās ar politiski un sociāli ekonomisko sasniegto kļuva par to leģitimācijas pamatu.

Tomēr pakāpeniskā integrācija Eiropā, Eiropas Savienība, Vācijas politiski sarežģītā apvienošanās un pieaugošā globalizācija, liek nacionālas valsts modelim ieverot divu pretstatīgus priekšnosacījumus:

• Kā šodien pārdzīvotu valsts formu, kuras regulēšanas un vadības kompetences vairs nav pietiekošas un kas efektīvi aizstājamas ar supranacionālām organizācijām, līdzās vienlaicīgām federālām un vai reģionālām iekšējām struktūrām.
• Kā nākotnē veidot efektīvu pārvaldes struktūras formu, nodrošinot visā pasaulē efektīvu starpvaldību rīcības spēju.

Pirms 1918. gada, tad īsajos patstāvības gados un atkal tagad, sākot ar 1989. gadu, Latvijai nav bijusi iespēja un nepieciešami ilgais laiks, lai izveidotos par nāciju. Tam ir jābūt pašam pirmam politiskajam mērķim šodienas apstākļos – veidot nacionālu valsti un attīstīt sabiedrībā politisku kultūru.

Jau 1904. gadā politiķis un domātājs Miķelis Valters vienkārši un drosmīgi skaidroja: “Tēvu zeme kā polītisks jēdziens ir organizācija, kuŗu sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuŗas zināma tauta dzīvo, pašas tautas, un valsts varas, zem kuŗas jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kuŗām izplūst šī valsts vara… Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās”.

Latvijas rītdiena sākot ar 2. oktobri

2. oktobrī izšķirsies galīgi vienkārša situācija, jo ne tikai nobriedušajam, pieaugušajam un gudrajam vēlētājam, bet arī nesamēri lielam skaitam tā saucamo politiķu nāksies izdarīt ar prātu, loģiku un apdomu, izvēli starp trim galvenajiem politiskajiem spēkiem:

• jaunradīto trīs demokrātisko latviešu partiju apvienību Vienotība,
• stagnācijā sapītajiem vakardienas mošķiem, okupācijas noliedzējiem, Latvijas nīdējiem un plašās Krievijas impērijas faniem Saskaņas Centrs,
• vai atlikušo partiju, kas savā divdesmitgadīgā pastāvēšanas un valdīšanas laikā Latviju ir noveduši tur, kur tā šodien stāv – kontinuitīvi sperdami Latvijai nepiemērotus politiskus un saimnieciskus soļus.

Jebkuram modernam šodienas latvietim, Latvijas pavalstniekam, ir jābūt skaidrībai par to, ka ar abiem pēdējiem grupējumiem (tiem, kas joprojam turpina dzīvot ar sabrukušās un implodējušās Padomju Savienības morāli, priekšstatiem, rīcību, ņirgāšanos un ignoranci par latviešu nacionālām un kultūras vērtībām, kā arī pašu svarīgāko – valodu, tiem, kas šodien joprojam nav sapratuši, ka politiskā situācija ir radikāli mainījusies no represīva komunisma uz indivīdu cienošu demokrātiju, jo to latviešu politiķu krieviskie jūtu izplūdumi, sociālisma prātojumi un trešā ceļa meklējumi) nekad nenovedīs pie rītdienas un nākotnes Latvijas, kas ar uzņemšanu Eiropas Savienības un NATO sastāvā ir bez kompromisiem solidāra ar Eiropas vērtībām, ētiku, morāli, labklājību, demokrātiju un politiku!

Ja Latvijas vēlētājs balsos par abiem pēdejiem grupējumiem, tas pazemīgi izteiks savu vēlēšanos turpināt dzīvot padomju pagātne kopā ar mūžīgi vakardienīgiem varas un mantas kārīgiem noteicējiem vagariem!

Nobriedušajam, pilngadīgajam un pret sevi un savu valsti atbildīgajam vēlētājam ir jāuzstāda jautājums un jāpieprasa atskaiti no esošajiem politiķiem un valsts varas aparāta – kāpēc Latvijas izaugsme no 1989. gada ir tik maz redzama, gan pašā valstī, gan tā pamanīta Eiropas sastāvā.

Atbilde ir gluži vienkārša.

Divdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas un pirmās republikas, 1918. gada Latvijas kontinuitīvā turpinājuma, etablējušās partijas, to biedri un to valdošie spēki savu miglaino uzskatu, nopietnības trūkuma, tukšās runāšanas, aklās īsredzības, vadoņu vājuma un alkatīguma dēļ, ir raduši tādu politiķa tipu, ko tagad aplamā kārtā dēvē par oligarhu, kaut principā tas ir tikai prasts un atbilstoši savām personīgājam robežām daudz maz krimināls elements, kas ir sarausis un sašmaucis mantu un varu un brīvprātīgi no šiem labumiem nekad neatteiksies.

Visām šīm partijām un to perzonāžai ir bijusi divdesmit gadus ilga iespēja pierādīt tautai, cik labas, spējīgas un gribīgas tās ir strādāt Latvijas un to pilsoņu labad. Rezultāts ir, ka padomju megalomāņu manierē Latvija ir apveltīta ar pasaules lieluma projektiem kā Dienvidu tiltu, kas ir cienīgs pārvest Amazonai, Latvijas Nacionālāi bibliotēkai, kurai drīz vairs nebūs lasītāju un kuras vērtības SC faniem riebjās, Ņujorkai cienīgu skaitu augstceltņu, kas rēgojās tukšas, nepabeigtas, nepārdodamas, neizīrējamas, “Z Towers” komplekss pie Daugavas, kam ir apsīcis finansējums – visi tie nav projekti, kas ir piemēroti tik mazai zemei, kuras augstākais kalns ir 311 metru un kuras dziļākais ūdenskritums sasniedz 190 centimetru, kuras iedzīvotāji izpil no valsts, vai nemaz nepiedzimst, vai trešdalū  Valsts tautas ar Satversmes Tiesas spriedumu ir atņemta pilsonība. Tas viss ir to tradicionālo politisko partiju nopelns, kas tautsaimniecību noveda līdz bankrotam un maksātnespējai, pārotu ar aptuveni 20% bezdarbu un citām krīzēm, lielām, mazām, valstiskām, personīgām! Etablēto partiju savstarpējās rotaļošanās un rokādes nav novedušas pie pozitīva rezultāta tautai, bet tikai pie partiju nevajadzīgās ekistences pagarinājuma un Latvijas bēdīgai slavai Eiropas Savienībā.

Bet pats svarīgākais – šīs Latvijas īsajā neatkarības un valsts, nacionālas valsts, attīstības vēsturē, divdesmit gados etablēto partiju vadoņi ir sagrāvuši pilsoņu ticību sevī, savos centienos un spējās, savā valstī un ir noveduši šo, pēc okupācijas trauslo valstisko konstruktu, krustcelēs, kur ir jāatbild ikvienam pilsonim sev pašam viens vienīgs jautājums – cik ilgi tas ir ar mieru bikli klanīdamies pakļauties šim monumentālajam saimnieciskam un sociālam spiedienam, nepagriežot valstīj muguru uz neredzēšanos.

M. Valters pirmo reizi latviešu publicistikā prasīja latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas vairāk nekā 15 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas. Sociālistu laikrakstā Proletāriets viņš 1903. gadā rakstija: “Tas pats mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, attīsti savu personu, savu būtību, lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu, un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību un esi likumu devējs”.