Dokuments ar nosaukumu “Latvieša stāja svešumā” tapa 1947. gadā Mērbekā, Vācijā. Tas, kopā ar Ādolfa Šildes vēstures grāmatām, šaha komplektu Laimas metālā kastītē un vairākas eļļas gleznas ir fiziskais mantojums no mana vectēva, arhitekta un mākslinieka Alfreda Krūkliņa.

Nezinu, vai viņš bija tieši klāt pie “Latvieša stājas svešumā” sastādīšanas, bet kā trimdas latvietis viņš tajā teikto ievēroja burtiski visu savu atlikušo mūžu. Līdz ar to šis dokuments, ko varētu dēvēt kā latviešu trimdas satversmi, ir atstājis arī savu iespaidu uz manu dzīvi.

Viens konkrēts piemērs – septiņdesmitajos gados, kad firmab, kurā mans tēvs strādāja kā inženieris, pārvācās no Ņūdžersijas uz dienvidiem (from the Rust Belt to the Sun Belt), un manam tēvam piedāvāja paaugstinājumu amatā, lielu māju un, protams, labāku algu, aizliegums no vecvecākiem pārvākties no vietas, kur ir latviešu sestdienas skola un latviešu sabiedrība, uz tādu vietu, kur nav ne skolas, ne latviešu, piespieda manu tēvu stāties bezdarbnieku rindās un meklēt jaunu darbu ar iesācēju līmeņa algu. Trieciens elektroinženierim ar maģistru grādu biznesa administrācijā noteikti bija milzīgs.

Es tajā laikā biju pārāk jauns un egocentrisks (apmēram deviņus gadus vecs), lai pārdzīvotu tēva sāpes, un man arī ļoti gribējās braukt. Tur, Džordžijas štatā, man būtu brīvas sestdienas un latviešu mājas darbi, ko uzkrāva papildus ikdienas skolas mājas darbiem, arī pazustu.

Jā, mēs būtu ātri un viegli asimilējušies pilnībā un papildus būtu vēl turīgāki. Skaistās Karības jūras salas būtu tuvākas un pieejamākas. Galu galā, vienu latviešu ģimene vairāk vai mazāk, jo kas gan septiņdesmitajos gados liecināja par to, ka Latvijā kaut kas mainīsies. Mums jau tajā laikā Ņūdžersijā netrūka latviešu ģimenes, kuras jau mājās runāja angliski un sen jau vairs sestdienās neveda bērnus uz tālajām latviešu skolām. Mūsu skola bija vienas stundas attālumā un mammai parasti nācās tur nīkt visu dienu mani gaidot, lai lieki netērētu benzīnu, braucot mājās.

Jā, tā garā braukšana sestdienas rītos. Tas nebija patīkami un gala mērķis jau nebija jūrmala vai izklaides parks, uz kurieni noteikti brauca tās pārējās mašīnas ar tiem laimīgiem bērniem, kurām braucām garām, traucoties uz skolu. Un tad vēl tās svētdienas baznīcā un visi citi pasākumi – izstādes, dziesmu svētki, kuros cepāmies vilnas tautas tērpos kādreiz 35 grādu karstumā ciešot Ņūdžersijas purvu sutu. Ja vecākiem nebija naudas visas ģimenes aviobiļetēm un pilsēta bija pieejama tikai ar mašīnu, tad arī braucam. Mūsu ģimenes norma bija 12 stundas vienā virzienā. Ja ilgāk, tad apsvērām lidot.

Latvija ir maza zeme un mūsu tauta nav pazīstama plašā pasaulē ar ievērojamiem sasniegumiem, bet zemes virsū ir vismaz viena nācija, kas mūs patiesi apbrīno. Tie ir gruzīni. Tā ir vēl viena zeme, kas ir bieži vēsturiski cietusi no Krievijas agresivitātes. Gruzijai pirms diviem gadiem uz nezināmiem laikiem tika nošķelti divi lieli apgabali. Ne Apvienoto Nāciju Organizācija, ne Eiropas Savienība, ne atsevišķas principiālas mazas valsts kā Islande vai Igaunija ir kaut kādā ievērojamā veidā cēluši trauksmi par šo Kremļu ekspansiju. Kremlī ir gudri un viltīgi cilvēki, tagad viņi redz, ka Rietumi ir mīksti un jau skatās uz priekšu. Ne velti ir pastiprināta interese par Saskaņas Centra pašreizējo popularitāti un iespēju ar Par Labu Latviju veidot valdības koalīciju, kas būtu labvēlīgi noskaņota pret Maskavu. Varētu pat būt tā, ka šī koalīcija varētu pārskatīt vajadzību un izmaksas, kas saistās ar Latvijas atrašanos NATO aliansē. Vai Andris Šķēle un Ainārs Šlesers būtu gatavs šādu solu spert? Novērojot, kā mūsu sliktākie Eiropas ceļi būvētāji stāv rindā, lai tieši viņiem ziedotu naudu politisko kampaņas vajadzībām, man ir diezgan skaidrs, ka šie kungi prot uzpirkt cilvēkus un paši arī ir pērkami. Jautājums ir tikai par to, cik augsta būtu cena.

Manu vecvecāku spītība un mana tēva upurēšanās neapšaubāmi ir daļēji saistītas ar to, ka es jau pusi savu mūža esmu nodzīvojis Latvijā. Meitene no Latvijas, kurā iemīlējos, un vēlme pamest ASV un dzīvot savādāk, arī spēlēja savu lomu, bet iespēju deva tieši mana ģimene.

Tagad Latvija atkal ir apdraudēta un būtisks ir jautājums, vai rietumu, trimdas, klaida latvieši atkal nāks talkā un palīdzēs. Bezcerīgos laikos mēs darījām pašu par sevi saprotamo un neiedomājamo. Ķēdējamies pie Padomju Vēstniecības žogiem, aizdedzinājām padomju pieminekļu Vīnē, sūtījām palīdzības pakas uz Latviju, ikdienā lūdzam Dievu par Latviju. Vai mēs šodien nevaram iekāpt mašīnā, lai aizbrauktu uz balsošanas iecirkni un nobalsotu pret bijušiem čekistiem, oligarhiem un tiem, kuru kungi sēž Kremlī?