Latviešu valodas aģentūra (LVA) 8. jūlijā plkst. 10.00 Lāčplēšu ielā 35 aicina uz ārpus Latvijas strādājošo latviešu skolotāju tikšanos.

Aģentūra ziņo, ka Ārlietu ministrija ir uzsākusi darbu pie stratēģiskā plāna izstrādes par sadarbību ar tautiešiem ārzemēs. LVA arī piedalās šajā darba grupā un ir iesniegusi priekšlikumus atbalstam latviešu skolām un latviskai izglītībai ārzemēs. Aģentūra aicina latviešu skolu skolotājus, kuri strādā ārpus Latvijas, apspriest šos ieteikumus, papildināt vai precizēt tos, jo pieredze ir apstiprinājusi domu, ka iecerēto daudz veiksmīgāk iespējams panākt, ja apvienojam spēkus.

Vēl 8.jūlijā iecerēts latviešu skolu skolotājiem bez maksas izsniegt dažus izdevumus, kā arī iepazīstināt ar jaunāko grāmatu un diska komplektu, kas paredzēts jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem.

Tā kā latviešu valodas kā svešvalodas apguve sagādā raizes daudziem, Aģentūra aicina pieteikties un dalīties pieredzē tos, kuriem šis jautājums ir svarīgs. Ja skolotāji vēlēsies, LVA uzaicinās sarunai arī speciālistu, kura ieteikumos vērts ieklausīties.

Iesakiet jautājumus, kuri svarīgi jums, varbūt atbildes uz tiem labprāt dzirdētu arī citi. Gaidām jūsu atbildes līdz 28.jūnijam. Lūdzu pieteikties pie Dainas Laganovskas epasts: daina.laganovska@valoda.lv

Parunāsim par Jāņu raksturu un to, kā sagatavoties šiem svētkiem. Kas ir tas, ko varam jauniešiem un bērniem ar savu kopā darbošanos un priekšzīmi ierādīt?

Latvijā tradīcijas veidojas un kopjas bagātīgi. Ģimenē ir savi noteikti darbi un sagatavošanās process, arī publiskā telpā skan televīzijas un radio raidījumi, kuros apcer un iztirzā Jāņu un vasaras saulgriežu ietekmi uz cilvēka dzīvi, sākot no kosmiskā, astronomiskā aspekta, kas saistīts ar Saules ceļu debesīs, beidzot ar raidījumiem, kuros jauka mājsaimniece, sārtvaidze, dalās ar Jāņu siera siešanas recepti. Jāņu sieru sienot, viņa piebilst – Jāņu siers galdā ir simbols Saulei, kura ir uzkāpusi debesu kalnā un mums, ziemeļniekiem, dāvā visgarāko dienu un visīsāko nakti, tamdēļ tas rotā svētku galdu. Šogad Latvijas televīzijās, aicinot līgotājus uz Ikšķili, kur norisināsies Jāņu lielkoncerts,  Andris Kapusts, Tautas Mākslas centra folkloras nozares vadītājs, folkloras ansambļa “Grodi” vadītājs, saka: “Jāņi ir Debestēva un Zemes mātes kāzas, un sajūtas Jāņos ir tieši tādas kā kāzās.”

Gaismas svētki – Saules kalendārajā gadā Metenis, Lielā diena un Ūsiņi –  tie ir svētki, kad svin pieaugošo dienas gaismu.

Ne velti tautas dziesmās un latviešu mitoloģijā izskan redzējums, ka Ūsiņa zirgi velk Saules mātes ratus. Senču senais dievs Ūsiņš ir tuvu stāvošs Saules mātei. Ūsiņa dievišķie radinieki meklējami arī indiešu mitoloģijā. Bagātīga Ūsiņa tēla zinātniskā analīze ir atrodama Haralda Biezā grāmatā Gaismas dievs seno latviešu reliģijā.

Racionālais, 21. gadsimta iPod, Facebook, Twitter pasaules iespaidā dzīvojošais jaunais latviešu izcelsmes cilvēks amerikāņu skolā centīgi mācās grieķu un romiešu pasaulē atzīto seno civilizāciju mitoloģiju. Sarunā ar dēlu, 6. klases skolēnu, pārrunājam, vai latviešu tauta arī ir atstājusi savu mantojumu cilvēcei? Skolēnam nu ir iespēja salīdzināt grieķu, romiešu mitoloģiju un latviešu mitoloģiju, tautas dziesmas, saprotot, ka tas ir mūsu tautas atstātais mantojums cilvēcei, senais saules mīts. Tikai viena bēda – mūsu ir maz, un maz par mums un mūsu tradīcijām zina citur pasaulē.

Vai Jānīti, Dieva dēls,
Tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte
Apakš tavas cepurītes.

Ko man mācīt un stāstīt skolēnam latviešu skolas klasē par Jāņu nakti? Kā mudināt, arī ārpus Latvijas dzīvojot, pieslēgties dabas svētku ritam, Līgo naktij? Kas ir tas būtiskākais, ko stāstīt saviem cittautiešu draugiem, kuri par Stounhendžu gan ir dzirdējuši, bet stāsti par Jāņu svinēšanu Latvijā patiesi pārsteidz un raisa godbijīgu izbrīnu. Bieži vien, stāstus noklausoties, saņemu atbildi – nu, manā tautā tas jau gadsimtiem ir aizmirsts, mēs to vairs neprotam, nezinām, ko darīt tādos vasaras saulgriežos. Tas taču ir dabas fakts, kuru ik gadu piedzīvo planēta Zeme, ne tikai Latvijā, bet to piedzīvo gan Amerikā, gan Austrālijā, gan Eiropā.

Runājot par Amerikas kontinentu, te gan izņēmums ir kontinenta pamatiedzīvotāji, indiāņu tautas, kuri šobaltdien veic nopietnus rituālus, lai palīdzētu saulei saulgriežos “pagriezties”, dejojot saules dejas, gavējot, pavadot laiku lūgšanās, apcerot dzīves ritumu.

Vai Jāņu nakts ir dzīres, dziesmu un deju, piedzīvojumu un zaļumos ugunskura kuršana, gardas gaļas cepšana liesmās?

Vai man pievienot vēl kādu vērīgu, šos svētkus padziļinošu, jēgpilnu tautas svētku pamatnostādni – sevis un savas sētas, savu darbu un dvēseles sakopšanu? Rotaļā un iztēlē gaidot teiksmaino mitoloģijas Vasaras saulgriežu personificēto Dieva dēlu Jāni, kurš līdzīgi kā citi mitoloģijas dievi ierodas svētku sētā pie mums jāšus:

Ai Jānīti, Dieva dēls,
Tavu daiļu kumeliņu!
Zīda sega, zelta segli,
Sudrabiņa iemauktiņi.

Jāņi visupirms sakrālā līmenī ir pateicība un dabas pielūgsme. Zemnieku tautai būtisks aspekts, auglību veicinoši rituāli.

Ņem, Jānīti, augstu zirgu,
Apjāj manu tīrumiņu,
Cel asniņu augstumā,
Min zālīti zemumā.

Līgošana, Jāņu svinēšana –  tā ir garīgā vertikāle, kad savu dvēselīti laižam Jāņu naktī, un tikai katra paša sagatavotība ir pamats pārdzīvojumam, lai Jāņu nakti pavadītu dziesmās, Jāņu zāļu smaržās un pirmo saules staru sagaidīšanā Jāņu dienas rītā.

Lai cik gara Jāņu nakts,
Man dziesmiņu nepietrūka;
Man uzklāja Laimas māte
Dziesmu segu mugurā.

Jāņi ir prieks, kas jāpiedzīvo, jāizgaršo un jāizsmaržo, jāizjūt. Mēs iekāpjam dievu kurpēs. Tieši šajā naktī par godu Jānim, latviešu Dieva dēlam, apzināti vai tradīcijas vadīti, ik vīrs ar ozollapu vainagu galvā tiek apdziedāts, ik sieva vai meita kā puķe uzzied vainagā, un sievietes skaistums iznesībā tiek pielīdzināts Saules meitas skaistumam. Jāņu nakts ir mīlestības nakts, kam simbols ir papardes zieda meklēšana. To varam pielīdzināt arī mirklim dzīvē, kad meklējam un atrodam mīļoto cilvēku .

Vienkāršība un nesamākslotība ir svētku svinēšanas atslēga. Apziņa ar gadiem un priekšstats par Jāņu svinēšanu mainās un veidojas. Saglabājas viena nemainīga svētku īpašība – dziedāšanas prieks, līksmošana, meditatīva apcere, raugoties ugunskura liesmās un domās aizklīstot fantāzijā par to, kā vasaras Saulgriežus, Jāņus, svinēja paaudzes simtiem gadu pirms mūsdienām, kā to svinēja mani senči. 

Pļava un dabas altāris – Jāņu zāļu lasīšana, vainagu vīšana ir, manuprāt, visdzīvākais pavediens, kas vieno senatni ar mūsdienām, kas saglabājis Jāņu nakts būtību – Jāņu zāļu lasīšana, sētas un mājas pušķošana. No meža pārnesto meiju smarža, ozollapu vainagi, kalmes no upēm, sakapātas uz grīdas –  viss ir svētku sagatavošanās būtisks rituāls.

Dzīvojot ārpus Latvijas, radošais gars parādīs, kādu ziedu un augu šajā svētku reizē nest mājā un ievīt vainagā, bet bez zāļu rotājumiem šie svētki nav iedomājami.

Pagājušajos Jāņos mums, līgotājiem, bija īpaša Līgo nakts, jo Jelgavas floriste, ziedu māksliniece Ilze Beire, līgotājiem atveda uz “Kaltu” mājām Pilsrundālē rituālo Jāni un Līgu. Gan liekot mājas saimniekiem ar lellēm izdancot, gan pie ugunskura ar jautrību un asprātību sarunājoties ar savu Jāni un Līgu, Jāņu nakts jautrība un rotaļu elements gaiši dzirkstīja – tikpat, cik mūsu ugunskurs. Vēlāk, pārdomājot ‘īpašo viesu’ ierašanos mūsu svētkos, sapratu, ka rotaļas veidā ir notikusi Jāņa materializēšana, teiksmainais Jānis, par ko līgojam, nu sēdēja mūsu vidū. Ar labības vārpu cekulu, ar salmu augumu un raženo stāvu viņš bija košs un radošs mūsdienu līgotāju atradums.

Ugunskura gaismā un Jāņu nakts noskaņā ne tikai atdzīvojās tēli, bet atdzīvojās mūsos senču balsis, pievienojot savu līgo tiem tūkstošiem līgo, kas skan par Latviju, kas skan ir zemes punktā, kur dzīvojam, kur audzinām savus bērnus un kur godājam dievišķo dabas kārtību, kas Sauli pacēlusi visaugstāk, gaismu devusi visvairāk. Tas ir prieks par sauli, siltuma, gaismas, auglības nesēju. Saule personificējas kā daiļa debesu braucēja, debesu kalnā kāpēja, laika un gaitas laidēja.

Svētki būs nosvinēti, un katram būs sava Līgo nakts burvība piedzīvota – izjusta piederība senču ozolam, kurā esam kā lapa, kas zaļo mūžzaļi ozola vainagā. Jāņa ziedu cepure apsedz visu pasauli, – dod, Dievs, mums saprast un ņemt spēkus no tā, ko tautas dziesma saka.

Jānīts sēž ozolā,
Vaska svece rociņā;
Tās dedzina Jāņu nakti,
Lai redz ceļu Jāņu bērni.