Milvoku latviešu skolas bērni izlaidumā. Foto: Ēriks Kākulis
Šomēnes daudzās pasaules valstīs darbību atsāk latviešu sestdienas un svētdienas skolas, kurās paralēli vispārizglītojošai izglītībai ārpus Latvijas dzimušie un izceļojušie bērni nedēļas nogalēs apgūst latviešu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru un citus mācību priekšmetus. Latviešu skolām ārpus Latvijas ir īpaša nozīme, jo tās ne tikai nodrošina iespēju nodot latviešu valodu un kultūru ārzemēs dzīvojošajām latviešu atvasēm, bet arī veido latviešu sabiedrības kodolu ārzemēs un nodrošina tās pēctecību nākamajās paaudzēs.
Kamēr Eiropā lielākā daļa latviešu skolu ir radušās nesenās latviešu masveida izceļošanas iespaidā, tikmēr tādās valstīs, kā ASV, Kanāda un Austrālija latviešu skolas pastāv jau vairāk nekā 60 gadus, pēdējos gados arvien vairāk piepulcējot šajās valstīs pēc neatkarības ieceļojušās latviešu ģimenes.
Skolu demogrāfija ASV strauji mainās
Visas šobrīd ASV darbojošās Latviešu sestdienas un svētdienas skolas radās 2. Pasaules kara rezultātā emigrējušo latviešu pašorganizēšanās rezultātā, kuri vēlējās nodot latviešu valodu un kultūru saviem bērniem un mazbērniem. ASV šādu sestdienas un svētdienas skolu uzplaukums tika pieredzēts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad to skaits sniedzās pāri par 60 skolām un tās apmeklēja ap 2 200 bērnu, liecina izdevumā “Trimdas Skola” publicētā informācija. Šobrīd ASV darbojas 16 skolas, kuru skolēnu skaits variē no dažiem skolēniem līdz pat 100, kopskaitā pārsniedzot skaitli 500. Papildus sestdienas un svētdienas skolām ASV darbojas arī divas vasaras vidusskolas – Garezers un Kursa.
Saskaņā ar 2009./2010. mācību gadā ASV latviešu skolās veiktu aptauju , lielākā daļa jeb 76% no tā brīža pāri par 530 skolu audzēkņu bija pēc otrā pasaules kara ASV ieceļojušo latviešu atvases trešajā un ceturtajā paaudzē. Savukārt 22% bērnu vismaz viens no vecākiem ASV bija ieradies pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. (Skolēnu vidū bija arī deviņi amerikāņi un četri bērni, kam skolas pārziņi uzrādīja atšķirīgu etnisko piederību.) Tomēr situācija no skolas uz skolu atšķīrās – dažās mācījās tikai Amerikas latviešu bērni, citās vienlīdz pārstāvētas bija gan Amerikas latviešu, gan jauniebraucēju no Latvijas atvases. Jānorāda gan, ka ik gadu Amerikas latviešu skolu saimei piepulcējas arvien jaunas pēdējos gados ASV ieceļojušo latviešu ģimenes, kas atsevišķās pilsētās ir radījušas īstu demogrāfisko “sprādzienu”.
Motivācija, kādēļ Amerikas latvieši un jauniebraucēji no Latvijas sūta savus bērnus latviešu skolās Amerikā atšķiras – vieniem ir svarīgi, lai viņu bērni apgūtu latviešu valodu tā, lai tie varētu sazināties ar saviem vecvecākiem. Citi vēlas, lai viņu bērni būtu spējīgi iekļauties Latvijas izglītības sistēmā gadījumā, ja viņi nolemtu tur kādreiz atgriezties. Savukārt citiem primāri svarīga ir bērnu apgrozīšanās un socializēšanās latviskā vidē. Neatkarīgi no tā, kurā laikā šie skolēnu vecāki ir ASV ieceļojuši, vienojoša ir apziņa, ka latviešu valodas, vēstures un kultūras pārzināšana ir šo bērnu bagātība un konkurētspējas veicinātāja tālākajā dzīvē.
Dažādas latvietības
Lai arī latviešu skolu audzēkņu vecākus vieno kopējs vadmotīvs – latviešu valodas un kultūras nodošana nākamajām paaudzēm, dažkārt pārsteidzošas ir tās problēmas un izaicinājumi, ar ko Amerikas latviešiem un jauniebraucējiem nākas saskarties skolu ikdienas dzīvē: Kāda latviešu valoda būtu mācāma? Un kas ir latviešu kultūras centrālās vērtības? Nonākot saskarsmē trimdas latviešiem ar personām, kas uzaugušas Padomju Latvijas režīmā vai atjaunotās neatkarības apstākļos, nereti izgaismojas vēsturisko apstākļu rezultātā radušās kultūras atšķirības. Proti, nesenajiem izceļotājiem no Latvijas lielu pārsteigumu un neizpratni nereti rada apstāklis, ka daudzi ASV latvieši uzstājīgi izvēlas pieturēties pie pirmskara latviešu valodas gramatikas tradīcijām, kas ietver mīkstā „r” un „ch” lietojumu. Tāpat zināmas atšķirības pastāv abu grupu leksikā, kā piemēram, ASV bieži lietotā vārda „kādenis” vai “apstāklenis” nozīmi Latvijā nojauš tikai retais. Tāpat skolās ik pa laikam uzplaiksnī diskusijas par literatūru, kas būtu uzskatāma par latviešu literatūras klasiku. (Jāatzīmē, ka Latvijas okupācijas gados trimdā attīstījās sava rakstniecība, kas bija stipri nošķirta no Padomju laikā Latvijā publicētās literatūras tradīcijām.) Lai arī augstāk minētie apstākļi dažkārt raisa asas diskusijas abu grupu starpā, tomēr, mainoties paaudzēm un skolotājiem, mainās arī mācību vielas saturs, kura uzlabošanai un aktualizēšanai šogad pieķērusies arī Amerikas latviešu apvienības Izglītības nozare, piesaistot mācībspēkus no Latvijas.
Atšķirīgie akcenti latviskās identitātes izpratnē
Atšķirīgā izpratne par latvietību un latviskajām vērtībām jūtama arī aptaujāto vecāku atbildēs par to, kas pēc viņu ieskatiem ir vitāli svarīgās latviskās identitātes pazīmes. Ja abu grupu pārstāvju atbildēs ir jūtama vienprātība par latviešu valodu kā par latviskās identitātes galveno izpausmi, tad pastāv zināmas nianses pārējo latviskās identitātes pazīmju uzskaitījumā. Amerikas latviešiem jo īpaši svarīga ir līdzdalība latviešu sabiedriskajā dzīvē un draudzību uzturēšana ar citiem latviešiem. No viņu atbildēm top skaidrs, ka šī kolektīvā saikne ar citiem latviešiem ir ļāvusi tiem izpaust un saglabāt savu latvisko piederību ārpus Latvijas vairāk nekā 60 gadu garumā. Latvijā dzimušajiem, bet pēc neatkarības atjaunošanas ASV ieceļojušajiem latviešiem, kuri paši par sevi jūtas gana latviski, šīs kopienas saites ir svarīgas, bet ne tik lielā mērā kā aptaujātajiem Amerikas latviešiem. Jauniebraucēju atbildēs vairāk iezīmējas individuāli orientētas latviskās piederības pazīmes, tādās, kā latviešu vēstures pārzināšana, latvisku ēdienu gatavošana, zināšanas par latviešu folkloru, dziesmām un pasakām.
Ceļš uz iekļaujošu sabiedrību
Atšķirīgie migrācijas apstākļi un atšķirīgā pieredzes „bagāža” starp diviem emigrācijas viļņiem no Latvijas ir radījusi zināmas barjeras starp Amerikas latviešiem un jauniebraucējiem. Šajos apstākļos, kad šīs abas grupas citviet satiekas visai reti, skolas kļūst par vienu no galvenajiem, ja ne pat pašu galveno centru, kur novērojama šo abu kopienu mijiedarbība un tuvināšanās.
Skolas nodrošina vietu, kur šīs visus okupācijas gadus nošķirtās latviešu sabiedrības daļas var sanākt kopā un vienota mērķa – bērnu latviskās izglītības labad pārvarēt tās atšķirības, kas radušās vēsturisko apstākļu rezultātā. Turklāt tās piedāvā iespēju mācīties vienam no otra to, ko katra grupa pārzina vislabāk. Amerikas latvieši, piemēram, ļoti labi pārzina Latvijā jau sen aizmirstas latviešu tradīcijas. Tāpat bijušie trimdinieki, kuri ir spējuši uzturēt latvietību svešumā 60 gadu garumā, ir bagāti savā pieredzē, kā cīnīties pret asimilācijas spiedienu, ko uz savas ādas šobrīd izjūt pēdējos 22 gados no Latvijas izceļojušie latvieši. Turpetīm pēdējā emigrācijas viļņa pārstāvji ir daudz spēcīgāki savās zināšanās un saiknē ar mūsdienu Latviju. Apmainoties šajā pieredzē, abas grupas ne vien tuvināsies iekļaujošas latviešu kopienas izveidei, bet arī bagātinās viena otru un veicinās šīs kopienas dzīvotspēju ārpus Latvijas.
Ilze Garoza is a diaspora researcher. She has a Master's degree in Education Leadership and Administration from the University of Minnesota. She has received scholarships from the American Latvian Association and the Association for the Advancement of Baltic Studies.