Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) biedru organizācijas 2013. gadā PBLA balvu piešķīrušas Valentīnei Lasmanei Zviedrijā par Latviešu Centrālās padomes darbības un 1944./1945. gada bēgļu laivu kustības dokumentēšanu, par ilggadēju latviešu valodas un kultūras kopšanu.

Lasītājiem Valentīnes Lasmanes vārds nebūs svešs, viņa joprojām bieži publicē rakstus, naski uzraksta par Stokholmas latviešu sarīkojumiem, vai recenzē kādu grāmatu. 

Viņas lielais devums latviešu vēstures bibliogrāfijā ir ar nosaukumu Pāri jūrai (1990), kur sakopotas bēgšanas aculiecinieku liecības. Šai sakarā viņa arī intervēta un devusi padomus Zviedrijas televīzijas garfilmai Pēdējā laiva uz Jūrkalni (Sista baten till Jurkalne) kas iznāca 2001. gadā Ulles Hegera (Olle Hager) režijā.  Filma Zviedrijas televīzijā rādīta trīs reizes, kā arī demonstrēta Norvēģijā, Somijā un Latvijā.

V. Lasmane arī atkārtoti sniegusi intervijas par šo latviešu vēstures posmu Zviedrijas laikrakstos un sadarbojusies ar Latvijas pētniekiem, kas interesējušies par trimdu, bet kas varbūt pats svarīgākais, viņa par šiem vēstures tematiem mācījusi un stāstījusi latviešu jauniešiem un skolas bērniem. Runa ir par vairākām paaudzēm latviešu jauniešu gadu desmitu gaitā, kas no viņas stāstiem guvuši priekšskatu par visnotaļ būtiskām Latvijas vēstures norisēm, kas latviešu jaunajai paaudzei ļāvis labāk saprast iemeslus un apstākļus, kādēļ ir šī tautas daļa, kas kā svešinieki dzīvo ārpus Latvijas.

V. Lasmanes spalvai pieder arī mācību grāmata zviedriem, kas vēlas iemācīties latviešu valodu – Larobok i lettiska (Mācību grāmata latviešu valodā, 1980), bieži izmantota un arvien vēl aktuāla, līdz ar latviešu valodas gramatikas grāmatu zviedru valodā – Oversikt over lettisk gramatik (Latviešu gramatikas pārskats, 1980).  Abas mācību grāmatas joprojām lieto gan universitātē un pieaugušo izglītības kursos, gan arī privāti.  Šīs grāmatas divos iespiedumos izdotas atkārtoti. Bet paidagoģe Lasmane arī sastādījusi grāmatu A Course In Modern Latvian (izdevējs – Amerikas latviešu apvienība, 1985) un Latviešu-zviedru sarunvārdnīcu (1993).

Daudz būs to zviedru, kas dažādu iemeslu dēļ gribējuši iemācīties latviešu valodu un, ar galvas mājienu atpazīdami V. Lasmanes vārdu, atcerēsies, kā gājuši pie viņas to darīt.  Taču jau bēgļu nometnēs Zviedrijā viņa no pašiem pirmsākumiem strādāja par skolotāju ar latviešu bēgļu bērniem.  Ar laiku radās doma par vasaras skolu un V. Lasmane bijusi viena no Eiropas Vasaras skolas (EVS) ierosinātājām, tās pamatlicēja, un skolotāja.  Viņa arī mācījusi Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ) 1983./84. gadā, kur vadīja valodas mācības gan abitūrijas klasei, gan latviski nepratēju klasei.

Arī Valentīnes Lasmanes darbs latviešu kulturālajā un sabiedriskajā jomā ir ievērojams.  Viņa ierosināja un noorganizēja Rūdolfa Blaumaņa piemiņas plāksnes izveidošanu un svinīgo atklāšanu Blaumaņa nāves vietā Puhkaharju sanatorijā Somijā 1988. gadā ar dalībniekiem no Francijas, okupētās Latvijas, Zviedrijas un Somijas.  Viņas iniciatīva bija 1996. gadā ierosināt un nodibināt Annas Dagdas piemiņas fondu, kuru viņa vēlāk arī vadīja.  Viņas pārraudzībā tika izdoti Annas Dagdas kopotie raksti (2001-2005).  Annas Dagdas piemiņas fonds joprojām pastāv un darbojas Latvijā, ik gadu apbalvojot jaunus dzejniekus.

V. Lasmane tulkojusi igauņu autora R. Kolka vēsturisko romānu Pagastveču mantojums no zviedru valodas latviski, kā arī Ulles Hegera (Olle Hager) vēsturisko romānu Smieties tu varēsi Sibīrijā (1994).

Polītiski nozīmīgs darbs bija okupētajā Latvijā apcietinātajai Lidijai Doroņinai panākt patvēruma tiesības Zviedrijā.  Lidiju Doroņinu apcietināja 1983. gadā un V. Lasmane par viņu iestājās pie Zviedrijas imigrācijas departamenta, sadarbojoties ar Amnesty International grupām Francijā un Norvēģijā, ar baptistu centru ASV, PBLA un citām organizācijām. 1990. gadā L. Doroņina varēja atbraukt uz Zviedriju un plaši stāstīt par savu pieredzi.

V. Lasmane ir bijusi aktīva daudzās Zviedrijas trimdas organizācijās, piemērām, Mākslas veicinātāju biedrībā (sekretāre 1980-82), Baltiešu Institūtā (latviešu nodaļas palīdze konferencēs 1980-92), Baltiešu humānistu apvienībā (latviešu sekcijas vadītāja 1988-2001) un gleznotāja Valdmaņa fonda valdē. Viņa Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrībā referējusi par Al. Čaku, V. Ginteru, J. Klīdzēju un par trimdas attīstību, darbojusies Latviešu palīdzības komitejā, Latviešu Nacionālajā fondā u.c.  Viņa raksta apskatus un recenzijas par Zviedrijas latviešu sarīkojumiem laikrakstā Brīvā Latvija.

Valentīne Lasmane ir dzimusi 1916. gadā un vēl 97 gadu vecumā darbojas Zviedrijas latviešu sabiedrībā un bauda gan senāko trimdinieku, gan to latviešu, kas pēdējos gados ieceļojuši Zviedrijā, dziļu cieņu.

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu Rietumos dzīvojošo latviešu pateicību izciliem zinātnes, nacionālpolitiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kā arī jaunatnes audzinātājiem un izciliem fiziskās kultūras pārstāvjiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā un popularizējuši latviešu vārdu, kā arī snieguši paliekamas mākslas vērtības, PBLA 1963. gadā nodibināja Tautas balvu (vēlāk saukta PBLA balva), kas piešķirama gan fiziskām, gan juridiskām personām vai institūcijām. Ierosinājumus PBLA balvai var dot tikai PBLA sastāvā esošo organizāciju valdes un balvu piešķirt ir tiesīga PBLA valde. PBLA balvas apmērs ir ASV $ 5,000, ko apbalvotajam viņa mītnes zemē reizē ar diplomu pasniedz Latvijas neatkarības pasludināšanas aktā 18. novembrī.

PBLA (Tautas) balvu ir saņēmuši: gleznotājs Jānis Kuga (1963), teologs Ludis Bērziņš (1964), literāts Jānis Sarma (1965), bīskaps Jāzeps Rancāns (1966), vēsturnieks Arnolds Spekke (1967), vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, sabiedriskais darbinieks Alfrēds Bērziņš, dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1968), filozofe Zenta Mauriņa (1969), sabiedriskais darbinieks Vilis Janums (1970), ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs (1971), dzejnieks Andrejs Eglītis (1972), Minsteres Latviešu ģimnāzija (1973), arhitekts Pauls Kundziņš (1974), filozofs Pauls Jurēvics (1975), daudzbērnu māte Ruta Šmite (1976), gleznotājs Augusts Annuss (1977), brīvības cīnītājs Gunārs Rode (1978), pedagoģe Anna Ziedare (1979), literāts Anšlavs Eglītis (1980), sabiedriskais darbinieks Bruno Albāts (1981), literāts Aleksandrs Plensners (1982), komponists Helmers Pavasars (1983), arhibīskaps Arnolds Lūsis (1984), muzikologs Ēriks Biezaitis (1985), sabiedriskais darbinieks Vilis Hāzners (1986), grupa “Helsinki – 86″ (1987), vēsturnieks Ādolfs Šilde (1988), brīvības cīnītājs Gunārs Astra (post mortem 1989), literāts Jānis Šīrmanis (1990), prelāts Kazimirs Ručs (1991), horeogrāfe Skaidrīte Darius (1992), sabiedriska darbiniece Marija Ķeņģis (1993), komponists Tālivaldis Ķeniņš (1994), pianists Artūrs Ozoliņš (1995), Latviešu skautu un gaidu kustība (1996), Fricis Dziesma (Fricis Forstmanis) (1997), psiholoģijas doktore Solveiga Miezīte (1998), Dr. med. vet. Valentīns Šloss (1999), Prof. Dr. Benjamiņš Jēgers (2000), Gunārs Meierovics (2001), sabiedriskais darbinieks un architekts Raimonds Bulte (2002), sabiedriskais darbinieks un uzņēmējs Vilis Vītols (2003), diriģents Roberts Zuika (2004),  vēsturnieks Paulis Lazda un sabiedriskais darbinieks Uldis Grava (2005), sabiedriskais darbinieks Arturs Cipulis (2006), sabiedriskais darbinieks Jānis Frišvalds (2007), sabiedriskais darbinieks Jānis Kukainis (2008), sabiedriskie darbinieki Lalita un Valdis Muižnieki (2009), sabiedriskā darbiniece Dr. Līga Ruperte (2010), ansamblis Čikāgas piecīši, ASV (2011) un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs (2012).
             
Informāciju sagatavoja: PBLA un Zviedrijas Latviešu apvienība (Austra Krēsliņa)