Augsti godātie valstssvētku viesi, mīļie tautieši! Es sveicu Jūs visus šai Latvijas republikas proklamēšanas 82. gada dienā un kopā ar visu tautu novēlu saules mūžu Latvijai.

Mēs stāvam uz jaunā gadsimta sliekšņa vēsturisko notikumu gaidās, kas jau pēc dažiem gadiem ļaus Latvijai kļūt gan par Eiropas Savienības, gan par NATO alianses dalībvalsti. Šos mērķus esam sev izvirzījuši tamdēļ, ka tie ļaus mums baudīt visas tās priekšrocības, ko jau tagad bauda tās valstis, kas ir šo starptautisko veidojumu locekles. Esam uzņēmušies sakārtot un pilnveidot savu likumdošanu, valsts pārvaldi, saimniecību un sabiedrisko kārtību līdz tādam līmenim, kas atbilstu visiem nepieciešamiem eiropiskiem un starptautiskiem standartiem. Tikai šādi, paši augstākie standarti, būs pietiekami labi mums pašiem.

Mēs neesam otrās vai trešās šķiras pasaules pilsoņi. Mēs neesam ne cilvēces pabērni, ne civilizācijas izstumteņi. Mēs neesam ne izsūtamie, ne peramie zēni citiem. Mēs esam brīvas valsts brīvi pilsoņi, spējīgi paši stāvēt uz savām kājām, ar taisnu muguru, ar drošu prātu, ar skaidru skatu par to, kas mēs esam un kurp mēs ejam.

Mēs, Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi, vēlamies dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā, atvērtā un tiesiskā valstī, jo savā vēsturē esam piedzīvojuši gana daudz apspiestības, netaisnības, tirānijas un asiņaina vājprāta varas. Mūsu ciešanu mērs ir pilns, un tagad mēs gribam dzīvot labāku dzīvi. Mēs esam to pelnījuši. Mēs esam gatavi strādāt un cīnīties ar visiem spēkiem, lai tādu sev nodrošinātu.

Pēc ilgiem nebrīves gadiem atkal paši esam kungi savā dzimtajā zemē. Nu pienācis laiks celt mūsu labklājību un gādāt par iztiku, izglītību, drošību un veselību visiem valsts iedzīvotājiem. Laiks radīt plaukstošu vidi uzņēmējiem, darba vietas strādniekiem, un iespējas izkopt un pielietot savas dotības zinātniekiem, māksliniekiem un sportistiem. Vēl daudzviet mēs atpaliekam, bet ilgi mēs vairs nedrīkstam to darīt. Mums atliek vēl pāris gadu, lai parādītu, ko mēs spējam, lai pierādītu, ka mēs neatpaliekam no citiem. Mums atliek pāris gadu, lai nodrošinātu, ka netiksim pieskaitīti bezcerīgi atpalikušo valstu saimei, bet gan panāksim un varbūt pat apdzīsim dažu labu citu attīstītu valsti.

Latvijas vārdā es vēlos šodien pateikties visiem tiem, kas ir lojāli pret šo valsti, kas to atbalsta un stiprina ar centīgu sava darba darīšanu, ar krietnu savu uzdevumu veikšanu, ar godīgu savu pienākumu pildīšanu. Jūs esat mūsu zemes sāls. Jūs esat mūsu valstiskuma balsti. Jūs esat mūsu nākotnes pamats. Es pateicos visiem tiem, kas ciena un mīl savu zemi, jo tā ir mūsu māte, kas mūs ir izauklējusi. Ne mums, viņas bērniem prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būtu pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem.

Es vēlos pateikties visiem tiem, kas par Latviju lūdz Dievu un savās sirdīs glabā domas par to, cik tā var būt diža, cēla un skaista. Lūgsim visi kopā par savu zemi un tautu, lai pār to atspīd Dieva žēlastība un svētība un lai Visuma spēki mums palīdz visur tur, kur mūsu cilvēcīgie spēki ir par vājiem.

Mēs visi zinām, kādu mēs vēlētos redzēt savu valsti. Mūsu mērķis ir panākt vienu likumu visiem un cilvēka cieņai atbilstošus dzīves apstākļus visiem. Vēl tas nav sasniegts, bet mums tas ir jāsasniedz, un tas ir mūsu spēkos. Mēs spēsim to paveikt, bet tikai tad, kad būsim pietiekami pārliecināti, ka ir iespējams dzīvot citādi, nekā līdz šim, ka ir iespējams lietas mainīt, un pie tam mainīt tās ļoti ātrā un straujā, pat nežēlīgi straujā tempā.

Mūsu ienaidnieks šobrīd esam mēs paši, jeb, pareizāk sakot, tas ir tumsības gars, kas barojas no mūsu vājībām un kam mēs atļaujam kā melnai miglai gulēt pār mūsu zemi. Mums ir jāsaprot, pret ko mums jācīnās un kāpēc, ja gribam, lai valsts ātrāk uzplauktu un attīstītos. Mums ir jācīnās pret tumsas spēkiem, kuru vārds ir bezatbildība, visatļautība un patvaļa. Tumsas rindās karo visi tie, kas nedomā ne par savu pienākumu, ne par savu tuvāko, ne arī par valsti, bet tikai un vienīgi paši par sevi un par savu tiešo labumu. Viņi dzīvo it kā būtu vieni paši uz pasaules. Viņi dzīvo it kā nekad nebūtu rītdienas. Bet tikpat daudz, cik pret viņiem, mums katram ir jācīnās pašam ar sevi, lai neļautu sevi pakļaut tiem tumsas spēkiem, kuru vārds ir apātija, cinisms, vienaldzība un depresija. Nav vieglāka upura tautas ienaidniekiem par demoralizētu un bezcerībā ieslīgušu tautu.

Es izprotu to sašutumu, ko šobrīd izjūt daudzi par notikumiem, kuru dēļ kopībai nodarīts kaitējums, šķiet, ka nav saņēmis tam piemēroto sodu. Mūsu pienākums ir darīt visu, lai sakārtotu savus likumus un gādātu par to pienācīgu izpildīšanu. Taču katra reize, kad tas neizdodas, nav attaisnojums, lai atmestu visam ar roku un deklarētu, ka valsts nekam neder. Taisni otrādi—tas nozīmē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles, lai panāktu taisnību, lai arī cik ilgi un cik grūti par to būtu jācīnās.

Mūsu pienākums ir gādāt, lai mūsu valsts pilnveidotos un attīstītos. Par valsts struktūrām ir jārūpējas tikpat, cik mēs rūpējamies par saviem bērniem. Valsts ir jākopj ar to pašu gādību un mīlestību, ar kādu mēs kopjam savas mājas un ģimenes dārziņus.

Neatkarīgā Latvijas valsts ir sasniegums, ko tagad vairs nevar mums atņemt. Mūsu karogs plīvo citu zemju karogiem blakus, mūsu himna atskan uzvaru un svētku brīžos. Tās ir mūsu pazīšanās zīmes un daļa no mūsu identitātes. Latvijas brīvība ir vērtība, kas par dārgu cenu atkal atgūta, ar ciešanām un ar asinīm, un tā tagad ir nodota mūsu rokās. Latvijas valstiskums, ko esam atguvuši, ir dārgums, kas mums ir uzticēts. Tas ir mūsu pašu ziņā ko ar to darām.

Mūsu zeme attīstās, mūsu zeme veidojas, mūsu zemē no gada uz gadu ir samanāms progress. Vēl daudz kas ir darāms, bet mēs spējam to veikt. Tie nav pārcilvēcīgi Herakla diždarbi, kas mums ir jāpaveic, bet gan normāla, apstākļiem atbilstoša un saprātīga rīcība. Mēs jau negribam doties uz Mēnesi. Mēs tikai ilgojamies pēc normālas dzīves. No tiem, kas nes atbildību, mēs neprasām paranormālas spējas, tikai normālu atdevi un godīgi padarītu darbu.

Laimīgā kārtā, ir daudz ļaužu Latvijā, kas ne tikvien padara to, kas nepieciešams, bet iet vēl daudz tālāk. Mūsu zemē ir tik daudz talantu, tik daudz spēju, tik daudz dotību, tik daudz izdomas, tik daudz radošā gara un oriģinalitātes. Tās ir mūsu īstās dabas bagātības, tas ir tās vērtības, ko mēs varam Eiropai un pasaulei sniegt.

Mēs varam patiesi būt lepni ar saviem cilvēkiem un saviem sasniegumiem. Mēs varam lepoties ar visiem tiem latviešiem, kas ir sasnieguši izcilību tik daudzos un dažādos laukos. Nav svarīgi, kādas izcelsmes tautībai tie pieder, vai kāda būtu viņu dzimtā valoda: latviešu, krievu, vai kāda cita. Visi vienādi tie ir Latvijas dēli un meitas, kas godam nes mūsu valsts vārdu kā pašu mājās, tā pasaulē. Latvijai ir vajadzīgs katrs, kas spēj to mīlēt un cienīt, katrs kas ir gatavs būt tai lojāls un uzticīgs. Šeit nedrīkstam pieļaut nekādus ierobežojumus un nekādus aizspriedumus. Kā Latvijas Valsts prezidente, es šodien aicinu katru, kam šī zeme ir dārga, nākt Latvijas pilsoņu pulkā, ja viņš vēl šobrīd ir nepilsonis. Strādāsim visi kopā, jo tad mēs sasniegsim vairāk nekā katrs atsevišķi.

Šīs tumšās un drēgnās novembra dienas, kad svinam Latvijas valstiskumu, mums atgādina, ka ar tumsu var cīnīties, radot gaismu tās vietā. Mūsu sūtība nav lādēt tumsu, bet aizdegt svecīti tumsībā. Aizdegsim katrs savu sveci, tad Latvija būs pilna gaismas.

Gaisma var uzvarēt tumsu, ja mēs to vēlamies un tam ticam. Es ticu Latvijas tautai, es ticu Latvijas valstij, es ticu Latvijas nākotnei.

Dievs, svētī Latviju!

Someone once said that understanding another person’s nationalism is almost impossible. This is especially true on national days, when the fireworks, parades and pomp all serve to make foreigners feel unwelcome.

This is because an event where a particular group celebrates its unique virtues and achievements is, in effect, telling outsiders to get lost. And because the outsider has few shared experiences with the revelers, he or she may wonder what all the fuss is about.

Others may even feel offended by all the jubilation—many Native Americans and Aboriginal Australians think the "discovery" of their countries by whites is something to cry, rather than sing, about.

Every Nov. 18, Latvians celebrate their independence day. Officially, this commemorates the occasion in 1918 when a group of patriots declared Latvia free of Russia after centuries of foreign domination. But foreign observers, and a few local skeptics, may wonder why this is relevant today. After all, Latvia is a small, almost unknown piece of real estate in an off-Broadway part of Europe. Most of its people struggle to get by, while the political elite seems more interested in making itself rich. With almost half its population composed of non-Latvians, it is uncertain that there will even be a Latvia in a few decades.

All of these criticisms are valid comments about a country with plenty of problems. However, scratching the surface a little reveals that there are good reasons for Latvians to give a rousing cheer on Nov. 18. And beyond the patriotic emotions that will stir in local hearts, the fact of this small nation being independent is something positive for the rest of the world as well.

For a start, some comparisons show that what appear to be problems today are actually vast improvements on how things were in the old days. Just 10 years ago, shops were empty, people were hungry and an air of gray depression permeated every corner of life. A system that punished truth-telling ensured that corruption and environmental devastation were hidden. And because lying was a requirement for living a peaceful life, many people ended up psychologically damaged.

Today, Latvia is a country with a functioning market economy, a free press and democratically elected political institutions. Unlike, for example, the former East Germany (or for that matter Western Europe which after World War II got billions of dollars in aid), Latvians have created their new society with only a modest amount of foreign help. The successes are mostly down to their own hard work and willingness to change.

Similarly, what appears to be a serious problem with its ethnic minorities is actually a triumph considering the difficulties that have been overcome. Ten years ago, with the population split almost 50-50 between Latvians and Russian speakers, with agonizing political and economic change looming, who would have imagined the peaceful co-existence that characterizes Latvia today?

Apart from Nov. 18, patriotic feelings are unleashed the most at the world ice hockey championships held every spring. This year, an inspired win over Russia by the Latvian team saw thousands of young people singing and dancing in the streets of Rīga, decked out in maroon and white scarves, jerseys and face paint. But while everyone enjoyed this victory over the "old enemy," the fans cheered just as hard for the team members who are of Russian or Ukrainian descent as they did for the Latvians. And plenty of ethnic minority members in Riga joined the celebrations, too.

And every Nov. 18, increasing numbers of Russian speakers gather to enjoy the big fireworks display over the Daugava River in Rīga. Increasingly, ethnic minorities are learning the Latvian language and feeling far more at home in, and loyal toward, Latvia, than to their original countries. Latvians who were antagonistic toward these minorities, who mostly settled during the Soviet occupation, have come to accept that they will not be leaving, and that constructive dialogue is the way forward.

To have achieved such peaceful cohabitation despite severe economic difficulties and rapid change is admirable. To nurture a sense of common nationhood between the various groups, something which seems to be slowly happening, is a great achievement that can serve as a lesson to the world.

Of course, Latvia is not an island either physically or politically. The next few years are going to see it surrender a lot of sovereignty, voluntarily this time, to the European Union and NATO. A shrinking world means that English is increasingly spoken, and Latvian teenagers know as many techno tunes as they do folk songs.

But in the midst of this, there is reason to be grateful that there are still small nations around. If biodiversity is the key to keeping the planet ecologically healthy, then cultural diversity is what keeps the human spirit alive—and makes life a lot more interesting.

The Latvian language is both ancient and beautiful, the tongue of one of the world’s richest folklore traditions. The architecture of Riga and other cities is a mixture of styles from a variety of nations and eras that is unique in Europe. In the years to come, Latvians are going to draw on deep traditions of folk art, and a highly developed aesthetic sense, to have a serious impact on world fashion, design and marketing.

All of this is worth preserving—and celebrating.