Katrai sevi cienošai tautai mūsu platuma grādos ir jābūt kādam nebūt audiopārskatam par tās tradicionālo mūziku – tā uzskata etnomuzikologi un citi šai jomā iesaistītie. Līdz šim Latvijā šai ziņā bija neērts tukšums, kaut arī antoloģija bija sen iecerēta un sastādīta, līdz izdošanai dažādu apstākļu dēļ tā nebija nonākusi.

Par laimi visām situācijām pienāk savs atrisinājuma brīdis un kāds izlēmīgais pārņem visu savās rokās. Šoreiz aizsākto procesu līdz galam noveda muzikoloģe Ieva Tihovska, uzņemdamās Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģijas producenta lomu, un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē marta vidū beidzot iznāca ilgi gaidītais izdevums.

Kompaktdisks Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija ir trīs cienījamu etnomuzikologu – Mārtiņa Boiko, Gitas Lanceres un Andas Beitānes – sastādīta tautas melodiju izlase. Izdevums ir noformēts kā neliela grāmatiņa ar paskaidrojošu materiālu, teicēju fotogrāfijām un Latvijas kartē atzīmētām piemēru izcelsmes vietām. Boiko komentāri latviešu un angļu valodās ir kodolīgs pārskats par Latvijas reģionu vēsturi un tradicionālo mūziku kopumā, tie raksturo arī katru muzikālo piemēru. Antoloģijas iecere aizsākās jau 1990-to gadu sākumā un visi materiāli tika sagatavoti 2000. gadā, kad Latvija pieteica tautasdziesmas UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma šedevru sarakstam. Iespējams, šī iemesla dēļ arī krājumā pārsvarā iekļautas dziesmas un ir tikai divas instrumentālas melodijas.

Komentāros Boiko raksta tā: “Antoloģijā ir iekļauti tikai dziedātāju un spēlētāju – īsteno tradīcijas mantinieku – ieraksti.” Teikums mazliet samudžināts, bet izsaka kaut ko ārkārtīgi būtisku. Etnomuzikoloģijā kā jebkurā ar vēsturi saistītā zinātnes jomā viss sākas ar uzziņas avotu un šai gadījumā tas ir tā sauktais muzikālās tradīcijas pārmantotājs. Cilvēks, kas dziesmu vai melodiju mācījies, augdams dzīvas tradīcijas vidē, kur attiecīgie dziedāšanas vai muzicēšanas paņēmieni un repertuārs ir bijis izplatīts un raksturīgs jau no seniem laikiem. Pretstatā tam par tradīcijas pārmantotāju nesauc cilvēku, kurš apzinīgā vecumā ieinteresējies un pievērsies tautas mūzikai, sācis ar to nodarboties, nevis vienkārši dzīvodams to uztvēris. Tradīcijas mantiniekus var saukt arī par etnogrāfiskajiem izpildītājiem vai teicējiem, tas viss nozīmē kaut ko autentisku, īstu, zinātniskai situācijas analīzei derīgu.

Pasaulei strauji mainoties, dzīvā tradīcijas vide tikpat strauji zūd, un attiecīgi pieaug teicēju un etnogrāfisko ierakstu vērtība. Aiz visiem šiem terminiem parasti ir vienkārši vecs cilvēks, saikne ar agrākiem laikiem, pie kura pētnieks nonāk, veicot lauka pētījumus. Aizbrauc ar diktofonu un dažādām citām iemūžināšanas ierīcēm, cenšas saglabāt teicēja sniegtās pagātnes liecības. Dažkārt gadās ierakstīt īstas pērles: nezināmu melodiju, interesantu dziesmas variantu, īpatnēju skanējumu, izcilu izpildījumu vai ko citu. Daļa no tādiem materiāliem nonāk izdotos materiālos, piemēram, šajā antoloģijā, taču vairums nonāk arhīvos. Paši lauka pētījumi tautas mūzikas pētniekiem saistās ar vislielāko romantiku, to mēdz dēvēt par braukšanu tantēs (dziedātājas parasti ir vecas lauku sieviņas – tantes). Citi varbūt iet meitās, folkloras vācējs vislabprātāk brauc tantēs. Te ir viss – nezināmā atklāšanas azarts, veiksmes adrenalīns, zinātniskā kaisle, dzīva teicēja klātbūtne, saskarsme ar pavisam cita dzīves gājuma cilvēkiem, jauna pieredze un izjūtas, tāpat arī būšana ārpus ikdienas un ekspedīcijas dalībnieku savstarpējā saskarsme.

Pēdējais faktors, starp citu, kādreiz var arī traucēt zinātnisko lietu. Reiz Dienvidlatgalē dzirdēju stāstu par Konservatorijas studentiem, kas 80-tajos gados bija te atbraukuši folkloras vākšanas ekspedīcijā. Vasara, silts laiks – jaunieši staigājuši apkārt peldkostīmos un vietējoprāt pārāk koķetējuši savā starpā, tāpēc sieviņas ar viņiem nemaz neielaidušās un nerunājušas. (O, jā, ar tantēm ir jāmāk saprasties!) Tālāk situācija varēja risināties šādi: atskaitē par ekspedīciju studenti ieraksta, ka šai ciemā neviena dziesmu zinātāja vairs nav palicis, turpmāk pētnieki šai vietai vairs nepievērš uzmanību, līdz patiešām neviena dziesmu zinātāja te vairs nav, un Latvijas muzikālā mantojuma kartē šī vieta paliek neiekrāsota. Šoreiz gluži tā gan nenotika, taču piemērs labi parāda, cik mānīga ir oficiālā versija par vēsturi un cik lielā mērā zinātni ietekmē cilvēciskais faktors. Jo īpaši tad, ja pētījumu galvenais avots ir cilvēks – teicējs.

Vispār jāteic, ka ar zinātnisku un cieņpilnu attieksmi pret tautas muzikālo mantojumu Latvijā kļūst aizvien labāk. Folkloras interesentu vidū pēdējos gados patīkami aug vēlme mācīties no pirmavotiem un viens no lielākajiem sasniegumiem ir pirms trim gadiem atvērtā Etnomuzikoloģijas nodaļa Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tā pamazām gādā par adekvātu tautas mūzikas uztveri un izpratni arī profesionāļu aprindās.

Kā jebkura izlase Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija nav padziļināts ieskats, taču tā sniedz labu vispārēju uzziņas materiālu latviešu tautas vokālajā mūzikā. Nākotnē nenāktu par ļaunu arī līdzīga instrumentālās mūzikas paraugu izlase, taču šobrīd jāteic: labs darbs, kas padarīts. Pēdējos gados Latvijas tradicionālā mūzika aizvien biežāk no arhīviem vai teicēju atmiņas nonāk dažādos izdevumos un kļūst pieejama plašākai sabiedrībai. Arī šī antoloģija noderēs daudziem – sākot no parasta interesenta, līdz speciālistam. Ieskatam un iesākumam.

(Redaktora piezīme: Ar autora un izdevēja piekrišanu, recenzija pārpublicēta no š.g. 7. aprīļa Austrālijas latviešu laikraksta “Latvietis”.)

Ilga Reizniece ir strādājusi par folkloras skolotāju bērnudārzā un pamatskolā jau 20 gadus. Tagad viņa dalās ar savu pieredzi un nāk palīgā vecākiem un skolotājiem ar DVD Latviešu tautas rotaļas, kurā viņa māca to latviskāko no bērnu nodarbībām: rotaļas.

Ieraksts pirms vairākiem gadiem izdots videolentē, bet tagad pārnests uz digitālo vidi.

Diskā ir iekļautas 50 rotaļas. Tajā ir parādītas gan visiem pazīstamas rotaļas, piemēram, “Rīga dimd”, “Skaisti dziedi lakstīgala”, “Saulīte gulēja ābeļu dārzā” un “Trejdeviņi” gan ne tik pazīstamas, kā “Sī sesku”, “Ak tad kaķīts kurmi”, “Beķercepti kliņģerīši”, “Cūciņa diet gāja” un “Audz pupa”. Vēl citas ir plaši zināmas kā dziesmas, bet rotaļu kustības nav tik pazīstamas, piemēram, “Caur sidraba birzi gāju”, “Strauja, strauja upe tecēj’”, “Stādīju ieviņu” un “Krauklīts sēž ozolā”. Dažas rotaļas palīdz bērniem iemācīties labu dikciju (“Juku, juku sīki putni”), citas paplašina vārdu krājumu, vēl citas iemāca par pasauli (“Vai tu zini kā viens zemnieks” ir par to, kā top maize), un dažas rotaļas ir vienkārši jautras un dod bērniem iespēju izkustēties.

Reizniece dažām rotaļām parāda divus variantus. Iespējams, ka kādas no viņas rotaļām atšķiras no skatītājiem pazīstamiem variantiem. Tas nav slikti, un ir pat vēlami, jo tas nozīmē, ka rotaļu tradīcija attīstās un ir dzīva. Kā saka pati Reizniece, “Kas dzīvo, tas mainās. Tas attiecas arī uz folkloru, ja mēs tradicionālo kultūru uztveram kā dzīves sastāvdaļu nevis mācību priekšmetu, kurā kaut kas būtu jāiekaļ.” Līdz ar to dažas rotaļas ir laika gaitā mazliet mainījušās – vai nu palikušas garākas, vai īsākas, vai pielikts klāt kāds elements. Dažreiz maiņu iniciatore ir bijusi pati Reizniece, citreiz viņas audzēkņi. Un tāpēc skatītājiem nevajadzētu kaunēties ja viņu skolā vai sabiedrībā arī ir izveidojušies vietējie rotaļu varianti.

Diskam līdzi nāk grāmatiņa ar visu rotaļu tekstiem. Diemžēl grāmatiņā nav iekļautas meldijas vai skaitāmpantiņi (tā kā angliskais “Eenie Meenie Miney Moe”), ko bērni starp rotaļām skaita, lai izvēlētos kurš bērns dabūs stāvēt apļa vidū. Meldijas lielākoties ir jau visiem pazīstamas, bet svešākās var būt mazliet grūti saprast no video materiāla. Reizniece dzied gan visām rotaļām līdzi, bet uzsvars tomēr ir uz bērnu balsīm, kuras reizēm ir klusas.

Disks ir ļoti dabīgā veidā filmēts un tajā ir jūtama Reiznieces skolotājas filozofija, ka svarīgākais ir process, nevis rezultāts. Tātad, lai bērni gūtu prieku no pašas iešanas rotaļās. Filmēšanā piedalījās bērni – Reiznieces audzēkņi no Jūrmalas alternatīvās skolas un folkloras nodarbībām, kā arī pāris māmiņas ― nevis aktieri vai profesionāli trenēti dejotāji. Tie ar patiesu prieku dzied un danco, un reizēm arī paākstās. Kā rūpīga vistu māte, Reizniece vada rotaļas un arī pati tajās piedalās. Skolotājiem un vecākiem būs vērtīgi novērot ne tikai rotaļu norises, bet arī veidu kā Reizniece vada nodarbību, to aktīvi virzot, bet nepārņemot procesu un saglabājot visiem prieku. Ievērojiet kā viņa iestarpina pa zināšanu graudiņam šur tur starp pantiņiem!

Rotaļas ir lielisks līdzeklis latviskās izjūtas padziļināšanai, latviešu valodas bagātināšanai, muzikalitātes un ritmikas attīstībai, savstarpējo attiecību stiprināšanai, un protams, prieka vairošanai. Tās iederas jebkurā latviešu skolas un bērnudārza programmā un arī daudzos citos latviešu pasākumos. Ierakstā redz bērnus no bērnudārza līdz pat pusaudžu gadiem. Tieši pusaudžiem un pat pieaugušajiem rotaļas var kalpot kā neparasts, latvisks “ledus lauzējs” dažādos pasākumos.

Pats DVD, gan, ir domāts kā informatīvs materiāls un nez vai būs ļoti interesants vispārējai skatīšanai. Tomēr, tam vajadzētu atrasties katra bērnudārza, pamatskolas, dziedāšanas un folkloras skolotāja arsenālā. Tas ir noderīgs arī latviešu ģimenēm, jo rotaļas ir lielisks veids kā nodarbināt bērnus.

DVD tapšanu atbalstījis Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds un Latviešu fonds. Rotaļu DVD maksā LVL 10 un to var pasūtīt no PBLA Izglītības padomes priekšsēdes vietnieces sadarbībā ar Latviju Dainas Grosas (daina.gross@latviansonline.com). Ir arī iespējams to pasūtīt VHS formātā par USD 10 plus sūtīšanas izmaksas.

Many people are quick to heap praise on conductor Māris Sirmais and his work with the State Choir Latvija, and with good reason. They have achieved laurels worldwide, and have released many noteworthy recordings. In 2008, Sirmais and Latvija released yet another excellent and significant collection of choir songs, No Baltijas krasta / From the Baltic Coast.

No Baltijas krasta collects some of the best choir work by noteworthy Latvian, Lithuanian and Estonian composers.

Of particular note is the recording of Latvian-Canadian composer Imants Ramiņš’ arrangement of the Latvian folk song “Pūt, vējiņi!” Differing from the traditional arrangement by Andrejs Jurjāns, this version has a subtly different melody and adds the rarely heard sixth verse, “Pats precēju līgaviņu, Tēvs, māmiņa nezināj’” (I wed my own bride, asking neither mother’s nor father’s leave). I am rather surprised that this extra verse is not normally heard, as it adds a bit of context to the song itself (about a man not being given permission by a girl’s mother to marry her). One of the most beautiful of Latvian songs is given a fresh and memorable look by Ramiņš, as well as soprano soloist Sanita Sinkēviča.

From Catholic Lithuania we are given the very spiritual “Pater Noster” by Vytautas Miškinis, who specializes in musical arrangements of religious texts. The piece begins quietly, rises to a crescendo, then, as the prayer is delivered, closes with a barely audible “Amen.” Miškinis displays his innate ability to transform these Latin texts into powerful works of music, magnificently assisted by Sirmais and the choir.

Latvia is also represented by the very spiritual Pēteris Vasks and one of his most famous choir works, the ominous “Māte saule,” with lyrics by Jānis Peters. The text at first glance seems to be simply about a new day breaking and about baking bread, but becomes a powerful statement on eternity with the music of Vasks, giving the sense that humanity itself is hanging in the balance.

If “Māte saule” can be called ominous, then “Raua needmine” (Curse Upon Iron) by Estonian composer Veljo Tormis is downright sinister, if not terrifying. The text is full of violent imagery of weaponry and death—and the music requires a heroic effort by tenor soloist Juris Jēkabsons, as well as bass soloist Zigmārs Grasis.

Besides the aforementioned works, the CD contains recordings of works by Ēriks Ešenvalds, Arvo Pärt, Rihards Dubra, Pēters Butāns and Georgs Pelēcis, covering the broad spectrum of Baltic composers and their styles.

No Baltijas krasta is one of the best and most valuable choir music collections I have heard. So much great music has come from the Baltic countries that to narrow it down to one single album is not possible, but as an overview of modern Baltic choir music, this CD is second to none. Thanks to the tireless efforts and artistic talent of conductor Sirmais and the State Choir Latvija, we, the listeners, are blessed.