Ārzemju vecāku pieredze ar Latvijas skolām

Kad sāk par Latvijas skolām runāt, ārzemēs auguši un tagad Latvijā dzīvojoši vecāki smagi nopūšas un emocijas viņiem veļas ārā. Diemžēl tās mēdz būt negatīvas emocijas, un diemžēl tās bieži ir pamatotas. Kautiņi, kliedzoši un pazemojoši skolotāji, novecojušas mācību metodes… Tas viss ir zināms.

Viena pozitīva lieta gan ir tā, ka par akadēmisko līmeni Latvijas skolās viņi maz sūdzas, it sevišķi par mākslas, mūzikas un matemātikas līmeni. Patīk arī fakts, ka jaunākās klasēs bērniem daudz liek mācīties dzejoļus un dziesmas no galvas. Bet Latvijas skolām vēl ļoti klibo ar analītiskās un kritiskās domāšanas mācīšanu, kā arī ar domu sakopošanu un sakārtošanu, lai rakstītu projektus un domrakstus (piemēram, “five-paragraph essay”). Skolas arī liek lielu uzsvaru uz glītrakstīšanu, kas datora laikmetā vairs nav tik svarīgi.

Ir, protams, atšķirības skolu sistēmās, pie kurām ārzemēs auguši vecāki vienkārši nav pieraduši: “svinīgā līnija” un citas pirmās un pēdējās skolas dienas tradīcijas, ziedu došana skolotājiem, “orientācijas” dienas trūkums, vairāk spontānuma un neparedzamības skolas un skolotāju darbībā, utt. Ārzemēs skolas izsniedz daudz informāciju vecākiem un veicina vecāku iepazīšanos ar skolotājiem, bet ja Latvijā vecāks grib saņemt informāciju par savu bērnu vai skolu vai mācībām, tam pašam jāiet to meklēt. Strādājošiem vecākiem ir grūtāk, jo skolas diena ir īsāka nekā dažās citās valstīs, stundas beidzas citos laikos katru dienu un kādreiz izkrīt pavisam. Vecāki nevar paļauties uz vecvecāku vai citu radinieku palīdzību, jo tie dzīvo ārzemēs. Ir grūti pieņemt to, ka ir maz aizvietotāju (“substitute teachers”) un dažās skolās tādu vispār nav.

Daudzās Latvijas skolās nav open-door policy– vecāki nevar jebkurā dienā, jebkurā brīdī aiziet un paklausīties ko un kā viņu bērni tiek mācīti. Pašiem bērniem skolas durvis arī nereti ir ciet; viņus nelaiž ārā svaigā gaisā pa starpbrīžiem, bet klašu telpas slēdz starp stundām. Un tad skolotāji sūdzas, ka bērni trako pa gaiteņiem! Iemesls esot jo Latvijas klimats nepieļauj to, ka bērnus laiž ārā ziemas mēnešos, lai gan citi stāsta, ka patiesais iemesls ir lai turētu skolas telpas tīras no smiltīm un dubļiem. Nemaz nepieminēsim to, kāda nelaime varētu notikt ja izceltos ugunsgrēks, jo visiem jādrūzmējas iekšā un ārā pa vienām pus durvīm – pārējās skolas durvis ir pastāvīgi slēgtas.

Latvijas skolas maz veicina vecāku līdzdalību un interesi skolā; visbiežāk to lūdz tikai kad ekskursijām vajadzīgi pavadoņi un klases vakaram uzkodas. Kā Daina Gross stāsta: “Vecāki netiek iesaistīti skolas ikdienas nodarbībās, kā tas jaunākajās klasītēs notiek Austrālijā – tur lūdz vecākus nākt talkā ar lasītmācīšanos, rēķināšanas vingrinājumiem, datornodarbībām, pat sportu.”

Daži vecāki brīnās par “fonda naudām”, ko klases regulāri pieprasa no vecākiem. Pāris lati mēnesī no katras ģimenes sedz tādus izdevumus, kam skolas budžetā naudiņa “iztrūkusi”, tātad, tualetes papīram, kopējamam papīram, dzeramam ūdenim un citiem skolas sadzīves priekšmetiem.

Ārzemēs augušiem vecākiem Latvijas skolās nereti nākas pierast pie tradicionālākām mācību metodēm. Lai arī situācija lēnām mainās un Latvijā ir arī ļoti progresīvi skolotāji, klasēs joprojām bieži tiek sagaidīts, ka skolēni klusi sēž solos kamēr skolotājs runā klases priekšā, tad tie tiek izsaukti klases priekšā lai atbildētu to, ko izmācījušies iepriekšējā vakarā vai dienā.

Jāpierod pie tā, ka daudz kas ir uz paša atbildību: “Ja neesi bijis skolā, ir tavs pienākums no citiem skolēniem uzzināt, kas tika uzdots uz nākamo stundu.” “Ja neesi bijis skolā kad klase apguvusi vielu, kas tiek pārbaudīta kontroldarbā, tā ir tava problēma.” Tas ir reizēm frustrējoši, bet laba sagatavošanās dzīvei. (Līdzīgi novērota “Nav mana dežūra!” attieksme no skolotājas, kas klaji ignorē bērnu nedarbus gaitenī starp stundām.)

Latvijas skola un skolotāji pieņem, ka visi zina, kas un kā jādara. Viņi neiedomājas, ka citur pasaulē dara citādāk un ka kādreiz ģimenēm no ārzemēm jāpaskaidro šķietami visiem zināmas lietas (skat. iepriekšējo rindkopu). Tādā ziņā ārzemēs augušiem vecākiem un bērniem, kuri ir jau gājuši skolā ārzemēs un spēj salīdzināt dažādas mācību vides, ir grūtāk pierast pie Latvijas skolām nekā jauniem bērniem. Pirmklasniekam, kurš nav piedzīvojis citas valsts skolu, ir salīdzinoši viegli iejusties Latvijas skolā, jo tam nav ar ko to salīdzināt.

Bet galvenās sūdzības par Latvijas skolām – ne tikai no ārzemēs augušiem vecākiem, bet arī no pašiem Latvijā augušiem vecākiem – ir attieksme un disciplīna.

Vai nu skola vai ģimene vai sabiedrība vainīga, bet liekas, ka Latvijā bērniem nav iemācīta cieņa pret mazākiem un jaunākiem. Līga Kriķe (oriģināli no ASV) priecājas, ka viņas bērniem laimējusies “laba” skola: Rīgas 64. vidusskola. Bet tajā visas 12 klases ir kopā vienā ēkā, un Līgas bērni stāsta, ka kafejnīcas rindā lielie bērni regulāri grūž mazos prom. “Teikšu atklāti: Latvijas skolās bērni ir mežoņi. Viņi ir kauslīgi un plēšas. Amerikas skolās tā nedara un arī nedrīkst darīt.”

Bet skolotāji kādreiz nav labāki. Tie piekopj dubulto standartu, klasē kliedzot uz bērnu un to pazemojot, bet kad vecāki atnākuši uz pārrunām, skolotāja rožaini stāsta, ka nekādu problēmu nav un viss ir labi. Regulāri dzird par skolotājiem, kas kliedz uz bērniem. Par skolotājiem, kas pazemo bērnus. Par stīviem skolotājiem bez humora. Par skolotājiem, kas lieto ironiju, runājot pat ar visjaunākajiem bērniņiem. Par skābām, nejaukām un nepieejamām skolu direktorēm, kas ir pārāk nopietnas un sevi uzskata par pārāk svarīgām. Par skolotājām, kas arī sevi uzskata par pārākām un visugudrām. Šādas attieksmes ir nepieņemamas cilvēkiem, kas ir uzauguši ar domu, ka bērns ir tās pašas cieņas vērts kā pieaugušais.

Kā varbūt vislielāko mīnusu Latvijas skolās es uzskatu pozitīvās disciplīnas trūkumu. Tas bija arī galvenais novērojums, ko man stāstīja Sarma Pone, kas Amerikā studē pedagoģiju un ir novērojusi klases Latvijā: “Latvijas skolās vienmēr soda to, kas ir izdarījis ko nepareizu, kad efektīvāk būtu uzslavēt to, kas ir izdarījis ko labu.” Latvijas skolās ir ierasts kliegt uz bērniem, pat – goda vārds, pašas acīm redzēts – raut aiz matiem, jo skolotāja nespēj bērnu citādi savaldīt. Starplaikā, Latvijas bērnu pašdisciplīna ir noslīdējusi tik zemu (Gross: “Skolā bērni jūtās diezgan brīvi; skolotājiem grūti viņus kontrolēt. Lai dabūtu uzmanību, jāpaceļ balsi – diezgan augstu!”), ka iespējams ar pozitīvām disciplīnas pieejām vien nepietiek. Bet tad jājautā kādēļ bērnu pašdisciplīna ir tik zema – vai tādēļ, ka pieaugušie uz viņiem nepārtraukti bļauj? Tas ir apburts loks, ko viens cilvēks neapturēs.

Bērni bieži apsaukā viens otru un puiši kaujas (“Tādi jau tie zēni ir!”). Gross stāsta: “…Latvijā tā liekas kā norma, ka tā ir daļa no bērnības un bez tās neiztiksi. Liekas neticami, ka Austrālijā šī problēma tiešām tik bieži nepacēlās – tolerance pret savu līdzgaitnieku skolā tiek ieaudzināta no agras bērnības.” Interesanti, ka Līgas Kriķes puikām, pārceļoties no Latvijas atpakaļ uz Ameriku, no sākuma bija garlaicīgi, jo tur skolā nenotika kautiņi!

Gross turpina: “[Mūsu] bērniem negāja viegli iedzīvoties. Bērni nav pieraduši iekļaut savā vidē mazliet citādākus bērnus – Latvijā tomēr maz iebraucēju, un latvieši vienmēr bijuši rezervēti. Žēl teikt, bet šinī jomā Latvijai ir vēl daudz, ko mācīties. Kā pieņemt citādi domājošus, citur augušus, kā prast komunicēt ar visādiem cilvēkiem. Te liela loma audzinātājām – viņām jāspēj radīt mājīgu vidi visiem. Bet Latvijā, diemžēl, skolotāji ir tik pārslogoti ar visādiem birokrātiskiem darbiem, stresainu vidi, kur viņiem jāatskaitās par katru skolā pavadīto minūti, ka laika neatliek domāt par katra bērna individuālo labsajūtu. Ir, protams, skolotāji, kas to paspēj, un viņi ir zelta vērts.”

Pēc “eksperimenta” Latvijas skolās dažas ārzemju ģimenes sarūgtināti atgriežas savās agrākajās mājās, kamēr citas pragmātiski samierinās un pat saredz kaut ko pozitīvu: vismaz mūsu bērns norūdīsies, iemācīsies aizstāvēties un izlauzt sev vietu dzīvē. Raksturīga ir Annas Reynoldas un Karīnas Muzikantes atziņa, ka ne jau skola veido bērnu, bet ģimene, un tādēļ viņas cenšas ģimenē uzturēt pozitīvu, atvērtu un bagātinošu gaisotni. Cik daudzi izcili cilvēki taču nav mācījušies necilās skolās?

Šo pavasari biju uz sapulci projektam, kas veltīts sveštautiešu bērnu integrācijai Latvijas skolās. Projekts kā projekts – vai tas tiešām ir vajadzīgs vai nē, tas ir cits temats. Bet viens vīpsnājošs komentārs no sapulces man palicis prātā: “Latvijas mācību metodes jau netiks mainītas.” Tātad, suck it up, bērni un vecāki! Maiņas būs lēnas, jo neliekas, ka ir liela vēlme uz tām no iekšpuses.

Gadās, ka šo pavasari arī pieteicām mūsu dēlu uz citu skolu. Pirmā saskarsme ar jauno skolu ir bijusi pozitīva; ceru, ka šo nākošo mācību gadu varēšu dot arī pozitīvāku reportāžu par kādu Latvijas skolu.

LNAK izsludina Abrenes vēstures konkursu jauniešiem

Ar mērķi padziļināt latviešu jauniešu zināšanas par Abrenes novadu, Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā (LNAK) ir izsludinājusi globālu vēstures konkursu “Piemini Abreni”.

Kā ziņots LNAK mājas lapā, konkursa dalībniekiem līdz 2011. gada 1. jūlijam jāsagatavo un jāiesniedz raksts par Abreni, “pētot tā vēsturi senatnē un apzinot tā pazaudēšanas apstākļus; veidot personīgo domu un viedokli par notikumiem Latvijas vēsturē, saistībā ar Abreni.”

Ar 1920. gada miera līgumu starp Latviju un Krieviju, Abrenes novads tika piešķirts Latvijai. Bet 1944. gadā, pēc tam, kad Padomju Savienība otrreiz okupēja Latviju, PSRS novadu piešķira Krievijai. Ar 2007. gadā noslēgto robežlīgumu starp Latviju un Krieviju, Latvija atteicās no Abrenes.

LNAK konkursā ir divas dalībnieku grupas: I. grupa jauniešiem no 14 līdz 17 gadiem un II. grupa jauniešiem no 18 līdz 24 gadiem. Katrā grupā par labākiem rakstiem tiks piešķirtas trīs godalgas: 1. vietai LVL 1000, 2. vietai – LVL 500, bet 3. vietai – LVL 250.

Darbus vērtēs publiciste Ilga Breikša, vēsturnieks Jānis Mežaks un literāte Inta Purva. Konkursa rezultātus paziņos 2011. gada 18. novembrī.

Ar konkursa noteikumiem iespējams iepazīties LNAK mājas lapā, lnak.org.

Spēles palīdz apgūt leksikoloģiju

Krustvārda mīkla

Jebkuru spēli var piemērot leksikoloģijas apguvē, arī krustvārdu mīklas.

Vārds ir valodas pamatvienība. Uz vārdu pamata notiek sazināšanās, domu izteikšana. Visi vārdi kopā veido vārdu krājumu jeb leksiku. Katram cilvēkam ir būtiski aktivizēt un bagātināt savu vārdu krājumu.

Spēle latviešu valodas stundās leksikoloģijas apguvē ir svarīga, jo tā māca skolēnam dzīvot un strādāt kolektīvā, attīstīt valodu, domāšanu, fantāziju, palīdz gūt jaunas iemaņas, zināšanas. Spēle ir ar īpašiem paņēmieniem un noteikumiem saistīta, daudzveidīga, radoša nodarbe, kurai ir attīstošs, stimulējošs un izklaidējošs raksturs.

Kā raksta D. Laiveniece grāmatā Valodas metodikas didaktiskie jautājumi, dzimtās valodas mācības nav tikai viens no mācību priekšmetiem, ko apgūst skolās, tā ir arī katra bērna nacionālās mentalitātes un tautības apzināšanās tiešākais līdzeklis. Dzimtā valoda cilvēka dzīvē ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām.

Aizvien vairāk ir vērojams skolēnu motivācijas zudums stundās, kas ir saistāms gan ar viņuprāt garlaicīgām tēmām, gan ar mācību vielas neizpratni, gan arī nepariezām skolotāju pasniegšanas metodēm. Tādējādi spēles metode ir labs veids, kā atvieglot šo neizpratni un veicināt uzmanību un interesi, jo ar spēles palīdzību, atraktīvi sadarbojoties citam ar citu, ir iespējams zināšanas gan iegūt, gan arī tās nostiprināt. Skolotājs būs panācis, ka skolēni domā, jo domāšana rodas cilvēka darbības rezultātā. Tātad skolēni mācību stundās sāks domāt tikai tad, kad viņi pētīs un analīzēs mācību vielu paši.

Izmantojot jebkuru spēles veidu kā mācību metodi latviešu valodas stundās, kā I.M. Rubana rakstija grāmatā Mācīties darot: interaktīvas mācības (2004), jāievēro daži pamatnoteikumi:

  1. spēlei jāatbilst mācību mērķim,
  2. spēlei jāatbilst gan skolēna intelektuālās attīstības līmenim, gan psiholoģiskajam, gan anatomiski fizioloģiskajam līmenim, kā arī viņu interesēm, lai nezustu motivācija,
  3. spēlē izziņas darbību nepieciešams īstenot sadarbībā ar citiem tās dalībniekiem,
  4. spēlei izvirzītajām funkcijām jāatbilst materiālajam nodrošinājumam,
  5. spēlei jānodrošina brīvība, savstarpēja sadarbība kopdarbībā un līdztiesība.

Ļoti būtiski ir skolēnos radīt interesi par spēli kā mācību metodi. Tāpat arī svarīga ir spēles struktūra, kas sastāv no trim posmiem, proti, spēles sagatavošanās posms (skolotājs izvirza mērķi, veido motivāciju, iepazīstina ar noteikumiem, sadala lomas, ja tādas ir), spēles norises posms (tiek pildīti izvirzītie mērķi), spēles noslēguma posms (skolotājs kopā ar skolēniem izvērtē darbību un novērtē rezultātus). Svarīgi, lai skolēni, izvērtējot spēles gaitu, atklātu, kādas jaunas prasmes un atziņas viņi ir guvuši. Tāpat arī skolotājam vienlaikus jāizvirza jauni uzdevumi: kas vēl jāmācās, ko jaunu vēl mācīsimies tuvākajā laikā.

Balstoties uz apskatītajām teorijām par spēles vadīšanu un iekļaušanu mācību procesā, kā arī uz personīgajiem novērojumiem latviešu valodas stundās, secināju šādas spēles funkcijas:

  1. tā veicina audzēkņu izziņas spēju attīstību,
  2. tā stimulē audzēkņa darbības radošo procesu,
  3. spēle palīdz skolēniem atbrīvoties no stresa, tādējādi mazinās spriedze stundās,
  4. spēle atdzīvina mācību darbu, rada mācību darbībai labvēlīgu un patīkamu atmosfēru, rada atbrīvotību ne tikai skolēnos, bet arī skolotājā,
  5. spēle veicina mācību intereses attīstību,
  6. ar spēles palīdzību skolēnos veidojas orientācija uz panākumiem,
  7. skolēnos aktīvi veidojas pašcieņa un pašapziņa,
  8. spēle veicina skolēnus uz vērtēšanu un pašvērtējumu (apgūto, sasniegto zināšanu vērtēšana, problēmu vērtēšana. Vērtē ne tikai cits citu, bet arī sevi).

Jebkuru spēli var piemērot leksikoloģijas apguvē. Tomēr vislabākās un efektīvākās ir intelektuāli radošās spēles, piemēram, krustvārdu mīklas, didaktiskās spēles. Šo spēļu mērķis ir sniegt skolēniem zināšanas un iemaņas.

Spēles ir efektīvas tikai tad, ja tās notiek īstā laikā, piemēram, agrajās rīta stundās, vēlajās pēcpusdienas stundās, pēc sporta nodarbībām, stundās pirms brīvlaika vai arī tad, kad mācību vielu ir pārāk grūti uztvert, kļūst garlaicīgi. Skolotājam šāds brīdis ir jāredz un stundas gaitā ir jāievieš kāds aktīvāks elements, piemēram, spēle. Līdz ar to spēle nevar būt kā obligāta stundas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka spēles materiāliem vienmēr jābūt gataviem un skolotājam jāredz klases noskaņojums.

Spēlēm jābūt daudzveidīgām, kuras mudinātu skolēnus aktīvi iesaistīties domāšanas un izzināšanas procesā, lai viņi ne tikai saņemtu informāciju, bet arī pārdomātu, interpretētu un saistītu zināšanas ar savām izpratnes spējām. Tāpēc spēlēm jābūt gan tādām, kur katrs skolēns individuāli strādā, piemēram, krustvārdu mīklas, gan arī tādām spēlēm, kur skolēni sadarbojas cits ar citu. Tādējādi skolēni iemācās skaidri izteikt savu viedokli, uzklausīt cits citu, cienīt viens otru, kopīgi risināt izvirzītos uzdevumus un problēmas.

Jāatzīst, ka spēles laikā klasē valda lielāks troksnis, jo bērni ir aktīvi, tiek apgūta mācību viela. Skolotājam nepieciešams regulēt skolēnu uzvedību un runu.

Jebkura spēle bagātina vārdu krājumu. Tālāk piedāvāju 11 spēles, kuras papildina gan katra indivīda vārdu krājumu, gan zināšanas no citiem mācību priekšmetiem, piemēram, ģeogrāfija, bioloģija, vēsture u.c.

1. spēle

Spēles norise: katrs skolēns savā burtnīcā uzzīmē tabulu, kas sastāv no 8 ailēm. Katrā ailē ieraksta vārdus: valsts, pilsēta, ūdenskrātuve, personvārds, apģērbs (aksesuāri), ēdiens, augs, dzīvnieks. Spēles vadītājs (skolotājs) izvēlas kādu alfabēta burtu. Nosauc to skaļi. Ar nosaukto burtu skolēniem katrā ailītē jāsaraksta attiecīgie nosaukumi. Kurš pirmais visus vārdus sarakstījis, tas paceļ roku, bet kopumā rakstīšanai laiks ne ilgāk par 1 minūti. Tie, kuri kādu vārdu nav uzrakstījuši, ievelk ailē svītriņu. Spēles vadītājs izvēlas nākamo burtu un turpina tāpat. Spēles sākumā jau vienojas, cik burtus izvēlēsies (piemēram, 10 burtus). Spēles beigās katrs saskaita vārdus. Par katru uzrakstītu vārdu 1 punkts. Uzvar tas, kuram visvairāk punktu. Kopā skaļi pārrunā rezultātus, vai visiem pareizi uzrakstīts.   

Piemērs:

Tabula

Ieguvumi no spēles: palīdz atcerēties citās stundās apgūto, tādējādi aktivizē esošo vārdu krājumu un zināšanas.

2. spēle

Spēles norise: skolēni sēž aplī. Pirmais spēles dalībnieks nosauc lietvārdu, otrais dalībnieks sauc nākamo lietvārdu, bet tā nosaukums sākas ar iepriekšējā vārda pēdējo burtu. Skolēnu uzdevums ir ieklausīties, ko saka iepriekšējais dalībnieks, lai varētu turpināt. Spēles ilgums 10–15 minūtes. Tas, kurš nevar nosaukt vārdu, izstājas no spēles.

Piemērs: Valoda – Abava – aka – akmens – saule – elle – enkurs – soma – Agnese – egle utt.

Ieguvumi no spēles: aktivizē vārdu krājumu, kā arī trenē uzmanību un koncentrēšanās spējas.

Šai spēlei var izmantot arī variantu, kas ir nedaudz sarežģītāks.

Spēles norise: skolēni sēž aplī. Skolēni sauc īpašības vārdus, darbības vārdus vai kādas citas vārdšķiras vārdus. Spēles dalībnieki nākamos vārdus sāk ar iepriekš nosauktā vārda pēdējo zilbi. Tas, kurš nevar nosaukt vārdu, izstājas no spēles.

Piemērs: Valoda – daba – bagātība – basa – sami – mini – niķi – ķibele – lete – telegramma – masa utt.

Ieguvumi no spēles: ne tikai aktivizē vārdu krājumu, bet arī palīdz atcerēties vārdu dalīšanu zilbēs.

3. spēle

Spēles norise: spēlē divās grupās. Skolotāja sagatavo vairākas kartītes, uz kurām ir uzrakstīti vārdi. Vispirms no grupas pie tāfeles atnāk viens dalībnieki. No tās pašas grupas kāds izvelk vienu kartīti. Izlasīto vārdu parāda grupai, bet skaļi nelasa (tā, lai tas, kurš stāv pie tāfeles, to vārdu nezina). Viens no grupas iet pie tāfeles un nostājas ar muguru pret tāfeli. Viņa uzdevums ir pēc iespējas precīzāk skaidrot un raksturot minēto vārdu, un otrs dalībnieks pēc pirmā raksturojuma zīmē konkrēto lietu uz tāfeles. Pārējie grupas dalībnieki seko līdzi. Laiks 5 minūtes. Pēc tam apspriež un secina, cik precīzi skolēns ir raksturojis konkrēto lietu un cik precīzi otrs skolēns to ir sapratis un uzzīmējis. Tieši tāpat nāk divi no otras grupas. Spēlē tik ilgi, kamēr visi grupas dalībnieki ir gan bijuši pie tāfeles, gan raksturojuši vārdu. Uzvar tā grupa, kura visprecīzāk un vairāk spējusi uzzīmēt nosauktās reālijas.

Piemērs: vārdi mašīna, māja, kuģis, velosipēds, cilvēks, suns, kaķis u.c.

Ieguvumi no spēles: attīsta komunikācijas spējas, pilnveido prasmi precīzi izteikties un saprasties, kā arī sadarboties.

4. spēle

Spēles norise: spēlē divās vai trijās grupās. Vienā grupā apmēram 4 cilvēki. Skolotāja aicina skolēnus nosaukt vārdu, kas sastāv no 10 – 20 (pēc iespējas dažādiem) burtiem. Izvēlas vienu no vārdiem un to uzraksta uz lapām. Dalībnieku uzdevums ir no dotā vārda piecu minūšu laikā izveidot pēc iespējas vairāk vārdu pamatformā. Pēc piecām minūtēm skolotāja pārtrauc spēli. Dalībnieki sauc uzrakstītos vārdus. Ja otrai grupai ir tāds vārds, pirmā grupa saņem 1 punktu, ja nav, iegūst 2 punktus. Uzvar tā grupa, kurai ir vairāk punktu.

Piemērs: kartupelis (vārdi: karte, sile, art, kaste, lats utt.)

Ieguvumi no spēles: spēle attīsta uzmanību un koncentrēšanās spējas, aktivizē vārdu krājumu.

5. spēle

Spēles norise: skolotāja sauc daudznozīmīgus vārdus. Skolēniem pēc iespējas ātrāk jāpasaka, minot vārdu savienojumu, pamatnozīmi. Pirms spēles vienojas, cik vārdus skolotāja sauks. Skolēns, kurš atbildējis pareizi, saņem vienu kartīti. Uzvar tas skolēns, kurš precīzāk un ātrāk nosauks vārda pamatnozīmi, tādējādi saņemot visvairāk kartītes. Pēc uzdevuma klasē kopā jāpārrunā visu vārdu pamatnozīmes un atvasinātās nozīmes.  Ieteicams izmantot “Latviešu valodas vārdnīcu”.

Piemērs: vārdi darināt, gliemezis, krēms, pliks, kažoks, apaļš, pele u.c.

Ieguvumi no spēles: skolēni izprot jēdzienu vārda pamatnozīme.

6. spēle

Spēles norise: skolotāja sauc daudznozīmīgus vārdus, skolēniem jāpasaka visas vārda atvasinātās nozīmes (jānosauc nozīmes skaidrojums un nozīme lietojumā). Skolēns, kurš nosaucis visprecīzāk nozīmes skaidrojumus un nozīmi lietojumā, saņem kartīti. Uzvar tas, kuram ir visvairāk kartīšu. Spēles sākumā vienojas, cik vārdus sauks.

Piemērs: vārdi zvaigzne, gulēt, pele, liecība, māsa, svārki, stiept u.c.

Ieguvumi no spēles: skolēni izprot jēdzienu vārda atvasinātās nozīmes, pilnveido saskarsmes prasmes.

7. spēle

Spēles norise: skolēni sadalās divās grupās. Katra grupa domā 10 vienkāršus paplašinātus teikumus, kuros kāds vārds ir tiešā nozīmē. Laiks 5 minūtes. Pēc tam viena grupa nolasa savu teikumu otrai grupai, kurai vārds vai vārdi minūtes laikā jāpārveido pārnestā nozīmē. Ja grupa paspējusi pareizi pārveidot, tā iegūst 1 punktu, ja nepareizi vai nepaspēj, tad punktu nav. Šādi cenšas pārveidot visus teikumus. Pēc tam grupas mainās. Uzvar tā grupa, kurai vairāk punktu.

Piemērs: teikumi ūdens viļņojas (tiešā nozīme) – šodien manas domas viļņojas jautrībā (pārnestā nozīme), pajumtē cielavas vij ligzdu (tiešā nozīme) – koku pajumtē paslēpāmies no lietus (pārnestā nozīme), tavs pagalms šodien ir tīrs (tiešā nozīme) – pēc izdarītā man ir tīra sirdsapziņa (pārnestā nozīme) u.tml.

Ieguvumi no spēles: šī spēle attīsta skolēnos uzmanību, veicina sadarbību, attīsta prasmi tēlaini izteikties (izmantot metaforas) un bagātināt valodu.

8. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās pa pāriem. Katram pārim nepieciešams metamais kauliņš. Viens no pāra dalībniekiem nosauc kādu vārdu, otrs met kauliņu. Cik punktu tas rāda, tik sinonīmu nosauktajam vārdam jāpasaka. Tad abi mainās. Spēles ilgums 5 minūtes. Ieteicams izmantot sinonīmu vārdnīcu. Katram pārim jāizdomā savi secinājumi par sinonīmiem un spēles norisi.

Piemērs: vārds plūst. Jānosauc 4 sinonīmi – tecēt, brāzties, skriet, joņot.

Ieguvumi no spēles: attīsta koncentrēšanās spējas un uzmanību. Veicina sadarbību. Attīsta spēju izteikt savu viedokli un argumentēt to. Šajā spēlē ļoti svarīgi ir tas, ka skolēni paši noskaidro, ka ne visiem vārdiem ir sinonīmu vai nav tik daudz sinonīmu (metamajam kauliņam maksimālais punktu skaits ir 6, tātad maksimāli vienam vārdam bija jānosauc 6 sinonīmi).

9. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās grupās. Katra grupa saņem sinonīmu krustvārdu mīklu, kurā atminējumi ir pamatnozīmes vārdi, bet dotie skaidrojumi – vārds no sinonīmu rindas. Krustvārdu mīkla jāatrisina 10 minūtēs. Grupas apmainās ar mīklām un pārbauda. Uzvar tā grupa, kura atminējusi visvairāk vārdu. Ieteicams izmantot sinonīmu vārdnīcas.

Piemērs:

Krustvārdu mīkla

Horizontāli. 1. Spics. 2. Raudzīties. 3. Aprīt. 4. Saistīt. 5. Nolīdzināt. 6. Svaidīties. 7. Milzīgs. 8. Šņukstēt. 9. Ikviens. 10. Laisks.

Vertikāli. 1. Sarkanīgs. 2. Ritināt. 3. Zuzēt. 4. Ļipainis. 5. Celtnieks. 6. Bārt. 7. Līksmoties. 8. Spodrs. 9. Salts. 10. Lipināt.

Ieguvumi no spēles: attīsta skolēnos sadarbību un uzmanību. Māca skolēniem vērtēt pašiem sevi un citus. Attīsta spēju darboties un domāt ātri. Bagātina valodu.

10. spēle

Spēles norise: Skolēni sadalās divās vai trīs grupās. Katra grupa saņem 20–25 vārdus (abām grupām vienādi vārdi). Grupai ir 2 minūtes laika apdomāties un uzrakstīt visiem vārdiem antonīmus. Grupa, kura beidz ātrāk, paceļ roku un spēli beidz abas grupas. Pārrunā atbildes. Par katru pareizi uzrakstītu vārdu grupa saņem 1 punktu. Uzvar tā grupa, kurai visvairāk punktu.

Piemērs: vārdi—strādāt – slinkot, slapjš – sauss, aizvest – atvest, palaidnīgs – paklausīgs, devīgs – skops, saulē – ēnā, greizs – taisns, skaļš – kluss, augsts – zems, izdot – saņemt, debesis – elle, liels – mazs, stiprs – vājš, saulains – apmācies, tuvu – tālu, auksts – silts, draugs – ienaidnieks, meli – patiesība, atklāts – noslēpumains, tumšs – gaišs.

Ieguvumi no spēles: attīsta skolēnos spēju ātri domāt, kā arī sadarboties grupā.

11. spēle

Spēles norise: Klase sadalās grupās. Katras grupas uzdevums ir veidot mīklas, kurās jāiesaista antonīmu pāri. Iepriekš vienojas, cik mīklu jāizveido un cik ilgā laikā. Pēc tam grupas uzdod viena otrai mīklas, pārrunā, vai mīklā ir antonīmu pāri un mēģina atminēt mīklu. Uzvar tā grupa, kura uzminējusi vairāk mīklu.

Piemērs: No rīta aust, vakarā riet. (Saule) Ziemā ļauna, vasarā mīļa. (Skolotāja) Vasarā īsa, ziemā gara. (Nakts) Ne auksts, ne silts. (Rudens)

Ieguvumi no spēles: šī spēle attīsta radošo domāšanu un iztēli, kā arī veicina sadarbību un nostiprina zināšanas par antonīmiem.