Alberts, Liene, Karlīne, Marisa Zubāni ar vēstnieku Juri Audariņu vēstniecibā Kanādā. Foto: Karmena Svilane
2012. gada 14. septembrī Latvijas vēstnieks Kanadā Juris Audariņš Toronto Latviešu biedrības Sestdienas skolas koklēšanas skolotājai Marisai Zubānei pasniedza desmit Latvijā darinātas kokles. Tautiskie instrumenti tika nodoti skolotājas Zubānes gādīgajās rokās, kas vēstniecībā bija ieradusies tās saņemt kopā ar ģimeni – vīru Albertu un meitām Karlīni un Lieni, kuŗas šogad apgūs koklēšanas prasmi, – tā iesākās Latvijas vēstniecībā Kanadā trešās sekretāres Egijas Eglītes izplatītais paziņojums Latvijas plašsaziņu līdzekļiem.
Kā šāds apjomīgs kokļu pasūtinājums izdevās, varbūt pat pirmo reizi šādos apmēros starp Latviju un ārvalstīm? Šo pasūtinājumu atbalstīja ne tikai Latvijas Ārlietu ministrija, bet arī kokļu darinātājs Rīgā, galdnieks Rīgā, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā Kultūras un Izglītības Fonds (LNAK KF), Toronto Latviešu biedrības Sestdienas skola (TLBSS) un skolas vecāki,- katram bija sava svarīga loma.
2011.- 2012. mācību gadā pēc sešu gadu pārtraukuma atsākās koklēšanas stundas Toronto Latviešu biedrības Sestdienas skolā. Skolotāja Marisa Zubāne un palīgskolotāja Kristīne Keon uzņēmās mācīt ieinteresētiem bērniem koklēšanas māku, lai turpinātu šo kultūras mantojumu nākamajā paaudzē. Pirmās nedēļās pieteicās 31 bērns no pirmās līdz astotai klasei, apmēram puse skolas skolnieku!
Ar prieku koklētāji katru otro nedēļu sanāca dziedāšanas stundas laikā, sagrupēti pa divām klasēm – 1.-2. kl., 3.-4. kl., 5.-6. kl. un 7.-8. kl. Tādā veidā iznāca četras koklēšanas stundas dienā. Bija ļoti nepieciešami tā rīkoties, jo gada sākumā tikai 14 bērniem bija pašiem savas personīgās kokles. Pārējiem 17 skolēniem vajadzēja lietot skolas kokles. Vislielākā grupā sanāca 14 bērnu, un no tiem sešiem nebija kokles. Kaut skolas sarakstā uzrādītas 18 kokles, īstenībā tikai puse bija lietojamas mūsu pamatmācībām, un viena bija pazudusi. No deviņām lietojamām koklēm tikai sešas bija piemērotas mazu bērnu rokām. Mums patiešām iznāca lietot visas piemērotās kokles gandrīz katrā koklēšanas stundā. Ja kāds aizmirsa atvest savu kokli, tad viņam bija jācenšas spēlēt lielāku kokli. Mēs mēģinājām remontēt dažas kokles, bet nopietnu problēmu dēļ nespējām tās sagatavot spēlēšanai. Ko darīt? Nolēmām izpētīt, kā dabūt vēl kokles.
Bijām dzirdējuši, ka vairākas reizes pēdējos 20 gados tika izsludināts lūgums Toronto sabiedrībai ziedot kokles skolām, tāpēc izpētījām iespējas atrast kokles te, Ziemeļamerikā, un atradām divus kokļu darinātājus, – vienu kanadiešu amatieri ārpus Toronto, kuŗam bija īpatnējs stils un kas bija bez lielas pieredzes, un pašu pazīstamo Ilmāru Vilmani, kuŗš dzīvo un vēl darina kokles Floridā, ASV.
Mēs pētījām iespējas arī Latvijā. Saņēmām ziņu no bijušā Otavas Koklētāju ansambļa vadītāja Miķeļa Svilana, kuŗš patlaban dzīvo un strādā Rīgā. Viņš bija nopircis D mažora kokli no viena kokļu meistara Rīgā folkloras veikalā ,,Upe”. Kokle labi skanēja, un viņš bija ļoti apmierināts ar savu pirkumu. Viņš piedāvāja iepazīstināt mūs ar šo Latvijas kokļu meistaru.
2012. gada janvāŗa sākumā sazinājāmies ar kokļu darinātāju un saņēmām atbildi, ka viņš bija ar mieru pieņemt pasūtinājumu vairākām koklēm, saprotot, ka mēs vēlējamies, lai tās būtu gatavas laikā, iesākot jauno mācību gadu septembrī. Kad izsludinājām projektu TLBS skolas saimei, pieteicās vairākas ģimenes ar interesi pasūtināt kopā 10 kokles. Koklēm bija jābūt 13 stīgu E (Mi) mažora koklēm ar līdzīgiem izmēriem kā Kārļa Staško, Rūdolfa Zālamaņa un citām līdzīgām koklēm.
Kokļu darinātājs piedāvāja izvēlēties no piecām krāsām, diviem kokles vāka atveres rakstiem, divām pēdiņu formām un kādu latviešu rakstu iegravējumu sānos. Martā oficiāli aizsūtījām pasūtinājuma izvēles un detaļas. Pie kokļu darinātāja mēs arī painteresējāmies par iespēju pasūtināt kokļu futrāļus jeb kastes. Viņš sameklēja galdnieku, kas bija ar mieru uztaisīt desmit kastes šīm koklēm.
Februāŗa sākumā mēs bijām izsūtījuši lūguma vēstules LNAK KF, lūdzot financiālu atbalstu kokļu iegādei, un Latvijas vēstniecībai Kanadā ar lūgumu palīdzēt ar kokļu nogādāšanu Kanadā. TLBSS bija ļoti pateicīga un gandarīta aprīļa mēnesī saņemt ievērojamu financiālu atbalstu no LNAK KF kokļu iegādei. To izdalījām vienādi pa visām 10 ģimenēm, lai palīdzētu ar iegādāšanas maksu. Maija mēnesī Latvijas vēstniecība Kanadā atbildēja, ka viņi bija nokārtojuši kokļu pārsūtīšanu no Rīgas uz Latvijas vēstniecību Otavā caur Latvijas Ārlietu ministriju. Tas atvieglināja mūsu ģimenes no pasta un saiņošanas izdevumiem, kā arī no raizēm par kokļu atceļošanu. Mēs patiešām bijām tik priecīgi un pateicīgi par šādu sadarbību un atbalstu gan Kanadā, gan Latvijā!
8. jūnijā Miķelis Svilans kokles nogādāja Latvijas Ārlietu ministrijā, kur tās tika sagatavotas pārsūtīšanai uz Otavu. 25. jūnijā saņēmām ziņu, ka visas 10 kokles bija ieradušās. 14. septembrī TLBSS koklēšanas skolotāja Marisa Zubāne ar ģimeni aizbrauca uz Otavu, lai atvestu kokles uz Toronto. Vēstniecībā viņi tikās ar vēstnieku Juri Audariņu, vēstniecības trešo sekretāri Egiju Eglīti un vēstniecības lietvedi Karmenu Svilani. Vēstnieks oficiāli nodeva visas 10 Latvijā darinātās kokles, kas bija mērojušas tālo ceļu uz Kanadu.
Šīs kokles tagad ir savu īpašnieku/skolēnu rokās: Viktors un Violetta Ezeri, Amanda un Simona Gaides, Marta un Amalie Kannes, Liene Lūsis-Zondo, Anna Strok, Karlīne un Liene Zubānes. Varam tagad priecāties, mūzicēt un lepoties ar jaunām koklēm! Ar šīm jaunām koklēm visi TLBSS koklētāji tagad sarīkojumos varēs reizē nospēlēt dziesmas. Pirmā reize būs šī gada 18. novembŗa aktā Kanadas Latviešu Centrā Toronto. Par šo kopā spēlēšanas iespēju sirsnīgi pateicamies visām latviešu sabiedrības organizācijām un visiem individiem, kas mums palīdzēja īstenot to, ka mūsu bērni spēs uzturēt mūsu latviešu kultūras tradicionālo kokļu mūzicēšanu. Lai tas turpinās gadiem ilgi!
Visas desmit kokles pirms nogadāšanas Ārlietu ministrijā. Foto: Miķelis Svilāns.
