Lieldienu svinēšana Baltikas ciemā Baškīrijā

Ilona Saverasa | 2018. gada 16. April

Klāt pavasaris! Klāt Lieldienu prieks! Lai gan Baškīrijā pavasaris nāk ilgi un ar lielām pūlēm, tas tomēr nāk, un Lieldienas pa kupenām tek tam līdzi. Šogad Baškīrijas latviešiem Lieldienas ievilkās līdz pat aprīļa vidum. Lai! Svētku nekad nav par daudz.

Šoreiz Lieldienu prieku dalījām ar Baškortostānā dzīvojošajiem baltkrieviem, kuri 19. gadsimta beigās no centrālās un austrumu Baltkrievijas pārcēlās uz Baškīriju zemes dēļ. Baltkrievi apmetās Iglino rajonā, kur savukārt jau mitinājās latvieši. Iglino un Arhangele bija divas lielākās latviešu kolonijas Baškortostānā.

Iglino rajons atrodas netālu no Baškīrijas galvaspilsētas Ufas, agrāk – Ufas apriņķis. Tajā vienkopus atradās Austrumciema (visvecākais latviešu ciems Baškīrijā), Ozolciema, Baltijas (tagad Baltikas) ciema, Rīgas, Simbirskas, Baložciema u.c. viensētu kolonijas.

Baltijas ciema koloniju 1885. gadā nodibināja Smiltenes un Raunas ieceļotāji. Latvieši audzēja rudzus, prosu, auzas, kviešus, galvenais ienākumu avots bija lopkopība. 1890. gadā latvieši atvēra savu skolu, pirmajos gados mācības notika latviešu valodā. 20. gadsimta sākumā mācības notika jaunās skolas telpās, tās pirmais direktors bija Kārlis Sville. Ar lielu bijību vietējie latvieši atceras skolotāju Gustavu Gulbi, kurš skolā nostrādājis visu mūžu. Pratis gatavot vijoles, bijis labs dārznieks. Baltijas un Austrumu ciemā bija lūgšanu nami, kuri 20. gadsimta 30-tajos gados pārtapa par klubiem. Baltijas ciema lūgšanu namā strādāja pērminderis Kārlis Gulbis, kuru 1937. gadā apcietināja, un piesprieda 25 gadu sodu izsūtījumā. Līdzīgi kā Arhangeles kolonijas latvieši, arī Iglino tika dibināti orķestri, kori, pat amatierteātri. Pūtēju orķestri vadīja Pēteris Eidiņš, stīgu instrumentu orķestri – Voldemārs Šmits.

Baltkrievi, līdzīgi kā latvieši, 19. gadsimta beigās uz Baškīriju pārcēlās zemes dēļ. 20 gadsimta sākumā uz Baškīriju atceļoja Pirmā pasaules kara bēgļi. Ar laiku jau atbraukušie baltkrievi uz Baškīriju aicināja savus novadniekus, slavēdami Baškortostānas auglīgo zemi. Baltkrievi galvenokārt nodarbojās ar zemkopību, audzēja linus. Saimniekoja tā, kā bija pieraduši to darīt dzimtenē. 20. gadsimta 50-tajos, 70-tajos gados daudz latviešu atgriezās savā etniskajā dzimtenē. Baltkrievi šo iespēju tik ļoti neizmantoja. Baltikas ciema vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Marina Manturova paskaidroja: “Staļiniskās represijās latvieši cieta krietni vairāk nekā baltkrievi, tas bija viens no iemesliem, kāpēc latvieši izmantoja iespēju atgriezties Latvijā”.

Iglino rajons ir vienīgais Baškortostānas rajons, kur dzīvo daudz baltkrievu, tāpēc tika izveidots Baltkrievu Kultūrvēsturiskais centrs, kura paspārnē darbojas pieaugušo un bērnu baltkrievu folkloras ansambļi, muzejs, kā arī bibliotēka, kurā ir pieejamas grāmatas baltkrievu valodā. Baltikas ciema vidusskolā fakultatīvi var apgūt baltkrievu valodu un folkloru. Līdzīgi kā latviešiem Jāņi, arī baltkrievi ļoti labprāt svin vasaras saulgriežus (jūlijā). Tie ir plaša mēroga svētki, kurus apmeklē baltkrievi no citām Krievijas pilsētām un no Baltkrievijas.

Apmeklējot Baltikas ciemu, mani patīkami pārsteidza iedzīvotāju draudzība un mērķtiecība. Par saviem līdzekļiem ciematā ir uzcelta baznīca, ciemats ir sakopts un tīrs. Kluba zālē nebija nevienas brīvas vietas, pie tam, uz koncertu bija atnākuši ne tikai skolēni, bet arī skolotāji. Taču visbrīnišķīgākais bija tas, ka pēc koncerta es iepazinos ar vienu no Baltikas ciema latvietēm Mildu Gulbi. Viņas senči savulaik atbraukuši no Vidzemes.

Baškīrijas latviešu diasporai ir izveidojusies cieša sadraudzība ar ukraiņu un vāciešu diasporu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka nedz ukraiņiem, nedz vāciešiem un arī baltkrieviem nav tik ciešas sadarbības un atbalsta ar etnisko dzimteni kā tas ir latviešiem. Uzturēt un saglabāt saikni ar savu etnisko dzimteni ir svarīgi, taču Baltikas baltkrievi savu kultūru un valodu spēj saglabāt arī bez šīs saiknes ar dzimteni. Pirms pāris gadiem ugunsgrēks iznīcināja Baltkrievu etnogrāfisko muzeju, vietējie to ir atjaunojuši. Baltkrievu folkloras ansamblis “Sjabri” vairākkārt ir ieguvis “Tautas ansambļa” godu.

Baltkrievus un latviešus vieno kas kopīgs. Tā ir spēja svešā vietā neaizmirst sevi un spēt par to runāt un stāstīt tik ilgi, kamēr sadzird un apjauš, ka mēs esam tāda saujiņa ne savējo. Šai baltkrievu saujiņai tas ir izdevies lieliski. Saglabāt savu kultūru un valodu laikā, kad līdzekļu trūkumu dēļ daudz kas apstājas, ir liela māka. Mēs varam tikai mācīties, kā to paveikt. Gribas ticēt, ka šī saikne ar uzņēmīgo, viesmīlīgo un draudzīgo tautu nepārtrūks.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Atkal notiek latviešu kultūras dienas Baškortostānā

Ilona Saverasa | 2018. gada 10. March

Darbs dara darītāju, un meistars, kā mēs zinām, no debesīm nekrīt. Darbs tik tiešām dara darītāju, bet debesis zemē nemet vis meistarus, bet ideju aizmetņus, kas pāraug notikumos. Kādi darītāji un kas par notikumiem? Kas atkal noticis Baškortostānā, ka gribas par to runāt skaļi, pat skaļāk nekā parasti?!

Pirms gada priecājos par to, ka Arhlatviešu vidusskolā tika ieviesta jauna tradīcija, proti, Latviešu kultūras dienas, kuru norises laiks ir gada sākums, tās ilgst divas nedēļās. Tā kā 2018. gads ir Latvijas simtgade, tad šo svarīgo notikumu man gribējās atnest arī uz Baškortostānu, tāpēc gatavošanās kultūras dienām notika ļoti laicīgi. Latvijas simtgade ir ļoti īpašs laiks, tāpēc arī kultūras dienām bija jābūt īpašām.

Ar ko aizraut un pārsteigt skolēnus, kā izcelt latvisko un padarīt to ievērojamu? Atrisinājums atnāca pats, pie tam pavisam negaidīti. Novembrī, esot pieņemšanā pie Latvijas Republikas vēstnieka Maskavā, divām Maskavas latvietēm radās ideja doties uz Baškortostānu un piedalīties Latviešu kultūras dienās. Domāts, darīts! Pēcāk Maskavas dāmām pievienojās trešā, un tā šī apņēmīgā trijotne februāra vidū lidoja uz Baškīriju. Trīs dienu laikā gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolas skolēniem bija iespēja klausīties pieredzes bagātās vēsturnieces Ilzes Rengas stāstu par Latvijas ceļu līdz tās simtgadei, latviešu folkloras ansamblim “Atbalss” bija lieliska iespēja strādāt ar profesionālu horeogrāfi Antru Levovu, pie tam Antra ar latviešu rotaļām prata aizraut arī sākumskolas skolēnus. Latviešu valodas stundās ar skolēniem strādāja Maskavas Valsts universitātes pasniedzēja un Maskavas Latviešu skoliņas skolotāja Irita Saukāne. Tās bija ļoti piesātinātas un aizraujošas dienas, kuru laikā iespaidus un zināšanas guva ne tikai skolēni, bet arī latviešu valodas skolotāja Ilona.

Pašreiz rit otrā Latviešu kultūras dienu nedēļa. To īpašu padara latviešu valodas skolotājas Lienes Salmiņas radošais darbs ar latviešu valodas apguvējiem. “Strādāt ar skolēnu tā, lai viņa domas virzītos citā šķautnē”, saka skolotāja. Paralēli tam skolotāja Liene interesējas par novadpētniecību, proti, skolotāja vēlas apzināt ciema latviešus. Ar līdzīgu mērķi atbraukusi arī vēsturniece un viena no muzeja “LaPa” (Latvieši pasaulē) veidotājām Brigita Tamuža. Vēsturniece intervēja gan M. Gorkija, gan Bakaldīnas ciema latviešus, vāca materiālu muzeja fondam, vadīja vēstures nodarbības gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolās. Priecē vēsturnieces Brigitas sacītais par Arhlatviešu ciema latviešiem:“Arhlatviešos ir diezgan daudz latviešu, kas vēl runā latviski, ņemot vērā, ka pavisam netālu ir Bakaldīnas ciems, kur latviešu un latviešu valodas pratēju palicis pavisam nedaudz.” Tamāra Bezbaile, Inese Zvaigzne, Lidija Blūma, Margarita Lielmane, Milda Kazanceva, Nadežda Freimane, Irina Haisarova (dzim. Vernere), Nadežda Ģībiete, tā ir tikai kripatiņa to latviešu, kurus nedēļas laikā vēsturniece paguva apciemot, tā ir tā kripatiņa latviešu, kas sevī nes pieredzi un vēsturi, par kuru svarīgi stāstīt, kuru svarīgi saglabāt.

Latviešu kultūras dienas ir kļuvušas par tradīciju. Es apzinos, kā tā tas būs tik ilgi, kamēr skolā tiks apgūta latviešu valoda. Es esmu pateicīga, ka skolā notiek Latviešu kultūras dienas, jo latviešu valodas un kultūras nozīmē Arhlatviešu vidusskolā tikai pastiprinās, pie tam, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, arī skolēni daudz vairāk interesējas par latviešu kultūru. Es atkal un atkal atduros pret atziņu, ka kopā var paveikt daudz un kopā darot arī izdodas. Ir vesels gads, lai domātu, ko un kā varētu darīt nākamajās Latviešu kultūras dienās, lai tās būtu interesantas, saistošas un sniegtu arvien jaunu informāciju, radītu interesi par Latviju, latviešu valodu un mums – neparastajiem latviešiem, kas turas cieši kā zāģa zobi.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Baškīrijas latviešu folkloras ansamblis “Atbalss” Mārtiņus svin Bakaldīnā

Ilona Saverasa | 2016. gada 13. November

Katra latviešu gadskārta Baškīrijā nāk ar kaut ko jaunu un nebijušu. Iepriekšējos gadus Mārtiņi tika svinēti ar ukraiņiem, vāciešiem, šogad Mārtiņdienas koncerts tika vests uz Bakaldīnas vidusskolu.

Bakaldīna atrodas 20 km no Maksima Gorkija ciema. Tā bija viena no latviešu kolonijām. Līdz latviešu ierašanās laikam Bakaldīnas teritorija bija tukša un neapdzīvota. Līdz ar latviešu ierašanos tiek izveidota pirmā skola Bakaldīnas teritorijā (1901. gadā Kalna skola, mācības latviešu valodā notiek līdz 1938. gadam), arī kultūras dzīvi veido iebraucēji no Latvijas, proti, tiek nodibināts orķestris, koris, iedzīvotāji iestudē izrādes. Uz Bakaldīnu viesizrādēs brauc Maskavas teātris „Skatuve”, nodibinātajā bibliotēkā tiek saņemtas grāmatas, avīzes un žurnāli no Latvijas. Par Bakaldīnas latviešiem izdotas vairākas grāmatas. Viens no to autoriem ir bijušais bakaldīnietis žurnālists Arvīds Auns-Urālietis („Vēl atmiņā bērnības saule”, „Latviešu saraksti”), sērijā „Tradīciju burtnīca” izdoti „Baškīrijas siguldiešu stāsti”- intervijas ar Bakaldīnas latviešiem, kas 20.gs. piecdesmitajos gados atgriezās Latvijā.

Pašreiz Bakaldīnas vidusskolā mācās apmēram 100 skolēnu. Latviešu valoda netiek mācīta, bet šajā mācību gadā Bakaldīnas skolēniem ir iespēja reizi nedēļā apmeklēt latviešu folkloras pulciņu. Tā ir iespēja iepazīstināt un radīt interesi par latviešu – senču kultūru. Lai gan Bakaldīnas skolā lielākā daļa skolēnu ir baškīri un krievi (pagājušā gadsimta 50-tajos gados liela daļa latviešu atgriezās Latvijā), vietējie iedzīvotāji ļoti spilgti atceras to, ka latvieši ir dzīvojuši Bakaldīnā, ka tie ir iekopuši tagadējos Bakaldīnas laukus, ka tā ir bijusi strādīga tauta, kas pie turības tikusi ar smagu darbu. Pie tam Bakaldīnas vidusskolas muzejā (to izveidoja Bakaldīnas vēstures skolotāja Nadežda Ģībiete) ir daudz materiālu (fotogrāfijas, arhīva dokumenti, sadzīves priekšmeti, stendi), kas atspoguļo mūsu tautiešu ikdienas un kultūras dzīvi.

Koncertā, kā ierasts, uzstājās bērnu folkloras ansamblis „Atbalss”, kura dziesmu un deju repertuārs pēdējos gados ir kļuvis krietni plašāks. Būtiski, ka koncertā uzstājās ne tikai ansamblis, bet arī skolēni, kas apgūst un apguva latviešu valodu. Priecē fakts, ka bijušiem latviešu valodas apguvējiem rodas laiks un vēlme piedalīties šādos koncertos.

Man un „Atbalsij” atliek vien pateikties par to, ka mums tika dota iespēja sevi parādīt, un kārtējo reizi pierādīt to, ka nav svarīga nacionalitāte, (ansambļa sastāvā ir ne tikai latvieši, bet arī krievi, uzbeki, tatāri un baškīri) bet svarīga ir vēlme pieņemt un izprast citu tautu kultūru, nodot to skatītājiem un klausītājiem ar tādu pat mīlestību, ar kādu to uzņemam sevī.

Sasagrieza čigāniņi

Istabiņas vidiņā,

Sagriez, Dievs, rudzus, miežus

Lielajā tīrumā.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.