Notvert latvisko sevī. Austrālijas latvieša pieredzes stāsts

Būt latvietim un daļai no latviešu tautas ir īpašs un unikāls dāvinājums, kas ne visiem ir dots. Pēdējos gados tas man ir kļuvis arvien skaidrāks. Tas ir ietekmēis manu ikdienu, kā arī domas par manu nākotni. Mani sauc Andrejs Jaudzems. Esmu Austrālijā dzimis latvietis, kurš līdz šī gada jūlijam visu savu dzīvi bija pavadījis Austrālijas pilsētā Melburnā.

Esmu izaudzis latviešu vidē, un lielākā daļ no maniem tuvākajiem draugiem,tāpat kā es, ir latvieši. Jau kopš bērnības esmu atradies latviskā vidē, pateicoties mācībām latviešu sestdienas skolā un aktīvai iesaistei plašākā Austrālijas latviešu sabiedrībā. Taču reizēm var šķist, ka dzīvoju dubultdzīvi – ārpus latviešu sabiedrības dzīvoju savu ikdienu, izmantojot angļu valodu skolā≤ austrāliešu draugu lokā un publiskajā telpā – vidēs, kur mana latvietība ne vienmēr tiek atzīta.

Lai arī sevi uzskatu par latvieti, ir sajūta, ka latvietību tomēr nevar pilnveidot ārpus Latvijas. Protams, to var uzturēt, bet kādēļ tikai uzturēt, ja var pilnveidot? Šķiet loģiski. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es izvēlējos pēc 12. klases beigšanas 2014. gada novembrī tālākās studijas universitātē atlikt uz vienu gadu un ņemt tā saucamo “brīvo” gadu ar mērķi attīstīt savu latviskumu, tuvāk iepazīsties ar Latviju, vairāk vai mazāk saprast, kāda ir ikdienas dzīve caur Latvijas iedzīvotāja acīm un kaut kā palīdzēt valsts attīstībai. Par laimi man izdevās sarunāt praksi ideālā darba vietā – Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātā.

Ielidoju Latvijā jūnija vidū un jau 30. datumā uzsāku praksi prezidentūras sekretariātā. No sākuma nezināju, ko tieši sagaidīt šajā svarīgajā un nozīmīgajā darba vietā un vai manas prasmes būs pietiekamas, lai veiksmīgi sadarbotos ar kolēģiem un palīdzētu prezidentūras gatavošanā. Pirmie iespaidi bija labi, pat ļoti. Pirmajā darba dienā uzzināju mūsu biroja atrašanās vietu – ēkas augšējā stāvā pretī Bastejkalnam. Nekad mūžā nebiju iedomājies, ka man būs iespēja strādāt šādā vietā ar skatu uz Brīvības pieminekli.

Uzsāku savu praksi sekretariātā galvenokārt kā latviešu-angļu tulks. Pēc tam, kad biju iekārtojis savu darba vietu, uzreiz ķēros pie darba. Pirmie uzdevumi man deva iespēju iepazīties ar jauniem terminiem un gūt izpratni par Eiropas Savienības (ES) struktūru, kā arī prezidentūru ES padomē. ES politika un tās darbība man bija pavisam sveša – Austrālijā šīs zināšanas nav pārāk aktuālas, tāpēc lielākā daļa Austrālijas iedzīvotāju (vismaz tie, kuri nav ieradušies no Eiropas), nav informēti par ES politiku. Taču man bija patiesa vēlme un gribasspēks gūt šīs zināšanas – vispārīgais ES koncepts, proti, tas, ka vairākas valstis var kopīgi sadarboties, lai risinātu problēmas, stiprinātu ekonomiku un sasniegtu kopīgus mērķus, man pašam šķiet ļoti interesants, jo šī politika ir pavisam citādāka nekā tā, ko vērojam ikdienā Austrālijā.

Prakses laikā gan tulkoju, gan pārlasīju un laboju daudz un dažādus materiālus, kā, piemēram, tekstus sekretariāta mājas lapai, brošurām un publikācijā°. Ik pa laikam saņēmu arī teksta gabaliņus no kolēģiem ātrai tulkošanai. No sākuma uzdotie darbi prasīja ieguldīt vairāk laika – man iepriekš nebija tulkošanas pieredzes ar materiāliem šajā sfērā. Tulkošana, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā ātri attīstīt valodas zināšanas. Tā izceļ visas atšķirības un līdzības starp abām valodām, un līdz ar to ļauj dziļāk saprast, kā tās darbojas. Pēc pavisam neilga laika sekretariātā un latviešu vidē kopumā spēju attīstīt savas latviešu valodas zināšanas un tulkošanas prasmes – ātrāk nekā būtu bijis iespējams Austrālijā.

Praksē man bija iespēja ne tikai piedāvāt savas dzimtās angļu valodas zināšanas, bet arī nodarboties ar vienu no maniem mīļākiem hobijiem – fotografēšanu. Sekretariātā strādāju Prezidentūras komunikācijas un sabiedrisko attiecību departamentā, kura pārziņā ir sekretariāta mājas lapas uzturēšana un prezidentūras mājas lapas izstrāde. Tam ir nepieciešamas fotogrāfijas no prezidentūras gatavošanās pasākumem, kā arī bildes, kuras stāsta par Latviju un ataino tās bagātības, piemēram, kultūru un dabu. Tāpēc brīvajā laikā varēju apvienot darbu un izklaidi, dodoties mazos fotografēšanas izbraukumos pa Latviju.

Fotografēšanas uzdevumi arī ļāva man izmēģināt jaunu stilu – reportāžu. Prakses laikā notika dažādi ar prezidentūru saistīti pasākumi un vizītes, uz kurām mani sūtīja fotografēt kopā ar citiem medijiem un preses pārstāvjiem. Šī bija patiešām lieliska un unikāla iespēja, jo varēju iejusties preses fotogrāfa ādā un satikt valsts amatpersonas klātienē dažādās valsts iestādēs, piemēram, Saeimā, Ministru kabinetā un Arlietu ministrijā.

Savā laikā sekretariātā esmu apkopojis arī bilžu galeriju (stock photography) prezidentūras mājas lapai, fotografējot dažādas ēkas, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku jeb Gaismas pili, Latvijas Nacionālo operu, mākslas muzeju Rīgas Birža un Augstāko tiesu. Varētu teikt, ka visi šie uzdevumi bija kā otrā prakse, no kuras guvu tādu pieredzi, ko būtu grūtāk iegūt Austrālijā.

Par prakses vietu un manu nodarbošanos Latvijā uzzinājuši arī tautieši ārpus sekretariāta. Pirms mēneša man bija lieliska iespēja sniegt interviju Latvijas Radio raidījumam 21. gadsimta latvietis (no 29:20), kur varēju iepazīstināt klausītājus ar sevi un to, ko Latvijā daru. Tāpat arī sniedzu īsu uzrunu tiešraidē 18. novembrī un drīz sniegšu interviju žurnālam IR. Liels prieks, ka man tiek dotas vairākas šādas iespējas izpaust savas domas par dzīvošanu Latvijā no “ārzemju” latvieša skatu punkta plašākai auditorijai, jo šķiet, ka mans stāsts kaut kā varētu veicināt vairāk ārzemju latviešu atgriešanos dzimtenē un līdz ar to palīdzēt arī Latvijas attīstībai, kā arī uzlabot emigrācijas situāciju.

Lai gan esmu pasaules otrā pusē un tik tālu prom no savas īstās ģimenes, man šeit Latvijā ir ļoti stipra māju sajūta. Jūtu, ka pilnīgi piederu šeit. Novērtēju to, ka varu runāt latviski katru dienu, katrā brīdī, pat ar svešiniekiem ielas malā. Baudu dziļo sadraudzību ar latviešu paziņām, radiem un kolēģiem. Man it sevišķi patīk tas, ka satieku tik daudz jaunu latviešu draugu un iegūstu jaunus un pozitīvus kontaktus. Novērtēju arī visas iespējas, kas man šeit ir radušās.

Decembris nu ir jau klāt, un prakses termiņš prezidentūras sekretariātā diemžēl ir beidzies. Pēdējie pieci mēneši ir paskrējuši šķietami acumirklī, taču esmu spējis daudz ko paveikt un iegūt plašu un ļoti vērtīgu pieredzi. Varu lepni un ar prieku secināt, ka mans mērķis tika sasniegts. Man ir bijis patiešam liels prieks un gods strādāt profesionālā vidē tik nozīmīgā, ievērojamā un svarīgā darba vietā. Man bija vienreizēja iespēja strādāt prezidentūras sekretariātā, un es no tā ieguvu vērtīgu pieredzi, kas ne tikai rotās manu CV, bet arī palīdzēs īstenot manu nākotnes plāņu pēc studiju beigšanas atgriezties Latvijā uz palikšanu. Man tas ir svarīgi, jo tikai šeit es varēšu dzīvot ar nozīmi un jēgu, valstī, kur man jau no sākuma bija lemts būt!

Noslēdzot šo rakstu, vēlos izteikt lielu pateicību prezidentūras sekretariātam par to, ka pieņēma mani kā praktikantu, kā arī ikvienam cilvēkam, kurš ir palīdzējis radīt visas šīs iespējas! Īpaši liels paldies tām biedrībām, kuras atbalstīja manu braucienu un palikšanu Latvijā – Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Latviešu jaunatnes apvienībai Austrālijā (LJAA) un Daugavas Vanagu Melburnas nodaļai. Bez visu Jūsu atbalsta šis brauciens nebūtu bijis iespējams!

Raksts oriģināli publicēts 2014. g. 8. novembrī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta mājas lapā

Piezīme: Andrejs kopš oriģinālā raksta publicēšanas ir turpinājis strādāt sekretariātā un pieņēmis darba piedāvājumu uz sešiem mēnešiem strādāt kā Projektu koordinators Prezidentūras informācijas tehnoloģiju un tehnoloģisko nodrošinājumu departmentā.

Andrejs Jaudzems ir praktikants Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariatā.

Vai izglītības sistēma ārpus Latvijas strādā kā latviskuma nodrošinātājs?

Latviešu izglītība ārzemēs gādā ne tikai par latviskuma nodrošināšanu, bet arī iepazīstina ar latviskumu dažādas tautības un etniskās kopienas visā pasaulē. Daudzi atzīst ideju par globālu Latviju. Ideja ir tāda, ka latviskums nav ierobežots savā dzimtajā valstī, bet ir izkaisīts pa visu pasauli caur tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs.

Latviešu kultūras vislielākā izvešana plašajā pasaulē notika Otrā pasaules kara laikā, kad daudzi aizbēga uz citām zemēm, kā piemēram Ameriku (ASV), Kanādu, Īriju (sic) un Austrāliju. Kopš tā laika latviešu kopienas ir bijušas nodibinātas un arvien turpina augt. Šodien šīs četras jau iepriekš minētās valstis ir mājas vietas vislielākajām latviešu kopienām ārpus Latvijas. Dzimtās valodas un kultūras uzturēšana šiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus dzimtās valsts, vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga vietējā izglītības sistēma, lai uzturētu latviskumu starp viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem.

Ideja par cilvēku izglītošanu ar kultūru, kas nav dzimtā tajā valstī, kur viņi dzīvo vai kur viņi ir bijuši uzauguši vai piedzimuši, ierosina konstruktīvisma pieeju etniskai identitātei. Konstruktīvisma pieeja skaidro, ka etniskā identitāte tiek veidota no cilvēka izvēlēm, kas ietekmē viņa dzīvi. Šis ir pretstatā primordiālajai pieejai tautības izpratnei, kas uzskata, ka ģenētisks un emocionāls saistījums ar kādu noteikto sociālo grupu katram cilvēkam ir jau no dzimšanas. Tāpēc var piekrist, ka latviskums tiek izveidots un nodrošināts no brīvprātīgas cilvēku izvēles meklēt latviešu izglītību. Tā ir pilnīgi personīga izvēle.

Mēs tagad saprotam, ka latviskums tiek izveidots un ka latviešu izglītība ir atbildīga par tā veidošanu. Tāpēc, ka izglītības sistēmai ir neatņemama loma latviskuma nodrošināšanā, ir svarīgi, ka tā ir pareizi izstrādāta, finansiāli pieejama, un pietiekami vienkārša, lai skolēni nepazaudētu interesi viņu izglītības veidošanā.

Lai uzsāktu izprast to, cik svarīga ir latviešu izglītības sistēma attiecībā uz latviskuma nodrošināšanu, mēs varam izpētīt situāciju, kur latviešu izglītības sistēma neeksistē. Lai iegūtu asu skatījumu uz šo situāciju, mēs sagatavojām interviju caur tīmekli ar Anci Švajnzgeri – latvieti, kura pašlaik dzīvo Marakešā, Marokā. Viņa ir laimīgi apprecējusies ar slovēni, un abi kopā audzina savu meitu. Ance dzīvo vietā, kur apstākļi ir tādi, ka nav ārējas latviešu ietekmes. Cik viņa zina, Marokā nav latviešu sabiedrības, un tāpēc arī nekādas latviešu izglītības sistēmas. Ance jūt, ka ir svarīgi dot viņas meitai latviešu identitāti. Latviskuma uzturēšana ne tikai Ancei, bet arī viņas meitai šajā gadījumā ir pilnīgi viņas atbildība, un tas nemaz nav viegls uzdevums. Ances vīrs nemāk runāt latviski, tikai angliski un slovēniski. Tāpēc, ka Ance prot runāt latviski un angliski, sanāk tā, ka starp visiem ģimenē vienīgā kopīgā valoda ir angļu. Ir noprotams, ka šajos apstākļos, kur nav ārējas latviešu ietekmes un tikai viens no vecākiem ir latvietis, ir ļoti grūti uzturēt, pat arī izveidot tādu identitāti, kas spētu atspoguļot šo cilvēku latviskumu.

Vietās ārpus Latvijas, kur atrodas vairāk latviešu, kā piemēram Sibīrijā, tomēr eksistē vienkārša latviešu izglītība. Kā jau daudzi zinātu, Sibīrija ir vieta, kur notika ļoti nozīmīgi notikumi Latvijas vēsturē. Sibīrijā ir diezgan ievērojama latviešu klātbūtne, kaut gan smagi ietekmēta no vietējās krievu kultūras. Tāpēc, ka Sibīrija ir vieta, kur ir samērā daudz latviešu, ir pieprasījums pēc latviešu izglītības. Mums bija iespēja intervēt vienu latvieti, Lieni Salmiņu, kurai ir pieredze, strādājot ar latviešu sabiedrībām ārpus Latvijas, īpaši izglītības nozarē. Viņa ir mācījusi latviešu valodu mazā skolā Omskā, kas piedāvā pamata valodas un kultūras mācības nesistemātiskā veidā tik, cik to pieprasa vietējie latvieši. Tradicionālas klases nav un ir ļoti maz skolotāju. Šī vienkāršā, ierobežotā izglītības sistēma negādā par dažādiem spēju līmeņiem, un tāpēc valoda tik labi netiek attīstīta. Neskatoties uz to, ka sniegums ir vājš, šīs skolas ir vitālas latviskuma uzturēšanai tādā vietā, kā Sibīrija. Daudzi latvieši, kuri dzīvo Sibīrijā nevar atļauties aizbraukt uz Latviju, un tāpēc viņi paļaujas uz pat visvienkāršākiem izglītības piedāvājumiem, lai uzturētu latvietību lokāli. Bez minimālas latviešu izglītības kultūra pavisam pazudīs.

Austrālijai, īpaši Melburnai, ir daudz plašāka un pilnīgāka izglītības sistēma, un man ir paveicies tajā piedalīties. Sākot jau no pašiem pamatiem ir spēļgrupas, kur latviešu vecākiem ir iespēja satikt vienam otru un viņu mazuļus mierīgā sociālā vidē. Saskare ar latviešu kultūru un valodu sākumposmos bija pamatelements manai latviešu etniskās identitātes attīstīšanai. Šī visaptverošā pamatskola gādā par dažādiem vecumiem un spējām, no bērnudārza un sagatavošanas klases līdz astotajai klasei. Vispirms jāmācās valoda un literatūra, un pēc tam seko arī folkloras, ģeogrāfijas, vēstures, sabiedriskās un ticības mācības, kā arī dziedāšana un dejošana. Iespēja uzņemties papildinājumu tīrām valodas mācībām, kā piemēram ģeogrāfija un vēsture, palīdzēja man radīt saiti ar īsto Latviju. Pēc pamatskolas pilnā kursa beigšanas es pats izvēlējos turpināt mācības Melburnas latviešu vidusskolā. Vidusskolā jauniešiem nodrošina tālākizglītību sabiedriskā un jautrā veidā ar grupu uzdevumiem un klašu diskusijām. Šie atsevišķie izglītības posmi parāda to, ka Austrālijai ir pakāpeniska un progresīva izglītības sistēma, kurā valodas līmenis nepārtraukti tiek paaugstināts. Papildus mācībām ir arī latviešu vasaras aktivitātes, kā piemēram Tērvetes bērnu nometne Viktorijas laukos un Annas Ziedares Vasaras vidusskola pulcina daudz jauniešus no visām valsts malām, kā arī bieži ierodas viesi no ārzemēm un Latvijas. Vasaras vidusskola piedāvā jauniešiem iespēju divas nedēļas sevi pilnībā iegremdēt latviešu vidē “Dzintaros”. Mana pieredze Vasaras vidusskolā, bez šaubām, ir bijusi ļoti patīkama un vērtīga, un ir palīdzējusi man realizēt un saprast sava latviskuma patieso vērtību caur saišu izveidošanu starp sevi un Latviju.

Latviešu izglītības sistēma šeit Austrālijā ir ne tikai pamatīgi izglītojusi mani, bet arī devusi man iespēju izmantot šo valodu, ko tik cītīgi visu savu dzīvi esmu mācījies, lai izveidotu etnisko identitāti. Esmu spējis izveidot attiecības ar latviešiem no visas Austrālijas, kā arī no citām vietām pasaulē. Attiecību attīstīšana ar latviešiem līdzīgās situācijās ir ļoti svarīga tāpēc, ka tas apvieno līdzīgus cilvēkus, kuri dzīvo ārpus Latvijas, un rezultātā latviskums tiek nodrošināts globāli.

Latviešu izglītība ārpus Latvijas arī pastāv starptautiskajā “Eiropas skolā”. Liene Salmiņa, kuru jau iepriekš minēju, ir strādājusi Eiropas skolā Itālijā. Galvenais mērķīs šīm skolām atšķiras no iepriekš minētajām izglītības sistēmām tādā ziņā, ka viņu mērķis ir saglabāt latviešu valodas līmeni, kas ir pietiekams, lai ļautu latviešiem ārzemēs atgriezties Latvijā, lai turpinātu dzīvot savas dzimtās valodas vidē un lai spētu mācīties vienlīdzīgā līmenī. Šī Eiropas skola dod latviešu skolēniem iespēju dzīvot globāli latviešu valodā. Tāpēc, ka valoda ir augstākā prioritāte, uz tradicionālām kultūras mācībām ir ļoti mazs fokuss. Līdz ar to latviskums nav tik augsti uzturēts.

No šiem piemēriem, kur katrā gadījumā ir latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, mēs varam saprast, ka katra izglītības sistēma uztur latviskumu dažādos veidos. Marokā latviskuma uzturēšanas atbildība ir atstāta uz indivīda pleciem, jo nav vietējās latviešu sabiedrības.  Mazas latviešu skolas līdzīgi tām Sibīrijā uztur valodu ar nelielu fokusu uz kultūru. Austrālijas plašajai un visaptverošajai izglītības sistēmai ir tikpat liels fokuss uz tradicionālo kultūru kā pašu valodu. Salīdzinot ar Eiropas skolām, kur ir būtisks fokuss uz valodu un tāpēc latviskumus nav saglabāts, var droši teikt, ka tie cilvēki, kuri ir brīvprātīgi piedalījušies Austrālijas izglītības sistēmā, ir piepildījuši savu latviskumu visaugstākajā pakāpē, kāda iespējama ārpus Latvijas. Tādēļ varam secināt, ka latviešu izglītības sistēmas ārpus Latvijas patiešām darbojas, lai nodrošinātu latviskumu, taču galvenie mērķi un nodomi ir dažādi.

Šo domrakstu laikā no 2013. gada 2. līdz 19. janvārim radīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolas 5. klases audzēknis Andrejs Jaudzems skolotāja Kārļa Rokpeļņa vadībā.

Andrejs Jaudzems ir praktikants Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariatā.