Trip west of Urals seeks evidence of fate of Latvian deportees

Eleonora

Group member and former deportee Eleonora looks at the site of Vyatlag Camp No. 4, the most likely place where her father died. (Photo by Amanda Jātniece)

Our bus stopped suddenly on the side of the only road leading out of the time-warp village of Lesnoy just west of the Ural Mountains in Russia. We piled out of the bus and our guide told us that this was the site of Vyatlag Camp No. 4, one of the hard labor camps of the notorious Soviet Gulag system in the 1940s and 1950s.

This came as a bit of a surprise, because we had already been shown the site of Camp No. 7 (burned out logs and blocks of cement in tall grass and lush young forest several kilometers outside of town). We didn’t believe the authorities would also show us a second camp site.

But I noticed 80-year-old Eleonora’s gaze never left the meadow on the right side of the road for the entire 10 minutes of our stop. The guide had said that the camp’s cemetery was somewhere in that meadow.

We have all read the eyewitness accounts or at least heard of the hard labor camps and know that they didn’t have anything as dignified as a cemetery. Bodies were usually just thrown into pits—there were so many of them, the ground was frozen for half the year, and no one had the energy to think about last rites, even if such a thing had been allowed.

In any case, this is most likely the spot where Eleonora’s father lies.

* * *

What brought me—and Eleonora—to this part of the world was a woman named Dzintra Geka. That, and my job as a translator.

Geka, a filmmaker in Latvia and the daughter of a man exiled to Siberia, has made it her mission to document the life stories of people who were deported from Latvia to Siberia as children during Stalin’s deportation campaigns of 1941 and 1949. Her Children of Siberia foundation has located and interviewed former deportees, made films about their plight, and now also published a 1,180-page book containing their life stories. Geka has traveled to Siberia many times to meet former deportees and to visit sites where they lived and died.

I was one of three translators involved in translating the above-mentioned tome of deportee life stories from Latvian to English. Even though the work was emotionally difficult, I enjoyed it immensely and found myself very caught up in the stories and the people themselves. After much research regarding terminology and geography and tangents to satisfy my own curiosity, I became determined to see Siberia firsthand.

So I jumped at the opportunity to travel with Geka during the summer of 2011. In fact, our group spent only the first three days in Siberia proper, in Omsk District. After that we road-tripped by aging bus to the Ural Mountains and farther west, because the focus of this trip was the men’s labor camps in Solikamsk and Lesnoy, called Usollag and Vyatlag, respectively.

Most of my almost 30 fellow travelers had a very personal connection to these two places—their own fathers or grandfathers had been imprisoned and died in these camps.

I should add that not all former deportees wish to return to the places where they lived or to see the places where their fathers died. Many are indeed repulsed by the thought.

“I was sent there by force, but you’re going to go willingly?!” said one man to his grandson who accompanied us. Some people are still genuinely afraid of unpredictable Russia. Others just cannot understand the pull of traveling back to the Soviet Union.

Russia is huge and imposing—I liken it to staring down the runway of a major airport—and this is one of its draws. Its natural environment, where it hasn’t been raped, is certainly wondrous. On a smaller scale, its old churches are pretty and its sunken log houses with ornately carved window frames and blue accents are charming in a ramshackle sort of way.

But in general Russia’s human-created environment is not beautiful. Soviet-era concrete architecture and a certain careless attitude to both public and personal space dominate most populated areas. Of course, Moscow, St. Petersburg and Yekaterinburg are shining modern cities. But if one travels across the country, especially off the beaten path, one sees behind the proverbial Potemkin façade.

Traveling off that path is not so simple, especially to regions that still have active prisons, such as Solikamsk and Kirov Province (site of the Vyatlag camps). Geka and her assistant spent many frustrating hours obtaining the necessary permits for our group and still, at the last minute, were informed that, supposedly due to small inconsistencies in the spelling of some surnames, we would not be allowed access to death certificates, court proceedings and other documents relating to our fathers and grandfathers. Considered an official delegation, our group was pleasantly welcomed and very well minded by the authorities, but tour guides nevertheless touted the official line that deportations had been necessary for the development of Russia as a modern nation.

Apart from the usual quirks, rude attitudes, lingering Soviet atmosphere and differing standards of living, though, I think we saw a surprisingly (for a biased Latvian) civilized side of Russia. But then again, we traveled through a relatively civilized part of Russia.

* * *

Eleonora was deported from Latvia in 1941 at age 10 with her mother and father. They had no idea where they were being taken and no time to pack any belongings. All they had along were two bicycles (go figure) and a small bag.

Like all the men, Eleonora’s father was separated from his family at the train station in Latvia, and she never saw him again. He was sent to the hard labor camps in Kirov Province, while Eleonora and her mother were exiled to a small village much farther into Siberia. By spring they were reduced to digging up frozen leftover potatoes from the field. Only three of the 11 families exiled to that village survived.

Eleonora returned to Latvia in 1961, a single mother with two children. Only much later did she find out that her father, who had worked as a border guard in Latvia, had been sentenced to death in January 1942 at age 36. Eleonora’s daughter recently died, and she is now the primary caregiver for her ill grandson. But mostly, she feels sorry for her father and what he had to endure.

Eleonora still has many questions regarding her father’s last months and death, questions that will never be answered. The 10 minutes our bus stopped on the side of this road must suffice for the rest of her life. But at least now, whenever she prays and thinks of her father, it will be this field that she remembers. Now at least she can point her grief at a specific place.

Grupa Drobiševā

Group members visit with a local woman (third from right) in Drobishevo, Russia. (Photo by Amanda Jātniece)

Drobiševas sievas

Local women in Drobishevo, Russia, pause to examine the tour group from Latvia. (Photo by Amanda Jātniece)

Klosteris

The monastery in Solikamsk, Russia, was used as a prison during the first half of the 20th century. (Photo by Amanda Jātniece)

AFS offers one-month program in Latvia to learn language, culture

AFS Latvia is once again offering a one-month program of intensive Latvian language and culture study in Latvia for teenagers and young adults from around the world.

Students can choose either July 2011 or December 2011—January 2012, depending on what fits better with their home country school schedules. The program offers not only lessons in language, history, and culture, but also many cultural activities, such as dancing, singing, cooking, handicrafts, and participation in traditional solstice celebrations.

The program takes place in the coastal city of Liepāja. Students live with host families, thus experiencing the language and culture at its very heart—in the home. AFS Latvia is able to host 10-15 students, age 15 to 30 years. No previous knowledge of the Latvian language is necessary.

Application deadlines for the summer and winter programs are April 1 and Oct. 1, respectively. For more information and to register, contact your local AFS office (see www.afs.org). If there is no AFS office in your country, contact AFS Latvia at www.afs.lv or Ieva Vīksna at ieva.viksna@afs.org or +371 67280646.

Last year’s students prepared promotional videos, which can be seen on YouTube and on www.liepajniekiem.lv.

This program is an opportunity for the children of second- and third-generation Latvians living abroad to explore their ethnic heritage. It is a chance to be fully immersed in the culture—to speak, think and live in Latvian.

Kāda veida lasāmviela vislabāk iemāca bērnam lasīt latviski?

Lasīšanas grāmatas

Vai Latvijā izdotā mācību literatūra ir piemērota modernam bērnam?

Pie ļoti slīpās apvāršņa malas saulei no rokām izslīdēja lielais ķipis ar rūpīgi izmaisīto zelta krāsu, kas bija domāta saulrieta atšķaidīšanai, un visa debesmala iemirdzējās tik spilgti, ka smagie, tumšie sniega mākoņi zaudēja valodu un izbrīnā sastinga kā pielīmēti debesīm, pavisam aizmirsdami, ka tiem jānogādā Rūpilsētai abonētais sniegs. (Fragments no Ērika Kūla stasta, Zīle. Latviešu valoda 3. klasei, Grāmata lasīšanai un domāšanai, 93. lpp.)

Šis ir pirmais teikums pasakai, kuru manai meitai nesen bija uzdots mājās izlasīt un nākamā dienā klasē atstāstīt. Viņa mācās 3. klasē kādā valsts skolā Rīgā.

Man pašai nebija viegli lasīt šo pārmērīgi dzejisko tekstu, kur nu vēl meitai. Lai arī viņai skolā ir labas sekmes un skaitās, ka viņa lasa savam vecumam atbilstošā līmenī, viņa šo tekstu vispār nevarēja izlasīt, kā rezultātā man tas bija viņai jālasa priekšā. Es neesmu no tiem vecākiem, kas savu bērnu lutina un visu izdara viņa vietā, bet es nedomāju, ka es biju vienīgais vecāks, kas vakar vakarā lasīja savam bērnam priekšā, un tas noteikti nebija skolotājas mērķis. Kāds tad labums meitai no šāda uzdevuma? Nu, nākamā dienā viņa vismaz dabūja klasē pavingrināties atstāstīšanā (bet tas ir vērtīgi tikai ja skolotāja pie reizes māca stāsta savilkuma principus, nevis lieto atstāstīšanu tikai lai pārbaudītu vai skolēni ir izdarījuši mājas darbus). Bet tas ir viss.

Galvenais, ko viņa iemācījās, ir ka latviešu literatūra ir grūti lasāma un neinteresanta, jo 3. klases skolēnam vairs neinteresē stāstiņi par rūķīšiem. Tā viņa man pati teica.

Problēma nav tikai ar vecmodīgiem tekstiem un mācību metodēm; problēma ir dziļāka. Proti, Latvijā pastāv uzskats, ka gudrs, izglītots cilvēks raksta garos teikumos. Tikai aprobežots, neizglītots cilvēks raksta īsiem, vienkāršiem teikumiem. No vienas puses tad var priecāties, ka Latvijas skolas sagatavo bērnu īstai dzīvei, jau sākumskolā pieradinot viņu pie sarežģītiem, neinteresantiem tekstiem. Bet es tomēr esmu savas dzimtenes, ASV, produkts un uzskatu, ka ir svarīgāk bērnā vispirms ieaudzināt interesi un mīlestību pret lasīšanu; pēc tam pietiks laiks viņu iepazīstināt ar sarežģītiem tekstiem.

Sarežģītas valodas lietošanu var pieņemt un attaisnot akadēmiskajā un specializētajā literatūrā, arī pieaugušo daiļliteratūrā. Bet diemžēl Latvijā to lieto arī tādās vietās, kur tā nemaz nav piemērota, piemēram, valsts iestāžu anketās, braukšanas tiesību pārbaudījumos, tramvaja pieturās un pat uzrakstos par higiēnisko pakešu nemešanu publiskās tualetēs. Manuprāt šādās vietās, kur informāciju pasniedz publikai, tai jābūt rakstītai cik vien vienkāršā valodā iespējams, lai to var izlasīt un saprast cilvēks ar lasīšanas traucējumiem un, ja vajadzīgs, 3. klases skolnieks.

Šajā laikmetā galvenais ir informācija, nevis kā tā tiek pasniegta. Man skolā pat sevišķi mācīja, ka galvenais rakstot ir skaidras domas formulēšana un pasniegšana; pēdējā vietā ir puķaina valoda. Skolēns, kas savā sacerējumā izmantoja tikai nepaplašinātus teikumus ar vienzilbīgiem vārdiem bet ar tiem izvirzīja labi formulētu un skaidri pateiktu domu, saņēma augstāku atzīmi par to skolnieku, kas prata piecas lapaspuses piepildīt ar visdaiļāko muldēšanu.

Sabiedrību vienā dienā nemainīsi. Tomēr, kaut kur jāsāk, un tādēļ atgriežos pie skolēniem visjaunākajās klasītēs. Paldies Dievam, latviešu valodai ir fonētiska rakstība. To mācoties nav jāmokās ar nekonsekventiem burtošanas likumiem. Kad bērns ir reiz sapratis burtu simbolu jēgu un sistēmu, lasītprasme viņam jau vairāk vai mazāk ir rokā. Latviešu ābeces man patīk – tās ir mīļas un liekas veiksmīgi izdevušās. Diemžēl nākamais līmenis jaunajam lasītājam pēc ābeces nereti ir jau Margarita Stāraste.

Stārastei arī nav ne vainas – gan viņas ilustrācijas, gan stāsti ir skaisti. Man tie ļoti patīk. Bet Stārastes valoda nav vienkārša, un tāpēc viņas grāmatas ir vispiemērotākas pirmsskolniekiem, kuriem vecāki vai vecvecāki vai audzināja lasa priekšā. Pat pieaugušajiem reizēm ir grūti lasīt Stārastes stāstus! Ar vārdu sakot, tā nav literatūra iesācējiem un nav piemērota 2. klases skolniekiem. Tomēr maniem bērniem 2. klases mācību programmā bija paredzēts pašiem lasīt vairākas Stārastes grāmatas.

Angļu valodas literatūrā ir brīnišķīgs žanrs, ko sauc Easy Readers (Viegli lasāmi). Tā parasti nav smalka, daiļliteratūras godalgu vērta literatūra; tās ir mazas un lētas grāmatas ar vienkāršiem stāstiem un daudzām ilustrācijām, rakstītas izmantojot tikai īsus vārdus lielā drukā. Easy Readers mērķis ir palīdzēt pirmsskolas un sākumskolas bērniem iemācīties un iemīlēt lasīt. Pie daiļliteratūras un klasiķiem tie nonāk vēlāk, kad viņi ir stabili apguvuši lasītprasmi un var lepoties, ka ir jau savā īsajā mūžā izlasījuši desmitiem vai pat simtiem grāmatu. Tas vienalga, ka izlasītās grāmatas ir vienkāršas. Galvenais, ka lasa!

Tiktāl par valodas līmeni. Gribu pievērsties arī vielai.

Tāpat kā par raksta sākumā minēto rūķu stāstu, maniem bērniem un viņu draugiem 2. klasē vairs neinteresēja lasīt par Stārastes runājošām zīlītēm un sēnītēm un spārītēm. Un kas manam dēlam 4. klasē bija par traumu lasot Astrīdi Lindgrēnu! Traucēja ne tikai garās grāmatas nevienkāršā valodā, bet tematika nebija nemaz vairs piemērota 4. klases skolniekiem, jo īpaši zēniem. Pēc Karlsona un Pepijas dumībām viņam bija tā pieriebusies Lindgrēna, ka viņš nemaz neļāvās vecākiem bērniem piemērotāko Brāļu Lauvassiržu un Ronjas burvībai. Kad vajadzēja ņemt Lindgrēnas grāmatas rokā un lasīt, viņš tās burtiski meta pret sienu un dūra caurumus to vākos. Tas nav kā iemāca bērnam mīlēt lasīšanu. (Es gan priecājos, ka šogad 1. septembrī vismaz vēl kāds Latvijā ir ievērojis to, ka Latvijas skolēniem ir slikta attieksme pret lasīšanu. Skatīt TVNET ziņu, Latvijas skolēni grāmatas lasa maz.)

Tagad, pirms viņš uzsāka 7. klasi šoruden, manam dēlam bija uzdots pa vasaru izlasīt Raiņa “Zelta zirgu”, Aspazijas dzejoļu krājumu un Vizmas Belševicas romānu “Bille”, kas nekādā ziņā nav bērnu literatūra vai pat jauniešu literatūra. “Bille” ir pieaugušo literatūra par bērnības atmiņām, un beigu beigās vecmāmiņa izlasīja lielu daļu no grāmatas manam dēlam priekšā. Liekas, ka skolas mācību programmas sastādītāji nesaprot atšķirību starp “bērnu literatūru” un “literatūru par bērniem”.

Lieki teikt, ka mani bērni nav izauguši par lieliem lasītājiem. Dēls angļu valodā tomēr ir ļoti lēnā garā izlasījis Hardy Boys (Hardija puikas) mistērijas un vienkāršotus klasiķus. Meita tāpat lēnā garā sākusi lasīt Little House on the Prairie (Mājiņa prērijā) grāmatas. Lasīt latviešu valodā viņiem neinteresē. Tiesa, populārās jauniešu grāmatas tulko latviešu valodā, bet to nav ļoti daudz un dažreiz tulkojumi ir sarežģīti un skan samocīti. Tas pats slavenais Harijs Poters ir dabūjams labā latviešu tulkojumā, bet tas nav viegli lasāms.

Daļēji varam vainot latviešu valodas īpatnības. Tajā, salīdzinot ar angļu valodu, ir maz vienzilbīgu vārdu bet daudz divdabju. Tomēr, vajag varēt uzrakstīt stāstu lietojot vienkāršākas vārdu formas, piemēram, izvairoties no atstāstījuma izteiksmes un saskaldot tekstu īsākos teikumos: “Lapsa brīnījās. Kas tādu pili ceļ?”, nevis “Lapsa brīnījusies, kas tādu pili licis celt”.

Beigu beigās Latvija un latviešu tauta ir vienkārši pārāk mazas. Nieka divos miljonos nav pietiekami rakstnieku un tulkotāju, ne pietiekami liels tirgus grāmatām. Tāpēc jo svarīgāk saprast vajadzību un koncentrēt savus spēkus uz to. Ir ļoti svarīgi bērnam iemācīties un patikt lasīt, bet ir ārkārtīgi viegli apslāpēt viņa interesi tajā.