Vai mūsu bērni būs latviešu valodas analfabeti?

Description of image

Raksta autore ar savu 2010. gada latviešu skolas klasi Ņudžersijas latviešu skolā. 

Cik no mums spēj „lasīt” svešvalodā, ko mācījāmies pāris gadu vidusskolā, bet no lasītā saprotam gaužam maz? Apbrīnojami daudz latviešu skolu bērni „prot” tādā veidā lasīt latviski.

Iedomāsimies latviešu skolas lasīšanas stundu. Seši skolēni izņēmuši lasīšanas grāmatu, skolotāja nosauc nākamā stāstiņa lappusi un lūdz Pēterītim sākt lasīt. Viņš lēni, ar stostīšanos lasa vārdus kā „sasaiņojusi”, „noknaukšķēja” un „izprašņādamas.” Pēc brīža Ingrīda lasa nākamā. Pa to laiku piektais un sestais skolēns jau sākuši bakstīties zem galda. Pēc 20 minūtēm, kad skolotāja prasa, ko klase uzzinājusi no lasītā neviens nekā nevar pateikt. Stundas beigās skolēni ir garlaikoti, jo vairumu laika pavadījuši gaidot savu kārtu un nekā nav sapratuši. Skolotāja ir izmisusi, jo bērni ir neapmierināti un šķietami nav varējuši padarīt uzdoto.

Šī ir viena, iespējams ļoti parasta, metode kā māca lasīt ārpus Latvijas latviešu skolu skolēniem. Tādēļ, ka nereti latviešu skolās māca t.s. „labsirdīgās mātes”, kas ļoti vēlas palīdzēt gan saviem, gan citiem bērniem apgūt latviešu valodu, viņas tomēr nezina, ka ir daudzas dažādas metodes kā mācīt lasīšanu. Turklāt lasīšana sastāv no vairākām, vienai ar otru saistītām spējām, kuras tomēr var attīstīt fokusēti un nedaudz atsevišķi.

Cik no mums spēj „lasīt” svešvalodā, ko mācījāmies pāris gadu vidusskolā, bet no lasītā saprotam gaužam maz? Apbrīnojami daudz latviešu skolu bērni „prot” tādā veidā lasīt latviski. Vienkāršos vilcienos, lasīšanā ietilpst burtu un skaņu atpazīšana, lai veidotu vārdu, jāzina vārda nozīme, jāizprot teikumos savirknēto vārdu doma un galu galā var būt runa par vesela stāsta atstāstīšanu un pat dziļāku literāru analīzi. Bez tam, latviešu skolās varētu būt mērķis iepazīstināt skolēnus gan ar latviešu tautas pasakām, gan latviešu autoru sarakstītu literatūru.

Tomēr latviešu skolās jāatšķir lasītprasme un lasītā saprašana (“fluency and comprehension”) no literatūras pazīšanas. Svarīgi rūpīgi izvērtēt uzdoto lasāmvielu, jo ne tautas pasakas, ne „klasiskā” latviešu literatūra nav piemērotas skolēniem, kas vēl mācās lasīt. Tās labi noder priekšā lasīšanai, it sevišķi ja pārrunā nesaprotamos vārdus, jo tajās bērni iepazīstas ar bagātu vārdu krājumu, izkoptu valodas izteiksmi un, kā tas ir ar literātūru vispār, paplašina savus garīgos un intelektuālos apvāršņus. Ārpus Latvijas latviešu skolās, nebūtu retums ja skolēni 9 vai 10 gadus veci un pat vecāki faktiski vēl mācās lasīt latviski. Viņiem vēl jāpiepūlas tekoši izlasīt vārdus, viņu vārdu krājums ir ierobežots un viņu valodas izpratne nav tik spēcīga, ka saprot garu, sarežģītu teikumu uzbūvi.

Atsevišķs pārrunu temats būtu kā vislabāk mācīt latviešu literatūru latviešu skolās. Protams, jāprot burtus un skaņas izlasīt, lai top vārds un jāzina vārda nozīme. Lai tautas pasakas un „klasisko” literatūru saprastu, novērtētu un, cerams, izbaudītu, lasītājam jābūt zināšanām par lauku dzīvi un jāpārvalda attiecīgais vārdu krājums. Bez atsevišķas papildus mācīšanās, retam šodienas bērnam ir šādas zināšanas. Tādēļ, lai mācītos lasīt un lasīto izprast, jāizvēlas lasāmviela par ikdienišķiem, bērniem saprotamiem un interesantiem tematiem. Savs sarežģījums lasāmvielas izvēlē rodas kad vecāks skolēns lasa vāji. Vieglāko līmeņu grāmatiņas ir izlasāmas un saprotamas, bet saturā par bērnišķīgiem, pusaudzim neinteresantiem tematiem. Atcerēsimies, ka ne visiem vecumiem stāsti par zaķīšiem un tauriņiem ir pievilcīgi.

Kā latviešu skolas var veicināt lasīt mācīšanos, lai tas notiktu pozitīvā garā, bet ar fokusētu tiešu apmācību? Piedāvāju vienu no vairākām pedagogu attīstītām metodēm, kas var padarīt lasīt mācīšanu veiksmīgāku un bērniem saistošāku. Tagad iedomāsimies mācību stundu, kurā vispirms skolēnus sagatavo tā, lai viņiem ir priekšzināšanas gan par saturam specifisku vārdu krājumu, gan ar stratēģijām, kā izlasīt garākus vārdus. Šajā mācību stundā vairums bērnu vairumu laika pavada lasot un pārlasot, un pēc lasīšanas var pastāstīt ko viņi lasījuši. Stundas beigās visi jūt, ka ir panākumi. Skolēni izlasījuši veselu grāmatu un to sapratuši. Skolotāja priecājas, ka visi bijuši iesaistīti, nodarbināti un spējuši izdarīt uzdoto- lasīt un saprast.

Ārpus Latvijas latviešu skolās var pielietot vadītās lasīšanas, t.s. „guided reading” principus. Angliski runājošu pedagogu aprindās, šīs metodes „krustmātes” ir Irene Fountas un Gay Su Pinnell. Viņas sarakstījušas daudz grāmatu par šo pieeju, kas var derēt kā papildus informācijas avots.

Pirmā, iespējams visgrūtāk pārvaramā, prasība vadītai lasīšanai ir, ka ir pieejama lasāmviela, kas iesākumā ir ļoti vienkārša, bet pakāpeniski kļūst grūtāka. Vieglumu vai grūtumu nosaka vairāki elementi: teksta vispārējais garums, teikumu garums, lietoto vārdu dažādība, garums vai sveša nozīme. Citos vārdos, teksts, kurā teikumu forma atkārtojas, izmainot tikai 1 vai 2 vārdus teikumā uzskatītu par vieglāku, piemēram: Kārlis ēd. Kārlis ēd maizi. Kārlis ēd desu. Tekstā ir galvenokārt vien- un divzilbīgi vārdi. Ir nedaudz jaunu vai grūtāku vārdu. Grūtāks teksts ir garāks, teikumu forma mainās, ir daži garāki vai sveši vārdi. Lietojot šo metodi, teksts ir atsevišķās grāmatiņās, nevis sakopots, kā mēs to pazīstam, piemēram, Ābecē. Vadītai lasīšanai noder daudz grāmatiņu katrā līmenī, jo skolēns turpina lasīt savā līmenī līdz kamēr to var izlasīt izteiksmīgi un tekoši UN saprot, ko ir lasījis. Par to, kur meklēt šādu tekstu mazliet vēlāk.

Vadītās lasīšanas principi, kurus der ievērot ir:

• vadīto lasīšanu visbiežāk piekopj mazās, 2-5 bērnu grupās, kurās bērniem ir līdzīgas spējas.
• bērniem jāspēj izlasīt un jāsaprot vairums lasītā tā, lai var koncentrēt spēkus lasot tikai dažus, visgrūtākos vārdus. Līdz ar to bērns jūtas kā spējīgs lasītājs tik pat kā visu laiku, nevis mokās ar vairākiem vārdiem katrā teikumā, kura rezultātā zūd saprašana par saturu.
• mācību stunda sākas ar jau pazīstama teksta pārlasīšanu. To var lasīt klusām vai čukstus pie sevis, skaļi kādam pārim ik pa brīdim mainoties vai visa grupa vienbalsīgi. Vēlamais variants ir lasīt pārim, jo tad vairāk bērnu nodarbināti vienlaicīgi un visi ātrāk tiek pie savas kārtas. Bērni garlaikojas un zaudē interesi ja jāgaida, kamēr rinda klases biedru izlasa savu daļu un faktiski pavada proporcionāli mazāk laika tieši lasot, t.i. aktīvi vingrinoties lasīt.
• pirms jauna teksta lasīšanas skolotājs var iepriekš parādīt grūtos vārdus, tos pamācīt uz tāfeles izrakstot un izrunājot, aicinot skolēnus tos salikt no burtiņiem (magnētiskiem burtiņiem vai burtu plāksnītēm).
• pirms lasīšanas posma var ietilpināt īsu padarbošanos ar burtu vai zilbju/celma-galotņu kartītēm, kas kodolīgi rāda kā latviešu valodā vārds mainās atkarībā no lietojuma teikumā (netiešs ievads vārdu locīšanā!), piemēram, kaķ-is; kaķ-im; kaķ-i; kaķ-us, sarunu veidā lietojot vārdus teikumā un īsi pārrunājot mainīgo nozīmi. Vēlams lietot vārdus, kas parādās lasāmvielā. Bērni vingrinās lasīt pašu izveidotus vārdus un izmainot burtus vai galotnes.
• šī iepriekš mācīšana ir „vadīšanas” moments kad bērnu vada jauno, grūtāko vārdu izlasīšanā, lai tad kad tos lasa tekstā, tie ir atpazīstami un gandrīz jau apgūti.
• jauno tekstu, tādēļ, ka tas ir relatīvi īss, izlasa vairākas reizes ar mērķi to beigās spēt izlasīt tekoši un izteiksmīgi. Latviešu skolu gadījumā šis notiek nedēļas laikā.
• klasē bērns izlasa grāmatiņu 2-3 reizes pie sevis, čukstus vai klusu. Kamēr bērni lasa pie sevis, skolotāja paklausās, kā katrs bērns izlasa 1 vai 2 lappuses, lai dotu tiešu, personīgu palīdzību pēc vajadzības.
• beigās īsi pārrunā kas notika vai ko uzzināja, atkārtojot grūtākos vārdus (cerams, uzsverot, ka skolēniem izdevās tos izlasīt).
• bērni grāmatiņu pārlasa, vēlams 3-5 reizes pa nedēļu, lai nākamajā skolas dienā lasīšanas stundas sākumā var to izlasīt skaļi, tekoši un ar izteiksmi, kā iepriekš jau minēts.
• jo skolas gads iet uz priekšu, jo skolēnam krājumā ir vairāk grāmatiņu, kuras jau apguvis. Tādēļ, vērtīgi dot iespēju atgriezties pie agrāk lasītām grāmatiņām, jo bērnam būs prieks un gandarījums par visu, ko spēj izlasīt.

Kā agrāk minēts, piemērota lasāmviela ir nepieciešama sastāvdaļa vadītās lasīšanas metodei. Kur meklēt lasāmvielu?  ALA apgādā pieejamas dažas grāmatiņas Lasi pats! sērijā, ko tā izdevusi, kas atbilst šīm vadlīnijām. Citi šādi stāstiņi atrodami Mazputniņos. Arī daļā, pirms gadiem izdotās, šķietami novecojušās, centrālo latviešu organizāciju skolu lasāmās grāmatās atrodami stāstiņi, kas noder vadītai lasīšanai. Diemžēl tajās burtu lielums reizēm ir par sīku un illustrācijas novecojušas. Tādus stāstiņus var pārrakstīt attiecīga lieluma burtiem, sadalot stāstiņu, atkarībā no līmeņa, pa teikumam vai pāris teikumiem lappusē. Ar mazliet izdomas un diģitālā laikmeta technoloģijas palīdzību, iespējams teikumiem pielikt atbilstošu, ja ne makslinieciski izcilu, illustrāciju, kas tomēr papildina tekstu. Protams, svarīgi ievērot un nokārtot autortiesību jautājumus ar šādu pārrakstīšanu. PBLA un ALA paspārnē pašlaik top pāris grāmatu projekti zemāko līmeņu lasītājiem. Bez šaubām ar to vien nepietiek un te ir plašs darba lauks entuziastiem.

Sen atzīts, ka lasīšana ir viens no iedarbīgākiem veidiem kā uzlabot valodu. Visvienkāršākā līmenī lasīšana papildina vārdu krājumu un ir paraugs pareizai rakstu valodai. Nesamierināsimies ar to, ka mūsu bērni tikai runā latviski. Veicinot un atbalstot viņu spējas lasīt latviski, palīdzēsim viņiem kļūt par savas valodas pratējiem vispilnīgākā nozīmē.

Kristīna Putene
Ņūdžersijas latviešu skolas skolotāja

One thought on “Vai mūsu bērni būs latviešu valodas analfabeti?

  1. Es neēsmu latviešu valodu iemācijusies skolā bet mājas no vecākiem anglijā. Man vēl tagad neiet viegli at rakstīšanu latviski bet es domāju ka tagad diezgan labi protu lasīt grāmatas latviešu valodā. Ja bērns iemācās lasīt vienā valodā, tad nebūs nemaz tik grūti vēlāk iemācīties lasīt otrā. Svarīgākais ir dzirdēt valodas skaņas un runāt ar citiem tajā valodā kamēr maziņš.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *