Lieliem un satraucošiem soļiem tuvojas beigām jau astotais mācību gads Baškortostānā, Arhlatviešu vidusskolā. Kāpēc lieliem? Tāpēc, ka atlicis mazāk par nedēļu, lai latviešu valodas skolotājs varētu doties mājup. Kāpēc satraucošiem? Tāpēc, ka vēl priekšā ir Jāņi un “Atbalss” brauciens uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Satraukumu rada arī tas, ka šoreiz “Atbalsi” līdz Rīgai pavadīs režisors Renārs Vimba, kurš vēlas veidot filmu par to, kā Baškīrijas latvieši gatavojas Dziesmu svētkiem. Pagaidām neesmu sapratusi, vai šis satraukums ir patīkams vai traucējošs, šķiet, par to būs jārunā tad, kad viss būs beidzies.

Pašreiz Arhlatviešu vidusskolā rit skolēnu dienas nometne, kurā notiek arī latviešu valodas, folkloras un rokdarbu nodarbības. Ar LVA (Latviešu valodas aģentūras) un PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) atbalstu, nometnē piedalās divi skolotāji no Latvijas. Mūzikas skolotāja Anna Briška un rokdarbu skolotāja Antra Bāliņa-Diega. Skolotājas Baškīrijā viesojas jau otro reizi. Arhlatviešu vidusskolas skolēni ar aizrautību apgūst latviešu rotaļas un dančus, ar lielu uzcītību darbojas skolotājas Antras rokdarbu stundās. Tas viss viņiem ir kas nebijis un jauns, skolēni ar patiesu prieku pieņem visu to, ko abas skolotājas var iemācīt.

Šis mācību gads bija notikumiem piesātināts. Ziemas saulgriežos Arhlatviešu vidusskolā viesojās muzikālās apvienība “Rāmi Riti”, februārī Latviešu kultūras dienās darbojās skolotāji no Latvijas un Maskavas, latviešu folkloras ansamblis “Atbalss” ieguva “Parauga” ansambļa titulu, jūnija beigās skolēni dosies uz Dziesmu svētkiem.

Ar katru mācību gadu skolotāja darbs kļūst dinamiskāks, piesātinātāks, gribas pat teikt sarežģītāks. Šķiet, no latviešu valodas skolotāja kā no brīnumdara tiek gaidīts kaut kas neparasts. Bet vēlme dažādot un uzlabot savu darbu un bērnu ikdienu nav nekas neparasts, tā ir norma. Dažubrīd liekas, ka skolas direktore vairs nepieņems latviešu valodas skolotājas idejas un ieceres, par daudz aktīvas un skaļas tās šķiet. Taču direktore pieņem, direktore atbalsta, tas ir liels atspaids skolotāja darbā. Apziņa, ka neesi ar savu domu viens.

Viens notikums dod aizmetni citam notikumam, neliela idejas dzirkstele izvēršas par notikuma lavīnu. Spēj tikai darīt! Spēj saķert ideju dzirksteles! Dzirksteles rada gaismu un siltumu. Man liekas, ikviens kas bijis Maksima Gorkija ciemā Arhlatviešu vidusskolā, katrs, kas spējis aizraut bērnus kaut uz mirkli ir radījis gaismu un siltumu bērnu sirdīs un prātos.

Arhlatviešu vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Roza Mazitova reiz teica, ka visi tie latviešu skolotāji, kas viesojušies skolā atklāj, cik radoša, draudzīga un talantīga ir latviešu tauta.

Latviešu valodas un kultūras skolotāja darbību Baškortostānas Maksima Gorkija ciemā finansē Latviešu valodas aģentūra no valsts budžeta. 2018. gadā latviešu valodu skolotājas Ilonas Saverasas vadībā apgūst 19 skolēnu, bet folkloras ansamblī “Atbalss” aktīvi darbojas 16 bērnu.

Klāt pavasaris! Klāt Lieldienu prieks! Lai gan Baškīrijā pavasaris nāk ilgi un ar lielām pūlēm, tas tomēr nāk, un Lieldienas pa kupenām tek tam līdzi. Šogad Baškīrijas latviešiem Lieldienas ievilkās līdz pat aprīļa vidum. Lai! Svētku nekad nav par daudz.

Šoreiz Lieldienu prieku dalījām ar Baškortostānā dzīvojošajiem baltkrieviem, kuri 19. gadsimta beigās no centrālās un austrumu Baltkrievijas pārcēlās uz Baškīriju zemes dēļ. Baltkrievi apmetās Iglino rajonā, kur savukārt jau mitinājās latvieši. Iglino un Arhangele bija divas lielākās latviešu kolonijas Baškortostānā.

Iglino rajons atrodas netālu no Baškīrijas galvaspilsētas Ufas, agrāk – Ufas apriņķis. Tajā vienkopus atradās Austrumciema (visvecākais latviešu ciems Baškīrijā), Ozolciema, Baltijas (tagad Baltikas) ciema, Rīgas, Simbirskas, Baložciema u.c. viensētu kolonijas.

Baltijas ciema koloniju 1885. gadā nodibināja Smiltenes un Raunas ieceļotāji. Latvieši audzēja rudzus, prosu, auzas, kviešus, galvenais ienākumu avots bija lopkopība. 1890. gadā latvieši atvēra savu skolu, pirmajos gados mācības notika latviešu valodā. 20. gadsimta sākumā mācības notika jaunās skolas telpās, tās pirmais direktors bija Kārlis Sville. Ar lielu bijību vietējie latvieši atceras skolotāju Gustavu Gulbi, kurš skolā nostrādājis visu mūžu. Pratis gatavot vijoles, bijis labs dārznieks. Baltijas un Austrumu ciemā bija lūgšanu nami, kuri 20. gadsimta 30-tajos gados pārtapa par klubiem. Baltijas ciema lūgšanu namā strādāja pērminderis Kārlis Gulbis, kuru 1937. gadā apcietināja, un piesprieda 25 gadu sodu izsūtījumā. Līdzīgi kā Arhangeles kolonijas latvieši, arī Iglino tika dibināti orķestri, kori, pat amatierteātri. Pūtēju orķestri vadīja Pēteris Eidiņš, stīgu instrumentu orķestri – Voldemārs Šmits.

Baltkrievi, līdzīgi kā latvieši, 19. gadsimta beigās uz Baškīriju pārcēlās zemes dēļ. 20 gadsimta sākumā uz Baškīriju atceļoja Pirmā pasaules kara bēgļi. Ar laiku jau atbraukušie baltkrievi uz Baškīriju aicināja savus novadniekus, slavēdami Baškortostānas auglīgo zemi. Baltkrievi galvenokārt nodarbojās ar zemkopību, audzēja linus. Saimniekoja tā, kā bija pieraduši to darīt dzimtenē. 20. gadsimta 50-tajos, 70-tajos gados daudz latviešu atgriezās savā etniskajā dzimtenē. Baltkrievi šo iespēju tik ļoti neizmantoja. Baltikas ciema vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Marina Manturova paskaidroja: “Staļiniskās represijās latvieši cieta krietni vairāk nekā baltkrievi, tas bija viens no iemesliem, kāpēc latvieši izmantoja iespēju atgriezties Latvijā”.

Iglino rajons ir vienīgais Baškortostānas rajons, kur dzīvo daudz baltkrievu, tāpēc tika izveidots Baltkrievu Kultūrvēsturiskais centrs, kura paspārnē darbojas pieaugušo un bērnu baltkrievu folkloras ansambļi, muzejs, kā arī bibliotēka, kurā ir pieejamas grāmatas baltkrievu valodā. Baltikas ciema vidusskolā fakultatīvi var apgūt baltkrievu valodu un folkloru. Līdzīgi kā latviešiem Jāņi, arī baltkrievi ļoti labprāt svin vasaras saulgriežus (jūlijā). Tie ir plaša mēroga svētki, kurus apmeklē baltkrievi no citām Krievijas pilsētām un no Baltkrievijas.

Apmeklējot Baltikas ciemu, mani patīkami pārsteidza iedzīvotāju draudzība un mērķtiecība. Par saviem līdzekļiem ciematā ir uzcelta baznīca, ciemats ir sakopts un tīrs. Kluba zālē nebija nevienas brīvas vietas, pie tam, uz koncertu bija atnākuši ne tikai skolēni, bet arī skolotāji. Taču visbrīnišķīgākais bija tas, ka pēc koncerta es iepazinos ar vienu no Baltikas ciema latvietēm Mildu Gulbi. Viņas senči savulaik atbraukuši no Vidzemes.

Baškīrijas latviešu diasporai ir izveidojusies cieša sadraudzība ar ukraiņu un vāciešu diasporu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka nedz ukraiņiem, nedz vāciešiem un arī baltkrieviem nav tik ciešas sadarbības un atbalsta ar etnisko dzimteni kā tas ir latviešiem. Uzturēt un saglabāt saikni ar savu etnisko dzimteni ir svarīgi, taču Baltikas baltkrievi savu kultūru un valodu spēj saglabāt arī bez šīs saiknes ar dzimteni. Pirms pāris gadiem ugunsgrēks iznīcināja Baltkrievu etnogrāfisko muzeju, vietējie to ir atjaunojuši. Baltkrievu folkloras ansamblis “Sjabri” vairākkārt ir ieguvis “Tautas ansambļa” godu.

Baltkrievus un latviešus vieno kas kopīgs. Tā ir spēja svešā vietā neaizmirst sevi un spēt par to runāt un stāstīt tik ilgi, kamēr sadzird un apjauš, ka mēs esam tāda saujiņa ne savējo. Šai baltkrievu saujiņai tas ir izdevies lieliski. Saglabāt savu kultūru un valodu laikā, kad līdzekļu trūkumu dēļ daudz kas apstājas, ir liela māka. Mēs varam tikai mācīties, kā to paveikt. Gribas ticēt, ka šī saikne ar uzņēmīgo, viesmīlīgo un draudzīgo tautu nepārtrūks.