Atkal notiek latviešu kultūras dienas Baškortostānā

Darbs dara darītāju, un meistars, kā mēs zinām, no debesīm nekrīt. Darbs tik tiešām dara darītāju, bet debesis zemē nemet vis meistarus, bet ideju aizmetņus, kas pāraug notikumos. Kādi darītāji un kas par notikumiem? Kas atkal noticis Baškortostānā, ka gribas par to runāt skaļi, pat skaļāk nekā parasti?!

Pirms gada priecājos par to, ka Arhlatviešu vidusskolā tika ieviesta jauna tradīcija, proti, Latviešu kultūras dienas, kuru norises laiks ir gada sākums, tās ilgst divas nedēļās. Tā kā 2018. gads ir Latvijas simtgade, tad šo svarīgo notikumu man gribējās atnest arī uz Baškortostānu, tāpēc gatavošanās kultūras dienām notika ļoti laicīgi. Latvijas simtgade ir ļoti īpašs laiks, tāpēc arī kultūras dienām bija jābūt īpašām.

Ar ko aizraut un pārsteigt skolēnus, kā izcelt latvisko un padarīt to ievērojamu? Atrisinājums atnāca pats, pie tam pavisam negaidīti. Novembrī, esot pieņemšanā pie Latvijas Republikas vēstnieka Maskavā, divām Maskavas latvietēm radās ideja doties uz Baškortostānu un piedalīties Latviešu kultūras dienās. Domāts, darīts! Pēcāk Maskavas dāmām pievienojās trešā, un tā šī apņēmīgā trijotne februāra vidū lidoja uz Baškīriju. Trīs dienu laikā gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolas skolēniem bija iespēja klausīties pieredzes bagātās vēsturnieces Ilzes Rengas stāstu par Latvijas ceļu līdz tās simtgadei, latviešu folkloras ansamblim “Atbalss” bija lieliska iespēja strādāt ar profesionālu horeogrāfi Antru Levovu, pie tam Antra ar latviešu rotaļām prata aizraut arī sākumskolas skolēnus. Latviešu valodas stundās ar skolēniem strādāja Maskavas Valsts universitātes pasniedzēja un Maskavas Latviešu skoliņas skolotāja Irita Saukāne. Tās bija ļoti piesātinātas un aizraujošas dienas, kuru laikā iespaidus un zināšanas guva ne tikai skolēni, bet arī latviešu valodas skolotāja Ilona.

Pašreiz rit otrā Latviešu kultūras dienu nedēļa. To īpašu padara latviešu valodas skolotājas Lienes Salmiņas radošais darbs ar latviešu valodas apguvējiem. “Strādāt ar skolēnu tā, lai viņa domas virzītos citā šķautnē”, saka skolotāja. Paralēli tam skolotāja Liene interesējas par novadpētniecību, proti, skolotāja vēlas apzināt ciema latviešus. Ar līdzīgu mērķi atbraukusi arī vēsturniece un viena no muzeja “LaPa” (Latvieši pasaulē) veidotājām Brigita Tamuža. Vēsturniece intervēja gan M. Gorkija, gan Bakaldīnas ciema latviešus, vāca materiālu muzeja fondam, vadīja vēstures nodarbības gan Arhlatviešu, gan Bakaldīnas vidusskolās. Priecē vēsturnieces Brigitas sacītais par Arhlatviešu ciema latviešiem:“Arhlatviešos ir diezgan daudz latviešu, kas vēl runā latviski, ņemot vērā, ka pavisam netālu ir Bakaldīnas ciems, kur latviešu un latviešu valodas pratēju palicis pavisam nedaudz.” Tamāra Bezbaile, Inese Zvaigzne, Lidija Blūma, Margarita Lielmane, Milda Kazanceva, Nadežda Freimane, Irina Haisarova (dzim. Vernere), Nadežda Ģībiete, tā ir tikai kripatiņa to latviešu, kurus nedēļas laikā vēsturniece paguva apciemot, tā ir tā kripatiņa latviešu, kas sevī nes pieredzi un vēsturi, par kuru svarīgi stāstīt, kuru svarīgi saglabāt.

Latviešu kultūras dienas ir kļuvušas par tradīciju. Es apzinos, kā tā tas būs tik ilgi, kamēr skolā tiks apgūta latviešu valoda. Es esmu pateicīga, ka skolā notiek Latviešu kultūras dienas, jo latviešu valodas un kultūras nozīmē Arhlatviešu vidusskolā tikai pastiprinās, pie tam, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, arī skolēni daudz vairāk interesējas par latviešu kultūru. Es atkal un atkal atduros pret atziņu, ka kopā var paveikt daudz un kopā darot arī izdodas. Ir vesels gads, lai domātu, ko un kā varētu darīt nākamajās Latviešu kultūras dienās, lai tās būtu interesantas, saistošas un sniegtu arvien jaunu informāciju, radītu interesi par Latviju, latviešu valodu un mums – neparastajiem latviešiem, kas turas cieši kā zāģa zobi.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Baškortostānā.

Skolotājas no Latvijas piedzīvo Austrālijas Vasaras vidusskolas dzīvi

Cik sirreāli ir atrasties Austrālijas dienvidos un mosties ar kādu skaistu latviešu dziesmu. Un latviešu mūzika te dzirdama ikviena sirdī. Kaut vai vien pirmās notis, un tomēr…te, pavisam citā zemeslodes pusē.

Piedzīvojot gan Garezeŗa dzīvi, gan Annas Ziedares Vasaras vidusskolas ikdienu, rodas īpaša sajūta, ko šovasar mēdzam dēvēt par “kamolu kaklā”. Cik tomēr latviešu būtība ir spēcīga un nesatricināma. Vēsture mūsu tautiešus ir izmētājusi pa malu malām, taču mēs vēl sparīgi turamies kopā jau paaudžu paaudzēs. Latvietības saknes neiznīkst laikam tāpat kā nezāles.

Protams, viens spēj no galvas citēt Raini vai O.Vācieti, bet kāds tikai apgūst latviski pieklājības frāzes, dažkārt kādam pasprūk kāds angļu vārds, taču…viņi visi ir šeit. Te, lai būtu latviešu sabiedrībā, latviskā vidē. Viegli jau nav dzīvot klajuma vidū visiem kopā, pavadot savu vienīgo brīvo laiku no skolas SKOLĀ. Katram savi iemesli te atrasties, kas atkarīgi no dažādiem faktoriem. Un var jau būt, ka tie nemaz nav svarīgi. Tas, kas ir no svara patiesi, mūsuprāt, ir tas, lai vēlme vai nu attīstās, vai rodas turpināt atrasties “mazajā Latvijā”, kur pulcējas diasporas letiņi. Jo kas gan mūsu dzimtenei līdzēs zelt un plaukt, ja ne mēs paši?

Kā I. Ziedonis reiz rakstījis: “Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir tikai cilvēks.” Un te nu ir cilvēki. Īsti, dzīvi cilvēki, kas neļauj aizokeānijā nomirt latviskām dvēselēm. Vēl labāk – tie palīdz tādām pat dzimt. Tas ir apbrīnojami, cik daudz sevis paša ir jāiegulda, lai varētu pastavēt tāda vide, kur tam visam dzīvot. Tas ir apbrīnojami, ka trimdas latviešu vidū četrās paaudzēs ir cilvēki, kas spējīgi pretendēt uz mūsu mazās, bet sarežģītās valodiņas C līmeni. Es neticu, ka ir kāds inteliģents latvietis, kurš ar to no sirds nelepojas. Mēs lepojamies. Ļoti.

Ka jau tika pieminēts…katram te ir savi iemesli atrasties, kā arī vēlmju līmenis kaut ko iegūt, iemācīties atšķiras. Jā, bet tas tā ir jebkur. Un, domājams, būs vienmēr. Un tomēr…ir kaut kas neaprakstāmi aizkustinošs mirklī, kad ik rītu mastā tiek vilkts Latvijas karogs. Un tā ir tā kopīgā latvietība, kas tur augšā plīv.

#Daugav’ abas malas mūžam nesadalās
#Okeān’ abas puses mūžam nesadalās

Ilze Jēgere un Santa Iesmiņa
2018 #LV100

Latvian folk ensemble Zāle release their second album “Viņš”

The ensemble Zāle combine many elements in their music – from Latvian folk, to Eastern motifs to Gaelic elements, and their debut album, Viņa, released in 2015, received the Zelta Mikrofons award for Best World Music Album in 2015. The group released the follow up – appropriately entitled Viņš – at the end of 2016.

The core of the group remains Marta Kreituse on vocals and Pēteris Draguns on vocals and acoustic guitar, and they are joined by an ever-expanding group of musicians, including Sandra Kaņepe on vocals and electric guitar, Kira Maija Kirsanova on oboe, Aivis Gailītis on cello, Dace Zariņa on bass guitar, Harijs Vagrants playing the santir, and Taras Kuzmenko on percussion, as well as a few guest musicians.

Though the ensemble is large, the arrangements remain sparse and reserved, retaining the intimate nature of the songs from their first album. This is evident beginning with the first track on the album, “Aiz vārtiem”, based on a poem by Rainis. Draguns’ soothing, deep bass voice, along with the solemn, somber musical accompaniment, provides a template for the listener about the musical journey to come.

While the album Viņa had more Latvian folk elements in the music, Viņš takes a decided turn towards more world music elements, particularly Eastern sounds and melodies, such as in the song “Samarkanda”, which features Kreituse’s mystical vocals balanced with the strings and oboe, to create a dreamy effect for the song.

With a nod to the group’s various world music influences, particularly the Celtic sounds, the group also recorded a version of the Irish folk song “My Young Love” (also known as “She Moved Through the Fair”), and it is a natural fit for Kreituse’s voice and performance. The ensemble bring the necessary restraint in their lush arrangement for this sorrowful song, making for one of the most memorable performances on the album.

The album does have a few relatively up-tempo moments, such as in the song “Vantis”, a song about a journey over the Vanšu Bridge in Riga, described in philosophical and metaphorical images. The song’s driving beat and rhythm is supplemented by the hip hop stylings of Jacques of S’T’A.

The album’s title Viņš (He) would seem to indicate that this album would be a more ‘masculine’ album, implying perhaps more up-tempo and active songs, to balance out the softer, emotional songs on the album Viņa (She), but this is not always the case. Perhaps the titles were simply meant to indicate that the albums are two sides of the same coin, as there are many similar elements between the two.

Viņš is a satisfying follow-up to Viņa, as the group builds upon the themes of their debut album, adding additional instruments and more nuanced arrangements, seamlessly weaving together many different styles and genres, making Viņš an engrossing listen from beginning to end. With their ethereal, entrancing sound, Zāle have established themselves as a creative and artistic force in Latvian music.

For further information, please visit Zāle’s Facebook page.

Viņš

Zāle
Kultūras Inovāciju Centrs, 2016

Track listing:

      1. Aiz vārtiem
      2. Samarkanda
      3. Meitene – noslēpums
      4. Ūdens daļa
      5. Kiss Me
      6. Vantis
      7. Tumša upe
      8. Skumju zvēri
      9. Cik sapņa izmodos
      10. My Young Love
      11. Dziļi dziļi

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.