Augsti godātie represētie, mīļā latviešu tauta,
Mēs esam pulcējušies šeit sēru zīmē par visiem tiem, kas nevainīgi tika tiesāti un sodīti, bet bez tiesas un apsūdzības, pašiem to nezinot. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret latviešu tautu, tā bija zvērīga necilvēcība, kuru mēs šodien atceramies un pieminam. Mēs noliecam galvas to priekšā, kas pārdzīvoja šo šausmīgo datumu mūsu tautas vēsturē, mēs izsakām līdzjūtību visiem tiem, kas to ir pārdzīvojuši un kas zaudēja savus radiniekus, savus mīļos, savus draugus un kaimiņus.
Šis datums bija viens no pēdējiem lielo deportāciju vilnī, bet arī varbūt pats šausmīgākais izsūtīto skaita ziņā. Bija pieprasīti desmit tūkstoši ģimeņu kā upuri, lai tiktu iebiedēta Latvijas tauta. Un tika izsūtīti trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, vairāk nekā četrdesmit viens tūkstotis nevainīgu civiliedzīvotāju, lai iebiedētu Latvijas tautu, lai nostiprinātu komunisma režīmu, lai sadzītu ļaudis kolhozos, lai aplaupītu tos, kas kopš klaušu laikiem paaudzi pēc paaudzes sūri, grūti strādājuši un izcīnījuši savu zemi, izcīnījuši to no purvājiem un no mežiem, iekopuši laukus un tīrumus, godīgi strādājuši, audzinājuši savus bērnus, un tagad bez brīdinājuma izrauti no savas dzīves un aizsūtīti mokpilnā tālumā.
Mums ir jāatceras šis notikums, jo to prasa mūsu taisnības izjūta. Mums ir jāatceras šis notikums, lai atgādinātu, ka tas bija noziegums, kam nav attaisnojuma. Ne visi, kas toreiz bija vainīgi, ir stājušies vai kādreiz stāsies cilvēciskās tiesas priekšā, bet es esmu pārliecināta, ka Dieva priekšā savu sodu viņi saņems. Mūsu pienākums ir atgādināt, ka tas bija noziegums, ka tas nav pieņemami. Tie nebija nekādi varoņi, kas uzlika savu parakstu šo nevainīgo ļaužu izsūtīšanai, šādus ļaudis dēvēt par varoņiem ir rupjš izaicinājums pret visām cilvēcības vērtībām, un šādus ļaudis apveltīt ar sarkanām neļśēm ir ciniska un klaja ņirgāšanās par latviešu tautas ciešanām, par cilvēka ciešanām vispār. Tas nav pieņemami, un mēs vienmēr atgādināsim, ka tā nedrīkst notikt, un tas nav un nebūs nevienam pieņemami, nekad un nekur mēs to nedrīkstam pieņemt. Noziegums ir noziegums un kā tādam tam ir jābūt pazīstamam gan mums pašiem un nākamām paaudzēm, gan visas pasaules acīs.
Šogad ir tā sanācis, ka 25.marta izvešanu atcere iekrīt arī Klusajā nedēļā, tieši pirms Lieldienām. Un varbūt mēs varētu izmantot šo datumu sakritību, lai šajā dienā padomātu arī par šśīstīšanos, par izlīgšanu ar savu pagātni, jo ne jau sveša vara vien bija atbildīga par šiem izsūtītajiem. Uz izsūtīto parakstiem bija arī paši latvieši svešu vārdu vidū. Un mēs ļoti labi zinām, ka bija kangari, iztapoņas un oportūnisti, kas ar prieku palīdzēja veikt šo akciju, lai pēc tam karinātu medaļas sev pie krūtīm par šo sasniegumu un nopelnu. Es aicinu Jūs padomāt par to, kā viņi uzvedās tad, kad pārnāca atpakaļ šie izsūtītie no izsūtījuma. Varbūt kaimiņi bija paņēmuši viņu mājas, dzīvokļus un īpašumus. Lai atceras katrs, kas pārgāja pāri pār ielu, kad redzēja pretī nākam savu agrāko skolas biedru, draugu, darba biedru, kaimiņu un izlikās viņu nepazīstam un nepalīdzēja viņam iekārtoties darbā, novērsās no viņa, un tā turpināja to sodu, ko viņš Sibīrijā jau bija paguvis izciest un tomēr pārdzīvot.
Es domāju, ka mūsu tautai daudz kas guļ arī uz pašas sirdsapziņas. Un šajā sēru dienā mēs varam no šīs vainas atpirkties, gan godam cienījot tos, kas ir cietuši, gan arī paši domādami par to, ko mēs varam darīt, lai izpirktu savas tautas vainu nākotnes priekšā. Man šśiet, ka vislabākais gandarījums netaisni cietušajiem būtu gādāt par to, lai tā valsts, kuru mums tomēr izdevās atgūt, būtu stipra un droša, lai tā būtu civilizēta valsts, kurā kaut kas tāds vairs nedrīkst notikt, lai tā būtu valsts, kurā valda tiesu vara un taisnība, lai tā būtu valsts, kurā cilvēka dzīvībai ir augstākā vērtība un kurā mēs visi kopā esam gatavi strādāt un pūlēties, lai veidotu tādu valsti, par kuru tie, kas gāja bojā, varētu justies, ka ir gandarīti un atriebti.
Novēlu visiem šajā dienā, lai jūsu pārdomas jums dod jaunu spēku, ceļot nākotnes Latviju.
