Pēdējos dažos gados latviešu skolas Rietumeiropā vairojas kā sēnes pēc lietus. Divas vecās trimdas laika skolas vēl pastāv, bet tām ir pievienojušās skolas un bērnudārza grupiņas no Īrijas līdz Vitebskai un no Oslo līdz Cīrihei – kopā 18 skolas. Bet nu jau rodas grūtības, jo kas tad īsti skaitās kā “skola”?

Par mērauklu varam ņemt trimdas skolas, kas reizi nedēļā mēģināja atdarināt īstu skolu ar atzīmēm, standartizētām mācību programmām un pārbaudījumiem – un kādreiz pat pa asarai, kad bērnam piektdienas vakarā bija jāraksta domraksts un jāpilda mājas darbi gramatikā. Bet liekas, ka tagad ir izveidojies jauns skolas modelis: skola kā nodarbība; skola kā spēļu grupa; skola kā ģimenes pasākums; skola, kur uzsvars nav tik daudz uz zināšanu iekalšanu un patriotisma ieaudzināšanu, bet skola, kas bērnus priecē ar spēlēm un izklaidi. Vielu māca vairāk caur pasakām un dziesmām un rotaļām, nevis mācību stundām un mājas darbiem.

Latviešu skolas tomēr ir grūti ievietot šādā vai tādā nodalījumā, jo robeža starp tiem ir slīdoša un mainīga. Nevienām divām kopienām nav vienādas skolas, jo katras vietējā situācija (bērnu vecumi, valodas spējas un vienkārši mazais skaits) ļoti ietekmē skolas raksturu. Šis raksturs arī mainās no gada uz gadu kopā ar bērnu un kopienas attīstību.

Skolās Londonā un Stokholmā, kas darbojas jau no trimdas gadiem, ir gan vēl saglabājušas klašu sistēmu, kurā skolēni ir sadalīti pa vecuma grupām no bērnudārza līdz 7. vai 8. klasei. Pēc līdzīga parauga darbojas arī jaunā Briseles skola.

Citas skolas bērnus sadala tikai divās līdz četrās vecuma grupās vai pāris grupās pa lasīšanas spējām. Tā ir Helsinkos, Īrijā-Limerikā, Īrijā-Lucanā, Dublinā, “Diegabiksis” Nīderlandē-Nijmegenā, “Saulīte” Nīderlandē-Hāgā, kā arī Oslo. Liekas, ka tajās valda brīvāka pieeja skolas apmeklējumam: reizēm sanāk vairāk, citreiz mazāk bērnu, bet apmeklējums neietekmē bērna atzīmes.

Minsterē ir bērnudārzs un Dānijā-Zēlandē ir bērnu rīti. Bērniem augot, šādas spēļu grupiņas — kas savukārt bieži izveidojās no neformāliem saietiem ģimenēm ar jauniem bērniem — var attīstīties tālāk un kļūt par “īstām” skolām, kā tas jau ir noticis Dānijā-Vejlē (Vejle ir pilsēta Jitlandes pussalā) un pāri okeānam Ņujorkas Bruklinā.

Īpaša situācija ir Luksemburgā un Briselē, jo tur ir valsts apmaksātas skolotājas, kas piecas reizes nedēļā pasniedz latviešu valodu latviešu Eiropas savienības darbinieku bērniem viņu ikdienas skolas ietvaros. Bērnu skaits tur vēl ir par mazs, lai algotu pilna laika skolotāju, un tāpēc pārējie priekšmeti viņiem jāmācās vai nu angļu, vācu vai franču valodā. Šīs valodas mācības, gan, jāatšķir no sestdienas-svētdienas latviešu skolām, jo tās darbojas pēc cita principa.

Tallinas skola, kas nupat pirms pāris mēnešiem sāka darbību, pašlaik satiekas tikai divas reizes mēnesī, bet nākotnē cer kļūt par pilna laika skolu, līdzīgi kā Rīgā atrodas pilna laika igauņu ģimnāzija. Visjaunākās latviešu skolas Rietumeiropā ir Luksemburgas latviešu biedrības skola (atsevišķa no iepriekš minētajām ikdienas valodas mācībām ES darbinieku bērniem) un Šveices skola “Auseklis” Cīrihē, kas tikko oktobra beigās atvēra savas durvis. “Auseklis” piedāvā apmaksas nodarbības bērniem un latviešu valodas kursus pieaugušajiem, pat privātstundas, ja kāds tā vēlas. Pagaidām visus apmāca tikai viena skolotāja, un tāpēc nodarbības nenotiek visiem kopā, piemēram, reizi nedēļā, bet gan katra grupiņa atsevišķi savā laikā. Skolas garam grūti izveidoties tādā situācijā, toties Cirihes skolai veidojas aktīvs gars virtuālajā pasaulē.

Londonas skolas direktrise Dace Pāvula ar lielu prieku stāsta, ka viņu skolā pašreiz mācās gandrīz 50 bērni, un viņa paredz, ka skaits turpinās augt sakarā ar lielo skaitu latviešu, kas brauc uz Angliju strādāt. Tā ir arī pagaidām vislielākā latviešu skola Rietumeiropā. Ļoti aktīva ir arī “Saulīte” Nīderlandē, kas, lai arī satiekas tikai reizi mēnesī, pēc katras nodarbības izsūta ārzemju latviešu mēdijiem aprakstu un bildes par notikušo nodarbību.

Baltkrievijas Vitebskā arī darbojas latviešu skola, bet par šo ir maz informācijas. Iespējams, ka ir vēl citas latviešu skolas, bērnudārzi un spēļu grupiņas Rietumeiropā.

Visām Rietumeiropas latviešu skolām, tāpat kā latviešu skolām visur pasaulē, pamatā ir valodas mācības un iepazīstināšana ar latviešu literatūru, tradīcijām, dziesmām un rotaļām. Dažas skolas māca arī Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju kā atsevišķus priekšmetus. Līdz ar to lielākā vai mazākā mērā notiek patriotisma ieaudzināšana (apzinātā vai neapzinātā veidā) jaunajā paaudzē. Interesanti gan, ka dažās jaunajās skolās māca pat rēķināšanu un dabas zinības. Grūti gan saprast cik daudz viņas spēj bērniem iemācīt, jo satiekas tikai reizi mēnesī vai labi ja katru otro nedēļu. Stokholmas, Briseles un Vitebskas skolas pagaidām ir vienīgās, kas satiekas katru nedēļu. Kā zināms, dzīvodami ārpus Latvijas, bērni var ļoti ātri aizmirst latviešu valodu. Bet tā nav neizbēgama lieta, un ja nopietni grib uzturēt valodu, tad tā regulāri jāmācās un jālieto, vislabāk ja katru dienu. Ja valodas saglabāšana ir skolu mērķis, tad tām vajadzētu par šo faktu runāt ar vecākiem un aktīvi veicināt latviešu valodas lietošanu ģimenēs, arī jauktajās ģimenēs.

Ja vecāku un vietējās latviešu sabiedrības mērķis būs kādreiz atgriezties Latvijā, tad jādomā, ka jaunās skoliņas ārzemēs mēģinās attīstīties arvien nopietnākas, lai bērni patiešām apgūtu valodu un mācību vielu tādā līmenī, ka viņi varēs iekļauties Latvijas salīdzinoši stingrajā un nelokāmajā izglītības sistēmā. Uz to virzienu jau darbojas luksemburgieši, briselieši un tallinieši. Īpaši Briseles un Luksemburgas skolām šis ir aktuāls temats, jo visi to bērni nāk no ģimenēm, kurās vecāki strādā ES institūcijās, NATO pārstāvniecībā vai Latvijas Pastāvīgā pārstāvniecībā ES, un daudzas no tām pēc dažiem gadiem atgriežas Latvijā. Līdz ar to vecākiem ir svarīgi, lai latviešu skolas turētos līdzi Latvijas izglītības programmai cik vien iespējams. Visi skolēni tur labi pārzina latviešu valodu, tāpēc skolotājiem nav jācīnās ar problēmām vāju vai ļoti atšķirīgu valodas zināšanu dēļ, kā tas ir daudzās citās skolās, it sevišķi tajās, kas kalpo ilgāk pastāvošām kopienām.

Ja vecāku un vietējās latviešu sabiedrības mērķis tomēr būs vienkārši ieaudzināt bērnos apziņu par savu latvietību un izveidot viņiem (un visai ģimenei) latviešu draugu tīklu, tad akadēmiskas zināšanas un augsts valodas līmenis nav tik svarīgi kā skolas sabiedriskais un kulturālais aspekts. Tādā situācijā ir svarīgāk saglabāt bērnos prieku un lepnumu pret visu latvisko (lai gan ar stingru mācību programmu arī var ļoti labi ieaudzināt bērnos neviltotu lepnumu!). Trimdas skolas ar šādu mērķu definēšanu cīnās jau pusgadsimtu. Visgrūtākais ir tas, ka katrai ģimenei ir taču savi mērķi un cerības, kas ne vienmēr saskan ar citu ģimeņu mērķiem. Jādomā gan, ka tieši Rietumeiropā ģimenēm interesē uzturēt savu latviešu valodu ļoti augstā līmenī, jo Latvija viņiem ir tik daudz tuvāka un reālāka nekā Amerikas vai Austrālijas latviešiem.

Viss tomēr ir atkarīgs no materiālām un praktiskām iespējām. Skolas sākas, bet ko ja nav telpu, nav skolotāju, nav līdzekļu ar ko samaksāt skolotājiem? Maz dibinās jaunu baznīcu draudžu, kas senāk bija institūcija, kas ļoti atbalstīja skolu izveidošanu. Telpu jautājums gan varētu ar laiku uzlaboties, jaunām latviešu biedrībām nostabilizējoties. Bet kur saņemt līdzekļus skolotāju algām? Un kur vispār atrast kvalificētus skolotājus?

Rietumeiropas skolas darbojas pēc dažādiem principiem. Vairākas skolas darbojas tieši savas vietējās latviešu biedrības paspārnē. Oslo “Kastaņa skoliņa” saņem lielu atbalstu no Norvēģijas latviešu biedrības un Latvijas vēstniecības Norvēģijā. Cīrihes skola pagaidām ir pilnīgi neatkarīga iestāde, kurā nodarbības maksā līdzīgi kā jebkuri citi vietējie bērnudārzi un valodas stundas. Turpretī Stokholmas latviešu skola ir bezpeļņas organizācija, kur visa darbība balstās uz brīvprātības pamata. Briseles skolas skolotāju algas maksā Latvijas Pastāvīgā pārstāvniecība ES un bērni skolu var apmeklēt bez maksas. Berlīnes latviešu skoliņa pagaidām nedarbojas, jo pieprasīja bet nesaņēma ne pietiekamu finansiālu atbalstu no LR Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta, ne telpas no latviešu vēstniecības. Tā gan cer atsākt darbību vēl pirms šī gada beigām.

Šo laiku skolām ir tā priekšroka, ka Latvija ir neatkarīga valsts, kura teorētiski spēj dot atbalstu latviešu skolām ārzemēs. Cita lieta, cik lielā mērā valsts to patiešām dara. Viena lieta pagaidām ir gan skaidra: lai arī teorētiskā līmenī Latvijas valdībai interesē atbalstīt savus tautiešus ārzemēs, reāls atbalsts no tās nav bijis liels un pašreizējā situācijā diez vai kļūs lielāks. Vai skolām gaidīt atbalstu, vai turpināt cīnīties pašiniciatīvas un brīvprātības līmenī? Tā kā bērni turpina augt un pieprasījums pēc skolām ir, tad viņas ir spiestas turpināt. Skolas uzturēšana ārzemēs joprojām pieprasa lielu atbalstu un darbu (arī līdzekļus) no pašiem vietējiem ļaudīm. Latvietība ārzemēs nekad nav bijis lēts prieks! Ārzemju skolas turpina pastāvēt tikai lielas vietējo latviešu pašiniciatīvas un sadarbības rezultātā. Angliski to varētu saukt par grassroots kustību, tātad, kustība, kas sākas no “apakšas”, no pašas tautas.

Tāpēc tik svarīga ir sadarbība starp skolām un skolotājiem. Šovasar jūlija sākumā Rīgā notika pirmā ārzemju latviešu skolu konference. Tajā skolu direktori un skolotāji satikās viens ar otru un arī ar LR Izglītības ministrijas pārstāvjiem. Skolotāji beidzot satikās vaigu vaigā ar citiem skolotājiem, dalījās ar idejām, izsūdzējās par problēmām, priecājās par kontaktu savā starpā.

Var cerēt, ka skolotāji un vecāki no Rietumeiropas latviešu skolām turpinās savā starpā sarakstīties, satikties un iepazīties. Un iepazīties arī ar trimdas laika skolām un to skolotājiem un vecākiem, kas var dot ieskatu no savas pieredzes uz jauno skolu nākotni. Būs interesanti dzīvot līdzi šīm jaunajām skolām un redzēt kā viņas attīstās. Latvijas Republikai tagad ir vēstniecības visās pasaules malās. Vai nākamos gados piedzīvosim latviešu skolu dibināšanu arī, piemēram, Pekinā un Kairā?