Pērn, īsi pirms 18. novembra svinībām, laikraksts Diena publicēja rakstnieces Gundegas Repšes vēstuli, kurā viņa atvainojās savai valstij, ka viņa nepiedalījās nevienā Latvijai veltītā masu pasākumā. Tālāk viņa raksta: “Visbiežāk es Tevi [Latviju] pieminēju un pieminu personiski, tieši un bez skaistām dekorācijām fonā.” Varbūt Staro Rīga dekorācijas Repšei likušās prastas un nevajadzīgas.

Varbūt viņai traucē, ka lielai daļai no Rīgas iedzīvotājiem valsts svētki saistās tikai ar vareno uguņošanu virs Daugavas. Šādu skaļu un spīdošu valsts “dāvanu” vietā Repše vēlas pati kaut ko uzdāvināt Latvijai—savu solījumu. Savu solījumu valstij nemelot, savu solījumu pacietīgi valstij strādāt, savu solījumu analizēt vai pastāvošais režīms ir kaitīgs un nāvējošs Latvijas pastāvēšanai, savu solījumu cildināt un daudzināt goda darbus un ļaudis, savu solījumu drosmīgi sapņot, savu solījumu uzņemties personīgu atbildību par Latviju. Tātad, Repše raksta par patriotismu.

Vārdiem “patriotisms” un “dzimtenes mīlestība” nav sevišķi laba slava Eiropā, kur tos nereti saista ar neonacismu. Pie tam Latvijā “patriotiskā audzināšana” vēl ļoti daudziem saistās ar pionieru kaklautiem un padomju laika ierindas skatēm. Ja tiek tiem sliekšņiem pāri, tad nākamo šķērsli sagādā fakts, ka patriotismu nevar mācīt ar vientiesīgo ideju, ka “Latvijā viss ir labs”. Jo tā nav. Ikdienas dzīve Latvijā daudziem ir grūta, izaugsmes iespējas nav īpaši lielas, politikā valda savtīgums un kukuļošana, veselības aprūpe ir neapmierinoša, lauku rajoni aizmirsti un tā tālāk.

Kā iemācīt bērnam mīlēt neperfektu valsti? Amerikāņu vēsturnieks Howard Zinn ir teicis, ka patriotisms nozīmē būt patiesam un uzticīgam – ne valdībai, bet principiem, kas veido demokrātijas pamatus. Tas arī nozīmē būt gatavam teikt “nē” savai valdībai. Tieši par šo raksta Repše.

Tēvzemes mīlestībai nav jānozīmē, ka tu piekrīti visam, kas notiek tavā valstī. Par šo tēmu jau vairākus gadus runā amerikāņu skolotāji un domātāji, kas nepiekrita tagad jau eksprezidenta Džordža Buša politikai. Tēvzemes mīlestības ietvaros drīkst arī kritizēt, un caur kritiku mēģināt uzlabot situāciju, nevis tikai ieslīgt depresijā un domās, ka neko nevar mainīt. Bez kritikas nebūs iegansta uzlabot situāciju. Kas par labāku tēvzemes mīlestību kā vēlēšanās uzlabot savu valsti?

Dzīvojot ārzemēs, bērnam var iemācīt tēvzemes mīlestību pa vecai modei un no tālienes, kā man to mācīja “trimdas gados”. Mēs uz savas ādas nebijām piedzīvojuši, piemēram, Latvijas pelēkos, drēgnos rudeņus un ziemas, un tāpēc naivi ticējām mācību grāmatu bildītēm, kur Latvijā vienmēr spīd saule starp skaistām debesīs peldošām mākoņu kaudzēm, gleznainas bērzu birzes atrodas pie visām lauku mājām, un uz Rīgas ielām neredz ne atkritumus, ne dzērājus, ne grafīti. Varbūt tāpēc bija tik viegli mūsos ieaudzināt patriotismu, jo mūsu patriotisma objekts bija neaizsniedzams, tā kā stikla kalns pasakā. (“Man nepatīk par Tevi domāt un Tevi pielūgt kā elku, kā fetišu,” raksta Repše.)

Ir vērts padomāt par to, kā mēs mācām patriotismu un tēvzemes mīlestību, un vispār, kas tie ir. Tagad daudziem ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem Latvija ir reāla vieta, nevis pasaka. Viņi tur brauc ciemos, tur viņiem dzīvo tuvinieki. 2008. gada maijā Laila Birkhāne, Rīgas Teikas vidusskolas psiholoģe un psihoterapeite, intervijā ar Ilzi Zonni no laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze stāsta, ka patriotisms sākas ar piederības sajūtu savai ģimenei un dzimtai. Kā pašu pirmo bērns identificējas ar savu ģimeni. Pēc tam viņš jūtas (vai arī nē, atkarībā no pieredzes un audzināšanas) piederīgs savai skolai, draugu pulkam, tuvākajai videi un visbeidzot valstij. Audzēkņi Birkhānes skolā veido dažādus projektus, kuros viņi stāsta par savu ģimeni, skolu un tuvāko skolas apkārtni. Vecāki bērni iesaistās projektos par Rīgu un Latviju, brauc ekskursijās pa vēsturiski svarīgām vietām Latvijā, tā veidojot saikni ar valsts vēsturi. Birkhāne uzskata par svarīgām arī pašu skolas tradīcijas, piemēram gadskārtēji koncerti un pasākumi, jo piederības noskaņojums veidojas jau no kopējās gatavošanās šiem pasākumiem. Šis pēdējais tik pat labi attiecas uz ārzemju latviešu skolām, jo just piederību savai ārzemju latviešu kopienai arī ir svarīgi, gan bērnam, gan viņu vecākiem.

Tātad, tēvzemes mīlestība ir īstenībā jautājums par identitāti: kurai zemei un tautai cilvēks jūtas piederīgs? Pēc Birkhānes domām, “ja cilvēks neapzinās savas saknes, tas nespēj pilnvērtīgi attīstīties.” Kā ārzemju latvieši labi zina (un globālais laikmets ir apliecinājis), cilvēks var justies piederīgs ne tikai vienai valstij un tautai, bet arī divām un vairāk zemēm un tautām. Bet šoreiz ne par to.

Atgriežoties pie tēmas par ģimeni, Birkhāne atbild uz apgalvojumu par to, ka daudzi vecāki ir gan patriotiski, bet par to nestāsta saviem bērniem, vienalga vai kautrības vai kāda cita iemesla dēļ: “Domāju, ka tomēr vajadzētu stāstīt bērniem par savām jūtām, lai gan latvieši nav raduši par tām runāt. Lieliski, ja ģimenē ir vecvecāki vai vecvecvecāki, kas paši atceras dažādus vēstures periodus un to ietekmi uz dzimtu – par to noteikti vajadzētu stāstīt nākamajām paaudzēm, pat nepretendējot uz vēsturisku precizitāti.” Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa vai vienkāršas ģimenes ekskursijas pa Latvijas skaistākajām vietām (vai savas valodas un tradīciju piekopšana ārzemēs) parāda pašu vecāku attieksmi pret valsti un tautu, “un līdz ar to bērnu attieksme veidojas tāda pati, jo bieži vien viņi mācās no tā, ko redz, nevis no tā, ko viņiem stāsta… [Bet] ja vecākiem ir diezgan krasa nostāja, ka viņiem tas [Latvija] nav vajadzīgs, arī bērniem veidojas līdzīgi uzskati.”

Ir tādi, kas saka, ka ja mūs nemīl valsts, kurā dzīvojam, tad kāpēc to mīlēt mums? Taču ir arī pietiekami daudz dzimtenes mīlošu latviešu ārzemēs, kas, iespējams, mīl to vēl vairāk, jo svešumā beidzot savu dzimteni novērtē. Līdzīgi bija ar 2. pasaules kara bēgļiem – viņi bija spiesti atstāt savu dzimteni, un tādēļ to vēl vairāk novērtēja un iemīlēja. Lai arī laiki ir mainījušies un jebkurš trimdinieks var tagad atgriezties dzimtenē, tēvzemes mīlestība – un līdz ar to latviskā identitāte – joprojām ir svarīgs mērķis ārzemju latviešu skolās. Varētu teikt, ka pats svarīgākais mērķis.

Vai tad tēvzemes mīlestību vajadzētu mācīt kā atsevišķu priekšmetu? Domāju, ka nē. Ne mīlestību, ne patriotismu nevar uzspiest; tie jāuzsūc no vides un tuviniekiem, pēc tam tie pašam jāapzinās un jāveido tālāk. Būs labāk skolām patriotismu iepīt pa drusciņai visos priekšmetos: valodas stundā rādīt prieku un mīlestību pret latviešu valodu, dziedāšanā veicināt prieku un mīlestību pret latviešu mūziku, ģeogrāfijas stundā pret pašu zemi, vēstures stundā mēģināt saprast kāda ir bijusi mūsu pagātne. Ne tik daudz mācīt, bet drīzāk parādīt un demonstrēt un kopā izjust.

Kā stāsta Birkhāne, pirmais solis tēvzemes mīlestībā ir savas ģimenes un savu sakņu apzināšana. Lai to panāktu, bērnam ir jāzina “savas ģimenes stāsts”. Bērniem var izveidot nodarbību, kurā viņi intervē savus latviešu izcelsmes vecvecākus un vecvecvecākus, lai tie pastāsta par savām bērnības atmiņām, par savas ģimenes vēsturi, par bēgļu gaitām vai ikdienas dzīvi padomju laikos, par savām jūtām trešās atmodas laikā, utt. Stāsti noteikti jāieskaņo un jāsaglabā. Cik es biju laimīga, kad pagājušo vasaru uzgāju kaseti no gandrīz 20 gadiem atpakaļ, kurā mana tagad mirusī vecāmāte stāsta par savu jaunību un dzied tās dziesmas, ko viņa ar saviem draugiem dziedāja!

Vecākiem bērniem skolotāji varētu izveidot nodarbības sekojot līdzi Latvijas politikai, lai cik tā raiba būtu. Klasē skolēni tad pārrunā un – kā sola Repše – analizē vai pastāvošais režīms ir kaitīgs un nāvējošs Latvijas pastāvēšanai. Tāpat ka Repše, skolēni var arī cildināt un daudzināt goda darbus un ļaudis, kā arī drosmīgi sapņot par Latvijas nākotni.