Cik Jūlija Giforda (Gifford) zina, viņa pašlaik ir vienīgā ārzemju latviete, kas pilnu laiku studē kādā Latvijas universitātē tieši latviešu programmā. Bet pēc Jūlijas domām, šis ir tikai viļņa sākums, un drīz viņas pēdās sekos arī citi ārzemju latviešu jaunieši.

Giforda uzauga Toronto apkārtnē divvalodīgā ģimenē (māte latviete, tēvs anglis) un mācījās franču valodas iegremdēšanas skolā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa nolēma, ka grib “kaut ko citu” darīt, nekā turpināt savu izglītību turpat Kanādas universitātēs, un izlēma iestāties universitātē Latvijā. Viņa tagad otro gadu studē Rīgas Stradiņa universitātē uz bakalaura grādu starptautiskās attiecībās. Studijas ilgs trīs gadus.

Stradiņa universitātē studē gan daudz ārzemnieku, bet tie visi mācās angļu valodas nodaļās un lielākoties medicīnu vai zobārstniecību. Latviešu valodas nodaļā Giforda patiešām ir vienīgā ārzemniece, ja neskaita dažus šogad pienākušos Erasmus programmas izmaiņas studentus no Rietumeiropas.

Giforda ir bijusi tāda kā celmlauze, un celmi viņas ceļā nav bijuši nekādi mazie. Zinot, ka Ziemeļamerikā vidusskolas beidzēji jau laikus sāk plānot kur tālāk studēt, tā Giforda arī laikus sākusi interesēties par universitātēm Latvijā. Beidzot izvēlējusies pieteikties Stradiņos, bet neviens nav varējis viņai dot skaidru atbildi par pieteikšanās procesu, jo viņiem nekad agrāk nebija bijis tāds gadījums, ka ārzemnieks grib pieteikties kā pilna laika students uz latviešu nodaļu. Pēc vairākiem zvaniem Giforda beidzot dabūjusi rokā Eiropas studiju programmas vadītāju, un tas viņai tikai pateicis, lai viņa tik atbraucot uz Latviju, un tad visu varēšot nokārtot.
 
Latvijā universitāšu iestājeksāmeni—un līdz ar tiem oficiālā pieteikšanās skolai—notiek vasarā, tikai pāris mēnešus pirms mācību sākuma septembrī. Studenti uzzina vai ir skolā pieņemti apmēram mēnesi pirms mācības sākas. Pieteikšanās dokumenti jāiesniedz personiski, un pēc tam visiem pretendentiem jāliek iestājeksāmens, arī personiski un precīzi noteiktajā datumā. Latvijas universitātes nepazīst pieteikšanos vai eksāmenu likšanu pa pastu pēc tālmācību parauga vai pirms noteiktā datuma. Gifordai nekas cits neatlika kā doties uz Rīgu, lai arī dārgais ceļš bija bez garantijām.

Eksāmena darbinieki pateica Gifordai, lai viņa eksāmenam mazliet pamācās Latvijas, Eiropas un pasaules politiku un vēsturi, un “viss būs kārtībā”. Bet pēc Gifordas domām iestājeksāmens bija ļoti grūts. Laimīgā kārtā viņa daudzas atbildes pareizi uzminējusi. Eksāmenā bijis arī esejas jautājums, kas viņai šķiet, bija izšķirošais viņas pieņemšanā studijās. Atlika tikai kārtot uzturēšanas atļauju, jo Gifordai nav Latvijas pilsonības.

Tomēr neviens universitātē neesot varējis viņai pateikt tieši kas jādara, lai dabūtu uzturēšanas atļauju. Vēlāk izrādījās, ka Stradiņu universitātē strādā gan viena sieviete, kas nodarbojas tieši ar ārzemju studentu uzturēšanās atļauju kārtošanu, bet tikai tiem, kas mācās angļu nodaļās. Beigās viss veiksmīgi nokārtojies.

Lai arī Giforda jau no bērnības mācēja lasīt, rakstīt un tekoši runāt latviski, viņai sākumā bija grūti pierast pie lasīšanas un rakstīšanas akadēmiskajā līmenī. Kursabiedri teikuši, ka viņas rakstītajos sacerējumos vārdi visi esot pareizi, bet tie smējušies par noformējumu. Tagad viņa pie visa ir pieradusi, bet rakstīšanas stils viņai vēl nedaudz atšķiras no pārējiem kursabiedriem. Viņasprāt, gan, Kanādas pieredze viņai nākusi par labu, piemēram, loģiskā rakstisko domu sakārtošanā (ievads, galvenā daļa, secinājumi, nobeigums).

Giforda pavada tikai vienu līdz trim stundām dienā lekcijās vai semināros, bet ārkārtīgi daudz laika mājās pie datora, jo viņas programmā studentiem liek rakstīt sacerējumu par katru notikušo nodarbību. Tajā ziņā viņai Rīgas Stradiņa universitāte liekas stingrāka un vairāk strukturēta nekā Kanādas universitātes, kur vairāk valdot studentu pašiniciatīva. Latvijas universitāte, gan, esot līdzīgāka Kanādas universitātēm.

Lai izvēdinātu galvu un tiktu prom no datora, Giforda sākusi dejot tautas deju ansamblī “Līgo”. Mēģinājumi notiek divreiz nedēļā. Giforda draudzējas galvenokārt ar “Līgo” dejotājiem un saviem kursabiedriem, bet viņa pavada arī diezgan daudz laika ar ārzemju latviešu draugiem. Ar tiem bieži esot vieglāk saprasties, jo viņi visi ir līdzīgā situācijā: atgriezušies tēvzemē, bet tomēr ārzemnieki. Jūlija nekad nav dzīvojusi Latvijas studentu kopmītnēs — radi neļāva, jo tur notiekot pa daudz liela ballēšanās un ne pietiekami mācīšanās. Tā nu viņa no sākuma dzīvoja pie radiem un tagad dzīvo pati uz savu roku atsevišķā dzīvoklī ar draudzeni. Giforda mazliet piepelnās pasniedzot angļu valodas privātstundas.

Citiem ārzemju latviešu jauniešiem, kas domā par studēšanu Latvijā, Giforda saka, “Nebaidies! Tas nav nesasniedzams mērķis, un iespēju ir daudz!” Bet ir jābūt ļoti neatlaidīgam. Visgrūtākais ir vienkārši atrast un saņemt informāciju. Pašam jāzvana un pašam jāmeklē, un skolu darbinieki nav vienmēr tik pretimnākoši vai izpalīdzīgi kā gribētos. Bet vismaz Stradiņu universitātē šis ceļš tagad ir vairāk vai mazāk iebraukts. Atliek tikai citiem sekot un to izlīdzināt.