Daugavas krastos, Lielvārdes pilsētā, Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs no 4. līdz 7. augustam bija vieta, kur pulcējās 30 latviešu skolu skolotāji (pārsvarā sievietes), un jautrā gaisotnē mācījās, dalījās pieredzē bet galvenais – sadraudzējās un vairs nejutās, ka darbojas vienatnē. Kopumā kursos piedalījās skolotāji no 13 valstīm – Austrālijas, Luksemburgas, Dānijas, Zviedrijas, Krievijas, Austrijas, Beļģijas, Ungārijas, ASV, Somijas, Šveices, Nīderlandes un Latvijas.

Kursus rīkoja nule nodibinātā Latviešu valodas aģentūra (LVA), kas ir jauna aģentūra, kas tapusi, apvienojoties Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) ar Valsts valodas aģentūru (VVA).

Daži dalībnieki jau 2008. gada jūlijā bija piedalījušies LR Izglītības un zinātnes ministrijas un Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkotajā skolotāju konferencē, citi LVAVA rīkotajos diasporas skolotāju kursos 2008. gada augustā. Daži pirmoreiz tikās ar tik skaitliski apjomīgu ārzemju latviešu skolotāju grupu.

Kursos bija gan nopietni brīži, kur lekciju formatā tika pasniegta informācija par Eiropas valodu portfeli, bilingvalo mācību metodiku un Eiropas kopīgām pamatnostādnēm valodas apguvei, gan ļoti radoši momenti, kur skolotājiem bija jāveic uzdotu uzdevumu grupā un jāpasniedz pārējiem kursu dalībniekiem. Viens no jautrākiem brīžiem bija vienas grupas sniegums par pašdarinātu pigmeju cilti, kur katrs individuāli spēja atjautīgi pievienot savu devumu, tādējādi nodrošinot jautrību un smieklu šalti klausītājos. Bijušās Ķīpsalas Internacionālās sākumskolas pasniedzējas, Baiba Jurjāne un Arita Lauka, burtiski ierāva visus klātesošos informācijas virpulī ar savu saistošo stāstījumu un virkni praktiskiem piemēriem parādot dalībniekiem, cik vienkārši var izveidot klasē strukturētu, mājīgu vidi, kā ar minimāliem līdzekļiem ar bērnu pašu līdzdalību var izgatavot mācībvielu, kā sastādīt stundas, kur vienā grupā ir bērni ar atšķirīgiem valodas līmeņiem un daudz ko citu. Skolotāju lielā pieredze plūda no abām pasniedzējām, kā no pārpilnības raga un gandrīz vai pietrūka laika parādīt visu, kas līdzi bija paņemts.

Bilingvālās izglītības “multiplikatores” (pasniedzējas) Anita Šaltāne un Dace Anstrate arī ļoti interesantā veidā ar audiovizuālu materiālu palīdzību un daudz grupu nodarbībām pasniedza komunikatīvo pieeju latviešu valodas pasniegšanā, kas ir sekmīgi jau gadiem ilgi pielietota, apmācot bērnus, kas apmeklē mazākumtautību skolas. Ļoti vērtīgi bija mācīties par stundu struktūru, iesildīšanās nodarbībām pirms stundas un nobeiguma aktivitāti stundas beigās.

Vēl arī savā daudzos gados gūtajā pieredzē dalījās ilggadīgais Melburnas latviešu vidusskolas pārzinis Kārlis Brēmanis. Viņš deva pārskatu par mācībvielu, ko ir veiksmīgi izmantojis, mācot pusaudžiem latviešu literatūru Melburnā. Šī pārskata “nagla” bija stāsta “Pistole un margarīns” dramatizējums ar pašmāju aktieriem un traģikomiskām beigām.

Skolotājiem arī bija daudz iespēju šo trīs dienu laikā iepazīt vienam otru – tika savstarpēji sarunāti pieredzes apmaiņas braucieni, izveidojas draudzības, viens otram izklāstīja rūpes, tika kopīgi meklēti risinājumi, bet galvenais, viens otram deva spēku un motivāciju turpināt šo pašaizliedzīgo darbu.

Kursu gaitā bija iespēja apmeklēt mācību grāmatu un līdzekļu izdevniecību “Lielvārds”, ko varēja sasniegt ar kājām no kursu norises vietas. Kursos arī ļoti aizraujošā veidā tika pasniegts ļoti vienkāršs, bet efektīvs Lāčplēša eposa dramatizējums ar kursu dalībnieku līdzdarbošanos. Pumpura muzeja šķietami klusā darbiniece pārtapa par varenu teicēju, kas visus tā iesaistīja un aizrāva, ka Andreja Pumpura biogrāfija un Lāčplēša eposa sižets vēl ilgi paliks atmiņa. Viela pārdomām – ja grūti ar skolniekiem izlasīt Lāčplēsi, tad šis variants nodrošina “īso kursu”.

Pēdējā vakarā Krūmiņu dzimta (Jānis Atis Krūmiņš, Inese Krūmiņa un bērni ar savām otrām pusēm) sniedza ļoti savdabīgu koncertlekciju, kur divu stundu gaitā tika konspektīvi sniegts seno latviešu gadskārtu kopsavilkums gan caur stāstījumu, dziesmām, gan rotaļām, kur protams visi kursu dalībnieki tika iesaistīti. Šīs dižās ģimenes locekļi ir arī folkloras kopu Vilki, Vilcenes un Vilkači dalībnieki.

Daudz iegūts, daudz jautri piedzīvots šajos kursos. Galvenais, tika sniegta pietiekoši daudz praktiskas vielas, ar ko skolotāji varēja justies kā Lāčplēsis – pienācīgi apbruņoti ar mācību ieročiem, lai varētu turpināt cīnīties par latviešu valodas pastāvēšanu arī ārpus Latvijas. Paldies kursu organizētājiem par situācijas izpratni, izvēloties lektorus un par to, ka tika radīta tik mājīga un radoša gaisotne!