Zinta Uskale, dzimusi Anglijā, jau 10 gadus dzīvo Rīgā un tagad studē politiskās zinātnes Latvijas Universitātē. Intervijā ar Latvians Online, viņa dalās ar savu pieredzi mācoties Latvijā.

Ko Tu Latvijā studē? Kādu grādu?

Es mācos Sociālo zinātņu fakultātē Politikas zinātnes nodaļā. Tā ir bakalaura studiju programma un studiju beigās (ja būšu izturējusi visus pārbaudījumus, gan akadēmiskos, gan psiholoģiskos!) saņemšu sociālo zinātņu bakalauru politikas zinātnē.

Kādas atšķirības starp studijām Latvijā un citās valstīs? Vai mācību līmenis ir tāds pats kā citur?

Man ir grūti salīdzināt, jo es tikai vienu gadu esmu mācījusies citā augstskolā, un tas bija pirms daudziem gadiem Anglijā. Es toreiz mācījos franču un vācu valodu un literatūru un izturēju tikai vienu gadu dažādu iemeslu dēļ. Galvenais iemesls noteikti bija tas, ka es īsti tur negribēju būt, drīzāk gribēju mācīties par režisora palīgu, un man pat piedāvāja vietu ļoti labā teātra mākslas skolā Gildfordā (Anglijas dienvidos), taču toreiz tās netika uzskatītas par “nopietnām studijām” un valsts nepiešķīra stipendijas šādām mācību programmām. Mūsu ģimene dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos un maniem vecākiem nebija līdzekļu, lai varētu palīdzēt ar mācību maksām. Joprojām atceros kā ienīdu toreizējo britu premjeru Margeretu Tečeri, jo uzskatīju, ka nav godīgi, ka valsts politikas dēļ manu vietu Gildfordā droši vien ieņēma kāds “bagātnieku bērns!”. Varbūt tad arī sāka veidoties interese par politiku un politiskajiem procesiem, sociālo netaisnīgumu, līdzdalību, utt. Toreiz Anglijā notika plaša mēroga demonstrācijas pret Tečeres valdību, kurās aktīvi piedalījās mans vecākais brālis Ēriks, kura toreizējā nostāja arī atstāja uz mani savu iespaidu.

Vēl viens iemesls bija tas, ka mēs bijām ļoti daudz studentu un atbalsta nekāda – ja students jutās drusku pazudis vai apmulsis viņš vienkārši izkrita. Varbūt tāpēc tagad mūsu grupā esmu ieņēmusi neoficiālu grupas vecākā lomu un parasti, ja ir kaut kādas neskaidrības, tad es esmu tā, kas iet visu noskaidrot un nodot informāciju tālāk kursa biedriem!

Bet tagad arī saprotu, ka tas pirmais gads varbūt ir vajadzīgs, lai izsijātu tos, kas nopietni vēlas studēt un tos, kas cer tikt cauri ar minimālu piepūli un pat “nopirkt” diplomu. Ja sākumā mēs manā kursā Latvijas Universitātē bijām aptuveni 20 studentu, tad tagad jau esam tikai ducis. Mūsu vidū arī bija tādi, kas bija cerējuši diplomu nopirkt, taču par laimi mūsu fakultātē tomēr ir pietiekami stingri nosacījumi un šie studenti tagad esot pārgājuši uz citām mācību iestādēm, kuras vārdā nesaukšu, taču nesen tika atklāts skandāls par “galdu klāšanu” eksāmenu komisijām, lai veicinātu labāku atzīmju ielikšanu!

Mūsu konkrētā nodaļā tik tiešām nevar sūdzēties par mācību kvalitāti, ir prasīgi, augsta līmeņa pasniedzēji, kuru viedokļi regulāri tiek uzklausīti plašsaziņas līdzekļos un diskusijās par notikumiem Latvijas un starptautiskajos politiskajos procesos.

Cik ilgi Tu esi bijusi Latvijā?

Nu jau būs desmitais gads.

Cik ilgi Tu Latvijā studēsi?

Man vēl jāmācās divarpus gadi (kopā četri gadi). Tās ir neklātienes studijas, kas nozīmē, ka lekcijas, semināri un eksāmeni ir tikai sestdienās. Ja es mācītos pilna laika programmā, tā saucamajā “klātienē”, tad studijas ilgtu nevis četrus, bet gan trīs gadus.

Cik zināms, ir maz ārzemju latviešu, kuri studē Latvijā. Kāpēc Tu izdomāji to darīt?

Man ļoti nepatīk šie apzīmētāji “ārzemju latvieši”, “vietējie latvieši”, “mēs un viņi” utt., jo uzskatu, ka mēs visi vienkārši esam latvieši, ar dažādiem likteņiem, kā nu tas katram ir ticis iedalīts. Par studijām varu atbildēt, ka, ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi, es ilgi nebiju gatava atgriezties mācību procesā, lai gan es katru gadu studiju pieteikšanās laikā LU mājas lapā sīki izpētīju gan studiju programmas, gan pieteikšanās noteikumus un visu pārējo ar studijām saistīto. Jāpiebilst, ka es pētīju nevis politikas zinātnes programmu, bet gan baltu filoloģiju!

Tomēr tad, kad biju nonākusi tik tālu, ka tik tiešām esmu gatava ziedot četrus gadus studijām, izvēlējos par labu politikai. Interese par šo tēmu bija jau pieaugusi, strādājot Beļģijas vēstniecībā par vēstnieka palīdzi, jo viens no maniem uzdevumiem bija sekot līdzi politiskajiem procesiem un informēt vēstnieku (darbs vēstniecībā jau ir tāda kā “legalizēta spiegošana!”). Iedziļinoties procesos un to aizkulisēs, man tie šķita aizraujoši un es politiku uztveru kā teātra izrādi, ar saviem aktieriem, prologiem un epilogiem!. Protams, ir brīži, sevišķi ņemot vērā pēdējā laika notikumus Latvijā, kad sekot visam līdzi un nezaudēt optimismu ir grūti, taču kopš 2009. gada 13. janvāra notikumiem ir vērojamas kaut vai minimālas izmaiņas politiķu attieksmē. Nesenie Satversmes tiesas spriedumi par labu pensionāriem nozīmē, ka kontroles mehānismi, kas neļauj politiķiem rīkoties pilnīgi patvaļīgi, tomēr strādā.

Politikas zinātnes programma mani piesaistīja arī ar to, ka tā piedāvā iespēju ieskatīties pagātnē, taču ar skatu uz nākotni. Mani interesē, kas ir noticis Latvijā pirms 100 gadiem, bet man interesē arī tas, kur mēs būsim pēc 20 gadiem.

Lēmumu par studijām neapšaubāmi ietekmēja arī finansiālais aspekts, jo Latvijā par studijām jāmaksā, un man tikai pēdējos gados ir nostabilizējusies finansiālā situācija tādā līmenī, ka varu atļauties mācīties. Protams, “krīze” padara visus nervozus un esmu pateicīga par katru dienu, kuru varu strādāt un saņemt algu, jo zinu, ka ļoti daudziem šī iespēja ir liegta. Es pazīstu daudzus, kuri ir bijuši spiesti pārtraukt studijas tieši finansiālu iemeslu dēļ.

Kā Tu izkārtoji studēšanu Latvijā? Privāti? Caur kādu ārzemju universitāti?

Privāti.

Cik viegli bija pieteikties? Kādas grūtības sastapi?

Vienīgā grūtība bija tā, ka piesakoties studijām mani izsauca pie studenta servisa priekšniecības, jo teica, ka man “neesot pierādījumu, ka protu latviski!” Saruna, protams, notika latviešu valodā un man bija līdzi Anglijā saņemtie “O: līmeņa sertifikāti latviešu valodā, kā arī Minsteres Latviešu ģimnāzijas liecības, taču man paziņoja, ka tie neesot juridiski dokumenti un, ka man būšot jākārto valsts valodas eksāmens. Tā rezultātā man tagad goda vietu uz mācību galda aizņem ISEC (Izglītības satura un eksaminācijas centrs) izdota apliecība par valsts valodas prasmēm!

Cik Tev maksā studijas Latvijā? Vai iekļuvi budžeta grupā?

Man studijas maksā aptuveni 1000 latu gadā. Šo summu nav jāmaksā vienā reizē, var maksāt vairākās daļās. Cik man zināms neklātienes studentiem nav paredzētas budžeta vietas, un es tik un tā neiekļaujos grupā, kas var pieteikties uz budžeta vietām, tās pienākas sekmīgākajiem Latvijas vidusskolu beidzējiem.

Kādas atšķirības starp studentiem Latvijā un ārzemēs – personīgi, studēšanas kultūrā, utt.?

Man ir grūti salīdzināt studentus Latvijā un ārzemēs, taču viens novērojums ir tāds, ka studenti šeit baidās izteikties nodarbību laikā un aktīvi piedalīties diskusijās. Negatīvā pieredze strādājot pie kopīgi veidotajiem projektiem un dažu studentu nevērīgā attieksme pret darbu iesniegšanas termiņiem un citiem nosacījumiem, liecina arī par atbildības trūkumu mūsdienu studentos.

Cēloņi varētu būt meklējami vispārējā Latvijas izglītības sistēmā un kultūrā, kas neveicina audzēkņu patstāvīgo domāšanu, iniciatīvas un atbildības uzņemšanu un radošumu. Pagājušā gada nogalē notika vidusskolēnu debašu konkurss, kurā uzvarēja viedoklis, ka pašreizējā situācija izglītības iestādēs ne tikai neveicina skolēnos radošumu, tā reizēm pat rīkojas gluži pretēji. Galvenie argumenti, kas izskanēja bija, ka izglītības process ir vairāk vērsts uz zināšanu apguvi, nevis radošumu un patstāvīgu domāšanu un jautājumu risināšanu, ka skolotāji zemā atalgojuma dēļ nav motivēti strādāt radoši un meklēt citus risinājumus un jaunas pieejas un metodes, un nereti skolotāju darba stils ir autoritatīvs un neļauj audzēkņiem izteikt alternatīvas idejas. Skolā, kurā es strādāju (Starptautiskā Rīgas sākumskola) sākot ar šo semestri tiks ieviesta jauna lasīšanas programma, kas ne tikai uzlabos bērnu lasīt un rakstīt prasmes un pilnveidos viņu kompetenci tekstu izpratnē, bet arī veicinās viņu spējas izteikties un sadarboties ar citiem, uzņemoties atbildību arī vienam par otru. Ir svarīgi jau pamatskolā bērnus iepazīstināt ar vispusīgu un radošu pieeju mācību procesiem. Šādas inovācijas būtu nepieciešamas arī vietējās latviešu skolās.

Eksāmenu process un attieksme pret plaģiātismu augstskolās arī ir labs spogulis izglītības sistēmai un sabiedrībai kopumā. Nereti labākās atzīmes saņem vai nu tie, kas ir varējuši zināšanas burtiski iekalt galvā vai kam špikeris ir paslēpts piedurknē (jā, diemžēl šī metode ir novērota!). Kāds sociālo zinātņu fakultātes lektors nesen medijos izteicās, ka plaģiātisms un referātu, kursa darbu un pat bakalaura darbu iegāde ir “visai izplatīta prakse Latvijas izglītības iestādēs”. Visi šie faktori nozīmē, ka augstskolu beidz studenti, kuriem ir diploms kabatā, taču nespēj patstāvīgi un radoši risināt visvienkāršākās problēmas darbā un kuri arī savās tālākās dzīves gaitās uzskatīs, ka jautājumus varēs risināt kādu “uzpērkot” vai izmantojot citus negodīgus paņēmienus. Tas, cik tālu ļaus nonivelēt izglītības kvalitāti ir, protams, atkarīgs no atsevišķu izglītības iestāžu un fakultāšu vēlmes un spējām (pieejamiem resursiem) cīnīties pret šo “sērgu”, kā arī izmaiņas pašu studentu attieksmē.

Bet es nevēlos uzmālēt pārāk tumšu bildi, jo mani pēc dabas var ieskaitīt naivo optimistu kategorijā un domāju, ka dzīve pati ievieš savas korekcijas un agri vai vēlu notiek “dabiskā izlase” un, nonākot darba tirgū, trūkumus nevar mūžīgi nomaskēt vai citādi aizsegt. Un es tiešām ar prieku satiekos reizi nedēļā ar saviem kursa biedriem, ar kuriem ir izveidojies labs kontakts un sirsnīgas attiecības.

Cik liela Tev ir darba slodze?

Apvienot studijas ar pilna laika darbu ir ļoti grūti un var pat uzdot jautājumu, cik kvalitatīvs ir izglītības process, ja tam nevar veltīt lielāko daļu laika. Es agrāk ar milzīgu izbrīnu un cieņu vēroju cilvēkus, kas centās apvienot darbu, studijas un ģimenes dzīvi. Vairākas reizes esmu apsvērusi studijas pārtraukt un tad tikai tuvinieku un draugu atbalsts un uzmundrinājumi var palīdzēt, kā arī tas, ka mēs, “cīņas biedri”, kā esmu iesaukusi savus studiju kompanjonus, viens otru cenšamies atbalstīt. Un sajūtas pēc semestra pēdējā eksāmena nokārtošanas un pēdējo referātu iesniegšanas ir fantastiskas – tādos brīžos tas tiešām ir tā vērts!

Vai Tu iesaki citiem ārzemju latviešiem studēt Latvijā?

Atbilde uz jautājumu ir jā, neapšaubāmi, bet iesaku rūpīgi izvēlēties izglītības iestādi, apmeklēt dažādu fakultāšu „atvērto durvju dienas” (man tas bija izšķirošais, kad bija jāizdara izvēle, jo izvēlētā fakultāte atstāja mūsdienīgu iespaidu ar progresīvi domājošiem pasniedzējiem) un mācīties to, kas patīk un patiešām interesē, jo tad pats process būs interesantāks un vieglāk izturams arī tad, kad viss liksies pārāk grūti.

Citi novērojumi, komentāri, frustrējoši gadījumi, humoriski gadījumi, utt.?

Man bija ļoti interesanti uzzināt, ka viens no maniem pasniedzējiem būs Daunis Auers (arī no Anglijas), kuru pazīstu kopš bērnības. Esam gājuši vienās un tais pašās vasaras nometnēs, spēlējuši jauniešu teātri kopā un faktiski izauguši vienā sabiedrībā. Ja kāds man toreiz būtu teicis, ka es kādu dienu mācīšos Latvijas Universitātē un, ka profesors Auers būs mans pasniedzējs, es ne mūžam nebūtu tam ticējusi. Bet šādi dzīves pavērsieni jau ir tie, kas to padara tik interesantu.