Folkloras kopa Laiksne nesen laidusi klajā jaunu ierakstu ar intriģējošu nosaukumu – Putra. Dziesmas nav par putru vien. Tur tēmas ir dažādas, bet vienojošais ir ēšana, sadzīve, darbs un pēc tam izpriecas, kas ir lauku dzīves svarīgas sastāvdaļas.

Laiksne pati sava kompaktdiska piezīmēs skaidro, ka “‘Putrā’ likām to, kas šobrīd šķiet gardākais kumoss: saviesīgās dziesmas, galda dziesmas, kas dzimst bez iepriekšēja nodoma un uzdzirkstī. Visas albuma dziesmas ņemtas no teicēju ierakstiem vai nošu pierakstiem, tās apdarinot domājām par talkām, večerinkām un visu to ļoti dzīvo, pilsētniekam nedaudz mītisko lauku sadzīves pusi”.

Dziesmas klausoties, patiešām rodas sajūta, ka atrodies kādā dziļā Latvijas lauku nostūrī, kur sanākuši vietējie ļautiņi kopā un mūzikā izdzied savu lauku dzīvi. Tās ir vienkāršas un tajā pašā laikā pilnas ar dvēseliskumu savā vienkāršībā. Un pie tam meldijas tādas senas un kopumā iespaids ir tāds, ka esam atgriezuši laika ratu atpakaļ kādu gadsimtu un ielūkojamies nodzeltējušā fotoalbumā, kur fotogrāfijās attēlotās lauku sejas atdzīvojušās un nu spēj mums, nākamajām paaudzēm, pastāstīt kaut ko par sevi un savu dzīvi.

Laiksnes izvēlētie mūzikas instrumenti pavadījumam arī izklausās autentiski. No visiem vāka ierakstā minētajiem instrumentiem, vienīgais “modernais” ir basģitāra. Pārējie ir tieši tādi, ar ko pirms simts vai vairāk gadiem spēlmaņi būtu mūzicējuši – vijole, kokles, mandolīna, stabule, vargāns, ģīga. Skaņa tīra, nesamākslota, nekur nav izvēlēti sarežģīti aranžējumi. Uzsvars šeit ir uz vienkāršību un seno vērtību un dzīves veida atspoguļošanu.

Labs piemērs šai laikmeta liecinieces lomai ir dziesma no Bārtas puses, “Putra”. Modernajā pasaulē grūti iedomāties dziesmā personificēt putru bet lauku cilvēkiem putra bija spēka nesējs, viens no pamatēdieniem, kā mīļš ģimenes loceklis. Lauku dzīves aprakstos bieži lasām, kā saime sēž ap lielo koka galdu ar putras bļodu vidū un pārrunā dienas notikumus. Un cik mīļi ieklausīties šīs dziesmas vārdos – “Putra, kājas apāvusi, Pie bērniem(i) ciemā iet. Piesargies(i) tu, putriņa, Ka tev’ bērni neapēd”. Varam gara acīm iedomāties, kā putras bļodai pieaugušas sīkas kājiņas un kā tā skrien prom no bērniem, kas dzenās pakaļ ar karotēm rokā!

Citās dziesmās ieklausoties, varam dzirdēt prieku par alu, tā dzeršanu un par dažādām izdarībām, ko alus dzeršana izraisa. Alus arī tiek uzrunāts – “Alutiņ, bāleliņ, Kas zin’ tavu stiprumiņ? Tu varēji vīru gāzt, Mucai diben’ spridzināt.” Nekas jauns te nav pateikts, bet vienmēr vērts apbrīnot latvieša tiešumu un spēju īsi un kodolīgi aprakstīt gadījumus iz dzīves.

Diskā arī dzirdam pāris ļoti slāviskas dziesmas. Siemēram, “Šiškin, miškin” piedziedājums ir krievu valodā un pašai meldijai arī nav tīri latviskas skaņas. Izskaidrojums ir vienkāršs – dziesma radusies Medņevā, kas atrodas Viļakas novadā, pāris kilometrus no Krievijas robežas. Un tāpēc jau dziesmām no Latgales ir savdabīga skaņa, jo tā ir dabisks divu tautas mūzikas izjūtu mistrojums.

Lustīgu noskaņu atstāj “Tolka”, kas liek kājām pašām cilāties, ieklausoties dziesmas skaņās. Latviešiem talka vēl arvien – galvenokārt rudenī – asociējās ar jautrību pēc smaga dienas darba. Šinī dziesmā gan darbs saistīts ar pūra pielocīšanu – kur meita sasauc radus, lai kopīgi strādājot smalkos darbus, var ātrākā laikā sarūpēt jaunai meitai visu nepieciešamo, lai viņa var “iziet tautās”.

Disks labi parāda, cik latvietim vienmēr cieši saistīta bijusi dziedāšana ar ikdienu. Ikdienas gaitās, gan priecīgās, gan bēdīgās – smagā darbā un jautrā kopābūšanā vienmēr latvietis ir dziedājis. Meldijas vienkāršas, tīras, dziedātas no sirds un dziedātas parastām, nemākslotām balsīm. Laiksne mums tieši to ir nodemonstrējuši. Paldies Laiksnei par to!