Cik no mums spēj „lasīt” svešvalodā, ko mācījāmies pāris gadu vidusskolā, bet no lasītā saprotam gaužam maz? Apbrīnojami daudz latviešu skolu bērni „prot” tādā veidā lasīt latviski.

Iedomāsimies latviešu skolas lasīšanas stundu. Seši skolēni izņēmuši lasīšanas grāmatu, skolotāja nosauc nākamā stāstiņa lappusi un lūdz Pēterītim sākt lasīt. Viņš lēni, ar stostīšanos lasa vārdus kā „sasaiņojusi”, „noknaukšķēja” un „izprašņādamas.” Pēc brīža Ingrīda lasa nākamā. Pa to laiku piektais un sestais skolēns jau sākuši bakstīties zem galda. Pēc 20 minūtēm, kad skolotāja prasa, ko klase uzzinājusi no lasītā neviens nekā nevar pateikt. Stundas beigās skolēni ir garlaikoti, jo vairumu laika pavadījuši gaidot savu kārtu un nekā nav sapratuši. Skolotāja ir izmisusi, jo bērni ir neapmierināti un šķietami nav varējuši padarīt uzdoto.

Šī ir viena, iespējams ļoti parasta, metode kā māca lasīt ārpus Latvijas latviešu skolu skolēniem. Tādēļ, ka nereti latviešu skolās māca t.s. „labsirdīgās mātes”, kas ļoti vēlas palīdzēt gan saviem, gan citiem bērniem apgūt latviešu valodu, viņas tomēr nezina, ka ir daudzas dažādas metodes kā mācīt lasīšanu. Turklāt lasīšana sastāv no vairākām, vienai ar otru saistītām spējām, kuras tomēr var attīstīt fokusēti un nedaudz atsevišķi.

Cik no mums spēj „lasīt” svešvalodā, ko mācījāmies pāris gadu vidusskolā, bet no lasītā saprotam gaužam maz? Apbrīnojami daudz latviešu skolu bērni „prot” tādā veidā lasīt latviski. Vienkāršos vilcienos, lasīšanā ietilpst burtu un skaņu atpazīšana, lai veidotu vārdu, jāzina vārda nozīme, jāizprot teikumos savirknēto vārdu doma un galu galā var būt runa par vesela stāsta atstāstīšanu un pat dziļāku literāru analīzi. Bez tam, latviešu skolās varētu būt mērķis iepazīstināt skolēnus gan ar latviešu tautas pasakām, gan latviešu autoru sarakstītu literatūru.

Tomēr latviešu skolās jāatšķir lasītprasme un lasītā saprašana (“fluency and comprehension”) no literatūras pazīšanas. Svarīgi rūpīgi izvērtēt uzdoto lasāmvielu, jo ne tautas pasakas, ne „klasiskā” latviešu literatūra nav piemērotas skolēniem, kas vēl mācās lasīt. Tās labi noder priekšā lasīšanai, it sevišķi ja pārrunā nesaprotamos vārdus, jo tajās bērni iepazīstas ar bagātu vārdu krājumu, izkoptu valodas izteiksmi un, kā tas ir ar literātūru vispār, paplašina savus garīgos un intelektuālos apvāršņus. Ārpus Latvijas latviešu skolās, nebūtu retums ja skolēni 9 vai 10 gadus veci un pat vecāki faktiski vēl mācās lasīt latviski. Viņiem vēl jāpiepūlas tekoši izlasīt vārdus, viņu vārdu krājums ir ierobežots un viņu valodas izpratne nav tik spēcīga, ka saprot garu, sarežģītu teikumu uzbūvi.

Atsevišķs pārrunu temats būtu kā vislabāk mācīt latviešu literatūru latviešu skolās. Protams, jāprot burtus un skaņas izlasīt, lai top vārds un jāzina vārda nozīme. Lai tautas pasakas un „klasisko” literatūru saprastu, novērtētu un, cerams, izbaudītu, lasītājam jābūt zināšanām par lauku dzīvi un jāpārvalda attiecīgais vārdu krājums. Bez atsevišķas papildus mācīšanās, retam šodienas bērnam ir šādas zināšanas. Tādēļ, lai mācītos lasīt un lasīto izprast, jāizvēlas lasāmviela par ikdienišķiem, bērniem saprotamiem un interesantiem tematiem. Savs sarežģījums lasāmvielas izvēlē rodas kad vecāks skolēns lasa vāji. Vieglāko līmeņu grāmatiņas ir izlasāmas un saprotamas, bet saturā par bērnišķīgiem, pusaudzim neinteresantiem tematiem. Atcerēsimies, ka ne visiem vecumiem stāsti par zaķīšiem un tauriņiem ir pievilcīgi.

Kā latviešu skolas var veicināt lasīt mācīšanos, lai tas notiktu pozitīvā garā, bet ar fokusētu tiešu apmācību? Piedāvāju vienu no vairākām pedagogu attīstītām metodēm, kas var padarīt lasīt mācīšanu veiksmīgāku un bērniem saistošāku. Tagad iedomāsimies mācību stundu, kurā vispirms skolēnus sagatavo tā, lai viņiem ir priekšzināšanas gan par saturam specifisku vārdu krājumu, gan ar stratēģijām, kā izlasīt garākus vārdus. Šajā mācību stundā vairums bērnu vairumu laika pavada lasot un pārlasot, un pēc lasīšanas var pastāstīt ko viņi lasījuši. Stundas beigās visi jūt, ka ir panākumi. Skolēni izlasījuši veselu grāmatu un to sapratuši. Skolotāja priecājas, ka visi bijuši iesaistīti, nodarbināti un spējuši izdarīt uzdoto- lasīt un saprast.

Ārpus Latvijas latviešu skolās var pielietot vadītās lasīšanas, t.s. „guided reading” principus. Angliski runājošu pedagogu aprindās, šīs metodes „krustmātes” ir Irene Fountas un Gay Su Pinnell. Viņas sarakstījušas daudz grāmatu par šo pieeju, kas var derēt kā papildus informācijas avots.

Pirmā, iespējams visgrūtāk pārvaramā, prasība vadītai lasīšanai ir, ka ir pieejama lasāmviela, kas iesākumā ir ļoti vienkārša, bet pakāpeniski kļūst grūtāka. Vieglumu vai grūtumu nosaka vairāki elementi: teksta vispārējais garums, teikumu garums, lietoto vārdu dažādība, garums vai sveša nozīme. Citos vārdos, teksts, kurā teikumu forma atkārtojas, izmainot tikai 1 vai 2 vārdus teikumā uzskatītu par vieglāku, piemēram: Kārlis ēd. Kārlis ēd maizi. Kārlis ēd desu. Tekstā ir galvenokārt vien- un divzilbīgi vārdi. Ir nedaudz jaunu vai grūtāku vārdu. Grūtāks teksts ir garāks, teikumu forma mainās, ir daži garāki vai sveši vārdi. Lietojot šo metodi, teksts ir atsevišķās grāmatiņās, nevis sakopots, kā mēs to pazīstam, piemēram, Ābecē. Vadītai lasīšanai noder daudz grāmatiņu katrā līmenī, jo skolēns turpina lasīt savā līmenī līdz kamēr to var izlasīt izteiksmīgi un tekoši UN saprot, ko ir lasījis. Par to, kur meklēt šādu tekstu mazliet vēlāk.

Vadītās lasīšanas principi, kurus der ievērot ir:

• vadīto lasīšanu visbiežāk piekopj mazās, 2-5 bērnu grupās, kurās bērniem ir līdzīgas spējas.
• bērniem jāspēj izlasīt un jāsaprot vairums lasītā tā, lai var koncentrēt spēkus lasot tikai dažus, visgrūtākos vārdus. Līdz ar to bērns jūtas kā spējīgs lasītājs tik pat kā visu laiku, nevis mokās ar vairākiem vārdiem katrā teikumā, kura rezultātā zūd saprašana par saturu.
• mācību stunda sākas ar jau pazīstama teksta pārlasīšanu. To var lasīt klusām vai čukstus pie sevis, skaļi kādam pārim ik pa brīdim mainoties vai visa grupa vienbalsīgi. Vēlamais variants ir lasīt pārim, jo tad vairāk bērnu nodarbināti vienlaicīgi un visi ātrāk tiek pie savas kārtas. Bērni garlaikojas un zaudē interesi ja jāgaida, kamēr rinda klases biedru izlasa savu daļu un faktiski pavada proporcionāli mazāk laika tieši lasot, t.i. aktīvi vingrinoties lasīt.
• pirms jauna teksta lasīšanas skolotājs var iepriekš parādīt grūtos vārdus, tos pamācīt uz tāfeles izrakstot un izrunājot, aicinot skolēnus tos salikt no burtiņiem (magnētiskiem burtiņiem vai burtu plāksnītēm).
• pirms lasīšanas posma var ietilpināt īsu padarbošanos ar burtu vai zilbju/celma-galotņu kartītēm, kas kodolīgi rāda kā latviešu valodā vārds mainās atkarībā no lietojuma teikumā (netiešs ievads vārdu locīšanā!), piemēram, kaķ-is; kaķ-im; kaķ-i; kaķ-us, sarunu veidā lietojot vārdus teikumā un īsi pārrunājot mainīgo nozīmi. Vēlams lietot vārdus, kas parādās lasāmvielā. Bērni vingrinās lasīt pašu izveidotus vārdus un izmainot burtus vai galotnes.
• šī iepriekš mācīšana ir „vadīšanas” moments kad bērnu vada jauno, grūtāko vārdu izlasīšanā, lai tad kad tos lasa tekstā, tie ir atpazīstami un gandrīz jau apgūti.
• jauno tekstu, tādēļ, ka tas ir relatīvi īss, izlasa vairākas reizes ar mērķi to beigās spēt izlasīt tekoši un izteiksmīgi. Latviešu skolu gadījumā šis notiek nedēļas laikā.
• klasē bērns izlasa grāmatiņu 2-3 reizes pie sevis, čukstus vai klusu. Kamēr bērni lasa pie sevis, skolotāja paklausās, kā katrs bērns izlasa 1 vai 2 lappuses, lai dotu tiešu, personīgu palīdzību pēc vajadzības.
• beigās īsi pārrunā kas notika vai ko uzzināja, atkārtojot grūtākos vārdus (cerams, uzsverot, ka skolēniem izdevās tos izlasīt).
• bērni grāmatiņu pārlasa, vēlams 3-5 reizes pa nedēļu, lai nākamajā skolas dienā lasīšanas stundas sākumā var to izlasīt skaļi, tekoši un ar izteiksmi, kā iepriekš jau minēts.
• jo skolas gads iet uz priekšu, jo skolēnam krājumā ir vairāk grāmatiņu, kuras jau apguvis. Tādēļ, vērtīgi dot iespēju atgriezties pie agrāk lasītām grāmatiņām, jo bērnam būs prieks un gandarījums par visu, ko spēj izlasīt.

Kā agrāk minēts, piemērota lasāmviela ir nepieciešama sastāvdaļa vadītās lasīšanas metodei. Kur meklēt lasāmvielu?  ALA apgādā pieejamas dažas grāmatiņas Lasi pats! sērijā, ko tā izdevusi, kas atbilst šīm vadlīnijām. Citi šādi stāstiņi atrodami Mazputniņos. Arī daļā, pirms gadiem izdotās, šķietami novecojušās, centrālo latviešu organizāciju skolu lasāmās grāmatās atrodami stāstiņi, kas noder vadītai lasīšanai. Diemžēl tajās burtu lielums reizēm ir par sīku un illustrācijas novecojušas. Tādus stāstiņus var pārrakstīt attiecīga lieluma burtiem, sadalot stāstiņu, atkarībā no līmeņa, pa teikumam vai pāris teikumiem lappusē. Ar mazliet izdomas un diģitālā laikmeta technoloģijas palīdzību, iespējams teikumiem pielikt atbilstošu, ja ne makslinieciski izcilu, illustrāciju, kas tomēr papildina tekstu. Protams, svarīgi ievērot un nokārtot autortiesību jautājumus ar šādu pārrakstīšanu. PBLA un ALA paspārnē pašlaik top pāris grāmatu projekti zemāko līmeņu lasītājiem. Bez šaubām ar to vien nepietiek un te ir plašs darba lauks entuziastiem.

Sen atzīts, ka lasīšana ir viens no iedarbīgākiem veidiem kā uzlabot valodu. Visvienkāršākā līmenī lasīšana papildina vārdu krājumu un ir paraugs pareizai rakstu valodai. Nesamierināsimies ar to, ka mūsu bērni tikai runā latviski. Veicinot un atbalstot viņu spējas lasīt latviski, palīdzēsim viņiem kļūt par savas valodas pratējiem vispilnīgākā nozīmē.

Kristīna Putene
Ņūdžersijas latviešu skolas skolotāja

Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka šobrīd gandrīz visās mūsu ārzemju latviešu skolās vienā klasē kopā mācās bērni ar atšķirīgām valodas spējām. Tas ieskaita skolniekus, kuri tekoši runā un saprot latviski, kā arī tos, kuri maz saprot un runā latviski.

Tā kā vairums latviešu skolas skolotāju neesam specialisti, t.i. esam bērnu vecāki, vai sabiedriskie darbinieki un ne izglītoti pedagogi, var būt grūti atrast piemērotas nodarbības maisīto valodas līmeņu klasēm, kuras skolotāji var pielāgot visiem valodas līmeņiem. Vēl pie tam, nodarbībām ir jābūt efektīgiem līdzekļiem pasniegt mācību vielu, kā arī jāinteresē bērniem, lai tie aktīvi piedalās stundās.

Šo situāciju sastopam arī Ziemeļamerikas lielākajā latviešu skolā, Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā (KBLS), kur pagājušajā skolas gadā mācījās 85 bērni. Skolnieki ir sadalīti pa vecumiem, ne pa valodas līmeņiem, klasēs no diviem līdz piecpadsmit skolēniem. KBLS bērndārznieki, 1. klase un 2. klase apmeklē folkloras stundas, kurās viņi iegūst pamata zināšanas par latviešu tradicionālās kultūras elementiem: tautas dziesmām, latviešu rakstiem, latvisko gadskārtu, teikām, pasakām, rotaļām utt.

Kā KBLS folkloras skolotāja pēdejos pāris gadus, esmu novērojusi, ka folkloras nodarbības ir ideālas nodarbības dažādu valodas līmeņu grupām. Pielietojot visādus mēdijus, gan vecus (mūsu balsis, zīmuļus un papīru), gan jaunākus (kompaktdiskus, DVD) un visas maņas – redzi, dzirdi, smaržu/garšu, tausti – kā arī kustību, folkloras nodarbības var būt saistošas visiem bērniem un tās var pielietot, lai ne tikai iepazītu latviešu unikālo kultūru, bet arī lai uzlabotu bērniem vārdu krājumu un izteikšanās spējas latviešu valodā. Kopīgas nodarbības arī saliedē bērnus, radot tanīs grupas piederības sajūtu, gan piederību savai klasei, gan plašāk latviešu tautai.

Sekos daži praktiski mācību plāni, kurus pielietoju KBLS folkloras stundās, kas ilgst 35 minūtes katru sestdienu. Šinīs stundās mācās bērndārznieki, 1. un 2. klašu skolēni, bet šīs nodarbības arī būtu lietojamas vecākās klasēs ar izmaiņām vai papildus pārrunām vai aktivitātēm.

Miķeli

Mūsu skolā katru rudeni svinām Miķeļus, tātad iesākam folkloras klasi skolas gada sākumā runājot gan par ražu, gan labību un maizi, gan dārzeņiem. Pagājušo gadu, viena no iemīļotākām nodarbībām bija dārzeņu degustācija.

Lai ievadītu tēmu, iesākām stundu ar mīklām, kurām visām atbilde bija kāds dārzenis, piemēram:

• Sarkans gailis zemē, sekste augšā (biete, alternatīva atbilde burkāns)
• Zoss zem zemes olas dej (kartupeļi)
• Sarkana gotiņa, zaļa astīte (burkāns, alternatīva atbilde biete)
• Kurai galvai matu vietā lapas? (kāpostgalva)

Mīklas var labi lietot kā ievadu specifiskiem tēmatiem, bet latviešu mīklu struktūra un forma arī var būt grūti saprotama tiem, kuri tās nepazīst. Bildes ļoti palīdz vizuāli paskaidrot vārdu krājumu mīklās, kā arī dziesmās; vārdus, kas varētu būt sveši skolēniem, kā arī jēdzienus no lauku dzīves, kas bieži nav vairs pazīstami mums pilsētniekiem. Piemēram, nav sevišķi daudz skolēnu mūsu skolā, kuriem mājās aug kartupeļi dārzā, tātad atradu bildi, kur bija parādīts kartupeļu stāds virs un zem zemes – ar vizuālu palīdzību bērni uzreiz saprata, kapēc zoss “zem zemes olas dej”. Internets ir ļoti labs avots šādām bildēm (kā arī video ierakstiem, kā piemēram, YouTube ieraksti, kur var noskatīties, kā ievāc ražu Latvijā). Tad, kad bērni saprot mīklu struktūru, jauka nodarbība ir viņiem uzdot pašiem izgudrot jaunas mīklas un uzdot tās citiem.

Turpinājām šo stundu ar dārzeņu un sakņu degustāciju. Atnesu uz skolu veselus un sagrieztus kartupeļus, bietes, burkānus, kāpostgalvu. Pēc ievada ar mīklām un bildēm, bērni varēja identificēt, kā šīs saknes sauc. Viņi varēja tās aptaustīt un pasmaržot. Tad pagaršojām dārzeņus un pārrunājām degustāciju: Kā izskatās, smaržo, garšo šie augi? (Īpašības vārdi.) Cik skolēniem garšoja burkāni vislabāk, cik bietes vai kāposti? (Skolēni var uz tāfeles vai papīra uzzīmēt tabulu un saskaitīt.) Kas jau bija kādreiz ēdis kāpostu kādā citā veidā? (Skābie kāposti, zupa utt.) Kapēc parasti vārām kartupeļus? Alternatīvi var arī apsiet bērniem acis ar lakatu un uzdot skolēniem minēt, ko viņi smaržo, aptausta, pagaršo. Šo pašu degustācijas ideju var pielietot citiem tēmatiem arī, kā piemērām stundai par maizi un tās nozīmi, salīdzinot miltus, mīklu, un izceptu maizi; baltmaizi un rupjmaizi; kviešus un rudzus utt.

Latviešu raksti

KBLS folkloras klasē arī mācāmies par latviešu rakstiem. Piemēram, ap Miķeļu laiku mācāmies atpazīt un uzzīmēt jumi. Kaut gan katru sestdienu mācāmies zīmēt rakstus ar krāsām un papīru pēc paraugiem, arī pielietojam citas metodes iemācīties pamatrakstus, variantus un to nosaukumus. Dažreiz izveidojam lielus rakstus uz grīdas ar saviem ķermeņiem (palīdz šo nodarbību fotografēt, lai bērni var redzēt “savu rakstu”). Vienkāršākus rakstus var atdarināt no zariem vai pīpju tīrāmiem, var zīmēt rakstus uz papīra cimdiem, varētu arī lietot zarus, zīmēt rakstus smiltīs, zemē vai sniegā. Pēc tam, kad skolnieki jau pazīst dažus pamatrakstus, var atvest uz skolu priekšmetus ar rakstiem – rotas, vāzes, cimdus, jostas – un iedot bērniem sarakstu ar rakstiem uz kura viņi atzīmē tos rakstus, kurus viņi var uz priekšmetiem atrast.

Ir viegli atrast paraugus ar interneta palīdzību, vai arī ar roku uztaisīt vienkāršu “celiņa” spēli, lai iemācītu bērniem atpazīt rakstus un atcerēties to nosaukumus. Viens pēc otra, spēlētāji izvelk kartiņu ar raksta attēlu no kaudzes un pasaka, kā to sauc. Ja atbilde ir pareiza, spēlētājs met kauliņu un kustās uz priekšu pa celiņu. Tas, kurš tiek līdz beigām pirmais ir uzvarējis. Vecāki bērni varētu spēlēt šo spēli otrādi, līdzīgi kā spēli “Pictionary” – uz kartiņām ir raksta nosaukums un viņiem ir jāuzzīmē raksts, lai tiktu uz priekšu pa celiņu.

Miķeļu tirgus

Visiemīļotākā nodarbība Miķeļu laikā ir Miķeļu tirgus, kur piedalās visa skola. Katra klase, kopā ar skolotāju, izgudro un uztaisa priekšmetus no dabīgajiem materiāliem, kurus “pārdod” tirgū: apsveikumu kartiņas, cepumus, visādus rotājumus un ornamentus no čiekuriem un zīlēm, lelles no dzijas, utt. Tirgus dienā, katrai klasei ir galds, kur izstādīt savas mantas, un citi skolēni drīkst iepirkties par “skolas latiem”. Viens no mūsu folkloras klases mērķiem ir iepazīstināt bērnus ar latvisko gadskārtu, lai tā kļūst par daļu no parastās ikdienas dzīves. Šī Miķeļu tirgus tradīcija ir tagad iegājusies mūsu skolā un bērni rudenī gaida ne tikai Halovīnu amerikāņu skolā, bet arī Miķeļus latviešu skolā.

Ķekatas

Vēlā rudenī un ziemā ir ķekatu laiks. Mūsu skolēni parasti ir diezgan priecīgi uzzināt, ka latvieši iet ķekatās ne tikai vienu nakti, bet vairākas reizes. Parasti nav grūti visus bērnus iesaistīt maskošanā un spēlēs un rotaļās, tātad ķekatās iešana ir vēl viena nodarbība, kura ir sevišķi piemērota atšķirīgiem valodu līmeņiem. Labs ievads ķekatu nodarbībām ir Daukas filmstudijas multenēm Ķekatdancis un, Ziemassvētkos, Kalado. Lietoju šīs multenes kā sākumpunktu sarunām par ķekatām: Ko dara mājas saime? (Uzpoš māju, gatavo ēdienu, pacienā ķekatas utt.) Ko dara ķekatas vai budēļi? (Brauc ciemos, danco, dzen jokus utt.) Kuras tradicionālās ķekatu maskas ir redzamas multenēs? (Zirgs, lācis, dzērve, velniņš utt.) Kapēc latvieši gāja ķekatās aukstajā gada laikā?

Tradicionālās maskas var taisīt no visvisādiem materiāliem, bet ļoti izdevīgi vienkāršai vienas stundas skolas nodarbībai ir papīra šķīvji, kuriem skolotāja var izgriezt acu caurumus un piesiet auklas un kurus bērni var pārkrāsot par dzīvnieku maskām – gaili, kazu, vilku, lāci utt. – un pielikt klāt krāsainu papīru (gailim seksti) vai dziju (krēpes zirgam). Ļoti labi paraugi visādām dzīvnieku nodarbībām ir internetā pieejamās Imanta Bites zīmētās un Ģenerāļa Kārļa Goppera Fonda izdotās krāsojamās grāmatas Latvijas zvēri) un Latvijas putni. Šinīs grāmatās ir dzīvnieku attēli ar attiecīgajām tautas dziesmām, kā arī norādījumi attēlu krāsošanai.

Kad ķekatām ir maskas gatavas, tad, protams, ir jāspēlē spēles un jāiet rotaļās. Gandrīz katru reizi, kad mācu skolēniem jaunu rotaļu, lietoju DVD Latviešu rotaļas kopā ar Ilgu Reiznieci. Ieraksti palīdz skolotājiem pašiem iemācīties rotaļas, sevišķi ja, kā daudzkārt ASV, mums nav iespējas regulāri apmeklēt folkloras pasākumus, vai nometnes, kur tās var iemācīties no citiem. Un bērniem, sevišķi tiem, kam ir zināmas grūtības ar latviešu valodu (bet ne tikai!) ir vieglāk izsekot norādījumus, ja viņi pa priekšu redz, kā citi bērni izpilda rotaļu. Jau dzirdējuši dziesmām vārdus un melodijas un redzējuši gājienus, mēs varam ātri iemācīties jaunas rotaļas un visi dziedāt līdzi.

Kad iet rotaļās, ir allaž jāizvēlās kāds bērns, kurš ķers citus, vai tiks ķerts, vai vienu, kurš stāvēs dārziņa vidū. Kaut gan visi skolas vecuma bērni ASV pazīst angļu valodas skaitāmpantus “Eenie, meenie, miny, moe”, “Bubble gum, bubble gum” un tamlīdzīgus, viņi bieži nezin, ka mums latviešu valodā arī ir skaitāmpanti, kuri ir atrodami daudzās folkloras grāmatās bērniem.

Folkloras klasē, kad ejam rotaļās, vienmēr izvēlamies lāci bišu dārzā, vai vilku vai kazu, vai sauli vai mēness ar skaitāmpantiem, kurus bērni pēc pāris reizēm paši var noskaitīt, piemēram:

• Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju / Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij nolauzta / Viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs (Skatīt video ierakstu portālā www.pasakas.net)
• Ediņ, mediņ, brauc pa lediņ, Saplīst podiņš, izlīst mediņš… 1,2,3 – nu tu esi brīvs!

Par putniem

Pēc ziemas nāk pavasaris un tad parasti sākam mācīties par Latvijas putniem un latviešu bagāto klāstu ar dziesmām, teikām un rotaļām par putniem. Tā kā daudzi Latvijas putni šeit Ziemeļamerikā nemīt un daži mēs tos neesam dabā redzējuši, mēs iesākam mācības par putniem ar bildēm. Parādu bērniem bildes un prasu jautājumus, kuri izraisa pārrunas: Kas var pateikt, kas tas ir par putnu? Vai tas dzīvo brīvā dabā (stārķis, lakstīgala) vai cilvēku sētā (vista, zoss)? Kā tas izklausās? Atkal, ir ļoti viegli internetā atrast skaistas bildes (piemēram portālā www.dailytangents.com, ko veido Lolita Krievs), bet grāmatas kā Putni latvju dainās (Dzintra Jirgensone un Viesturs Klimpiņš, Rīgā: MIA-Press, 1995) un augšā minētajā krāsojamā gramata Latvijas putni ir arī piemērotas šim nolūkam. Interneta portālā “Putni Latvijā un pasaulē” arī ir pieejami putnu dziesmu ieraksti, kuri, kopā ar bildēm, palīdz bērniem veidot priekšstatu par šo putnu īpašībām – lakstīgala skaisti dzied, krauklis ķērc utt. – kas palīdz saprast dziesmas, rotaļas un teikas, kuras mācāmies.

Pēc tam, ka esam iepazinušies ar dažiem Latvijas putniem varam kopā dziedāt dziesmas ar kustībām: “Juku, juku sīki putni” (vārdi un kustības atrodami Latvijas Universitātes serverī www.ante.lv) un “Cielava, baltgalve” (ar pirkstiem rāda putnu bērnu skaitu, iztēlo gulēšanu, stumšanu, vilkšanu utt.). Veselam sarakstam tautas dziesmām, ieskaitot vairākām par putniem, var atrast vārdus un meldijas, ieskaitot īsu klavieru ierakstu un notis, interneta lapā www.dailytangents.com.

Tad ejam rotaļās: “Skaisti dziedi, lakstīgala”, “Kur tu teci, gailīti mans?” (viens gailis izvēlās citus, kuri dejo virknē) un “Zvirbul, zvirbul” (viens bērns ir zvirbulis dārziņa vidū un parāda, kas zvirbulim sāpēja, kamēr pārējie atkārto zvirbuļa kustības). Pēdējās divas minētās rotaļas ir iekļautas augšā minētajā rotaļu diskā. Dziedot un ejot rotaļās, vienmēr cenšos palūgt, lai bērni izskaidro, kas notiek dziesmā vai rotaļā, lai pārbaudītu, vai viņi saprot dziesmām vārdus.

Kad mācāmies par putniem, arī spēlējam spēli “Diena un nakts”. Nodarbību vadītāja izvēlās vienu pūci un citi bērni tēlo peles. Kad vadītāja saka “Diena!” tad peles skrien apkārt, bet pūce guļ. Kad vadītāja saka “Nakts!”, tad peles sastingst, jo pūce meklēs peles, kuras vēl kustās. Ja pūce mana, ka kāda pele kustās, tad pūce to aizved uz savu māju. Noķertās peles palīdz pūcei atrast citas peles, kuras naktī pakustās.

Teikas

Teikas, kā piemēram “Kapēc krauklim melnas spalvas” (skatīt Elīnas Kūlas-Bražes folkloras izlasi Putnu dienas) var ne tikai lasīt priekšā, bet iztēlot, kā lugu vai nu vienkāršotā veidā vienā vai divās stundās, skolotājai vai arī skolēniem ar labām valodas un lasīšanas spējām lasot priekšā teiku un pārējiem bērniem iztēlojot lomas, vai arī formālāki ar kostīmiem un rekvizītiem, skolotājai uzrakstot ar klasi dialogu un bērniem to iemācoties no galvas, vai arī vienam lasot priekšā un citiem tēlojot.

Dažām klasēm ļoti patīk tēlot un mēs gandrīz visas pasakas un teikas iztēlojam, nekā tikai lasam. Ja pats ir iztēlojis kādu lomu un novērojis, kā citi to dara, ir vieglāk atcerēties stāsta norisi. Un tie, kam latviešu valodas spējas nav tik stipras, vizuālā izrāde palīdz saprast to, ko bērns varbūt tikai dzirdot nesaprastu. Tiem, kas labi prot latviski, ir interesanti un stimulējoši izgudrot dialogu un to iemācīties.

Daces Mažeikas raksts Kāpēc nepieciešamas latviešu skolas ārzemēs? šī gada jūnijā publicēts portālā Latvians Online. Tur autore ļoti trāpīgi aprakstīja labumu, ko latviešu skolas var gūt, mācot latviešu tradīcijas aktīvā veidā:

Caur tām [latviešu tradīcijām] viņi [skolēni] nemanot iepazīstas un saaug ar latvisko kultūru, jo idejas realizēšana darbībā un izdzīvošana ar savu pieredzi ir viens no noturīgākajiem veidiem, kā paturēt prātā informāciju un iegūt jaunas zināšanas. Turklāt šādi bērni tiek motivēti iemīlēt tradīcijas, kultūru un folkloru, līdz ar to radot viņos noturīgu interesi par latviskumu, ļaujot viņiem sevi apzināties kā daļu no latviešu nācijas un izaugot ar ciešu saikni ar savu vai savu vecāku vai vecvecāku izcelsmes zemi.

Mācot folkloru latviešu bērniem ārzemēs aktīvi un radoši, pielietojot jaunus un vecus mēdijus, iesaistot visas maņas, mēs varam kalpot gan skolēniem, kuri labi prot latviski, kā gan tiem, kuriem nav stipra latviešu valoda, attīstīt visu skolēnu valodas spējas un veicināt ne tikai skolēnu zināšanas par latviešu kultūru, bet arī viņu prieku par latvietību un piederības sajūtu savai klasei un skolai, kā arī plašākai latviešu sabiedrībai.