13.aprīlī Eiropas Komisijas pārstāvniecība (EKP) Latvijā sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju, Latvijas Universitāti un Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centru organizēja konferenci „Migrācija un identitāte: diasporas lomas stiprināšana”.

Tas, ka beidzot notiek starptautiska konference, kas veltīta diasporai un tās nozīmīgumam tautas un valsts ekonomiskajā un sociālajā attīstībā, nozīmē, ka šis svarīgais jautājums tiek aktualizēts un tam pievērsta vajadzīgā nozīme Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē. Tās ietvaros bija paredzētas uzstāšanās un diskusijas par emigrācijas un diasporas lomu ekonomikas attīstībā, sadarbību ar diasporu inovāciju, pētniecības un izglītības veicināšanā un citiem jautājumiem.

Viens no konferences idejas autoriem bija Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, kas pēdējā gada laikā vērsis sabiedrības un valsts institūciju uzmanību uz diasporas lomas nozīmīgumu un tās pastiprināšanas nepieciešamību, jo: „Tādi politiskie notikumi kā valodas referendums labi parāda, ka daudziem rūp Latvijas liktenis un izbraukušie cilvēki nav pazuduši Latvijai. Šodienas Latvijas valsts izaicinājums ir veicināt to, lai Latviju atstājušie cilvēki nezaudētu saiknes ar dzimteni, bet, lai viņi arī atrastu iespējas aktīvi piedalīties savas tēvzemes attīstībā un – kāpēc gan ne – atgriezties tajā!”

Atklāšanā uzrunas sacīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka, Latvijas Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs un Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks.

Konferences atklāšanas sesijā ar runu “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” uzstājās Hamburgas Starptautiskās ekonomikas institūta Migrācijas pētījumu grupas vadošais pētnieks, Pārdomu grupas par Eiropas nākotni loceklis, doktors Rainers Mincs (Rainer Münz). Doktors Mincs raksturoja diasporu vēsturisko veidošanos un dažādu valstu diasporu attīstību un nozīmi savas tautas sociālajā virzībā. Tika minēti lielo pasaules nāciju piemēri, kuros veiksmīga valsts un tās ārvalstīs dzīvojošās diasporas sadarbība šodien vērtējama kā sekmīgas ekonomiskās izaugsmes un savas nācijas kultūras un pašapziņas stiprināšanas paraugs. Pētnieks norādīja, ka lielu vai vēsturiski dalītu tautu piemēri ne vienmēr ir noderīgi mazākām nācijām, tomēr labas prakses un veiksmīgu ideju apzināšana un potenciāla apguve varētu būt labs pamats izdevušās attīstības sākumam.
Latvijas Universitātes un Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences ievadrunu un doktora Rainera Minca runas “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” videoieraksts apskatāms http://www.lu.lv/par/mediji/video/lekcijas/2012/muncs/

Konferences trīs sesijas bija sadalītas pa svarīgākajām interešu sfērām. Pirmajā sesijā „Emigrācija un diasporas loma ekonomiskajā attīstībā” uzstājās Latvijas Republikas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš uzsvēra, ka emigrēšanu no valsts jāuztver divējādi: valsts interesēs ir ekonomiskā attīstība, sekmējot dzīves līmeņa celšanos Latvijā, lai cilvēki būtu apmierināti ar dzīvi uz vietas, tomēr izbraukušo iedzīvotāju jauniegūtās iemaņas, prasmes un zināšanas var būt noderīgas valstij, abām ieinteresētajām pusēm veiksmīgi sadarbojoties.

Latvijas Ārlietu ministrijas Plānošanas grupas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe norādīja, ka dažādas Eiropas valstis emigrāciju piedzīvojušas ilgākā laika posmā dažādos ekonomiskās attīstības līmeņos. Latvijai šis vēsturiskais process tiek izdzīvots īsākā laika sprīdī. Tāpēc tagad nepieciešams pielikt pūles, lai pārvarētu esošās situācijas grūtības un tiktu galā ar izaicinājumu veiksmīgi sadarboties ar diasporu. Viens no iespējamiem sakaru uzturēšanas un sekmēšanas risinājumiem noteikti būtu internetā balstīta platforma, kas veidota uz esošu, aktīvu sociālo tīklu bāzes, iesaistot ieinteresētos cilvēkus, kas izbraukuši no valsts, un sniedzot viņus interesējošo informāciju un iespējami nepieciešamo atbalstu.

Īrijas emigrācijas un diasporas sadarbības pieredzē dalījās Īrijas vēstnieks Latvijā Aidans Kirvans (Aidan Kirwan), pastāstot par vēsturisko situāciju Īrijas iedzīvotāju izceļošanā un pasākumiem, kādus valsts veic, sadarbojoties ar īru diasporu visā pasaulē. Vēstnieks norādīja, ka abu valstu situācijas ir grūti salīdzināmas atšķirīgo mērogu dēļ, tomēr atzinīgi novērtēja Latvijas centienus darboties diasporas lomas stiprināšanā.
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs klātesošos informēja par Latvijas iedzīvotāju emigrācijas vēsturi, norādot, ka, kaut gan tiek lēsts, ka no valsts trešajā emigrācijas vilnī kopš 1990.gada ir izbraukuši aptuveni 200 000 iedzīvotāju, tomēr dati par emigrējušo cilvēku skaitu ir diezgan aptuveni, jo ne visi ir oficiāli reģistrējušies mītnes valstīs, iespējams, sevi vēl aizvien uzskatot par valstspiederīgiem Latvijai.

Eiropas latviešu apvienības priekšsēdētājs Aldis Austers sniedza precīzus skaitļus par Eiropas latviešu organizētajām asociācijām un interešu kopām, norādot, ka Latvijas valstij ir ļoti būtiski politiski atzīt diasporas nozīmīgumu un apzināties, ka migrācija mūsdienās ir populāra un ka sāncensība starp valstīm par cilvēkresursiem kļūst arvien sīvāka. Tāpēc valstij jāatbalsta latviešu organizācijas ārvalstīs ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, jāveido un jāuztur tīklošanas iespējas sadarbībai ar diasporas pārstāvjiem un jāsadarbojas ar sociāli aktīvajiem emigrācijas pārstāvjiem.

Otrajā sesijā „Sadarbība ar diasporu inovācijas, pētniecības un izglītības veicināšanā” Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks izklāstīja Latvijas Universitātes starptautiskās sadarbības pieredzi un aicināja talkā emigrācijas pārstāvjus sniegt savu ieguldījumu un zināšanas universitātes attīstībā.

Latviešu diasporas pārstāvis, uzņēmuma TechHub veidotājs Andris Bērziņš, dalījās savā personiskajā pieredzē, ko uzkrājis, dzīvojot gan Latvijā, gan ārpus tās, un atbalstīja vienotas internetā bāzētas platformas izveidi tautiešu iesaistīšanai, piesaistot Latvijas un emigrācijas tehniskos cilvēkresursus.

„Swedbank” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks salīdzināja intelektuālā darbaspēka emigrācijas zaudējumus un ieguvumus no uzņēmēja viedokļa. Kazāks precīzi konstatēja prasības, kas jāīsteno, lai apturētu emigrācijas procesu, – jāpiedāvā darba iespējas un atbilstošs samaksas līmenis, jānodrošina infrastruktūra un iedarbīgas inovāciju platformas. Tika uzdots jautājums, uz ko jāatbild valstij, – kā to īstenot?

Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis iebilda M.Kazākam, kas savā runā minēja, ka Latvija pašlaik ražo darbaspēku citām valstīm, un norādīja, ka emigrējušie cilvēki jāuztver kā papildu resurss, kas ārvalstīs apgūst jaunu pieredzi un zināšanas, un tādējādi vai nu Latvijā, vai ārpus tās var būt noderīgi Latvijas ekonomikai, ja valsts vēlas un prot šo resursu izmantot.

Trešajai sesijai „Imigrācija, identitāte un integrācija” bija teorētiskāka ievirze. Tajā Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra padomniece, Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra eksperte Liesma Ose runāja par starpkultūru saskarsmi, cilvēku mainīgajām identitātēm un mūsdienu mobilo dzīves vidi.

Sabiedriskā politikas centra „Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule raksturoja Latvijas valstī esošo situāciju migrācijas jautājumos – migrācijas politikas neesamību, nesen veidoto integrācijas politiku un sabiedrības noliedzošo un neizprotošo attieksmi pret integrāciju un tās norisēm.

Latvijas Republikas Saeimas deputāts Valdis Liepiņš arī norādīja, ka Latvijā vēl daudz darāmā gan integrācijas sfērā, gan potenciālo repatriantu reintegrācijas jautājumos. Deputāts uzskaitīja konkrētu darbību secību, kas būtu jārealizē, lai uzlabotu esošo situāciju: jāveido repatriācijas centri, izmantojot diasporas sakarus un personiskos kontaktus, jānodrošina nodarbinātība; jāveido imigrantu uzturēšanās centri, kur jāapmierina šo cilvēku pamatvajadzības, vienlaikus piedāvājot tiem intensīvus latviešu valodas apguves kursus. Visu norādīto darbību pamatā ir pēc iespējas ātrāka un sekmīgāka iebraucēju vai atpakaļatbraucēju integrēšanās sabiedrībā un iekļaušanās ekonomiskajā apritē.

Savā pozitīvajā pieredzē par integrāciju Latvijas sabiedrībā dalījās Hosams Abu Meri – Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda izpildes padomes biedrs, kurš ieradies no Libānas un Latvijā dzīvo jau 20 gadus.

Starptautiskās konferences noslēgumā Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka un Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe uzsvēra, ka ir patiesi gandarīti par konferences norisi un visu tajā iztirzāto jautājumu aktualizāciju Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē.

Šķiet, ka valsts pārstāvji tiešām sāk apzināties problēmas nozīmīgumu un masveida emigrācijas iespējami negatīvās sekas. Starptautiska konference par šiem jautājumiem, nenoliedzami, ir nozīmīgs solis sabiedrības viedokļa veidošanā un politiskās gribas mudināšanā ko mainīt esošajā situācijā. Ļoti svarīgs un apsveicams ir gan ekonomikas ministra, gan izglītības un zinātnes ministra sabiedriski paustais viedoklis par to, ka diaspora un emigrēšana ir svarīgi jautājumi, kas prasa uzmanību un risinājumu. Gadiem ilgi ārpus Latvijas darbojošās sabiedriskās organizācijas ir mēģinājušas panākt šo uzmanību, norādot, ka jāreaģē pēc iespējas ātrāk, ka laiks iet un jaunā paaudze izaug ārzemēs, bieži vien tikai kā latviski indivīdi bez piesaistes valstij, tikai ar vairāk vai mazāk entuziastisku vecāku centieniem.

Sabiedriski un politiski nozīmīgu personu piedalīšanās konferencē vien nenozīmē, ka lietas sāk sakārtoties. Tomēr jāatzīst, ka par tām sākts runāt. Tas nav maznozīmīgi, tomēr nepietiekami. Ārpus Latvijas esošā latviešu sabiedrība noteikti gaida valsts rīcību, kas sekotu konferencē paustajām idejām un sniegtu konkrētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, – kā valsts rūpēsies par saiknes nodrošināšanu ar no Latvijas aizbraukušajiem latviešiem, kā palīdzēs nodrošināt latvisko identitāti un kā radīs piemērotus apstākļus, lai tie, kas vēlas atgriezties, to varētu izdarīt pēc iespējas vienkāršāk? Tad, kad šiem jautājumiem būs atbildes, kam sekos konkrēta rīcība, nenoliedzami, ka vairākos aspektos ieguvējas būs visas iesaistītās puses: gan valsts, gan tās iedzīvotāji, gan citās zemēs dzīvojošie Latvijas valstspiederīgie, gan repatrianti.

Viss Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences videoieraksts un dalībnieku prezentācijas aplūkojamas Latvijas Universitātes arhīvā: