Sadalītās skolas kā reveranss agresoram

Rita Našeniece | 

Gadu atpakaļ jutos, kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.

Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā domā drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miera nodrošināšana ar militāriem instrumentiem tika nodrošināta, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildus iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām.  Bija jauna, multilaterāla struktūra – Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.

Tādejādi starp Latvijas dezintegrētas izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss Van Der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas” ietvaros. EDSO 1996. gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie Raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas Rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu – Serbijas un Krievijas nekaitināšanai. 

Hāgas rekomendācijas Van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: “Viņa uzmanība pirmkārt ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaikus sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu.” Tulkojot cilvēciskā valodā – segregēta izglītība, tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.

Netika ņemts vērā, ka bijušā valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.

Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei. Tas bija dabiski – liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teritorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.

EDSO pieeja izglītībai pēc 2002. gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010. gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van Der Stūls 1995 gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti”. Pašreizējais Augstākais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Volebeks šogad, Skopjē Maķedonijā, Maķedonijas parlamentā sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu” un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju – „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos steroetipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem”. 

Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Volebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas.  Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Volebeku vai Van Der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara. Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirmām kārtām segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pastāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki veidoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās. Tiem, kuri vēl joprojām uzskata, ka segregēta izglītība ir Latvijas valsts vēsturiskais mantojums, gribas atgādināt, ka kādreiz vēsturiskais mantojums bija arī sausās atejas un mazgāšanās vienreiz nedēļā.

EDSO Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija, izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, šobrīd izbauda segregācijas traģismu.

Latvijā mēs esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei atrodas uz izmiršanas robežas, Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļu. Saglabājas un padziļinās segregācija darba vietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu.  Tā ir „politiski nekorekta” un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz. 

Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu – nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.

Tostarp lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši, vecumā no 18 līdz 21 gadam.

Krievu valodas prasība darba vietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darba vietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties.  Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām. Valodas mācīšana segregētā,  ideoloģiski pretrunīgā sistēmā, neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti jaunajiem latviešiem grūti pieejamus. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darba iespējas ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no ‘’Nāves ēnā”, kurš kūst aizvien mazāks.

Vienīgā kopīgā, 21. gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Izglītība ir institūcija, ko lieto kritiskā cilvēku masa. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.

Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu – ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo, individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.

Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan attiecībā uz bērna, gan valsts nākotni. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laicīgi. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.

(Šis ir teksts runai, kas tika sniegta 2012. gada 7. septembrī Izglītības konferencē “Izglītība, kas vieno”).

———————————————————————

http://www.osce.org/hcnm/32180  The Hague Recommendations Regarding the Education Rights of National Minorities
http://www.osce.org/hcnm/88054 Address by Knut Vollebaek, OSCE High Commissioner on National Minorities to the Parliamentary Committee on Inter-Community Relations
  http://www.ir.lv/2012/5/17/segregetas-izglitibas-laika-bumba
  http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/19818-cilvektiesibu-komisija-fiktivo-laulibu-problema-jarisina-nekavejoties

 

Tālmācības iespējas Latvijā tagad arī no 7. līdz 9. klasei

Latvians Online | 

image

Rāmuļu pamatskolas ēka. Skola atrodas Cesu novadā, Vaives pagastā.

Rāmuļu pamatskola piedāvā licencētu pamatizglītības 2. posma
(7. – 9. klašu) tālmācības programmu. Tā ir pirmā pamatskola Latvijā, kas piedāvā šādu iespēju bezmaksas, līdztekus īstenojot pamatizglītības un speciālās izglītības programmas.

Tas nozīmē, ka pamatizglītību Latvijā var saņemt neatkarīgi no vecuma un atrašanās vietas. Izglītības programmas uzdevums ir dot iespēju neklātienē tālmācības formā iegūt obligāto pamatizglītību personām kuras:

• atrodas ārpus valsts robežām un ikdienā nevar apmeklēt izglītības iestādi;

• obligātajā pamatizglītības vecumā to nav ieguvušas;

• veselības problēmu dēļ ikdienā nevar apmeklēt izglītības iestādi;

• ir motivētas un psiholoģiski sagatavotas patstāvīgai mācību satura apguvei.

Izmantojot individuālu pieejas kodu, skolēnam būs iespēja izmantot elektroniskajā vidē ietverto informāciju (aktualitātes ieskaišu grafiks, mācību materiāli, saņemtie ieskaišu vērtējumi u.c.). Katrā mācību priekšmetā ir noteikts obligāto ieskaišu skaits. Tās jākārto elektroniski (ar interneta starpniecību) vai klātienē Rāmuļu pamatskolas noteiktajos termiņos. Pēc obligāto ieskaišu par vienas klases kursu nokārtošanas, izglītojamais tiek pārcelts nākamajā klasē.

Mācību priekšmetu apguve ir balstīta uz patstāvīgu mācīšanos, izmantojot mācību literatūru, internetu un konsultācijas. Priekšmetu apguve tiek papildināta ar klātienes grupu, klātienes individuālajām un individuālām neklātienes konsultācijām (to apmeklējums pēc iespējām).

Skolēnus uzņem 7., 8. un 9. klasē, izvērtējot izglītojamā iepriekš apgūto mācību saturu pēc liecības vai nosakot pārbaudījumus. Paralēli Rāmuļu skolā mācās arī citi skolēni, ar kuriem būs iespēja komunicēt.

Mācību gadā vidēji katram mācību priekšmetam tiks veltītas 105 stundas (ieskaitot pārbaudes darbus, konsultācijas, patstāvīgos darbus). Tālmācības ceļā varēs apgūt šādus priekšmetus:

Latviešu valoda
Literatūra
Krievu valoda vai vācu valoda
Matemātika
Informātika
Latvijas vēsture
Pasaules vēsture
Bioloģija
Ģeogrāfija
Sociālās zinības
Vizuālā māksla
Ķīmija
Fizika

Ja bērns jau mācās citā skolā, ir iespējams mācīties atsevišķus priekšmetus, piem. tikai latviešu valodu vai Latvijas vēsturi.

Šobrīd tālmācības programmā jau pieteikušies 10 skolēni.

Vairāk informāciju varat iegūt caur Rāmuļu skolas mājas lapu:  www.ramuluskola.lv

Pieteikties uz tālmācību varat kontaktējot vai nu skolas direktori Iju Brammani: Tel: +37126514310, e-pasts:  ramulu_skola@inbox.lv vai direktores vietnieci Ievu Lapsiņu: +37122040509, e-pasts: ieva-lapsina@inbox.lv

Could we be heading for another referendum?

Uldis Ozoliņš | 

If readers of this column earlier this year were rather ‘referendumed out’, then the bad news is that we may be looking at another referendum in Latvia on a confronting issue, though this time we may not get all the way through the referendum process.

While the referendum on granting Russian the status of a second official ‘state’ language was rejected by three-quarters of voters in February, a second signature-gathering campaign has begun on the proposition to grant all non-citizen residents automatic Latvian citizenship.

Last week organisers of this campaign handed a list of over 12,000 signatures supporting this proposal to the Central Electoral Commission. In case anyone has forgotten the technicalities of seemingly referenda-happy Latvia, the issue stems from the fact that there is a very low threshold to begin a referendum process in the country. Anyone wishing to get a referendum proposal up must in the first instance gather 10,000 notarised signatures supporting the proposal. If these are gathered, the Central Electoral Commission organises a second round of signature gathering. If one-tenth of the electorate signs (currently just over 150,000 voters), then the proposal goes to the Saeima for consideration. If the Saiema nevertheless rejects the proposal, it goes to a full referendum. The proposal for Russian as a second state language went through all these steps, but this proposal on citizenship may not get all the way.

A key factor in the second-round signature gathering success of the language referendum was the decision by leader of the Russian-oriented Harmony Centre (Saskaņas Centrs) popular leader and Rīga Mayor Nīls Ušakovs to support and sign for the referendum, despite the official policy of his party declaring they supported only one state language – Latvian. This time around, Ušakovs has declared he will not sign for the proposal and will not participate in a referendum if it comes to pass. Now, it must be rememberd that in the campaign for the Russian language referendum he also at an early stage said he did not support it, only to reverse his decision in the second round of signature gathering.

However, additional factors may weigh with him now. As this referendum, if it comes to pass, has no more hope of being accepted than the language referendum, to put his weight behind two defeated referenda initiatives woud cast him in a poor, opportunistic light. But personally also Ušakovs, a Russian, is himself a naturalised Latvian citizen, who passed the citizenship test (language plus knowledge of Latvian history and constitution) and rather famously declared it was not a difficult test. It has been mooted that many who did in fact go through this procedure to gain citizenship (over 120,000 so far) would not themselves be happy with a proposal to now grant citizenship to all without needing to go through such a test. However, to take the spotlight off Ušakovs, a number of other members of SC are supporting this referendum campaign, and once again we may see a very divided SC, as we saw with the language referendum

The organisers of this referendum initiative are different from the shadowy group (of largely non-citizens) who initiated the language referendum, but equally politically interesting. This time it is the old Soviet-oriented hard-line party For Human Rights in a United Latvia (Par Cilvēku tiesībām vienotā Latvijā – PCTVL) that is behind the move. This Party, supported largely by ex-Communist Party members and Soviet sympathisers, has been prominent as an opposition party in post-independence Latvia, but has not secured a place in the Saeima at the last two elections (parties need to get 5% of the vote to gain any representation). It has seen a lot of its former support drift away to the more centrist Harmony Centre, but believes it can regain some ground with Harmony Centre’s own inability to gain a place in Latvia’s coalition government, and the radicalization of ethnic politics brought about by the language referendum.

Although not currently represented in the Saeima, PCTVL does have a deputy in the European Parliament, veteran Tatjana Ždanoka, who has opposed Latvian citizenship policies since their inception and is determined to restore her party’s fortunes. But recently another voice adding to the mix has been that of the odious Vladimir Lindermans, the National Bolshevik initiator of the language referendum, who has claimed that all possible pressure will be put on Ušakovs and SC to support this referendum too. Meanwhile, those opposing this referendum want the Constitutional Court to decide on whether such a proposal to grant automatic citizenship is itself against the Constitution…

Changing the referendum criteria – by another referendum?

But that is not all on the referendum front! The earlier language referendum alerted many to how easy it was to set the referendum process in motion, and particularly the low 10,000 signature threshold in the first round. The coalition and other parties have been in a constant state of agitation over how to tackle this problem: twice now the President has sent back for consideration draft laws that the Saeima has passed on altering these requirements. The coalition has proposed to raise the bar on referenda by initiators having to sign up 150,000 themseves to begin the process in the first round, in place of the current 10,000. As an interim transition measure, until 2015 initiators would have to sign up 50,000 supporters in the first round.

Other issues covered by new laws would include controls over financing of referenda initiatives (currently there are no stipulations) and the means of recording signatures. However some parties have suggested making a number of constitutional amendments to ensure certain items in the constitution cannot be changed by a referendum. In the most ludicrous move, the latest version of the law would have been accepted by the President but the two opposition parties SC and the Greens & Farmers Union (Zaļo un zemnieku savienība) petitioned the President to not promulgate the law: under Latvia’s constitution one other way to initiate a referendum is if one third of the Saeima members propose to have a referendum on a law passed by the President. So, there was even a prospect of having a referendum on what the critieria for future referenda should be! All in the name of having fewer future referenda…? While all of this has been going on, the coaliton itself has now split over what the first round criteria should be.

In the coming weeks the coalition in particular needs to work hard to present one united view of the legisation, and something that the opposition Green & Farmers Union, which earlier was onside with the intended reforms, can also agree to. We will also see if the second round of signature gathering for the citizenship referendum will be organised by the Central Electoral Commission (many are urging it to not accept the proposal), and if so, if the required number of signatures are gained. At the moment it may appear unlikely, but there have already been too many surprises in the referendum merry-go-round to make any predictions certain.