Par Latviešu Fonda (LF) Nedēļas Nogali Nākotnei (NNN) bija izsmeļoša informācija laikrakstos. Gaidīti visi, kas vēlas uzlādēt savas latviskās baterijas vai atkal Latviešu fonda priekšsēde Rīgā.  Ar apdomu NNN sēdes un sarīkojumi bija ieplānoti Filadelfijas 120X120 sarīkojumu skaitā.  Pie iepriekš teiktā, var tikai piemetināt, ka viss tiešām notika, kā solīts.

Kristīna Sīmane-Laimiņa ar enerģiju un izdomu pirmo gadu vadīja Latviešu Fondu un viņai ir izdevies ieviest dažus jaunumus.  Savā ziņojumā viņa izvirza trīs galvenos mērķus – celt LF profilu, iesaistīt jaunus dalībniekus un piesaistīt papildus ziedojumus. Jaunas rosmes ir – pāri par 300 jaunu draugu Facebook portālā, angļu valodas nodaļa mājas lapā. Priekšsēde tikās ar jauniešiem Gaŗezera Vasaras Vidusskolā, kur jaunā paaudze pievienojās, ka turpinot un paplašinot LF darbību svarīgi ir dot informāciju ari angļu valodā.  Tāpat padomē ir bijis jauns postenis – sabiedrisko attiecību vadītāja.  To darbu veic Ilze Pētersone.

Fondam ir 14 jauni dalībnieki, un 10 miruši. Pārrunās par dalības/balsstiesību mantošanu konstatēja, ka Latviešu Fonda balsošanas tiesības, kuŗas balstās uz aizdevuma, ir iespējams novēlēt pēcnācējiem, paziņojot to padomei. To nevar darīt ar ziedojumu rezultātā iegūtām balsstiesībām.

Pagājušajā gadā LF ieguldījumus pārveda no Fidelity uz Merrill Lynch, kur LF akciju paketi ar labiem panākumiem ir apsaimniekojusi Brigita Tupuriņa Rumpētere. Nākamgad visu projektu atbalstam ir paredzēts izlietot $30 000. Sīkāks sadalījums nav vēl izlemts. LF gada sapulci un nedēļas nogali nākotnei ir vēlams rīkot vietās, kur dzīvo lielāks skaits LF dalībnieku tāpēc nākamajam gadam izvēlējās Toronto.

Aptaujas noder organizācijas vadībai uzzināt, ko biedri no viņiem sagaida, vai kāda darbība bijusi derīga, tāpēc padome vēlējās uzzināt, kādā mērā dalībnieki seko LF darbībai presē, internetā,  vai citur.  Izglītībā attīstīti paņēmieni labi darbojas arī citās vecuma grupās. Pie vakariņām bija minēšanas spēle par LF vēsturi un darbību, par pareizu atbildi varēja dabūt reklāmas pogu, un pareizās atbildes zināja daudzi.  Tur uzzinājām, ka LF dalībnieki dzīvo 12 valstīs – tiešām gandrīz visur.

Latviešu Fonda padome 2013. gadam:  Priekšsēde – Kristīna Sīmane Laimiņa; priekšsēdes vietniece, aktīvo projektu lietvede- Aija Mazsīle; sekretārs, vicepriekšsēdis un projektu lietvedis – Ints Dzelzgalvis; vicepriekšsēde/lietvede– Renāte Krūmala Kenney; kasiere – Tija Kārkle; sekretāre/sabedrisko attiecību vadītāja – Ilze Pētersone.

Programmas daļā Vaira Paegle stāstīja par savu pieredzi darbojoties Latvijas politikā, laikā no Tautas partijas dibināšanas, kur viņa ari piedalījusies, līdz laikam, kad viņa atgriezusies uz dzīvi ASV.
Krēslai iestājoties dzejas skandētāji aizdedza sveces un Sandras Milevskas sakārtoto latviešu protesta dzeju sākot ar Ausekli 1873.g. līdz mūsdienām lasīja/deklamēja Ivars Stonins, Laila Medne, Modris Mednis, Sandra Zeidenberga Jansone un pati Sandra Milevska.  Zālē bija izstādīti jauniešu mākslas darbi, un galdiņi Hallowe’en gaidās dekorēti melnās un oranžās krāsās.

Par dalībnieku un viesu labklājību atspirdzinājumiem un vakariņām rūpējās Rita Ramane, Aina Berķe, Jolanta Mockus, kā arī Intas Grundes firma Dzintara galds. 

Svētdien vēl varēja noskatīties video ierakstu no Zigurda Miezīša piemiņas sarīkojuma Rīgā ar Solveigas Miezītes ievadu un komentāriem.

Paldies Ģirtam Zeidenbergam, kas bija uzņēmies NNN rīkošanu, un savus uzdevumus gan zāles izkārtojumam, gan aparatūras maiņās veica gludi un laicīgi. Paldies Filadelfijas Brīvo latvju biedrībai un tās priekšniekam Kārlim Bērziņam par telpām un laipno uzņemšanu.

Anita Liepiņa

Apvienotā karaliste vienmēr ir bijis iecienīts galamērķis augstākās izglītības ieguvējiem visā pasaulē. Ik gadu arī arvien vairāk latviešu studentu pēc vidējās izglītības iegūšanas dodas uz kādu no Lielbritānijas universitātēm, bet kas tieši ir iemesli, lai nestudētu Latvijā un cik viegli šeit ir integrēties latviešu studentiem?

Uz sarunu aicināju četrus jauniešus kas šobrīd studē bakalaura programmās Lielbritānijā – Signi Rudoviču (studē angļu literatūru Edinburgh Napier University), Artūru Analtu (produktu dizains Central Saint Martins univeristē, Londonā), Līvu Kreisleri (arhitektūra University of Westminster) un Aivaru Āķi (filmu studijas Middlesex universitātē, Londonā).

Visi sarunbiedri par labu izglītības iegūšanai Lielbritānijā min mācību kvalitāti un valodu. Ne tikai mācību process, bet arī pieejamās tehnoloģijas un resursi nereti spēlē nozīmīgu lomu universitātes izvēlē. “Oksfordā ir filmu kurss, taču tas ir ļoti akadēmisks, ideāls topošajiem filmu kritiķiem. Mācoties režiju, ir nepieciešami cilvēki, kas strādā industrijā, tāpēc izvēlējos savu universitāti, kur mani māca nozares eksperti un pagājušajā gadā skola atvēra jaunu ēku, kur tehnoloģiski viss ir radīts tieši filmu studijām,” stāsta Aivars.

Bet cik ievērojami atšķiras izglītība, ko var iegūt Latvijā un ārzemēs? Viennozīmīgas atbildes nav, jo studenti uzskata, ka tas ir atkarīgs no izvēlētās studiju programmas. Kamēr Artūrs stāsta par to, kā Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola, kuru viņš absolvējis, iespējams, izglītības līmeņa ziņā var pielīdzināt pasaulslavenajai Central Saint Martins, Aivars uzskata, ka nav it neviena argumenta par labu filmu studijām Latvijā tieši tehnoloģiju trūkuma un novecojušās mācību programmas dēļ. Līva piemin pasniedzēju atdevi: “Mani skolotāji ir ļoti iedegušies par to, ko dara, ir aizrautīgi. Latvijā bieži pasniedzējiem pat varētu teikt, ka riebjas savs darbs, bet šeit tā degsme ir lielās konkurences dēļ, kad tikai paši labākie tiek pie mācīšanas.

Arī fakts, ka izglītību Skotijā ir iespējams iegūt par brīvu, spēlēja nozīmīgu lomu Signes izvēlē studēt Edinburgā. Neskatoties uz mācību maksu, ko visiem studentiem sedz Student Finance serviss, dzīves dārdzība liek meklēt darbu pašiem vai paļauties uz vecāku palīdzību. Signe strādā divos pusslodzes darbos, lai apmaksātu savus tēriņus, bet Aivars maksā par it visu, strādājot par uzraugu restorānā: “Tas ir brīnišķīgi, ja vecāki var atbalstīt, bet es uzskatu, ka te katrs var apvienot studijas ar darbu.”

Kaut arī zināšanu ziņā jaunieši macībām jutušies labi sagatavoti, par pašu mācību procesu nevienam lielas nojausmas pirms ierašanās nebija. Tas bieži spēlējis lielu lomu iejušanās ziņā. Artūrs min, ka sākumā studijas nepavisam nav patikušas, jo uzdotie uzdevumi likušies bērnišķīgi, taču palēnām tie kļuvuši sarežģītāki un izveidojušās draudzīgas attiecības ar pasniedzējiem. Jaunieši piekrīt, ka daudz vieglāk ir, ja te ir kāds, kurš sākumā var pastāstīt par ikdienu, sākot no transporta sistēmas un beidzot ar izklaides vietām, bet tas ne vienmēr nodrošina ātrāku iejušanos šejienes sabiedrībā.

“Mani pārsteidza tas, ka pilsētā, kur viegli ir visu ko darīt un būt notikumu centrā, tu patiesībā jūties ārpus visa. Manas rožainās bērnības atmiņas par skaisto Londonu izzuda drīz pēc atbraukšanas,iespējams, tāpēc, ka man nebija vietējo draugu, kas ierādītu interesantas, jaukas vietas, kur aiziet un justies kā “savējai”,” stāsta Līva. Signe gan piemin pārmērībo laipnību, slikto maizi un laikapstākļus, pie kā sākumā bijis jāpierod, taču atzīst, ka nu tas viss kļuvis par daļu no pierastās un patīkamās ikdienas.

Pievēršoties jautājumam par nākotni pēc studiju beigšanas, jaunieši ir pārliecināti par to, ka būs pietiekami konkurētspējīgi darba vidē, taču par atgriešanos Latvijā domas dalās. Līva, kas savu nākotni noteikti saista ar dzimteni, stāsta: “Pat ja man Latvijā uzreiz nebūs darba, es zinu, ka es tādu sev varētu radīt. Man ir sajūta, ka es diezgan labi pārzinu savu lauciņu un es redzu, cik viegli ir cilvēkiem, kam patīk tas, ko viņi dara. Ja ir kombinācija, kad vari uzturēt sarunu, uzrakstīt e-pastu, turēt doto vārdu, un patiesībā kaut ko saproti, tad nav īpašas nozīmes, kur un ko dari, bet tas sanāks.”

Artūrs un Signe gan nav tik pārliecināti – priekšā vēl pietiekami daudz laika, lai par to konkrēti nedomātu un lai arī kas notiktu, saikne ar Latviju nav sarauta – Artūrs strādā pie projektiem gan Rīgā, gan Londonā un Signe ir pārliecināta, ka darbu atrastu: “šo trīs gadu laikā, kamēr esmu šeit, šķiet, ka ekonomiskā situācija Latvijā ir manāmi uzlabojusies.” Aivars savukārt savu nākotni ar Latviju nesaista: it kā būtu ļoti vienkārši braukt atpakaļ un iegūt darbu, piemēram, Rīgas Filmu studijā, bet tas būtu vieglākais ceļš. Taču, ja mana filma, ko veidošu kā bakalaura darbu nokļūs labos festivālos, varu strādāt labās filmu studijās tepat Londonā.”

Viena lieta gan vieno visus sarunbiedrus – enerģija un apņēmība, ar ko viņi stāsta par studijām un savu dzīvi šeit. Šķiet, ka tā ir tāda latviešu mentalitāte un Līva piekrīt: “Man šķiet, ka šeit cilvēki nāk uz universitāti lekciju atvēlētaja laikā un pēc tam viņiem sākas citas lietas, bet man šķiet, ja es neizdaru maksimumu, tad es savā ziņā neatmaksāju manu vecāku ieguldīto naudu manā izglītībā.” Arī Artūrs uzskata, ka esot šeit, jāstrādā ar pilnu atdevi: “dažiem no kursabiedriem tikai tagad paliek 18, ballītes galvā un tā…es atbraucu uz šejieni strādāt un kaut gan ik pa laikam izeju ārā, tas man nav tik svarīgi. Kad aizbraucu uz Rīgu, tad varu iet ballēties.”

Līva un Aivars min arī vispārīgu pieredzi, ko dod dzīve tālu prom no mājām: “Latviešiem dažreiz ir nostāja, ka aizbraucot tu pievil valsti un vecmāmiņas skatās uz tevi ar skumjām acīm, domājot par to, kā atsūtīt pīrādziņus, bet tas “trimdas” priekšstats pamazām izzūd. Manuprāt, jebkuram ir ļoti svarīgi aizbraukt prom no mājām un saprast, cik ļoti gribas atbraukt atpakaļ citādi vienmēr citur zāle būs zaļāka.”