Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, ekselences, dāmas un kungi,

paldies Jums – augstākajām Latvijas valsts amatpersonām, ka esat ieradušies gadskārtējās PBLA valdes sēdes atklāšanā. Tas dod patiesu gandarījumu un vienlaikus pasaka, ka manis vadītai organizāzijai ir dota atzinība par mūsu līdzšinējo atbalstu Latvijas attīstībā. Tas dod spēku mūsu darbu turpināt.

Latvijas diasporu šodien var iedalīt lielā mērā divās daļās – tā saucamajā ‘’vecajā trimdā”, kas sastāv no Otrā pasaules kaŗa bēgļiem un viņu pēctečiem, kas nokļuva Rietumos; un tā saucamā „jaunajā diasporā”, kas ir izbraukusi galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Lielais vairums šo jaunizbraucēju devušies uz Rietumeiropu, bet arī ievērojams skaits uz tālākām zemēm.

Tā dēvētās „vecās trimdas” lielākais izaicinājums ir saistīts ar pakāpenisku izmiršanu un pakāpenisku asimilāciju. Daudzās vietās mītņu zemēs nav vairs kritiskās masas, kas spēj uzturēt latviešu valodu, kultūru utt., rezultātā piederības izjūta Latvijai vājinās.

Jaunā diaspora ir aizbraukusi galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ. Šie cilvēki ir pirmās paaudzes emigrācija ar ciešu saiti ar Latviju, kur viņi ir atstājuši savus ģimenes locekļus, radus un draugus. Personīgi domāju, ka vairums no viņiem uz pastāvīgu dzīvi Latvijā neatgriezīsies.

PBLA un tās mītņu zemju organizāciju uzdevums ir atbalstīt viņus jaunu latviešu biedrību un citu organizāciju dibināšanā un nostiprināšanā, iesaistot šai darbā jau pastāvošās, jo organizēta sabiedrība ārzemēs ir neatvietojams atbalsts Latvijai.

Latvijas valsts valdībai, rūpējoties par latviešiem ārzemēs, vajadzētu:
1. PALĪDZĒT, cik vien ilgi iespējams, uzturēt latviešu kopienas ārpus Latvijas – gan Rietumos, gan Austrumos ar savu polītisko, ekonomisko un kultūrālo atbalstu;
2. VEICINĀT vispusīgu sadarbību, tā stiprinot latviešu tautas vienotību visā pasaulē;
3. PALĪDZĒT nodrošināt latviešu valodas un kultūras apguves iespējas visiem interesentiem ārpus Latvijas, sagādājot mācību līdzekļus un metodisko literātūru, atbalstot latviešu valodas skolotāju sūtīšanu uz latviešu kopienām ārvalstīs un veicinot ārvalstu latviešu studijas Latvijas augstskolās.

Tā saucamajai „vecajai trimdai” minimāls financiālais atbalsts specifiskās situācijās varētu būt vēlams, bet svarīgāk par financiālo atbalstu ir just emocionālo saikni un morālo atbalstu no Latvijas. Bet Latvijai savukārt kā valsts vitāli svarīgo interešu atbalsts neaizvietojama ir organizēta latviešu sabiedrība ārzemēs. Katrs Latvijas vēstnieks, kas bijis zemē, kur mīt organizēti latvieši, varēs to apstiprināt.

Lai mēs, jaunizbraucēji un t.s. „vecā trimda” ilglaicīgi ārzemēs vēl pastāvētu kā organizēta sabiedrība, tad tas mums, galvenokārt, jāpanāk ar pašu spēkiem, ar pašu ārzemju latviešu resursiem.  Saprotu iemeslus, ka cilvēki beidzamos gados ir pametuši Latviju galvenokārt ekonomisko apstākļu dēļ, bet, manuprāt, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības sagaidīt, vai Latvijai ir pienākums viņiem pilnībā nodrošināt skolu sistēmas vai celt biedrību namus viņu jaunās mītņu zemēs. 

Nepilni 65 tūkstoši Dieva doto kvadrātkilometru pie Baltijas jūŗas ir vienīgā vieta, kur latviešu tautai ir pietiekama kritiskā masa saglabāt un izkopt latviešu valodu un kultūru. Ja mēs šeit nenoturēsimies, mūsu tautas vairs nebūs. Šeit, pie Baltijas jūŗas ir mūsu tautas Alamo. Tamdēļ valdībai galvenā vērība ir jāfokusē  uz mūsu tautu Latvijā.

Pati galvenā prioritāte ir uzlabot ekonomiskos apstākļus Latvijā, lai apstādinātu tautas izceļošanu uz ārzemēm, citiem vārdiem – mūsu tautas noasiņošanu, kā arī gādāt jaunas darba vietas ar pieņemamu atalgojumu, ko piedāvat izbraukušajiem latviešiem, lai viņi varētu atgriezties. Simt divdesmit tūkstoši nekad neatgriezīsies. Strādāsim visi kopā, lai vairs nebūtu ekonomisku iemeslu pamest Latviju, un kā iesākumu apņemsimies divu gadu laikā sagādāt vismaz desmittūkstoš darba iespējas nesen izbraukušajiem.

Arī Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība, cik vien tai iespējams, vēlas pielikt plecu Latvijas ekonomikas veicināšanai. Tamdēļ kopīgi ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru veicam priekšdarbus 2013. gada 2.un 3. jūlijā plānotajam Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forumam.

Nākamvasar notiks XXV Vispārējie latviešu dziesmu svētki, ko apmeklēs daudzi ārzemēs dzīvojošie dažādu nozaru latviešu profesionāļi. Mēs apelējam pie viņu iemigušām latviskām jūtām, ka viņiem ir laiks nākt palīgā senču zemei ekonomiskās krīzes laikā. Mēs ceram, ka piedaloties forumā, šie ekonomiski aktīvie latviskās izcelsmes tautieši tiksies ar kolēģiem un tautiešiem Latvijā, un tiks izvērsta ekonomiskā sadarība un nostiprināta ārzemēs dzīvojošo saikne ar Latviju.

Mēs arī piedalīsimies tādu likumu virzīšanā, kas jāpieņem, lai vide investīcijām Latvijā būtu draudzīgāka un mazinātu korupcijas iespējas. Runājot par jaunu likumu un likumu grozījumu virzīšanu un pieņemšanu, nākas, diemžēl, secināt, ka šos procesus Saeimai ir strauji jāuzlabo, jo nav pieņemami, kā situācijā ar jauno Pilsonības likumu, kur jau vairāk nekā gadu strādā komisijas, notiek sēde pēc sēdes, bet likuma pieņemšanai pagaidām vēl gals nav redzams.

Vēl viena mūsu rūpe ir Okupācijas muzeja nākotne. Mūsu sabiedrība tur daudz ieguldījusi. Drīz muzejs saprotamu iemeslu dēļ būs spiests pārvākties uz citām telpām, tas vairs neatradīsies tik redzamā un centrālā vietā, bet būs savā ziņā nodzīts pereferijā. Būs mazāk apmeklētāju, ienākumu un redzamības. Vēlamies, lai valsts daudz, daudz aktīvāk iesaistītos muzeja Nākotnes nama izbūvē un garantētu Okupācijas muzejam un Latvijas sabiedrībai konkrētus un stingrus termiņus, kad muzejs varēs atgriezties pārbūvētajā ekā Rātslaukumā.

Esmu inženieris un jūtu, ka daudzās lietās mana domāšana un domāšanas stils sakrīt ar Valsts prezidenta un Ministru prezidenta domu gaitu. Varbūt tāpēc, ka visi esam studējuši eksaktās zinības.
Tamdēļ augsti novērtēju, ka Valsts prezidents runā atklāti, atklātība ir sākums visu lietu risināšanai. Mūsu premjers vienreizēji apdāvināts analītiķis. To esmu piedzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs, kad viņš tur viesojies un runā par ekonomiku. Nopietnie Wall Street Journal un Financial Times žurnālisti nekad neatstāj telpu, pirms viņš nav beidzis savu analīzi. Tas nemaz tik bieži tā nenotiek.

Tamdēļ vispirms novēlu mūsu valdībai no visiem attīstības plāniem, NAP’iem, konferencēm, pamatnostādnēm, kas attiecās uz ekonomiju, diasporu, utt., „destilēt”  konkrētus darba uzdevumus, ar konkrētu financējumu un konkrētiem izpildes termiņiem jau vistuvākajam laika periodam, proti, 2013. gadam.

Dievs mums devis tikai vienu Latviju, un tā mums, roku rokā strādājot, jānosargā!

Dievs, svētī Latviju!

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Augsti godātais Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes priekšsēža kungs! Dāmas un kungi!

Sveicu visus, kas šorīt pulcējušies Rīgā uz gadskārtējo Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes sēdi. Šī sēde ir nozīmīgs notikums, kas kopā sauc latviešus no malu malām.

Ļaujiet man izmantot šo iespēju un pateikties Jums visiem par to veikumu un atbalstu, ko daudzu gadu garumā esat nesavtīgi veltījuši savai Tēvzemei. Liels paldies Kukaiņa kungam, kurš nenogurstoši un apņēmīgi vada šo lielo organizāciju, vienojot tautiešus dažādos kontinentos un dažādās paaudzēs.

Mēs dzīvojam izšķirīgā un ļoti nozīmīgā laikā. Globalizācija un cilvēku mobilitāte maina valstis, to attīstības virzienus, nereti konkurentus padarot par sabiedrotajiem un sabiedrotos par konkurentiem. Pēc gadiem pieciem, desmit pasaules ģeopolitiskā aina atšķirsies no tās, kādu to redzam tagad. Sevi pieteiks jauni reģionāli līderi, bet paliekošu vietu pasaules kartē nostiprinās tās valstis, kas mācēs atrast savu unikālo, īpašo attīstības un konkurētspējas ceļu.

Esmu drošs, ka Latvijai ir sava – paliekoša vieta pasaules valstu konkurences kartē. Mums ir visas iespējas būt līderiem ne tikai reģionā, bet arī daudz plašākā mērogā. Un mums tās noteikti jāizmanto. Atvērtā pasaulē ir lielas iespējas nostiprināt savas pozīcijas, lai nepazustu citu konkurentu vidū, bet pierādītu savu gudrību un pašapziņu.

Tādēļ vēlos pateikties Pasaules Brīvo Latviešu Apvienībai par ieguldījumu, ko Jūsu organizācija ir nolēmusi dot Latvijas ekonomikas veicināšanai, kopīgi ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru veicot priekšdarbus 2013.gadā plānotajam Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forumam.

Mana visciešākā pārliecība ir, ka tas ir vairāk kā nepieciešams šajā situācijā. Tāpēc es nedaudz gribētu raksturot to situāciju, kur Latvija šobrīd atrodas. Mēs esam ieguvuši ļoti stabilu starptautisko atzinību. Kā rādītājs ir arī tas, ka vismaz divas valstis nedēļā izsaka savu vēlēšanos nodibināt ciešākas diplomātiskās attiecības ar Latviju. Tās ir valstis, ar kurām mums nav bijušas attiecības. Tās, protams, pamatā ir Āfrikas valstis un arī Āzijas valstis. Un visas tās, gan lielas, gan mazas uzsver, ka tās atzīst Latviju un Latvijas sasniegumus, un būtu gatavas un ieinteresētas ciešāk strādāt ar Latviju, kā arī uzskata Latviju par izejas punktu ciešākai sadarbībai Eiropas Savienībā. Un šo situāciju mums noteikti ir jāizmanto. Ja mēs neatradīsim savu unikālo ceļu, tad visas šīs objektīvās parādības, migrācija un demogrāfija, neatrisināsim. Tur nav cita risinājuma kā atrast katrai valstij savu ceļu. Tas mums ir jāatrod!

Savu darba vizīšu ietvaros ASV, tiekoties ar tautiešiem un pārrunājot aktuālos jautājumus, vienmēr esmu izjutis patiesu interesi par Latvijā notiekošo. Te īpaša pateicība jāizsaka latviešu izcelsmes goda konsuliem, kuru devums Latvijas labā ir jūtams ikvienā rīcībā un pasākumā, ko šie goda amata pārstāvji nodrošina.

Esmu drošs, ka jūs rūpīgi sekojat līdzi tam, kas Latvijā notiek un ka neesat vienaldzīgi pret procesiem, ko šobrīd pārdzīvo Eiropa. Līdzās finanšu krīzei un eiro zonas problēmām, Eiropas valstu aktualitāte ir arī darbaspēka pārvietošanās jeb ekonomiskā emigrācija, kas tieši un visvairāk skar Baltijas valstis.

Jūs esat liecinieki tam, kā, tā saucamajai, pēckara trimdai pievienojas daudz jaunu cilvēku no Latvijas, kuri vairākumā dodas darba meklējumos. Šis ir viens no Latvijas nākotnes atslēgas jautājumiem, kas cieši savijas ar demogrāfiju. Proti, cik daudzus un kad izdosies atgriezt atpakaļ? – Tas viennozīmīgi ir atkarīgs no Latvijas turpmākās attīstības un arī tā, kādu ceļu izvēlēsimies. Par vienu gan esmu droši pārliecināts: Baltijas valstīm ir jāvienojas arvien ciešākā sadarbībā visdažādākajās jomās. Tikai tā mēs varēsim konkurēt un pastāvēt.

Visbeidzot vēlos vēlreiz izklāstīt savu viedokli par nākamā Satversmes Aizsardzības biroja vadītāja kandidatūras izraudzīšanos, kas gan notiks tikai nākamajā gadā, bet kaislības ap ko jau virmo labu laiku. Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka Kažociņa kungs ir bijis vīrs īstajā vietā un īstajā laikā. Viņa ieguldījums SAB reputācijas un starptautisko sakaru veidošanā ir viennozīmīgi atzinīgi vērtējams. Bet kā nākamo SAB vadītāju es vēlētos redzēt profesionālu cilvēku, kas vispusīgi pārzina Latvijas iekšpolitisko situāciju, šajā valstī ir pavadījis pietiekami lielu savas dzīves daļu un orientējas tajos ar valsts drošību saistītajos procesos, kas Latvijā ir notikuši un notiek šobrīd. Ceru, ka izprotat manu argumentāciju un tādējādi ir noņemti jebkādi pārpratumi vai interpretācijas par šo tēmu. Kāpēc tas ir svarīgi? To skaidri parāda arī divi pēdējie notikumi – īpaši ar vilcienu iepirkumu un arī ar radariem. Mēs it kā labi orientējamies uz ārpusi, bet mēs nespējam atklāt problēmas iekšienē. Lai to izdarītu, visiem šajās organizācijās strādājošajiem ir jāpārvērtē sava pieeja. Un ja mēs nespējam iekšēji novērtēt, tad mēs zaudējam arī ārpusē, jo tas liekas neloģiski ikvienam, kurš analizē mūsu darbību no ārpuses redzot šos te mūsu „panākumus”.

Dāmas un kungi!

Ļaujiet man vēlreiz pateikties par Jūsu veikumu Latvijas labā un par uzticību Tēvzemei! Lai šī valdes sēde piepildīta auglīgām diskusijām un jaunām idejām, kas vērstas Latvijas izaugsmē un uzplaukumā!