Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, ekselences, dāmas un kungi,

paldies Jums – augstākajām Latvijas valsts amatpersonām, ka esat ieradušies gadskārtējās PBLA valdes sēdes atklāšanā. Tas dod patiesu gandarījumu un vienlaikus pasaka, ka manis vadītai organizāzijai ir dota atzinība par mūsu līdzšinējo atbalstu Latvijas attīstībā. Tas dod spēku mūsu darbu turpināt.

Latvijas diasporu šodien var iedalīt lielā mērā divās daļās – tā saucamajā ‘’vecajā trimdā”, kas sastāv no Otrā pasaules kaŗa bēgļiem un viņu pēctečiem, kas nokļuva Rietumos; un tā saucamā „jaunajā diasporā”, kas ir izbraukusi galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Lielais vairums šo jaunizbraucēju devušies uz Rietumeiropu, bet arī ievērojams skaits uz tālākām zemēm.

Tā dēvētās „vecās trimdas” lielākais izaicinājums ir saistīts ar pakāpenisku izmiršanu un pakāpenisku asimilāciju. Daudzās vietās mītņu zemēs nav vairs kritiskās masas, kas spēj uzturēt latviešu valodu, kultūru utt., rezultātā piederības izjūta Latvijai vājinās.

Jaunā diaspora ir aizbraukusi galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ. Šie cilvēki ir pirmās paaudzes emigrācija ar ciešu saiti ar Latviju, kur viņi ir atstājuši savus ģimenes locekļus, radus un draugus. Personīgi domāju, ka vairums no viņiem uz pastāvīgu dzīvi Latvijā neatgriezīsies.

PBLA un tās mītņu zemju organizāciju uzdevums ir atbalstīt viņus jaunu latviešu biedrību un citu organizāciju dibināšanā un nostiprināšanā, iesaistot šai darbā jau pastāvošās, jo organizēta sabiedrība ārzemēs ir neatvietojams atbalsts Latvijai.

Latvijas valsts valdībai, rūpējoties par latviešiem ārzemēs, vajadzētu:
1. PALĪDZĒT, cik vien ilgi iespējams, uzturēt latviešu kopienas ārpus Latvijas – gan Rietumos, gan Austrumos ar savu polītisko, ekonomisko un kultūrālo atbalstu;
2. VEICINĀT vispusīgu sadarbību, tā stiprinot latviešu tautas vienotību visā pasaulē;
3. PALĪDZĒT nodrošināt latviešu valodas un kultūras apguves iespējas visiem interesentiem ārpus Latvijas, sagādājot mācību līdzekļus un metodisko literātūru, atbalstot latviešu valodas skolotāju sūtīšanu uz latviešu kopienām ārvalstīs un veicinot ārvalstu latviešu studijas Latvijas augstskolās.

Tā saucamajai „vecajai trimdai” minimāls financiālais atbalsts specifiskās situācijās varētu būt vēlams, bet svarīgāk par financiālo atbalstu ir just emocionālo saikni un morālo atbalstu no Latvijas. Bet Latvijai savukārt kā valsts vitāli svarīgo interešu atbalsts neaizvietojama ir organizēta latviešu sabiedrība ārzemēs. Katrs Latvijas vēstnieks, kas bijis zemē, kur mīt organizēti latvieši, varēs to apstiprināt.

Lai mēs, jaunizbraucēji un t.s. „vecā trimda” ilglaicīgi ārzemēs vēl pastāvētu kā organizēta sabiedrība, tad tas mums, galvenokārt, jāpanāk ar pašu spēkiem, ar pašu ārzemju latviešu resursiem.  Saprotu iemeslus, ka cilvēki beidzamos gados ir pametuši Latviju galvenokārt ekonomisko apstākļu dēļ, bet, manuprāt, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības sagaidīt, vai Latvijai ir pienākums viņiem pilnībā nodrošināt skolu sistēmas vai celt biedrību namus viņu jaunās mītņu zemēs. 

Nepilni 65 tūkstoši Dieva doto kvadrātkilometru pie Baltijas jūŗas ir vienīgā vieta, kur latviešu tautai ir pietiekama kritiskā masa saglabāt un izkopt latviešu valodu un kultūru. Ja mēs šeit nenoturēsimies, mūsu tautas vairs nebūs. Šeit, pie Baltijas jūŗas ir mūsu tautas Alamo. Tamdēļ valdībai galvenā vērība ir jāfokusē  uz mūsu tautu Latvijā.

Pati galvenā prioritāte ir uzlabot ekonomiskos apstākļus Latvijā, lai apstādinātu tautas izceļošanu uz ārzemēm, citiem vārdiem – mūsu tautas noasiņošanu, kā arī gādāt jaunas darba vietas ar pieņemamu atalgojumu, ko piedāvat izbraukušajiem latviešiem, lai viņi varētu atgriezties. Simt divdesmit tūkstoši nekad neatgriezīsies. Strādāsim visi kopā, lai vairs nebūtu ekonomisku iemeslu pamest Latviju, un kā iesākumu apņemsimies divu gadu laikā sagādāt vismaz desmittūkstoš darba iespējas nesen izbraukušajiem.

Arī Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība, cik vien tai iespējams, vēlas pielikt plecu Latvijas ekonomikas veicināšanai. Tamdēļ kopīgi ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru veicam priekšdarbus 2013. gada 2.un 3. jūlijā plānotajam Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forumam.

Nākamvasar notiks XXV Vispārējie latviešu dziesmu svētki, ko apmeklēs daudzi ārzemēs dzīvojošie dažādu nozaru latviešu profesionāļi. Mēs apelējam pie viņu iemigušām latviskām jūtām, ka viņiem ir laiks nākt palīgā senču zemei ekonomiskās krīzes laikā. Mēs ceram, ka piedaloties forumā, šie ekonomiski aktīvie latviskās izcelsmes tautieši tiksies ar kolēģiem un tautiešiem Latvijā, un tiks izvērsta ekonomiskā sadarība un nostiprināta ārzemēs dzīvojošo saikne ar Latviju.

Mēs arī piedalīsimies tādu likumu virzīšanā, kas jāpieņem, lai vide investīcijām Latvijā būtu draudzīgāka un mazinātu korupcijas iespējas. Runājot par jaunu likumu un likumu grozījumu virzīšanu un pieņemšanu, nākas, diemžēl, secināt, ka šos procesus Saeimai ir strauji jāuzlabo, jo nav pieņemami, kā situācijā ar jauno Pilsonības likumu, kur jau vairāk nekā gadu strādā komisijas, notiek sēde pēc sēdes, bet likuma pieņemšanai pagaidām vēl gals nav redzams.

Vēl viena mūsu rūpe ir Okupācijas muzeja nākotne. Mūsu sabiedrība tur daudz ieguldījusi. Drīz muzejs saprotamu iemeslu dēļ būs spiests pārvākties uz citām telpām, tas vairs neatradīsies tik redzamā un centrālā vietā, bet būs savā ziņā nodzīts pereferijā. Būs mazāk apmeklētāju, ienākumu un redzamības. Vēlamies, lai valsts daudz, daudz aktīvāk iesaistītos muzeja Nākotnes nama izbūvē un garantētu Okupācijas muzejam un Latvijas sabiedrībai konkrētus un stingrus termiņus, kad muzejs varēs atgriezties pārbūvētajā ekā Rātslaukumā.

Esmu inženieris un jūtu, ka daudzās lietās mana domāšana un domāšanas stils sakrīt ar Valsts prezidenta un Ministru prezidenta domu gaitu. Varbūt tāpēc, ka visi esam studējuši eksaktās zinības.
Tamdēļ augsti novērtēju, ka Valsts prezidents runā atklāti, atklātība ir sākums visu lietu risināšanai. Mūsu premjers vienreizēji apdāvināts analītiķis. To esmu piedzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs, kad viņš tur viesojies un runā par ekonomiku. Nopietnie Wall Street Journal un Financial Times žurnālisti nekad neatstāj telpu, pirms viņš nav beidzis savu analīzi. Tas nemaz tik bieži tā nenotiek.

Tamdēļ vispirms novēlu mūsu valdībai no visiem attīstības plāniem, NAP’iem, konferencēm, pamatnostādnēm, kas attiecās uz ekonomiju, diasporu, utt., „destilēt”  konkrētus darba uzdevumus, ar konkrētu financējumu un konkrētiem izpildes termiņiem jau vistuvākajam laika periodam, proti, 2013. gadam.

Dievs mums devis tikai vienu Latviju, un tā mums, roku rokā strādājot, jānosargā!

Dievs, svētī Latviju!