Pēdējos gados no Latvijas dzirdam skaļas pesimistiskas balsis par kritisko demogrāfisko stāvokli valstī. Īsumā, tiek stāstīts, ka iedzīvotāju skaits valstī krities par septiņsimts tūkstots divdesmit gadu laikā līdz diviem miljoniem šodien. Emigrācija sasniegusi katastrofālu līmeni: jaunie dodās pasaulē laimi meklēt un „neviens” neatgriezīsies.
Apvienotās Nācijas un citas organizācijas pareģo nākamo 20-30 gadu laikā iedzīvotāju sarukumu līdz 1,8 miljonu, „tukšojot” Latviju, kaitējot Latvijas ekonomiskai attīstībai. Darba devēji jau tagad sūdzās par darbaspēka trūkumu, kas tikai pasliktināšoties. Pareģo Latvijas beigas un latviešu izmiršanu. Lai novērstu demogrāfisko un ekonomisko lejupslīdi, „tukšums” Latvijai esot jāpiepilda ar austrumu imigrantiem, jo rietumu strādnieki uz Latviju nebraukšot.
Tāds ir ģeogrāfiskais demogrāfijas redzējums. Tas skatās uz Latviju kā teritoriju un struktūru, izmantojamu naudīgu personu interesēm. Veidu kā panākt darbaspēka imigrāciju ģeogrāfiskais redzējums neatklāj. Tomēr ģeogrāfiskais redzējums nav vienīgais kā vērtēt demogrāfiskos datus un nākotnes zīlējumus.
Vēsturiski, Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaits ir bijis atkarīgs no valdniekiem. Cara vai Padomju impērijas laikā iedzīvotāju skaits pieauga, neatkarības gados saplaka. Tā 1897.g. Latvijas teritorijā bija 1,9 (miljoni) iedzīvotāji, 1913.g. 2,5, 1920.g. 1,5, 1940.g. 2,0, 1990.g. 2,7, un 2013.g. atkal 2,0 miljoni. Divdesmitais gadsimts demogrāfiski latviešu tautai bijis nelabvēlīgs. Tā piedzīvoja trīs lielus skaitliskus zaudējumus: pirmā pasaules kara laikā ar cara pāvēli evakuējot Kurzemi un Zemgali, no kuras atgriezās ap puse: otrā pasaules karā trimdai dodoties uz rietumiem: Staļina deportācijas. No abiem pēdējiem atgriezās maz, kopējais sarukums ap pus miljonu. Pieskaitot nedzimušo skaitu, latviešu dzīvā spēka zaudējums ir milzīgs. Visi zaudējumi ir impēriju varas politikas rezultāts.
Šodienas pasaulē migrācija ir plūstoša un mainīga. Cilvēki emigrē, atgriežās, un daži atkal otrreiz aizbrauc, ko arī dara Latvijas iedzīvotāji. Apgalvot ka „neviens” neatgriezīsies ir aplami. Piecu gadu laikā starp 2007.g. un 2012.g. no Latvijas izbrauca 175,800, bet iebrauca 43,500. Protams vairāk izbrauca, bet no tiem, kas iebrauca pārsvarā ir agrāk emigrējušie. Tātad nav jautājums vai emigrējušie atgriezīsies, drīzāk kā uzlabot vietējos apstākļus, lai būtu mazāk iemeslu emigrēt.
Bez ģeogrāfiskā redzējuma ir vēl divi citi – valstiskais, kas vērtē demogrāfiju no valsts un pilsoņu interešu viedokļa, un tautiskais vai etniskais, kas to vērtē no vienas tautas interešu redzējuma.
Valsts primārās funkcijas svarīguma kārtībā ir nosargāt valsts suverenitāti, aizstāvēt savu pilsoņu intereses un labklājību. Valsts uzņem pilsoņu kopumā iedzīvotājus kuri ir gatavi aizstāvēt valsti, padodās tās likumiem, un piedalās vai integrējās valsts sabiedrībā. Līdz ar to tai interesē minimalizēt savā vidē naidīgus vai kaitīgus cilvēkus. Valsts interesēs iedzīvotāju samazināšanās nav iztukšošanās, bet drīzāk normalizēšanās. Ja 1996.g. 72% iedzīvotāju bija pilsoņi un 27% nepilsoņi, tad 2013.g. attiecīgie skaitļi ir 84% un 13%. Tātad valsts ir drošāka un viengabalaināka, jo pilsoņu procents ievērojami pieaudzis, un lielākais nestabilitātes elements valstī, nepilsoņi, ir sarucis uz pusi. Ja no 2000. gadā dzimušajiem bērniem 81% ir pilsoņi, 17% nepilsoņi, un 2% ārvalstu pilsoņi, un 2013.g. dzimušie jau sastāda 93% pilsoņu, 5% nepilsoņu, un nepilni 2% ārvalstnieku, ir saredzams valstiskām interesēm pozitīvs virziens arī nākotnē.
Valstij arī rūp piesaistīt visu savu pilsoņu kopumu. Nesen pieņemtais pilsonības likums pieļauj dubultpilsonību ar draudzīgām valstīm nezaudējot Latvijas pilsonību.
Valsts normalizēšanās nozīmē valsts struktūras, ekonomika, un ārpolitika atbilst tās lielumam, interesēm un ģeopolitiskai videi. Suverenitātes nosargāšanai Latvija iestājās ES, NATO, nākamgad eirozonā, un orientējās rietumu virzienā; darbības, kas atbilst ģeopolitiskai realitātei un pilsoņu ilgtermiņa interesēm. Ekonomika vēl klibo, bet rodās jaunas technoloģiski un idejiski attīstītas firmas uz kurām balstīsies iedzīvotāju daudzums un labklājība. Pie valsts normalizešanās jāieskaita preambulas rakstīšana un tās pievienošana Satversmei.
Tautiskais redzējums vērtē tautas fiziskās izdzīvošanas spējas un vērtības – savas valodas, kultūras, un vēstures izturību. Tāpat kā valstiskais redzējums, tautiskais arī mainās pozitīvā virzienā. Latviešu procents valstī cēlies no 52% 1990.g. uz 62% 2013.g. Ja 1990.g. 56,5% dzimušo bija latvieši un 43,5% pārējie, tad 2012.g. proporcijas ir 68% un 32%. 2012.g. no Latvijas izbrauca zem viena procenta latviešu, kamēr minoritātes izbrauca divarpus reizes vairāk. Ir bijušas trīs lielākas minoritāšu emigrācijas kopš 1990.g. Pirmā, deviņdesmitajos gados kopā ar padomju armijas izvākšanu, otrā ar Latvijas iestāšanos ES, un trešā pēc 2008.g. ekonomiskās krīzes. Emigrācijas tempi pēdējos trīs gados samazinājas. Tautiskais redzējums arī rūpējas par dzimstību Latvijā.
Laiks ir valstiskā un tautiskā redzējuma pusē. Ģeogrāfiskam redzējumam ir tieši otrādi. Šī redzējuma aizstāvji arī saprot, ka laiks viņiem nav labvēlīgs, tādēļ izstrādajuši scenāriju kā garantēt sev labu iznākumu. Ģeogrāfiskā redzējumā saplūst Krievijas ārpolitiskās un vietējo naudīgo intereses. Lai gan atkabināt Latviju no rietumu institūcijām būtu grūti, tā var kalpot kā Krievijas ārpolitikas ausis un mute ES, NATO, eirozonā, un citur. Vietējie naudīgie saredz dilstošo skaitu un rietumu virzienu valstī kā ierobežojumus savai izaugsmei. Naudīgie Latvijā sastāv no pazīstamiem latviešu oligarhiem un daudz bagātākiem un ietekmīgākiem cittautiešiem, kuriem pazīstamā un saprotamā austrumu biznesa vide ir pievilcīgāka nekā rietumu likumīgā un konkurencē pamatotā.
Scenārija pamati ielikti – veicināt emigrāciju, piemēram, apejot Satversmi un valodas referendumu, ieviešot de facto divvalodību citējot ekonomiskus un patērētāju vajadzības iemeslus. Rīgā tikpat kā neiespējami atrast darbu neprotot krievu valodu. Bez krievu valodas zināšanām darbs jābrauc meklēt ārzemēs. Saceltā trauksme par Latvijas iztukšošanu pieradina sabiedrību pie domas ka imigrācija no austrumiem nepieciešama un neizbēgama.
Uzturēšanas atļauju programmu (UA) 2010.g. uzsāka pēc Aināra Šlesera iniciatīvas. Atļaujas pieprasa NVS (Krievijas dibinātā „Neatkarīgo valstu savienība”) pilsoņi, 80-90% krievu. Par mazu atlīdzību, Latvija piedāvā izdevīgu uzturēšanās atļauju, ar tiesībām bez vīzas uzturēties ES. Citas valstis piedāvā līdzīgas atļaujas, bet par augstāku cenu un valstij izdevīgiem noteikumiem. Patlaban šādas atļaujas ir starp seši lidz astoņi tūkstots ar 500 miljonu latu ieguldījumu. Svarīgs nav UA skaits, bet gan ieguldījumu lielums. Nauda neizbēgami pārtaps par politisku spēku. Līdz ar to Latvija vispirms zaudēs kontroli pār valsts politisko diskursu, tad pār iekš un ārlietām, un iespējams suverenitāti.
Lai ilgtermiņā nodrošinātu Latvijas teritoriju Krievijas interesēm, pie reizes izlabojot „vēsturisko kļūdu”, jāmaina iedzīvotāju sastāvs ar imigrācijas palīdzību. Reizē paātrinās latviešu emigrāciju un ar demokrātijas palīdzību pārvērtīs Latviju uz visiem laikiem. Latvija ir atkarīga no Krievijas enerģijas, kopā ar spēcīgu un organizētu ārzemju kapitālu, pretestība Krievijas interesēm Latvijā būs nenozīmīga.
Latvijā jāsaprot situācijas nopietnība. Nevar dzīvot ilūzijās ka „jaunā nauda” izvilks Latviju saulītē. Ļaut geogrāfistu „iztukšošanas” scenārijam piepildīties būtu noziegums pret Latvijas valsti un tautu. Otrie divi redzējumi patur valsts nākotnes virzienu Latvijas valsts rokās. Jāpiedomā kā apturēt pilsoņu emigrāciju, veicināt dzimstību un palīdzēt neapmierinātiem atrast laimi citur pasaulē.