Demogrāfiska “katastrofa”?

Klavs Zichmanis | 

Pēdējos gados no Latvijas dzirdam skaļas pesimistiskas balsis par kritisko demogrāfisko stāvokli valstī. Īsumā, tiek stāstīts, ka iedzīvotāju skaits valstī krities par septiņsimts tūkstots divdesmit gadu laikā līdz diviem miljoniem šodien. Emigrācija sasniegusi katastrofālu līmeni: jaunie dodās pasaulē laimi meklēt un „neviens” neatgriezīsies.

Apvienotās Nācijas un citas organizācijas pareģo nākamo 20-30 gadu laikā iedzīvotāju sarukumu līdz 1,8 miljonu, „tukšojot” Latviju, kaitējot Latvijas ekonomiskai attīstībai. Darba devēji jau tagad sūdzās par darbaspēka trūkumu, kas tikai pasliktināšoties. Pareģo Latvijas beigas un latviešu izmiršanu. Lai novērstu demogrāfisko un ekonomisko lejupslīdi, „tukšums” Latvijai esot jāpiepilda ar austrumu imigrantiem, jo rietumu strādnieki uz Latviju nebraukšot.

Tāds ir ģeogrāfiskais demogrāfijas redzējums. Tas skatās uz Latviju kā teritoriju un struktūru, izmantojamu naudīgu personu interesēm. Veidu kā panākt darbaspēka imigrāciju ģeogrāfiskais redzējums neatklāj. Tomēr ģeogrāfiskais redzējums nav vienīgais kā vērtēt demogrāfiskos datus un nākotnes zīlējumus.

Vēsturiski, Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaits ir bijis atkarīgs no valdniekiem. Cara vai Padomju impērijas laikā iedzīvotāju skaits pieauga, neatkarības gados saplaka. Tā 1897.g. Latvijas teritorijā bija 1,9 (miljoni) iedzīvotāji, 1913.g. 2,5, 1920.g. 1,5, 1940.g. 2,0, 1990.g. 2,7, un 2013.g. atkal 2,0 miljoni. Divdesmitais gadsimts demogrāfiski latviešu tautai bijis nelabvēlīgs. Tā piedzīvoja trīs lielus skaitliskus zaudējumus: pirmā pasaules kara laikā ar cara pāvēli evakuējot Kurzemi un Zemgali, no kuras atgriezās ap puse: otrā pasaules karā trimdai dodoties uz rietumiem: Staļina deportācijas. No abiem pēdējiem atgriezās maz, kopējais sarukums ap pus miljonu. Pieskaitot nedzimušo skaitu, latviešu dzīvā spēka zaudējums ir milzīgs. Visi zaudējumi ir impēriju varas politikas rezultāts.

Šodienas pasaulē migrācija ir plūstoša un mainīga. Cilvēki emigrē, atgriežās, un daži atkal otrreiz aizbrauc, ko arī dara Latvijas iedzīvotāji. Apgalvot ka „neviens” neatgriezīsies ir aplami. Piecu gadu laikā starp 2007.g. un 2012.g. no Latvijas izbrauca 175,800, bet iebrauca 43,500. Protams vairāk izbrauca, bet no tiem, kas iebrauca pārsvarā ir agrāk emigrējušie. Tātad nav jautājums vai emigrējušie atgriezīsies, drīzāk kā uzlabot vietējos apstākļus, lai būtu mazāk iemeslu emigrēt.

Bez ģeogrāfiskā redzējuma ir vēl divi citi – valstiskais, kas vērtē demogrāfiju no valsts un pilsoņu interešu viedokļa, un tautiskais vai etniskais, kas to vērtē no vienas tautas interešu redzējuma.
Valsts primārās funkcijas svarīguma kārtībā ir nosargāt valsts suverenitāti, aizstāvēt savu pilsoņu intereses un labklājību. Valsts uzņem pilsoņu kopumā iedzīvotājus kuri ir gatavi aizstāvēt valsti, padodās tās likumiem, un piedalās vai integrējās valsts sabiedrībā. Līdz ar to tai interesē minimalizēt savā vidē naidīgus vai kaitīgus cilvēkus. Valsts interesēs iedzīvotāju samazināšanās nav iztukšošanās, bet drīzāk normalizēšanās. Ja 1996.g. 72% iedzīvotāju bija pilsoņi un 27% nepilsoņi, tad 2013.g. attiecīgie skaitļi ir 84% un 13%. Tātad valsts ir drošāka un viengabalaināka, jo pilsoņu procents ievērojami pieaudzis, un lielākais nestabilitātes elements valstī, nepilsoņi, ir sarucis uz pusi. Ja no 2000. gadā dzimušajiem bērniem 81% ir pilsoņi, 17% nepilsoņi, un 2% ārvalstu pilsoņi, un 2013.g. dzimušie jau sastāda 93% pilsoņu, 5% nepilsoņu, un nepilni 2% ārvalstnieku, ir saredzams valstiskām interesēm pozitīvs virziens arī nākotnē.

Valstij arī rūp piesaistīt visu savu pilsoņu kopumu. Nesen pieņemtais pilsonības likums pieļauj dubultpilsonību ar draudzīgām valstīm nezaudējot Latvijas pilsonību.

Valsts normalizēšanās nozīmē valsts struktūras, ekonomika, un ārpolitika atbilst tās lielumam, interesēm un ģeopolitiskai videi. Suverenitātes nosargāšanai Latvija iestājās ES, NATO, nākamgad eirozonā, un orientējās rietumu virzienā; darbības, kas atbilst ģeopolitiskai realitātei un pilsoņu ilgtermiņa interesēm. Ekonomika vēl klibo, bet rodās jaunas technoloģiski un idejiski attīstītas firmas uz kurām balstīsies iedzīvotāju daudzums un labklājība. Pie valsts normalizešanās jāieskaita preambulas rakstīšana un tās pievienošana Satversmei.

Tautiskais redzējums vērtē tautas fiziskās izdzīvošanas spējas un vērtības – savas valodas, kultūras, un vēstures izturību. Tāpat kā valstiskais redzējums, tautiskais arī mainās pozitīvā virzienā. Latviešu procents valstī cēlies no 52% 1990.g. uz 62% 2013.g. Ja 1990.g. 56,5% dzimušo bija latvieši un 43,5% pārējie, tad 2012.g. proporcijas ir 68% un 32%. 2012.g. no Latvijas izbrauca zem viena procenta latviešu, kamēr minoritātes izbrauca divarpus reizes vairāk. Ir bijušas trīs lielākas minoritāšu emigrācijas kopš 1990.g. Pirmā, deviņdesmitajos gados kopā ar padomju armijas izvākšanu, otrā ar Latvijas iestāšanos ES, un trešā pēc 2008.g. ekonomiskās krīzes. Emigrācijas tempi pēdējos trīs gados samazinājas. Tautiskais redzējums arī rūpējas par dzimstību Latvijā.

Laiks ir valstiskā un tautiskā redzējuma pusē. Ģeogrāfiskam redzējumam ir tieši otrādi. Šī redzējuma aizstāvji arī saprot, ka laiks viņiem nav labvēlīgs, tādēļ izstrādajuši scenāriju kā garantēt sev labu iznākumu. Ģeogrāfiskā redzējumā saplūst Krievijas ārpolitiskās un vietējo naudīgo intereses. Lai gan atkabināt Latviju no rietumu institūcijām būtu grūti, tā var kalpot kā Krievijas ārpolitikas ausis un mute ES, NATO, eirozonā, un citur. Vietējie naudīgie saredz dilstošo skaitu un rietumu virzienu valstī kā ierobežojumus savai izaugsmei. Naudīgie Latvijā sastāv no pazīstamiem latviešu oligarhiem un daudz bagātākiem un ietekmīgākiem cittautiešiem, kuriem pazīstamā un saprotamā austrumu biznesa vide ir pievilcīgāka nekā rietumu likumīgā un konkurencē pamatotā.

Scenārija pamati ielikti – veicināt emigrāciju, piemēram, apejot Satversmi un valodas referendumu, ieviešot de facto divvalodību citējot ekonomiskus un patērētāju vajadzības iemeslus. Rīgā tikpat kā neiespējami atrast darbu neprotot krievu valodu. Bez krievu valodas zināšanām darbs jābrauc meklēt ārzemēs. Saceltā trauksme par Latvijas iztukšošanu pieradina sabiedrību pie domas ka imigrācija no austrumiem nepieciešama un neizbēgama.

Uzturēšanas atļauju programmu (UA) 2010.g. uzsāka pēc Aināra Šlesera iniciatīvas. Atļaujas pieprasa NVS (Krievijas dibinātā „Neatkarīgo valstu savienība”) pilsoņi, 80-90% krievu. Par mazu atlīdzību, Latvija piedāvā izdevīgu uzturēšanās atļauju, ar tiesībām bez vīzas uzturēties ES. Citas valstis piedāvā līdzīgas atļaujas, bet par augstāku cenu un valstij izdevīgiem noteikumiem. Patlaban šādas atļaujas ir starp seši lidz astoņi tūkstots ar 500 miljonu latu ieguldījumu. Svarīgs nav UA skaits, bet gan ieguldījumu lielums. Nauda neizbēgami pārtaps par politisku spēku. Līdz ar to Latvija vispirms zaudēs kontroli pār valsts politisko diskursu, tad pār iekš un ārlietām, un iespējams suverenitāti.

Lai ilgtermiņā nodrošinātu Latvijas teritoriju Krievijas interesēm, pie reizes izlabojot „vēsturisko kļūdu”, jāmaina iedzīvotāju sastāvs ar imigrācijas palīdzību. Reizē paātrinās latviešu emigrāciju un ar demokrātijas palīdzību pārvērtīs Latviju uz visiem laikiem. Latvija ir atkarīga no Krievijas enerģijas, kopā ar spēcīgu un organizētu ārzemju kapitālu, pretestība Krievijas interesēm Latvijā būs nenozīmīga.

Latvijā jāsaprot situācijas nopietnība. Nevar dzīvot ilūzijās ka „jaunā nauda” izvilks Latviju saulītē. Ļaut geogrāfistu „iztukšošanas” scenārijam piepildīties būtu noziegums pret Latvijas valsti un tautu. Otrie divi redzējumi patur valsts nākotnes virzienu Latvijas valsts rokās. Jāpiedomā kā apturēt pilsoņu emigrāciju, veicināt dzimstību un palīdzēt neapmierinātiem atrast laimi citur pasaulē.

Austrālijas latviešu skolotājiem vērtīga konference

Daina Grosa | 

image

Skolotājas pārrunā vasaras vidusskolas programmas ar Garezera Vasaras Vidusskolas direktori, Sandru Kronīti-Sīpolu. Foto: Līga Dārziņa.

Austrālijas latviešu skolotāji no Sidnejas, Melburnas un Adelaides septembra pēdējā nedēļas nogalē satikās latviešu iemīļotajā īpašumā “Dzintari” un pusotru dienu klausījās dažādas uzrunas, kā arī pārrunāja izaicinājumus, kas šobrīd skar visas latviešu skolas ārpus Latvijas.

Konferences īpašās viešņas no ASV – Elisa Freimane un Sandra Kronīte-Sīpola bija galvenās runātājas un dalījās pieredzē ar to, kā darbojas ASV latviešu skolas, kā arī Garezera vasaras vidusskola

Sandra Kronīte-Sīpola konferenci iesāka ar svarīgu vēstījumu, apstiprinot to, ko daudzi skolotāji jau ir pieredzējuši savās latviešu skolas klasēs pēdējos pāris gados. Bērni ir mainījušies; internets ir izmainījis mūsu vidi. Informācijas plūsma bērniem acu priekšā ir nemitīga, tā mūžīgi ienāk un bērni bieži vien vairāk zina par skolotājiem, īpaši tehnoloģiju jomā. Bērni ir pieraduši saņemt informāciju momentā un skolotājiem, kas pieraduši klases priekšā stāvēt, jāaatrod jaunus mācīšanas paņēmienus, lai piesaistītu bērnu uzmanību.

Mēs kā latviešu skolas nevaram sevi izolēt no ārējās pasaules un tāpēc ir jāspēj pielāgoties bērniem. Jaunajā mācīšanās modelī bērniem, kam dabiski patīk sadarboties ir jāveicina mijiedarbi un tāpēc skolēns tiek likts uzmanības centrā, nevis skolotājs. Bērni mācās viens no otra, viens otru atbalsta un skolotāja loma ir kā šīs darbošanās koordinētājam. Skolotājs kā koordinētājs (“facilitator”) zina mērķi, ko sasniegt, bērni paši meklē informāciju.

Tai pat laikā mūsu skolēni vēlās justies īpaši un latvietība ārpus Latvijas mūsu bērniem ir sevišķa. Tā viņus atšķir no citiem un viņi par to lepojas, vajag viņiem tikai šo pasauli atklāt.

Sandra uzsvēra, ka piemērs tam, ka var mazliet tradīcijas izmainīt ir skolēniem dot iespēju vadīt sarīkojumu. Bērni ir spējīgi, pat 5 gadīgs bērns varētu dienas sākumā novadīt rīta lūgšanu. Bērniem tikai vajag kārtīgi izskaidrot, kādēļ viņiem tas jādara un ja viņi saprot, kurp viņi iet – ceļa mērķi, vai jēgu – tad viņiem arī ir prieks piestrādāt.

Tika uzsvērts arī fakts, ka starp 3 un 6 gadiem ir no smadzeņu attīstības viedokļa vecums, kad mums būtu bērniem visvairāk jāmāca, un nebūtu vienmēr jāgaida līdz vecākajām pamatskolas klasēm mācīt bērniem tradicionāli sarežģītus tematus par Latviju. Šinī vecuma grupā vajadzētu kā skolotājus iedalīt vislabākos, iedvesmojošākos skolotājus jo šinī vecumā bērnu smadzenes ir kā sūkļi un šo attīstības posmu vajag izmantot pilnībā.

Latviešu skolas programmu sastādot ir jāskatās uz to, kas mums šķiet katram latviešu bērnam jāzina izejot pasaulē – valoda, tikumi, saprašana par latvieša dabu kā arī par Latvijas dabu, vēsture. Klāt vēl nāk izpratne par latvieša mākslas izjūtu, ko ASV latviešu skolas šogad izmēģināja savā vasaras programmā. Bērniem dažādās vecuma grupās bija jāizsaka savas domas par Evalda Dajevska mākslas darbiem. Uzdevumu veicot bērniem attīstās radošā domāšana un tajā pat laikā rodas izpratne par estētiski latviskām vērtībām.

Vēl citi paņēmieni, ko tagad arī jau izmanto skolas Rietumu pasaulē ir vingrošana. No paša rīta bērniem ieteicams novadīt stundu ar fiziskām aktivitātēm, kur mācībās nav iekļauta rakstīšana. Vispār dienas sākumā mācību stundas jāievada tā, lai vide bērnam būtu pozitīva, jo katram skolēnam svarīga ir emocionāli droša vide. Ja tādas nav, tad saspringuma līmenis ir augsts un skolēns vispār “atslēdzas”, ja ir grūtības uztvert vielu.

Sakarā ar lasīšanu un mūsu bērnu “operatīvo atmiņu” – pētījumi ir atklājuši, ka labāk ir mācīt mazāk, pa mazām daļām, un informāciju vēlams atkārtot. Vārdiem, ko māca jābūt kontekstā, atsevišķus vārdus mācīt nav vēlams. Jaunus vārdus mācīt pa tēmām – jēgpilni – ar skaidru mērķi bērniem ir daudz vieglāk uztvert un atcerēties.

LAAJ Izglītības nozares vadītāja Zinta Ozoliņa turpināja šo tēmu – par jaunākiem atklājumiem neirozinātnē un uzsvēra, ka šodienas skolotājiem skaidri jāzina, ko viņi vēlās, ka bērni katrā stundā iemācās un par to jāuzņemās atbildība. To jāpaziņo skolēniem un tad jāuzzina no skolēniem, ko viņi par šo tēmatu jau zina. Skolotājam tāpēc jābūt elastīgam un jābūt gatavam mainīt to, ko viņš māca, lai piemērotos skolēnu vajadzībām.

Šinī mācību modelī svarīgākais ir process. Klasē bieži pēta un pārrunā jau iepriekš mājās veiktus darbus – nosaukums šim modelim ir “flipped classroom”, jo mācīšana notiek pretēji ierastajam modelim. Jauno vielu skolēni apgūst mājās no video ierakstiem, kas pieejami internetā. Skolotāja loma klasē ir pārrunāt, izvērtēt mājās apgūto vielu, izskaidrot neskaidrības. Skolotājs vairs nav galvenais informācijas avots, bet gan veic skaidrotāja un tēmas tālākattīstītāja funkciju.

Elisa Freimane pievērsās tieši latviešu skolu modelim vecākajām pamatskolas un vidusskolas vecuma klasēm. Latviešu skolā ir jāpieņem, ka nekas nav vairs pašsaprotams. Ja agrāk skolēniem bija līdzīgas valodas zināšanas, tad tagad nevar pieņemt, ka visi sapratīs jēdzienus, vārdus un ka vispār būs dzirdējuši par latviešu klasikas autoriem, vai literāriem darbiem.

Katrā mācību stundā ir jāiegulda laiks, sagatavojot bērniem skaidrojumu par tēmu, vēsturisko laika posmu, kurā darbība risinās un vispār iemeslu, kāpēc šis darbs ir svarīgs. Ir svarīgi uzsvērt, ka skolēnam jāapzinās, ka iespējams, ka visu lasāmo gabalu viņš nesapratīs un tam nav jābūt šķērslim to mācīties, jo galvenais ir diskusija, ko darbs izraisīs. Skolotāja darbs ir pārliecināt skolnieku, ka tieši šo literāro darbu ir vērts mācīties un izskaidrot iemeslus. Ar šādu ievadu skolēnam jau radusies interese uzzināt vairāk.

Elisa arī paskaidroja vairākus veidus, kā var bērniem padarīt patīkami izprast šķietami sarežģītus tekstus. Piemērs ir Blaumaņa Tālavas taurētāja atstāstījums, lietojot vienkāršas plastmasas figūriņas. Atstāstījuma mērķis ir saprast, vai skolēns ir mācību procesā izpratis dzejas galveno jēgu. Vairāk nevajag no skolēna sagaidīt.

Elisa arī pievērsās valodas līmeņa atšķirībām: vai to ir jāuzskata par problēmu. Austrāļu un amerikāņu skolās retā skolā vai klasē ir bērni ar vienlīdzīgām zināšanām. Skolēnus uzskata par indivīdiem, kas ir daļa no grupas – nevis otrādi. Latviešu skolās dabiski būs valodas spēju atšķirības un vecāki nogrupēsies pa grupām ar atšķirīgām prasībām no skolas. Skolai kā saimei ir jāspēj vecāku atšķirīgās vajadzības uzrunāt un izvērtēt, vai skolai ir resursi, lai tā spētu apmierināt dažādās vajadzības.

Konferencē ar saviem iespaidiem par Skolotāju konferenci Latvijā šī gada jūlijā dalījās Melburnas skolas pārzine, Līga Dārziņa un skolotāja Inga Jakse. Viens no galvenajiem tematiem, kas bija abas skolotājas uzrunājis bija “diferencētā” mācību viela – ka mācībās sagatavo vielu par līdzīgu tēmatu vai jēdzienu bet darba lapas ir dažādas, pēc valodas spējām.

Zinta Ozoliņa bija sagatavojusi īsu pārskatu par bieži pamanītām valodas kļūdām piem. man jāmazgā traukus vai man jāmazgā trauki. Kuros brīžos lietot “jeb” un kuros “vai” un citas bieži dzirdētas un redzētas valodas kļūdas, kas ieviesušās no burtiskas tulkošanas no angļu valodas.

Svētdienas pēcpusdienā bija iespēja ar Arni Grosu praktiski izmēģināt savas spējas izveidot mācibu stundas lietojot iPad datorus, ko tagad var daudzpusīgi izmantot jaunākajās klasēs mācot valodu. Vērtīgas arī bija diskusijas ar Sandru Kronīti (Garezera vasaras vidusskolas direktori) par vasaras vidusskolām un to, kā vislabāk veidot jēgpilnu un reāli izpildāmu vasaras mācību programmu.

Kopumā skolotāji bija ļoti apmierināti ar konferences vietu, laiku, lekciju saturu. Vēlme pēc lielākām iespējām pārrunāt sāpīgus tēmatus būs noteikti jāiekļauj nākamajā skolotāju konferencē, kā arī iespēju izmainīties mācību materiāliem, kā arī uzzināt par jaunām Latvijā iznākušām grāmatām un metodiskiem līdzekļiem, kas saistīti ar otrās valodas apguvi. Pēc konferences visi skolotāji tika uzaicināti elektroniski pievienoties Austrālijas latviešu skolotāju “Dropbox” kontam, kur iespēja jau šogad pievienot un dalīties ar mācību vielu, programmām un mācību plāniem.

Ceļa izdevumus uz Austrāliju vieslektorēm no ASV sedza Latviešu valodas aģentūra no naudas līdzekļiem, kas iekļauti Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta programmā “Valsts valodas politika un pārvalde”.

image

ASV vieslektores Sandra Kronīte-Sīpola un Elisa Freimane ar LAAJ Skolu nozares vadītāju Zintu Ozoliņu un PBLA Izglītības padomes priekšsēdi Dainu Grosu. Foto: Līga Dārziņa.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

The Catalan Way (Via Catalana) is the way of tens of millions of Europeans

Otto Ozols | 

On Sept. 11, hundreds of thousands of Catalonians joined hands to form a 400 kilometer long living chain. Their purpose and their desire was profoundly understood by tens of millions of Europeans.

Their own independent state – a dream for centuries for the Irish, the Poles, Finns, Norwegians, Estonians, Latvians, Lithuanians and many other Europeans. They have all had to take the long and difficult Way to fulfill the dream of an independent state. The memory of their struggles for independence is sacred to these people – their fathers, grandfathers have dreamed and aspired, quite often sacrificing what is most precious – their lives.

So, deep in their hearts, millions of Europeans understand and support the Catalan aspiration for their own independent state. To them, Catalonians are not some sort of separatists. They are heroic people ceaselessly striving to fulfil their fathers’ and grandfathers’ dream – an independent state.

When Pope John Paul II returned to Poland in 1979, he was surely advocating freedom for his native homeland. For centuries countless emperors and dictators had tried to destroy and divide Poland. But the Polish people stubbornly and faithfully followed their dream of an independent state.

Finland, for centuries saddled by various empires, achieved independence in 1917, as did a year later also the three Baltic states – Estonia, Latvia and Lithuania. Later the Baltic states remained true to their dream in spite of long years of occupation, repression and mass deportation to Siberia.

The closest parallels to the situation between Catalonia and Spain might be the Nordic states – Denmark, Norway, Iceland, Sweden and Finland. This was not always so. Only comparatively recently – early in the 20th century – they were relatively impoverished nations. For several centuries Denmark and Sweden ruled over the peoples of Iceland and Norway. From time to time the Danes and Swedes would wrangle over Norway, trading and redividing it, until, in 1814, the Norwegians declared independence. Naturally their Swedish masters found this unacceptable at first, and dispatched an army to reestablish “order”. Fortunately, common sense prevailed and a truce was declared, in which Norway entered into a union with Sweden, while retaining its previously adopted constitution. This union held until 1905, when Norway became a fully independent state. Another northern European state, Iceland, small but proud, declared its independence in 1944.

The example of the Nordic states shows us that even in the recent past, powerful European kingdoms were able to recognize the independence of subject neighboring peoples, enabling them to become pround and wealthy states today. They are all now universally respected in international society. One of the reasons for their success is that their relations are no longer dominated by resentment, but rather by cooperation and friendly competition. They all learn and compete among themselves for better ideas, for better solutions to their problems. In difficult, trying times, they unite in mutual cooperation and assistence. Their example could be a wonderful road map for the future of Catalonia and Spain, profoundly understood not just by northern Europeans, but by all European nations and states. That is why the peoples of the Baltic states sympathetically support Catalonia’s dream of independence.

Some time ago, one of Europe’s most brilliant thinkers and most outstanding diplomats, Estonia’s president Lennart Meri wrote: “The diversity of Europe’s large and small cultures is the key to understanding Europe’s creativity. Europe’s mineral wealth is relatively insignificant, Europe has never been a garden in paradise. Europe is the creation of its people, and, one could add poetically, that Europe in gratitude has created the European people. The idea of Liberty, Fraternity and Equality could have been born in many places, but it could only have taken root first here, in Europe.”

Lennart Meri is no longer living, but his deeply held conviction stays true, that the freedom of nations, including the freedom of self-determination is at the foundation of the European ideal. Bureaucracy, laws complicated by design, fear of change must not be allowed to deny any nation its right to determine its own future. Catalonia must be allowed to decide its own future. Those nations of Europe that have achieved their dream of independence must not betray the ideals of their fathers and grandfathers today, when their brother Europeans – the Catalonians – are striving to realize the same ideals.

Therefore, as a Latvian I say that I will be a Catalonian until Catalonia is free and independent. I believe and I hope that millions of Irish, Poles, Finns, Lithuanians, Estonians and many others will be Catalonians likewise.