Papagaiļi bērzā – vieslektoru pārsteigumi Austrālijā

image

ASV vieslektores ar Sidnejas latviešu skolas skolotājiem. No kreisās: Elisa Freimane, Māra Moore (SLB pamatskolas pārzine), Sandra Kronīte-Sīpola, Ilze Jezerska (SLB pamatskolas skolotāja) un Valdis Krādziņš (SLB pamatskolas skolotājs). Foto: Marita Lipska.

Šoruden, no 13. līdz 30. septembrim mums, Amerikas latviešu skolu skolotājām, dāvināja iespēju satikties ar Austrālijas latviešu skolu darbiniekiem.  Bijām ciemos Sidnejas pamatskolā, Melburnas pamatskolā un vidusskolā, satikām Adelaides pamatskolas un Annas Ziedares vasaras vidusskolas (AZVV) darbiniekus. 

Piedalījāmies Austrālijas latviešu skolu skolotāju konferencē Dzintaros, kur pavadījām divas dienas ļoti gaišā un radošā saimē.  Ceļojumu izkārtoja PBLA Izglītības nozares vadītāja, Daina Grosa, ar līdzekļiem, ko piešķīra Latviešu Valodas aģentūra no Latvijas Izglītības ministrijas budžeta.

Es esmu Elisa Freimane, pašreizējā Krišjāņa Barona latviešu skolas Čikāgā pārzine un bijušā Gaŗezera vasaras vidusskolas direktore.  Mana ilggadīgā kolēģe un ceļojuma biedre bija Sandra Kronīte-Sīpola no Bostonas, bijušā Gaŗezera sagatavošanas skolas, tagadējā Gaŗezera vasaras vidusskolas direktore.  Mūsu uzdevums bija dalīties ar saviem piedzīvojumiem ASV, lai palīdzētu Austrālijas latviešu skolām.  Galu galā, mēs no ceļojuma bijām lielākās ieguvējas, jo satikām daudzus ļoti zinīgus, spējīgus un darbīgus skolotājus.  Ceram, ka bijām izpalīdzīgas viešņas, bet mājās vedam daudz labu ideju savām skolām.  Esam pateicīgas PBLA un LVA par iespēju un atbalstu!
 
Pēdējā ceļojuma dienā, lietum līstot un saulei rietot, bijām ciemos pie AZVV direktores Lilitas Daenke.  Bijām ciemojušās, izrunājušās, un gaidījām braukt tālāk, bet viņa mūs piesauca pie loga.  Ārpusē aug kupls bērzs, latviskās ģimenes pazīme, mums, Ziemeļpuslodes bērniem, mīļš un pazīstams koks starp Austrālijas eikaliptiem.  Kokā putnu barotājs.  Pie barotāja divi krāšņi papagaiļi, zaļām mugurām, zili, dzelteni, sarkanām krūtīm.  Šo simbolu nesam mājās – eksotiskajā papagaiļu zemē stingri iesakņojies latviskais bērzs.  Tur, kur ap latviešu skolām aug palmas un lec ķenguri, latviešu bērniem māca par ozoliem un liepām, dūkanbēriem kumeļiem un Daugavas krācēm, tāpat kā bērniem Latvijā, vai kā Amerikas latviešu skolās.

Mūsu ceļojums sākās Sidnejā, kur Sidnejas latviešu skolā viesojāmies divas dienas.  Bijām ciemos pa skolas laiku sestdienā, novērojām un iepazināmies ar skolas darbību.  Svētdienas rītā satikāmies ar skolotājiem un pārzini Māru Moore, un dalījāmies ar savu pieredzi Amerikā.  Skolotāji bija sagatavojušies mūs satikt, izveidojot stundas, kuras varējām viegli iejusties.  No Sidnejas vecākiem pamatskolas skolēniem uz Čikāgu aizvedu fotografijas un vēstules, lai savestu kopā vēstuļu draugus.  Pārrunās ar skolotājiem bijām iespaidoti par viņu sirsnīgo gādību par skolēniem un ģimenēm, kā arī par degsmi, ar ko viņi vēlas tālāk strādāt. 

Sidnejas un Adelaides latviešu skolas ir ar mazāku skolēnu skaitu, ap 30 bērniem, līdzīgi daudzām ASV latviešu skolām. Lai gan Adelaides skolā nebija iespējams viesoties, konferencē satikām gandrīz visus skolas darbiniekus.  Tāpat kā Milvokos, Klīvlandē, Kalamzū un citur, šajās skolās labi pazīst bērnus un ģimenes, un izmaiņas bērna dzīvē atspoguļojas latviešu skolā. Ja skolas bērni sporta dēļ kavē latviešu skolu, tas procentuāli vairāk ietekmē klases darbību.  Bērnu valodas līmeņu atšķirības spēlē lielāku lomu stundu gaitā, un skolotājiem ar tām vairāk jārēķinās.  Vecāki ir gan vecāki, gan skolotāji.  Bet, abās skolās skolotāji un vecāki ir nodevušies savam uzdevumam – audzināt latvisku paaudzi, neskatoties uz ārējiem apstākļiem. 

Melburnā mūsu viesošanās sākās piektdienas vakarā satiekoties ar skolotājiem pie pārzines Līgas Dārziņas. Nākamajā dienā bijām uz skolas ikgadīgo pavasara sarīkojumu.  Ar lielu prieku noskatījāmies dziesmas, tautas dejas un divas skolēnu radītas lugas.  Sarīkojumā netrūka arī gardumu:  kāposti, desiņas, tortes!  Mūs iepazīstināja ar skolēniem un vecākiem, un jauki pavadījām pēcpusdienu sirsnīgā saimē.  Otrajā dienā, svētdienā, satikāmies ar skolotājiem un pārrunājām mācību veidus, materiālus un metodiku, un salīdzinājām mūsu skolu pieejas.

Melburnas pamatskola ir skaitliski lielāka, un mums atgādināja Vašingtonas DC, vai Čikāgas skolas.  Skolai ir plašas telpas, skaista bērnu bibliotēka, aktīva vecāku padome.  No melburniešiem mācījāmies par interesantiem sarīkojumiem, skolas organizēšanas darbiem un projektiem.  Klausījāmies paskaidrojumus par Viktorijas štata valdības lomu latviešu skolās.  Amerikā valdība nepiedāvā līdzekļus etniskajām skolām, bet arī neprasa atskaites no skolas.  Austrālijas valdība atbalsta katru skolēnu latviešu skolā, bet pie reizes pieprasa, ka skolotāji ir piedalījušies apmācībās un, ka skola ir sagatavojusi gada planus un organizācijas pārskatus.  Šie pienākumi no pārzinēm un vecāku padomēm prasa daudz darba.

Melburnā ir arī vienīgā ziemas vidusskola Austrālijā,  Čikāgā ir vienīgā ziemas vidusskola ASV.  Tāpēc tūlīt uzņēmām sakarus ar melburniešiem, un jau tikai dažas nedēļas vēlāk vidusskolas audzēkņus no abiem kontinentiem savedām kopā ar „Skype“ palīdzību.  Abās vidusskolās māca ar lidzīgu pieeju, skolēnus iesaistot semināros un projektos, lai viņi gūtu pieredzi un zināšanas, kā arī vingrinātos latviešu valodā savu līdzaudžu saimē.

Pilna un daudzpusīga programma bija Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzelandē rīkotajā skolotāju konferencē.  Mēs bijām lektores konferencē, bet mums arī bija iespējams noklausīties daudz labu referātu.  Konference notika latviešu nometnē Dzintaros, un kopdzīve noteikti veicināja iepazīšanos un labsajūtu starp skolu darbiniekiem.  Kur pirmajā vakarā katrs sēdēja ar savas pilsētas paziņām, līdz svētdienas brokastīm vairs nekādas šķirošanās nebija.  Kopējā darbā, un vakara dziedāšanā, mēs bijām kļuvuši draugi.

Annas Ziedares vasaras vidusskola notiek vietā, kas savā skaistumā škiet nepārspējama.  Dzintari atrodas starp pakalniem un jūru, kur vēji pūš un putni čivina.  Par vasaras vidusskolu dzirdējām tik jaukas un sirsnīgas atsauksmes no skolotājiem, skolēniem un, it īpaši no bijušajiem skolēniem, tagadējiem skolotājiem!  Tāpat kā Gaŗezerā vai Kursā, kopējā dzīvošana un mācīšanās, grūtību pārciešana, prieki un piedzīvojumi veido ciešas saites starp jauniešiem un skolas darbiniekiem.

Tikšanās ar vasaras vidusskolas darbiniekiem lika aizsapņoties uz dienām, kad netrūktu naudas vai laika, un varētu izkārtot izmaiņas braucienus starp mūsu vasaras vidusskolu skolotājiem, un arī skolēniem.  Vai nebūtu vispareizāk izveidot izmaiņu starp skolēniem – 15 skolēnus no Austrālijas sūtīt ziemas brīvdienu laikā uz vasaras vidusskolu Gaŗezerā, bet janvārī no Amerikas braukt uz AZVV?  Tas būtu loģisks solis pēc kopīgiem ,,Sveika, Latvija!“ braucieniem, ieguldījums tālajai nākotnei veidojot saites starp kontinentiem.

Bija lekcijas, pārrunas un satikšanās, bet skolu darbinieki bija arī gādājuši, lai mums būtu interesanti piedzīvojumi.  Sidnejā mūs krustām šķērsām izvadāja pa slaveno ostu.  Bijām pie jūras, ēdām svaigākās zivis, satikām savu korporāciju locekles.  Pat bijām operas namā uz izrādi „South Pacific“ ar nama māti, Viju Sieriņu.  Melburnā bez skolas sarīkojumiem bijām arī uz Latvijas Universitātes gada svētku sarīkojumu, un satikām Melburnā dzīvojošās spīdolas un dzintras.  Izbraukumā ārpus Melburnas ar Dainu Grosu, ciemojāmies pie skolas pārzines, Līga Dārziņas, kas mūs veda uz dzīvnieku parku barot ķengurus un vakarā skatīties pingvīnu „parādi“ jūrmalas kāpās.  No Melburnas līdz Dzintariem braucām ar Grosu ģimeni pa Vareno Jūrmalas Ceļu („The Great Ocean Road“), kur viens skats par otru tiešām varenāks.  Skatoties viļņus, klintis un „Divpadsmit apustuļus“, elpu aizrāva vēji no Antarktīdas!  Adelaidē vasaras vidusskolas darbinieces Zinta Ozoliņa un Lilita Daenke mums parādīja savas austrāļu vidusskolas, un tad izvizināja pa kalniem, bet vakarā ar Adelaides pārzini, Ivetu Leitasi, mūsu namamāti, vēl skatījāmies zvaigznes pie jūras.

Gatavojoties ceļojumam mūs brīdināja par garo lidojumu, mundrināja ar solījumiem par interesantām vietām, ko redzēsim, mierināja ar stāstiem par Austrālijas latviešu viesmīlību. Viss izrādījās taisnība.  Ceļš ir gaŗš, bet ne tik.  Vietas interesantas – absolūti!  Austrālijas latvieši viesmīlīgi – un kā vēl!  Tik sirsnīgi un mīļi nekad neesam uzņemtas kā tiekoties ar latviešiem Austrālijā.  To šķiet vislabāk pateica manas korporācijas filistre, ko tikai pirms stundas bijām satikušas.  Restaurāna apkalpotāja pienāca ieliet kafiju un piebilda, ka mums laikam ar veciem draugiem ejot jauki.  Filistre atbildēja, ka mēs taču nemaz nepazīstamies.  Bet tas nekas, viņa turpināja.  Mēs šorīt satikāmies svešnieces, bet šķirsimies kā māsas. 

Kas mūs vienoja ar skolotājiem Austrālijā?  Ne jau klimats, attālumi, angļu valodas akcenti, bet latviskās saknes, rūpes par mūsu bērniem, kopējais darbs.  Mūs vienoja cerība, ka dzīvojot tālu no Latvijas varam tai būt tuvi.  Mēs satikāmies svešnieces, bet šķīrāmies draugi, darba māsas un brāļi.

Un pēdējā dienā—papagaiļi bērzā.  Svešais kopā ar pazīstamo.  Tāds arī bija mūsu ceļojums—jauni piedzīvojumi viens pēc otra, katrs interesants, skaists, aizraujošs un jauns,—un reizē saprašana, ka esam ar savējiem.

image

ASV vieslektores ar Melburnas latviešu izglītības pārstāvjiem. No kreisās: Sandra Kronīte-Sīpola, Elisa Freimane, Kārlis Brēmanis (Melburnas latviešu vidusskolas pārzinis), Dr. Pēteris Dārziņš (Melburnas latviešu pamatskolas ģeogrāfijas un vēstures skolotājs, Daina Grosa (PBLA Izglītības padomes priekšsēde), Indra Ritere (Melburnas latviešu pamatskolas bibliotekāre, Uldis Ozoliņš (Melburnas latviešu pamatskolas vēstures skolotājs). Foto: Daina Grosa.

Description of image

ASV vieslektores Elisa Freimane un Sandra Kronīte-Sīpola iepazīstas vietējo “faunu” ar Melburnas jaunieti, Maiju. Foto: Līga Dārziņa.

Elisa Freimane ir ALA Izglītības nozares vadītāja un bijušā Čikāgas latviešu Krišjāņa Barona skolas pārzine.

Saeimas priekšsēdētāja tiekas ar Ņujorkas latviešu izglītības organizāciju pārstāvēm

image

Solvita Āboltiņa ar ārlietu padomnieku, Latvijas vēstnieku ANO un pārstāvjiem no Ņujorkas apkaimē dzīvojošām Ņujorkas latviešu izglītības organizācijām. No kreisās: Līna Bataraga (ALJA pārstāve, Ņujorkas draudzes nometnes Katskiļos audzinātāja, Pēteris Elferts (Saeimas priekšsēdētājas padomnieks, Inta Šķiņķe (Ņujorkas skautu vienības vadītāja), Dace Mažeika (PBLA Izglītības padomniece, vēstnieka Latvijas pārstāvniecībā pie ANO, Jāņa Mažeika kundze), Kristīna Putene (Ņujorkas draudzes Ņudžersijas latviešu skolas skolotāja, Ņujorkas gaidu vienības vadītāja, Solvita Āboltiņa (Saeimas priekšsēdētāja), Anita Bataraga (ALA valdes priekšsēde, Ņujorkas draudzes nometnes padomes priekšsēde, Laila Medne (3×3 ASV programmas vadītāja, Nujorkas draudzes Nudzersijas latviesu skolas skolotaja, Jānis Mažeiks (vestnieks Latvijas parstavnieciba pie ANO), Nora Aivara (Gaidu vienības ASV priekšsēde). Foto: Niks Batarags.

9.novembrī Ņūdžersijas štatā Ņujorkas tuvumā notika Amerikas Latviešu apvienības un Pasaules Brīvo latviešu apvienības izglītības padomes organizēta Ņujorkas apkaimes latviskās izglītības jomā iesaistīto sieviešu un Latvijas Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas tikšanās.

Āboltiņa ASV piedalās 8. Vispasaules sieviešu parlamentu priekšsēdētāju konferencē un vizītes ietvaros tiekas arī ar dažādām diasporas pārstāvju grupām.

Izglītības tēmai veltītās tikšanās laikā tika pārspriests, kādas bija un ir lielākās problēmas latviskuma saglabāšanā ārpus Latvijas, kā veikusies ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu un Latvijas atbildīgo institūciju sadarbība, kā turpināt uzturēt latviešu valodu, kultūru un saikni ar Latviju.

Par lielāko motivāciju uzturēt valodu un kultūru kara laikā no Latvijas izceļojušie un viņu pēcnācēji minēja Latvijas valstiskuma atjaunošanas cerību, kas sniedza atziņu, ka latvietība jākopj, arī atrodoties ārpus valsts. Kultūras bagātība, cieņa pret vecākiem un viņu ideāliem, kopības sajūta un ciešās, mūžu ilgstošās draudzības bijušas labākā motivācija latvisko vērtību saglabāšanā. Šodienas zinātniskie atzinumi par divvalodību kā svarīgu bērna smadzeņu attīstības stimulu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados toreizējai jaunajai paaudzei nebija pieejami, tieši pretēji – tā laika pedagogi vecākiem liedza uzturēt ģimenēs dzimto valodu, apgalvojot, ka tas veicina bērnu attīstības kavēšanos. Spītējot šiem apgalvojumiem un vēloties saglabāt saikni ar dzimteni, nu jau trešā paaudze latviešu turpina sazināties savā mātes valodā.

Tika uzsvērta nepieciešamība stiprināt šodien ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu saiknes ar Latviju, nodrošinot personiskus cilvēciskos sakarus latviešu bērnu un jauniešu vasaras nometnēs, kultūras, izglītības un sporta sadarbības projektos. Nelielajā konferencē izskanēja priekšlikumi, ka 2×2 nometne jauniešiem būtu jāorganizē Latvijā, aicinot 50% dalībnieku no Latvijā dzīvojošo jauniešu vidus, varētu pēc Izraēlas kibucu modeļa veidot Latvijā vasaras programmas intensīvā un ciešā saskarē ar vietējo sabiedrību, būtu nepieciešams izziņot latviešu centriem ASV no Latvijas atbraukušo Fulbraita stipendiātu un vietējās universitātēs studējošo latviešu sportistu vārdus, aicinot tautiešus ASV uzņemties „krustvecāku” lomu, veicinot sadarbību un draudzību.

Saeimas priekšsēdētāja izteica apgalvojumu, ka tieši latviskais spīts ir ļāvis tik ilgstoši saglabāt latviskumu ārpus Latvijas valsts un izteica pateicību klātesošajām izglītības jomas darbiniecēm par viņu veikumu latviešu skolās, vasaras nometnēs, skautu un gaidu organizācijās, kā arī cerību, ka tagad, kad Latvija atguvusi neatkarību, tiks turpināti un sekmēti dažādās pasaules valstīs dzīvojošo latviešu kontakti, veicinot jauniešu sadarbību sporta un universitāšu apmaiņu programmās, kā arī uzsverot nepieciešamību strādāt pie Latvijas ekonomiskās attīstības, lai latviešu jauniešiem no citām pasaules valstīm būtu vēlēšanās un iespēja atgriezties Latvijā, īstenojot savu vecvecāku sapni un izmantojot savu vecāku piedāvātās izvēles iespējas.

Tika pausta doma, ka noteikti jāturpina Latvijas valsts budžetā līdz šim rastās iespējas, palīdzot stiprināt latviešu savstarpējos sakarus un veicinot bērnu un jauniešu izglītošanās un latviskumu uzturēšanas iespējas visā pasaulē, kas saskan ar Saeimas priekšsēdētājas atziņu, ka latviešiem jebkurā pasaules malā jāapzinās, ka esam viena un unikāla nācija. Valsts svētku priekšvakara noskaņās sanāksmes noslēgumā Solvita Āboltiņa novēlēja katram latvietim mīlēt Latvijas valsti tādu, kāda tā ir, un aktīvi piedalīties tās tālākās izaugsmes veicināšanā.

Final 1 Lats “parity” coin minted

As Latvia’s transition to the Euro approaches, the final circulation 1 Lats coin has been minted, and the theme is ‘parity’. The reverse indicates that the coin has a value of 1 Lat, or, by the official exchange rate, 1.42 Euro.

The artists for the coin are Ilmārs Blumbergs (graphic design) and Jānis Strupulis (plaster model). The coin has a mintage of 500,000, and was minted at Münze Österreich (Austria).

Overall, there have been 24 different 1 Lats coins minted, the standard 1 Lats coin featuring a salmon (first minted in 1992), and 23 ‘special’ Lats, featuring varied designs – including storks, ants, mushrooms, toads, and many other images from Latvian folklore.

Bank of Latvia website: http://www.bank.lv

image

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.